Pirātu līča realitātes šovs

Permalink • Kompīši • 26.02.09

Jau gandrīz divas nedēļas turpinās tiesas prāva pret The Pirate Bay. Šī ir īpaša prāva, jo:

  • ThePirateBay ir lielākais torrentu apmaiņas punkts. Apsūdzētāji min, ka 55% visu torrentu lejupielāžu notiek ar ThePirateBay palīdzību.
  • ThePirateBay līdz šim tika uzskatīts par nepievārējamu, jo Zviedrijā brīvāks autortiesību likums kā citās valstīs, un tiek kolekcionētas Cease and Desist vēstules, publikai demonstrējot — mums neviens neko nevar izdarīt.
  • Prāvai tiek pievērsta liela mēdiju un sabiedrības uzmanība, interneta lietotāju simpātijas ir ThePirateBay pusē, nav tik vienkārši pa kluso aizklapēt ciet.

Pa druskai sekoju tiesas prāvai lasot TorrentFreak kopsavilkumus. Droši vien neobjektīvi, bet iespaids rodas: tur notiek brīnišķīgs teātris. Apsūdzētāji pūlas pierādīt, ka ThePirateBay vispār ir kāda līdzdalība ar autortiesībām aizsargāto darbu lejupielādēs. Aizstāvība spirinās pretī:

  • Pašu ar autortiesībām aizsargāto darbu uz ThePirateBay serveriem nav, ir tikai norādes. Salīdzina ar Google, kurā arī var atrast norādes uz nelegāli izplatītiem materiāliem.
  • Lejupielādes notiek starp lietotājiem.
  • ThePirateBay neatbild par lietotāju pievienoto saturu, TPB tikai nodrošina failu apmaiņas servisu, pirāti ir paši lietotāji.
  • ThePirateBay pieejami arī daudzi ar autortiesībām neaizsargāti faili.

Ja sekojam likumos sarakstītajām definīcijām, “taisnība” tiešām varētu izrādīties ThePirateBay pusē. Bet pēc būtības taču mēs visi saprotam — ThePirateBay, tāpat kā citi torrentu trekeri, ir līdzeklis, kas nelegālās starp-lietotāju lejupielādes padara iespējamas. Vienkāršajam lietotājam neinteresē, kā sīkumos strādā torrentu tehnoloģija, viņš lieto ThePirateBay lai tiktu pie filmām. Un tiesas prāvā tomēr par to vispār runā! ThePirateBay ir 22 miljoni lietotāju. Viņi apzinās, ko dara un “starp draugiem runājot” varētu arī vaļsirdīgi atzīt, ka lieto ThePirateBay lai nelegāli tiktu pie filmām un mūzikas. Pierādījumi ir bezmaz uz katra datora, par liecinieku varētu būt bezmaz katrs interneta lietotājs. Ja iztiesās, ka ThePirateBay neko nelegālu nedara, tad tas būs neticams farss un vilšanās cilvēkos.

Neesmu autortiesību aizstāvis un man arī patīk visu ko dabūt par brīvu. Piekrītu uzskatam, ka mūzikas grupām būtu jāpelna ar koncertiem nevis ar pārcenotiem CD. Domāju, ka superpopulāro grupu un superdārgo filmu noriets ir laba lieta, jo veicinās daudzveidība. Morāli, ētiski nejūtos kā noziedznieks klikšķinot uz “Download torrent” saites. Domāju, ka likumus pa laikam vajadzētu saskaņot ar aktuālajiem Copynorms. Bet tiesā spēles noteikumi ir likumi nevis morāles normas — pēc spēles noteikumiem TPB ir jāzaudē. Tad sabiedrība varētu rīkot grandiozus protestus, kuru rezultātā autortiesību likumi mainītos un TPB veida servisi kļūtu legāli.

Par testiem

Permalink • Kompīši • 19.02.09

Pēdējos laikos man ir bijusi privilēģija un iespēja rakstīt testus pirms koda. Un ir tīri labi iegājies un patīk. Šķiet, nozīmīgākā lieta manā programmētāja izaugsmē kopš OOP atklāsmes.

