Passion of the Christ

... Skatoties šo filmu, cilvēki kinoteātrī raudot. Kāds noziedznieks, pēc šīs filmas noskatīšanās, esot atzinies savos noziegumos. Šo filmu ir jāredz.

Mans viedoklis, protams, ir pilnīgi subjektīvs, turklāt es noskatījos tikai līdz vietai, kur Jēzus augšāmceļas un iet ārā no savas alas.

Man šī filma bija diezgan liela vilšanās.
Par Jēzus nāves/augšāmcelšanās apstākļiem ir zināms gana daudz - katrās Lieldienās rāda filmas ar vienu un to pašu saturu, tas ir aprakstīts bilžainajos Bībeles stāstos, sarežģītais lēmums par labu Barabam un par sliktu Ješua bija labi aprakstīts M. Bulgakova grāmatā "Meistars un Margarita", - tas viss ir zināms.
Vienkārša vardarbība, brūces, asinis, acu izduršana utt. (ja ekrānā) jau sen vairs neiedarbojas kā senāk - daudzās filmas kurās sit un šauj, Happy Tree Friends, Rotten.com utml. ir notrulinājušas attieksmi pat pret reālām fotogrāfijām ar īstiem līķiem.
Un lūk, filma, kurā ~80% laika tiek sists, dauzīts un pazemots Jēzus. Saturiski, nekā jauna tur nav, un nekā tāda, kas nebūtu jau redzēts, arī tur nav.
No otras puses, visi esam tikai cilvēki, un uz gandrīz katru no mums daudz spēcīgāk ietekmē viens rīkstes cirtiens kā daudzi gudri, pamatoti vārdi, tā tas ir.
Rezumējot, "mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi", manuprāt, bija izraudzīti galīgi šķērsām. Gaidīju, ko dziļu un smalku. Dabūju ko līdzīgu Džekija Čana filmām - labo varoni visu laiku sit, bet viņam nekas nenotiek. Šur un tur zūd ticamība, piemēram, uzslienot krustu, tā gals tika iebīdīts ~ pusmetru dziļā bedrē. Šādi krusts nemūžam nestāvēs taisni, kā ar līmeņrādi nostādīts, it īpaši, ja augšā vēl karājas cilvēks. Lai krusts kaut cik stāvētu, bedrei jābūt krietni dziļākai, un brīvās vietas jāpiepilda ar akmeņiem (man agrāk bija hobijs - gigantiski vējrādītāji, tā ka es zinu :)