Derroura kalnu divriteņu trase

Permalink • Velo • 26.01.09

Pirms pāra nedēļām pie manis ieradās MTB ritenis — BeOne Aspire 1. Kartona kastē un gandrīz salikts — bija jāpieskrūvē pedāļi, jāieliek priekšējais rats un priekšējās bremzes, jāpieskrūvē stūre un sēdeklis, un tad ir gatavs. Ķiveres un lampiņu un tādu visādu lietu man pagaidām vēl nav. Ar ķiveri vispār ir tā, ka Toms uzstāj, lai es pērku tādu, kas izskatās kā tūrisma katliņš. Parastās veloķiveres esot ļoti nestilīgas. Es saku, ka par gaumi nestrīdas, bet to viņš laiž gar ausīm un uzstāj uz tūristu katliņu. Lai nu kā, kaut kāda ķivere tiks iegādāta, un gan jau es šeit pavēstīšu, kā šī lieta būs atrisinājusies.

Pirmās nedēļas ar riteni tika braukāts miermīlīgos pilsētas apstākļos, bet šodien visbeidzot to izmēģināju tā pa nopietnam — Derroura kalnu divriteņu trasē. Šī trase ir 34 kilometrus no Galvejas, par to man izstāstīja priekšnieks un interneta aprakstā tā izskatās visnotaļ vilinoši. Svētdiena mani sveica ar saules stariem logā un tīrām, zilām debesīm. Lieliski, lieliski, es teicu un sakrāmēju somu, paķēru riteni un metos ārā. Somā man bija pumpis un kameru lāpāmais komplekts un seškantīgās atslēgas un daži drēbes gabali un fočīgie. Un vēl lietas, kam vienmēr jābūt līdzi — GPS, kompass, šņabjglāzītes.

Turpceļā -- var redzēt, ka ceļa malās vietas maz

32km turpceļš līdz Derroura trasei ir pa lielceļu, mašīnas šaujas garām, ceļš iet kalnā lejā un apkārt smuki skati ar govīm un aitām, ezeriem tuvumā un baltcepuru kalniem tālumā. Pie trases sākuma ir stāvlaukums un plāksnes ar karti, informāciju un ieteikumiem. Rakstīts, ka būs smuki skati, būs nebeidzami gari kāpumi ar sekojošiem nebeidzami gariem nobraucieniem. Sarežģītības līmenis esot “difficult / severe”, garums 16.1km, trases veikšana aizņems no pusotras līdz trīs stundām. Braukt ieteicams ar kalnu riteņiem. Pierakstīts arī, ka kalnu divriteņi ir tādi, kam ir 26” rupja protektora rati un taisna stūre. Vairāki vērtīgi ieteikumi — pirms braukšanas paziņot draugiem, uz kurieni brauc un cik drīz gaidīt atpakaļ, noteikti lietot ķiveri, ņemt līdzi ūdeni un ēdamo. Nejēdzīgi sanāk, jo ķiveres man nav, ūdens nav, un aizbraucot tikai pateicu, ka braukšu “ļoti tālu”.

trases sākums sveicina ar izkārtni

Sākas trase. Trases lielākā daļa — 13 kilometri — ir šauras akmeņainas taciņas. Akmeņi brīžam ir grants smalkumā, brīžam kartupeļu lielumā, brīžam nāk lielāku bluķu sērijas. Taciņas līkumo gar kalnu malu augšup, ik pa laikam trasi šķērso strautiņš. Kad man sāka slāpt, es sev teicu — kas tik slikts tādā kalnu strautiņā var būt — un padzēros no viena, otra trešā. Pa laikam nāk dēļu laipas, koka tiltiņi. Reizēm trase taisa pavisam asus zigzagu pagriezienus. Ar sarežģītību ir tā, ka vispār izbraukt nav lielu problēmu, bet vajadzētu lielu meistarību, lai izbrauktu ātri. Mans priekšējais amortizators saspiešanās brītī taisa tādu uššš skaņu, un pa nelīdzenākiem akmeņu gabaliem braucot viņš saka uš-uš-uš-uš.

te es atļāvos izmantot self-timer
Apdzinu pāris apstājušos riteņbraucējus, vairākās vietās gājējus, viens vīriņš mani brīdināja, ka aiz līkuma ir viņa suns. Un tad, jau brauciena pēdējā trešdaļā, kamēr es apstājies bildēju kalnu āzi, mani apdzina riteņbraucējs. Ūūū, ar disku bremzēm. Steidzu viņam pakaļ un man sanāca divas avārijas situācijas pāris minūšu laikā. Pirmā bija, kad ievērojamā ātrumā izbraucot virāžu pēc virāžas, es kārtējā līkumā īsti nevarēju ierakstīties un līkuma ārmalā nodevīgi stāvēja liels akmens. Skaidri jūtot savu sagaidāmo trajektoriju bremzēju cik varēju un apstājos ar priekšējā rata bams pret akmeni. Stoppie sanāca gan, bet spirituālais ceļojums pāri stūrei tomēr laimīgā kārtā nebija. Otrais gadījums bija, kad jau biju pietuvojies otram braucējam pavisam tuvu. Sākās slideno laipu posms, laipai nāk līkums un nāk saprašana, ka es braucu daudz par ātru. Bremzējot pakaļējais rats, protams, izslīd, un iešļūcot līkumā es satriecošā kārtā no mazāk kā metru platās laipas tomēr nenoslīdu. Tad es teicu, prātīgi, prātīgi, šitā nevar turpināties, jābrauc uzmanīgāk. Un ķiveri tiešām vajag. Locekļi tad bija jau izkratījušies, paguruši, trīcīgi.

kalni un lejas un slapjumsvadītājs nenovaldīja transportlīdzekli, iebrauca grāvī un apstājās

Trase galā, saule jau pie horizonta, minu atpakaļ uz Galveju. Atpakaļceļā sanāca šī brauciena nepatīkamākā lieta — iestājās tumsa. Lampiņu man vēl nav, ritenis ir melns un mana jaka ir melna, ceļa malas ir šauras un mašīnas tik joņo un taurē. Ne mani var redzēt, ne es pats kaut ko redzu, kad pretī braucošās mašīnas spiež tieši acīs. Jāatzīmē, ka paši īri ir ļoti apzinīgi redzamības ziņā, tumšajā laikā redzētajiem riteņbraucējiem ir atstarotāji, mirgojošas gaismiņas, atstarojošās vestes. Es, lai kaut nedaudz uzlabotu nejēdzīgo situāciju, ķeros pie Makgaivera metodēm — ieinstalēju telefonā programmiņu, kas visu laiku rādīs sarkanu, apgaismotu ekrānu, un uzmunsturēju telefonu mugursomas aizmugurē — labāk kā nekas. Un tad nāk pilsētas gaismas, trotuāri, drošība, mājas, veļasmašīna, vanna, vilnas zeķes.