“Privilēģija”, jo var būt dažādi iemesli, kāpēc testu rakstīšanu piekopt būtu neērti. Man uzreiz prātā nāk divi:

  • Jādarbojas ar vecu kodu, kas sapiņķerēts tā, ka atsevišķas daļas grūti atsevišķi notestēt. Vai vēl trakāk, neviens īsti nezin, kā tām vispār pareizi jāstrādā.
  • Nav infrastruktūras. Ja izstrādes vide ir jauna un nenobriedusi, tad var gadīties testēšanas ērtībām vajadzīgas lietas rakstīt pašam. Bet tam nav laika, jo slinkums un “daudz darba”.

Nu ja, bet man ir sanācis trāpīt ideālā situācijā, testi rakstās viegli.
Kā es daru:

  • Pirms rakstīt jaunu koda gabaliņu, rakstu testu, kas šo gabaliņu pārbauda.
  • Pirms labot kļūdu, rakstu testu, kas šo kļūdu demonstrē (izgāžas), tad salaboju kļūdu.
  • Tests pārbauda man vajadzīgo funkcionalitāti nevis implementācijas sīkumus. Implementācijas ir tikai tik daudz, lai tests izpildītos.

Šis ir plāns standartsituācijām, vienmēr jau tā nevar. Un vispār, dzelžaini priekšraksti, tāpat kā dzelžaini uzskati, ir bīstami.

Katram sīkumam rakstīt testu ir ilgāk, nekā veicīgi uzrakstīt un iet mājās. Bet, lūk, labumi:

  • Kā uzrakstīt testu, ja tu nemaz nezini, ko testēt, kā tavs veidojums strādās? Nuja, nākas izdomāt, uzkonstruēt iepriekš, galvā vai uz papīra. Nevis uzreiz bliezt un pēcāk izmest un pārrakstīt. Testa rakstīšanas laikā arī var sanākt atcerēties kādu apsvērumu, par kuru aizmirsts.
  • Var taisīt lielas un drosmīgas izmaiņas un beigās, pēc testu izdarbināšanas, tomēr ir kāda pārliecība, ka gala rezultāts vēl strādā.
  • Tests ir atkļūdošanas palīgs: labojot kļūdu un pārbaudot, vai ir salabota, testu izdarbināt parasti ir ātrāk, nekā manuāli mēģināt kļūdu atkal izprovocēt.
  • Vienkārši patīkama sajūta un lielāka pārliecība, ka veidojums strādā. Pilnīgi droša garantija, protams, nav, bet labāk kā nekas.

Šeit viena saite, kas jauki demonstrē domu gājienu rakstot testus pirms koda / reizē ar kodu: An Extreme Programming Episode
Automātiski darbināmi testi droši vien nav universālais glābiņš, un gan jau ar laiku būs izdomāts kas progresīvāks, bet šobrīd man patīk!

Septiņas lietas, #2

Permalink • Dzīve • 13.02.09

Pēdējos desmit gadus es grāmatas lasu maz. Tas ir žēlīgi, jo es atceros, kā bija bērnībā — man bija burtnīca, kurā katra lapa bija sagrafēta un tika veikti ieraksti par izlasītajām grāmatām — autors, nosaukums, lapu skaits, pavisam īss aprakstiņš. Otrajā vai trešajā klasē mēs arī skolotājas vadībā “iekārtojām” aploksnes, kurās krāt sakāmvārdus, bet tie neiekrājās kā izlasītās grāmatas. Daudzas lapas tajā burtnīcā bija pierakstītas. Ar piedzīvojumu romāniem, zinātnisko fantastiku, visu pēc kārtas, ko mājās un skolas bibliotēkā varēju atrast un palasīt. Dažas grāmatas man negāja iekšā, piemēram, bija viena grāmata, uz kuras bija rakstīts “Anatols Imermanis”. Tā pēc vāka izskatījās smuki un cerīgi, bet galīgi nelasījās. Ahā, viens jautrs fakts: mani brāļi-dvīņi iemācījās lasīt pirms sākšanas iet skolā jo sabojājās televizors.

