Datorzinātņu maģistru pirmais kurss, pirmie iespaidi

Jaunais mācību gads ir jau labi iesācies! Būdams LU Datorzinātņu maģistrantūras 1. kursa students, esmu bijis jau uz vairākām lekcijām(!). Ir radušies visādi pirmie iespaidi.

Vēl neesmu bijis uz Sistēmu Projektēšanu. Tā kā pasniedzējs Bičevskis, skatos uz to priekšmetu diezgan skeptiski, bet jāaiziet jau, protams, būs.

Modernās programmēšanas tehnoloģijas. Lekcijas pirmajā pusē uzstājās M. Opmanis, un viņa stāstītais man ļoti atgādināja Code Complete, – viņš stāstīja par modularitāti, vienotības (kohēzijas) veidiem, abstraktajiem datu tipiem (ADT). Ja viņš šitādā tempā turpinās, viņš Code Complete tēmas ātri izsmels un tad ir ļoti interesanti, ko viņš stāstīs tālāk. Tīri labi, man likās. Viņam portfelī līdzi bija arī vairāki kāršu komplekti un spēļu mašīnīte.
Lekcijas otrajā pusē E. Celms mācīja valodu JAVA. Šito laikam varēs laist garām. Vismaz sākumgalu noteikti, kamēr viņš tiek garām pamatiem.

Sistēmu modelēšana. Kad J. Bārzdiņš runāja savas maģistru programmas direktora runājamās lietas, izklausījās sakarīgi – viņš visu ko apstāstīja pamatīgi un sistemātiski. Bet kā pasniedzējs viņš mani nemaz nesajūsmina. Viņš pasniedza jau bakalauros – formālās specifikācijas. Kopā ar Ikaunieku viņi abi bija lielākie bremzes un čammas. Viņi caur vielu virzījās ļoti lēni, lāgiem atkārtojoties un saputrojoties. Lekcijās bija gurdena, miegaina, “nolemta” atmosfēra. Pa semestri nekas daudz (un nekas īpaši jauns) netika iemācīts. Šeit tas pats vien turpinās. Mācāmies par, laikam, UML klašu diagrammām, tā kastīšu zīmēšana mums jau ir sazin cik reizes mācīta.

Algoritmi, automāti un formālās valodas, R. Freivalds. Te man likās, šis viss mums jau ir samācīts. Tā arī ir, bet tagad mācīsimies, laikam, tā, padziļinātā līmenī. Šis man patika, bija interesanti un vērtīgi, laiks pagāja nemanot. Mācību stils ir gluži tāds pats, kā pārējos R. Freivalda kursos – viņš uz tāfeles raksta uzdevumus, un studenti brīvprātīgi nāk pie tāfeles un risina. Uzdevumi arvien tiek doti ar pakāpeniski pieaugošu sarežģītību, tā ka to risināšana ir gluži kā spēle, sacensība. Nuja, te es varētu gari rakstīt, kā man patīk viņa pedagoģiskie paņēmieni, man tur vienkārši viss patīk.

Un tad, visbeidzot, Nozares angļu valoda. Mūs sadalīja A (advanced) un B (basic) grupās. Vismaz patlaban, sākumā, uz nodarbībām katrā grupā ierodas 40+ studenti. Rādās, ka ar tādu cilvēku skaitu vienlaicīgi efektīvi strādāt un kaut ko iemācīt ir diezgan neiespējami. Un mani šausmīgi tracina, ka pasniedzēja, L. Zeltkalne, dikti daudz runā. Brīžiem liekas, ka viņa ir iemīlējusies pati savā balsī. Liekvārdības meistare – vienkāršu izteikumu “ja pūš, aizveriet logu” viņa pārvērš piecos ļoti paplašinātos teikumos, un tos mērenā ātrumā izbaudot nodeklamē. Un tā viņa tur runā un runā savā, kā pati atzīst, “siltumnīcas” angļu valodas skolotājas valodā, stundu no stundas. Tas ir obligātais (A daļas) kurss un ir obligāts 45% apmeklējums. Es tur brīžam sēžu sakostiem zobiem. Cilvēki jau ar laiku paliks mazāk, bet šaubos, vai viņa no tā sāks mazāk vai vērtīgāk runāt. Tagad salīdzinot, mūsu uzņēmuma darbiniekiem rīkotie ILS angļu valodas kursi tagad šķiet vienkārši perfekti. Grupā bijām zem desmit, pasniedzējs pa latviski mācēja apmēram tikai “labdien” un “paldies”, nodarbībās daudz runājām paši, izspēlējām visādas lomu situācijas, nodarbībās bija pozitīva un jautra atmosfēra. Ar prieku pildīju mājasdarbus.

Noslēgumā nezinu, ko lai uzraksta. Sanāca nobeigt negatīvā noskaņā, par angļu valodu, tomēr kopumā studijas izskatās normāli. Īpaši, ja nav nekas jāmaksā :-) Nu labi, nobeigumā mums būs uzjautrinošs gadījums mācību gada sākuma tikšanās reizē. Bārzdiņš priekšā runāja un viņam pie drēbēm bija mikrofons. Kad viņš apsēdās malā, mikrofons palika ieslēgts un ik pa laikam nočaukstēja. Mizniks palīdzēja Bārzdiņam to mikrofonu nosprādzēt nost, un vienlaikus kaut ko viņam čukstēja. Čukstētais, protams, bija skaļruņos skaidri dzirdams, visa zāle klausījās un smēja piedurknē.