Пар вакардиену ун аизвакардиену

Līdzīgi kā ar riteņa nosperšanu, es jutu - agri vai vēlu tas notiks, - operējot produkcijas db konsolē, uzrakstīšu kaut ko nepareizi. Vakar tas arī notika un viss sabruka. Nekāda patīkamā sajūta nebija. Rezerves kopijas ir, - arhaiska postgresa jēlo datu veidā. 3 stundas sistemātiskas čakarēšanās un viss, liekas, ir atkal kā sākumā.

Aizvakar atkal nodarbojos ar baigo zinātni - atkal nolasīju tās SC draudzības saites, sarēķināju lietotāju maģiskās krutuma vērtības un, atceroties nelineāro programmēšanu, mēģināju viņus kaut kā jēdzīgi izvietot plaknē. To var iztēloties apmēram tā - ciešā pulciņā nejauši sastājušies visi SC lietotāji. Starp katriem diviem draugiem ir ielikta liela atspere. Tā atspere ir tāda, ka viņu ir grūti izstaipīt ļoti garu un arī grūti saspiest pavisam cieši (lai visi nesalīstu vienā punktā). Jo lietotāji ir krutāki, jo lielāka atspere. Cerēju, ka atsperes pārstums lietotājus uz to īstajām vietām. Nu lūk. Rezultāts - nekas jēdzīgs nesanāca. Lielais lietotāju bars, protams, kaut kā īpaši sakārtojās (sākotnējais bariņš ir nejaušs, galarezultāti, gan ar dažām kopīgām iezīmēm, arī ir diezgan nejauši), bet nekādas atsevišķas grupiņas, kā cerēts, neveidojās. Ja tā padomā, - diezgan loģiski. Iedomājamies lielu lietotāju kamolu, visi krustu šķērsu savienoti ar, ak šausmas, atsperēm. Vajadzētu diezgan lielu spēku, lai tādu kamolu izstaipītu. Tātad, secinājums, ciba ir ļoti cieša un draudzīga vide, urā!