Beidzam slavināties, un, lūk, šajos laikos es izlasu pavisam maz grāmatas, un no tām dažām turklāt vēl daļa ir pa profesionālo līniju. Grāmatu vietā nākuši visādi nieki internetā, filmas. Kolēģi, droši vien jums ir līdzīgi, vai ne? Ja nav, tad man par to patiess prieks, un es ceru, ka ar gadiem pieņemšos prātā un atsākšu regulārāk lasīt grāmatas.

Septiņas lietas, #1

Permalink • Dzīve • 9.02.09

Kārtējā delicious nozvejā atradās jautras bildes ar telefona atgūšanu (laikam jau NSFW). Izskatās diezgan smacīgi, bet, ja tā padomā, ja tavam superforšajam telefonam ar vērtīgajiem telefonu numuriem un daudzām mīļām īsziņām un telefonbildēm šādi atgadītos, tu viņu tur tā vienkārši atstātu?

Nu ja, šī lieta uzjundī bērnības atmiņas, kad mēs ar māsu vasarās spēlējāmies ar rotaļlietām lauku mājas apkārtnē, tostarp āra atejā, un, katastrofa — zaļais plastmasas krokodīliņš iekrīt poda caurumā! Skaidrs, ka mēs līdām pakaļ :) Neatceros, vai izdevās atgūt, bet mani fascinē fakts, ka es caur to caurumu kādreiz varēju izlīst un tur lejā izgrozīties.

Brīnišķīgā redze un dzirde

Permalink • Dzīve • 6.02.09

Manas lapas augšā ir bilde ar mērkaķīsiem — vienam ir aizspiesta mute, vienam ciet acis, vienam ausis. Tas nav tāpēc, ka viņi būtu ignoranti, nē, nepavisam. Mute ir ciet lai nesarunātu muļķības, bet acis un ausis — jo viņi ir pilnīgi apjukuši no satriecoši telpiskās redzes un dzirdes.

Par redzi un realitātes veidošanos smadzenēs es jau drusku rakstīju, bet vēl ir interesanti ar redzes telpiskuma sajūtu. Mēs neredzam plakanu bildi, mēs redzam dziļu, telpisku attēlu. Telpiskuma sajūta, protams, arī tiek konstruēta smadzenēs. Smadzenes gudri izdomā — ja viens priekšmets aizsedz otru, tad pirmajam jābūt tuvāk par otro. Un mums ir divas acis, no katras nāk nedaudz atšķirīgs attēls, un, tos salīdzinot, var noteikt attālumus. Acīm tuvu atrodošies objekti acu dotajos attēlos būs ar lielāku nobīdi, kā tālu atrodošies. Brīnišķīgi ir tas, ka šī attēlu analizēšana notiek automātiski bez piedomāšanas un mēs redzam telpisku bildi.

Telpiskā redze ir interesanta lieta, bet pavisam interesanti ir, ka acis var arī muļķot, un rādīt tām “telpiskas” fotogrāfijas vai filmas. Kaut kādā veidā acīm jāiemāna katrai savs attēls un notiks triks, redzamais sāks šķist telpisks. Ir dažādi paņēmieni, kā katrai acij iedot savu attēlu. Pavisam sens un vienkāršs — brilles ar dažādu krāsu stikliņiem. Katrs stikliņš laiž cauri vienu krāsu un atfiltrē pārējās, tāpēc acis redz atšķirīgus attēlus. Tad vēl ir brilles, kas dažādās frekvencēs aizsedz/atsedz aizvirtnīšus acu priekšā, un tādas, kas izmanto dažādi polarizētu gaismu, un vēl dažādas citādas.

Paši arī esam pamēģinājuši — mājās tika pamanītas zaļi-sarkanas brilles, sameistarojām īsu cilpā laižamu filmiņu ar tējkannām un ar brillēm skatoties tā telpiskuma ilūzija tiešām rodas — monitors izskatās tāds dziļš, ka tajā varētu iebāzt roku.

