Atklāju sezonu!

Šorīt palūrēju pa logu – dažas pārslas krīt, bet asfalts sauss. Jāpamēģina uz darbu aizbraukt ar riteni! Paņemu no spoguļa spidometru, sarkano lampiņu un pedāļu atslēgu un dodos lejā.
Sardzene – “velo, velo, veļa?!?” Tieku pie riteņu telpas atslēgas, tā nobloķēta ar cementa maisītāju, slēdzu vaļā – viss tukšs! Noskaidrojas, ka riteņi pārstumti uz citu vietu pagrabā. Atrodu savējo, gauži noputējušu un stumju ārā. Priekšējā riepa pamīksta un aukstajā gaisā kļūs pavisam mīksta – uzbizoju uz piekto stāvu pēc pumpja, uzpumpēju, uzbizoju uz piekto stāvu nolikt pumpi.
Ūūūūn, aiziet! Braucot gar Uzvaras parku, šausmīgs pretvējš, liekas, visus matus nopūtīs. Ticis cauri vecrīgai, tieku astē vienam velokurjeram. Dikti nesmuki darās – brauc pāri dzeltenajiem un lāgiem pat sarkanajiem. Tā kā braucamais gabals nav garš, es nejaukajam kurjeram tomēr viegli tieku līdzi – kas tur ko nepanākt par puskvartālu? Ierodos darbā, ģīmis sarkans.
Var just, ka sen nekas nav darīts – no īsā brauciena slapja mugura, smaga elpa un asinsspiediens astronomiskos augstumos. Un vēl, mana wind chill temperatūra esot bijusi –35° līdz –40°!