Viegli aizmirst brīnīties

Permalink • Dzīve • 21.01.09

jump in my jaguar

Mēs te kā kompjūterifetch, execute. fetch, execute. No ieregulētā ritma nevar tā vienkārši izkrist, jo notikumi un darbības stumjas bezgalīgā virtenē un tu tik fetch, execute.

Es te aicināšu izmēģināt iedomāties par pāris lietām. Nu, štrunti. Lūk, tātad, brīnišķīgā lieta — cilvēka redze. Receptoru tīkls acīs kaut ko fiksē, pa īpašajiem nerviem aizsūta smadzenēm, un smadzenes uzbur ainu — es atrodos telpā un redzu priekšmetus un spēju noteikt attālumus un krāsas un visu ko. Smadzenes tik labi uzbur atrašanās telpā sajūtu, ka es par to pat nepiedomāju. Līdzīgi ir ar pārējām maņām, un līdzīgi ir ar visu realitātes sajūtu. Sajūtu, ka tu saproti ap tevi notiekošo, spēj to ietekmēt un prognozēt sekas. Par realitātes sajūtas iluzoro dabu mēdz atgādināt sapņi, tie dažreiz šķiet tik īsti! Tie brīnišķīgi demonstrē mūsu smadzeņpodu realitātes radīšanas spēju.

Braucam tālāk, pakņudini galvu vēl ar šo — var pieļaut iespēju, ka visa mūsu pasaule tiek simulēta milzu lielā simulatorā, tā kā Matrix filmās. Kādā vidē, kādā realitātē eksistē tas simulators? Iekšā vēl citā simulatorā? Kā īstenībā ir, es nezinu, un man šķiet vērtīgi sev to dažreiz atgādināt. Pamēģini kādreiz — savas super-reālistiskās realitātes plūdiena vidū apsēsties parkā uz soliņa, pabīdīt drusku no sava uzmanības centra ārā paveicamās un prātā paturamās lietas, un padarbināt fetch, execute ciklu kādos neizmēģinātos virzienos.