Un tad vēl mums ir divas ausis. Senākos laikos es domāju, ar divām ausīm telpiska skaņas sajūta nevar sanākt, skaņas virzienu var noteikt tikai vienā dimensijā (no labās puses, vairāk pa labi, pa vidu, vairāk pa kreisi, no kreisās puses…) un parējā skaņas telpiskuma ilūzija rodas no tā, ko es redzu un ko es zinu par skaņas avotu. Bet, izrādās, ir sarežģītāk. Skaņas viļņi ausīs ierodas ar nelielu laika atšķirību. Galvas un ausu forma skaņas viļņus slāpē atšķirīgi atkarībā no skaņas avota atrašanās vietas, un tad smadzenes var salīdzinot izdomāt, no kurienes skaņa nākusi. Attālumu gan nevar precīzi noteikt. Ja zināms, cik skaņas avots īstenībā stiprs (piem., mēs zinām, cik skaļas parasti ir cilvēku sarunas), attālumu var noteikt pēc skaļuma. Nuja, un šīs lietas atkal notiek “automātiski”. Ja man uzsauc “Pēter!”, es bez domāšanas zinu, no kuras puses mani sauc.

Telpiskā dzirde ir interesanta lieta, bet pavisam interesanti, nuja, ausis var apmuļķot un telpiskas skaņas ilūziju radīt ar parastām stereo austiņām. Jārīkojas viltīgi ar skaņas ierakstīšanu — manekena galvai jāpieliek divi mikrofoni ausu vietās — tad tie dzirdēs tieši to pašu, ko dzirdētu manekena ausis. Tiks ierakstītas visas skaņas viļņu ierašanās laiku atšķirības un slāpēšanās pret galvu, degunu, ausīm un visu pārējo. To sauc par binaurālo ierakstīšanu, un tā tiešām strādā — šeit var paklausīties paraudziņu. Ar šo metodi ir tikušas ierakstītas arī dziesmas un veseli mūzikas albumi. Esmu klausījies Lou Reed “Take No Prisoners” koncerta ierakstu, un ilūzija tiešām ir lieliska — aizmugurē klaigā fani, pa priekšu rosās mūziķi.

Binaurālo ierakstīšanu neesam izmēģinājuši, bet nekā sarežģīta jau tur nav, tā ka varbūt, kādreiz… :)

Tālākai lasīšanai:

  • Angļu vikipēdijas raksts par telpisku attēlu rādīšanu: Stereoscopy
  • Angļu vikipēdijas raksts par binaurālo ierakstīšanu: Binaural recording

Kritiskā masa, droša braukšana

Permalink • Velo • 31.01.09

Šodien biju uz Galvejas kritisko masu. Braucēju nebija daudz, ap 20, brauciens bija relaksēts un pozitīvs, bez kašķa meklēšanas kā Rīgā. Brauciena sākumā izdalīja bukletu “Share the Road: a basic guide for adult cyclists”. Tajā dažādi vērtīgi ieteikumi un informācijas krikumi. It kā pašsaprotamas lietas, bet tomēr es te dažus tā brīvi atreferēšu.

  • Skatīšanās pār plecu — vajadzētu ietrenēties paskatīties pār plecu bez domāšanas pirms katra manevra. Skatīšanos pār abiem pleciem var speciāli trenēties — pagriežot galvu, ritenim jāsaglabā taisna kustība.
  • Bremzēšana — mierīgos apstākļos var izmēģināt bremzēt ar abām bremzēm kopā un katru atsevišķi, lai būtu sajūta un saprašana, kā ritenis uzvedīsies, cik ātri apstāsies.
  • Roku signāli — tos arī var trenēties rādīt tā, lai ritenis nesagreižo.
  • Ātrumu pārslēgšana — lēnāka ātruma pārslēgšanai pirms apstāšanās vajadzētu notikt bez domāšanas, “automātiski”, būs vieglāk uzņemt gaitu, kad satiksme atsāk kustēties.
  • Pacietība — riteņbraucēji bieži iekuļas dumjās situācijās jo nepagaida. Nedaudz pacietības un pieklājības — braucieni būs ātrāki un raitāki.

