Septiņas lietas, #2

Permalink • Dzīve • 13.02.09

Pēdējos desmit gadus es grāmatas lasu maz. Tas ir žēlīgi, jo es atceros, kā bija bērnībā — man bija burtnīca, kurā katra lapa bija sagrafēta un tika veikti ieraksti par izlasītajām grāmatām — autors, nosaukums, lapu skaits, pavisam īss aprakstiņš. Otrajā vai trešajā klasē mēs arī skolotājas vadībā “iekārtojām” aploksnes, kurās krāt sakāmvārdus, bet tie neiekrājās kā izlasītās grāmatas. Daudzas lapas tajā burtnīcā bija pierakstītas. Ar piedzīvojumu romāniem, zinātnisko fantastiku, visu pēc kārtas, ko mājās un skolas bibliotēkā varēju atrast un palasīt. Dažas grāmatas man negāja iekšā, piemēram, bija viena grāmata, uz kuras bija rakstīts “Anatols Imermanis”. Tā pēc vāka izskatījās smuki un cerīgi, bet galīgi nelasījās. Ahā, viens jautrs fakts: mani brāļi-dvīņi iemācījās lasīt pirms sākšanas iet skolā jo sabojājās televizors.

Beidzam slavināties, un, lūk, šajos laikos es izlasu pavisam maz grāmatas, un no tām dažām turklāt vēl daļa ir pa profesionālo līniju. Grāmatu vietā nākuši visādi nieki internetā, filmas. Kolēģi, droši vien jums ir līdzīgi, vai ne? Ja nav, tad man par to patiess prieks, un es ceru, ka ar gadiem pieņemšos prātā un atsākšu regulārāk lasīt grāmatas.