Kārtējās žēlabainās pārdomas par LU pasniedzējiem un UML

UML ir cilvēkiem paredzēti sistēmu modelēšanas standarti. Pamatā UML standarti laikam apraksta, kā jāzīmē daudzās dažādās UML diagrammas – klašu diagramma (to droši vien visi zin), aktivitāšu diagramma, stāvokļu diagramma un tā tālāk. Ir jauki, ja tās nav nāvīgi formālas, un tās var apmēram saprast arī par UML neko daudz nezinošs cilvēks, vienkārši apskatot bildīti. Shēmas, kas lielos vilcienos ilustrē sistēmas darbību, ir bijušas visos laikos, un UML vienkārši standartizē, ko katrs apzīmējums nozīmē. UML ir forši. Tāpat kā W3C standarti, par tiem taču neviens nežēlojas, visi priecājas.

Universitātē pasniedzējiem UML un ar to saistītās lietas dikti patīk. Jau bakalauros mums Bārzdiņš vienu kursu mācīja par UML un OCL. Garlaicīgas, čammīgas lekcijas, jo izstāstāmās vielas jau ir gauži maz. Šogad maģistros kursā “Sistēmu modelēšana” Bārzdiņš mums atkal baro tieši to pašu. Un vēl, mana darbavieta darbiniekiem noorganizēja UML kursus ar (kļūda..) pasniedzējiem no universitātes – Bārzdiņu un A. Kalniņu. Man rādās, ka viņi tam UML izdara “lāča pakalpojumu”. Domāju, ka gan lielai daļai LU datorzinātņu studentu, gan tagad arī mūsu darbinieku UML asociējas nevis ar “ērtu, gana vienkāršu, elegantu veidu, kā savu galvā sēdošo modeli pasniegt citiem”, bet gan ar “smagnēju, senilu, šausmīgi formālu un komplicētu, 3 reiz atkārtotu, kur es paliku, šausmīgi formālu un komplicētu, fūūū, beidzot kafijas pauze”.