Patika, ka tas materiāls ir ikdienišķā, tiešā valodā. Piem., “Creeping up on the inside of buses and HGVs at bends or junctions is a good way to get yourself killed.” Savākts no grāmatas Cyclecraft: Skilled Cycling Techniques for Adults. Vispār jau par velo-drošību ir daudz materiālu, ir arī internetā brīvi pieejami.

Citās ziņās, tadā, mani tagad uz ceļiem var redzēt un es pats ar visu ko redzu!

āāā, gaismiņas

Ir sagādāta arī eļļiņa un ķēdes tīrāmā uzparikte un atslēga. Tā ka drīz būs pilns aprīkojums, ar ko mesties galvu reibinošos piedzīvojumos.

Kā gājis manis sareklamētajām lietām

Permalink • Dzīve • 29.01.09

Spotify

Vēl aizvien patīk un lietoju katru dienu, pamīšus ar last.fm. Kā last.fm klientu izmantoju Vagalume — vienkāršs, strādā, tērē maz resursu.

Canon Elan II

Vēl aizvien patīk, ir pielādēts, tiek lietots pamīšus citiem.

Jungledisk

Reiz, kopējot no glabātuves atpakaļ bildes, izrādījās, ka dažas ir bojātas. Nepiedodami — klientam būtu jāsūta/jāsaņem tik ilgi, kamēr čeksummas un pirkstu nospiedumi un viss pārējais sakrīt. Esmu vīlies un vēl neesmu izdomājis, ko iesākt — mesties uz kādu citu servisu vai tikt jēgā ar šo pašu.

Geni

Zināmie dati ir ievadīti, ir atklātas vairākas neapzinātas radniecības un tā tur viss labi stāv. Pāris reizes nedēļā Geni atsūta e-pastu par dzimšanas dienām.

Ubiquity

Ir uzinstalēts, lietoju wikipedia, imdb, tinyurl komandas.

Fujifilm Finepix F100fd

Strādāja labi līdz vienā dienā sabojājās lēcas bīdīšanas mehānisms un tad es ķēros labot… Tagad man ir fotoaparāts uz LOMO modi — ekrāns vairs nestrādā, bildēm ir pamatīga vinjetēšanās.
Nedomāju, ka sākotnējā sabojāšanās bija modeļa vai ražotāja vaina, drīzāk manas ļoti rūpīgās apiešanās sekas. Man šķiet, jau pirmajā lietošanas nedēļā, pēc vienas ČBK nakts sāka čakarēties lēcas aizvirtnīši.

Garmin Edge 305

Strādā, lietoju ģeokešu meklēšanai un lai redzētu, cik tālu/ātri braukts. Izturēja braucienu uz Krieviju, Kazahstānu — mēnesi kratījās iekārts USB vadā, mētājās putekļos un dubļos, bija piespiests pie saulē sakarsuša brezenta, un nekādu seku nav. Dators arī man par brīnumiem izturēja — viens USB caurums izbojāts no vados klupšanas, baterija pagalam, bet citādi strādā, es tagad kā reiz uz viņa rakstu.

Gnome Do

Lietošanā tā īsti neiegājās.

Derroura kalnu divriteņu trase

Permalink • Velo • 26.01.09

Pirms pāra nedēļām pie manis ieradās MTB ritenis — BeOne Aspire 1. Kartona kastē un gandrīz salikts — bija jāpieskrūvē pedāļi, jāieliek priekšējais rats un priekšējās bremzes, jāpieskrūvē stūre un sēdeklis, un tad ir gatavs. Ķiveres un lampiņu un tādu visādu lietu man pagaidām vēl nav. Ar ķiveri vispār ir tā, ka Toms uzstāj, lai es pērku tādu, kas izskatās kā tūrisma katliņš. Parastās veloķiveres esot ļoti nestilīgas. Es saku, ka par gaumi nestrīdas, bet to viņš laiž gar ausīm un uzstāj uz tūristu katliņu. Lai nu kā, kaut kāda ķivere tiks iegādāta, un gan jau es šeit pavēstīšu, kā šī lieta būs atrisinājusies.

