‹ paviānu štelles

Zvaigžņu fotografēšana

Aug 10, 2006

Sveiks, dārgo lasītāj!

Vai Tev pieder fotoaparāts un patīk ar to dažādi eksperimentēt? Varbūt Tevi saista astronomija? Varbūt Tevi interesēs, kā man gāja ar zvaigžņotās debess fotografēšanu.

Līdz zvaigžņu bildēšanai es aizdomājos tādā kārtā, ka vienu vakaru bija dikti smuks mēness virs meža pamalē. Oranžs. Izcīnījies ar mēness fotografēšanu paniekojos ar pāris ilgākas ekspozīcijas kadriem – vai fotoaparātam izdosies kaut ko saskatīt piķa melnajā mežmalas ēnā vai nē. Izdevās, turklāt bildēs pamanīju mazās, pavisam īsās zvaigžņu “švīkiņas” debesīs.

Kas par švīkiņām? Kā izrādās, zvaigznes nakts debesīs nestāv uz vietas. Tās lēnām pārvietojas. Zeme negriežas, tā ir uzstutēta uz bruņurupuča. Bruņurupucis ir uzstutēts uz lielāka bruņurupuča. Zem tā lielākā bruņurupuča ir vēl lielāks bruņurupucis. Un tā tālāk. Bet zvaigznes tomēr pa debesi visas lēnām draudzīgi pārvietojas, un to pārvietošanos būtu dikti interesanti fiksēt.

Fotografējot zvaigžņu kustību debess jumā lietoju 15 minūšu ilgu ekspozīciju. Tas ir, viena kadra uzņemšana ilgst nevis sekundes simtdaļu vai tūkstošdaļu, bet veselas 15 minūtes. Manā fotoaparātā Canon 350D manuālajā režīmā ekspozīcijas ilgumu var iestatīt līdz 30 sekundēm. Vēl ir “bulb” režīms, – cik ilgi būs nospiesta slēdža poga, tik ilgi bilde arī eksponēsies. Kaut stundu, ja vien baterijas un pacietības pietiek. Šo režīmu tad arī izmantoju. Lai pogu nebūtu jātur nospiestu 15 minūtes (ārā auksti, pirksts nogurtu, varbūt kas izgrūstītos), ar nesmērējošu līmlenti pietinu pogu pie fotoaparāta korpusa tā, ka tā ir pusnospiediena stāvoklī. Iespiežot pogu līdz galam, ies vaļā šāviens. Pirms tam gan jāsaregulē pārējie uzstādījumi – ISO 100 (lai maz trokšņu un nepārgaismojas), f/4.5 (kombinācijā ar ISO 100, piecpadsmit minūšu ekspozīciju un tumšām nakts debesīm šāds diafragmas atvērums deva pieņemami izgaismotu bildi), manuālais fokuss uzstādīts uz bezgalību. Ar manuālo fokusu izrādījās tā, ka ar fokusēšanas gredzenu fokusu var aizgriezt par tālu, garām bezgalībai. Lai dabūtu zvaigznes asumā, labāk iepriekš iefokusēt pret, teiksim, mēnesi, un tad pārslēgt manuālajā režīmā.

Nu un viss. Izliekam fotoaparātu zem klajas debess, pārliecināmies, ka vāciņš noņemts, nospiežam pogu, uzņemam laiku un ejam iekšā skatīties televizoru. Pēc piecpadsmit minūtēm iznākam “savākt”. Pēc piecpadsmit minūšu eksponēšanas vēl seko piecpadsmit minūšu noise reduction process. Un tad bilde ir gatava! Kopā viens “cikls” tātad aizņem pusstundu, un tāpēc eksperimentēšana ar dažādiem uzstādījumiem sanāk tāda laikietilpīga. Un ja vēl kāds uzstādījums izrādās aizmāršības pēc nepareizs, vai beidzas baterija, – pasākums ievelkas.

Rezultāti sanāk labu labie. Zvaigznes attēlā atstāj šauras, glītas strīpiņas. Un, izrādās, zvaigznes ir dažādās krāsās. Un izrādās, zvaigžņu ir dikti daudz. Gūtie rezultāti, domāju, bija vērti pūļu. Ar šādām ilgām ekspozīcijām un saprātīgiem uzstādījumiem fotoaparātam skādi nodarīt, jācer, nevar. Manā gadījumā viens vērā ņemams risks bija jaunais suns, kam patīk drēbes no drēbju šņorēm raut nost. Un fotoaparātam kā reiz ir brīnišķīga graužama siksniņa.

Manas debesu bildes ar komentāriem ir manā flickr. Tur gan patlaban nav oriģinālā izmēra bilžu, tikai samazinātās – internetu lietoju caur GPRS un žēl to santīmu. Nu lūk. Ja kādā vēlākā vakarā nenāk miegs, ir pa rokai uz ilgām ekspozīcijām spējīgs fotoaparāts un debess nav apmākusies – iesaku pamēģināt.

Bet vēl jau ir jauki vienkārši tāpat paskatīties debesīs, pakūkot tumsā un aizdomāties par visām daudzajām zvaigznēm un planētām, un mūsu mazo zemīti tajā putrā pa vidu. Un pagaudot pret mēnesi.