Pirmās nedēļas ar riteni tika braukāts miermīlīgos pilsētas apstākļos, bet šodien visbeidzot to izmēģināju tā pa nopietnam — Derroura kalnu divriteņu trasē. Šī trase ir 34 kilometrus no Galvejas, par to man izstāstīja priekšnieks un interneta aprakstā tā izskatās visnotaļ vilinoši. Svētdiena mani sveica ar saules stariem logā un tīrām, zilām debesīm. Lieliski, lieliski, es teicu un sakrāmēju somu, paķēru riteni un metos ārā. Somā man bija pumpis un kameru lāpāmais komplekts un seškantīgās atslēgas un daži drēbes gabali un fočīgie. Un vēl lietas, kam vienmēr jābūt līdzi — GPS, kompass, šņabjglāzītes.

Turpceļā -- var redzēt, ka ceļa malās vietas maz

32km turpceļš līdz Derroura trasei ir pa lielceļu, mašīnas šaujas garām, ceļš iet kalnā lejā un apkārt smuki skati ar govīm un aitām, ezeriem tuvumā un baltcepuru kalniem tālumā. Pie trases sākuma ir stāvlaukums un plāksnes ar karti, informāciju un ieteikumiem. Rakstīts, ka būs smuki skati, būs nebeidzami gari kāpumi ar sekojošiem nebeidzami gariem nobraucieniem. Sarežģītības līmenis esot “difficult / severe”, garums 16.1km, trases veikšana aizņems no pusotras līdz trīs stundām. Braukt ieteicams ar kalnu riteņiem. Pierakstīts arī, ka kalnu divriteņi ir tādi, kam ir 26” rupja protektora rati un taisna stūre. Vairāki vērtīgi ieteikumi — pirms braukšanas paziņot draugiem, uz kurieni brauc un cik drīz gaidīt atpakaļ, noteikti lietot ķiveri, ņemt līdzi ūdeni un ēdamo. Nejēdzīgi sanāk, jo ķiveres man nav, ūdens nav, un aizbraucot tikai pateicu, ka braukšu “ļoti tālu”.

trases sākums sveicina ar izkārtni

Sākas trase. Trases lielākā daļa — 13 kilometri — ir šauras akmeņainas taciņas. Akmeņi brīžam ir grants smalkumā, brīžam kartupeļu lielumā, brīžam nāk lielāku bluķu sērijas. Taciņas līkumo gar kalnu malu augšup, ik pa laikam trasi šķērso strautiņš. Kad man sāka slāpt, es sev teicu — kas tik slikts tādā kalnu strautiņā var būt — un padzēros no viena, otra trešā. Pa laikam nāk dēļu laipas, koka tiltiņi. Reizēm trase taisa pavisam asus zigzagu pagriezienus. Ar sarežģītību ir tā, ka vispār izbraukt nav lielu problēmu, bet vajadzētu lielu meistarību, lai izbrauktu ātri. Mans priekšējais amortizators saspiešanās brītī taisa tādu uššš skaņu, un pa nelīdzenākiem akmeņu gabaliem braucot viņš saka uš-uš-uš-uš.

te es atļāvos izmantot self-timer
Apdzinu pāris apstājušos riteņbraucējus, vairākās vietās gājējus, viens vīriņš mani brīdināja, ka aiz līkuma ir viņa suns. Un tad, jau brauciena pēdējā trešdaļā, kamēr es apstājies bildēju kalnu āzi, mani apdzina riteņbraucējs. Ūūū, ar disku bremzēm. Steidzu viņam pakaļ un man sanāca divas avārijas situācijas pāris minūšu laikā. Pirmā bija, kad ievērojamā ātrumā izbraucot virāžu pēc virāžas, es kārtējā līkumā īsti nevarēju ierakstīties un līkuma ārmalā nodevīgi stāvēja liels akmens. Skaidri jūtot savu sagaidāmo trajektoriju bremzēju cik varēju un apstājos ar priekšējā rata bams pret akmeni. Stoppie sanāca gan, bet spirituālais ceļojums pāri stūrei tomēr laimīgā kārtā nebija. Otrais gadījums bija, kad jau biju pietuvojies otram braucējam pavisam tuvu. Sākās slideno laipu posms, laipai nāk līkums un nāk saprašana, ka es braucu daudz par ātru. Bremzējot pakaļējais rats, protams, izslīd, un iešļūcot līkumā es satriecošā kārtā no mazāk kā metru platās laipas tomēr nenoslīdu. Tad es teicu, prātīgi, prātīgi, šitā nevar turpināties, jābrauc uzmanīgāk. Un ķiveri tiešām vajag. Locekļi tad bija jau izkratījušies, paguruši, trīcīgi.

kalni un lejas un slapjumsvadītājs nenovaldīja transportlīdzekli, iebrauca grāvī un apstājās

Trase galā, saule jau pie horizonta, minu atpakaļ uz Galveju. Atpakaļceļā sanāca šī brauciena nepatīkamākā lieta — iestājās tumsa. Lampiņu man vēl nav, ritenis ir melns un mana jaka ir melna, ceļa malas ir šauras un mašīnas tik joņo un taurē. Ne mani var redzēt, ne es pats kaut ko redzu, kad pretī braucošās mašīnas spiež tieši acīs. Jāatzīmē, ka paši īri ir ļoti apzinīgi redzamības ziņā, tumšajā laikā redzētajiem riteņbraucējiem ir atstarotāji, mirgojošas gaismiņas, atstarojošās vestes. Es, lai kaut nedaudz uzlabotu nejēdzīgo situāciju, ķeros pie Makgaivera metodēm — ieinstalēju telefonā programmiņu, kas visu laiku rādīs sarkanu, apgaismotu ekrānu, un uzmunsturēju telefonu mugursomas aizmugurē — labāk kā nekas. Un tad nāk pilsētas gaismas, trotuāri, drošība, mājas, veļasmašīna, vanna, vilnas zeķes.

Viegli aizmirst brīnīties

Permalink • Dzīve • 21.01.09

jump in my jaguar

Mēs te kā kompjūterifetch, execute. fetch, execute. No ieregulētā ritma nevar tā vienkārši izkrist, jo notikumi un darbības stumjas bezgalīgā virtenē un tu tik fetch, execute.

Es te aicināšu izmēģināt iedomāties par pāris lietām. Nu, štrunti. Lūk, tātad, brīnišķīgā lieta — cilvēka redze. Receptoru tīkls acīs kaut ko fiksē, pa īpašajiem nerviem aizsūta smadzenēm, un smadzenes uzbur ainu — es atrodos telpā un redzu priekšmetus un spēju noteikt attālumus un krāsas un visu ko. Smadzenes tik labi uzbur atrašanās telpā sajūtu, ka es par to pat nepiedomāju. Līdzīgi ir ar pārējām maņām, un līdzīgi ir ar visu realitātes sajūtu. Sajūtu, ka tu saproti ap tevi notiekošo, spēj to ietekmēt un prognozēt sekas. Par realitātes sajūtas iluzoro dabu mēdz atgādināt sapņi, tie dažreiz šķiet tik īsti! Tie brīnišķīgi demonstrē mūsu smadzeņpodu realitātes radīšanas spēju.

Braucam tālāk, pakņudini galvu vēl ar šo — var pieļaut iespēju, ka visa mūsu pasaule tiek simulēta milzu lielā simulatorā, tā kā Matrix filmās. Kādā vidē, kādā realitātē eksistē tas simulators? Iekšā vēl citā simulatorā? Kā īstenībā ir, es nezinu, un man šķiet vērtīgi sev to dažreiz atgādināt. Pamēģini kādreiz — savas super-reālistiskās realitātes plūdiena vidū apsēsties parkā uz soliņa, pabīdīt drusku no sava uzmanības centra ārā paveicamās un prātā paturamās lietas, un padarbināt fetch, execute ciklu kādos neizmēģinātos virzienos.

Kā cepe klausās mūziku

Permalink • Dzīve • 17.01.09

Kā cepe klausās mūziku

Previous