The Settlers / Serf City

Skatījos un brīnījos, kā kļūdu atsekošanas un darbu plānošanas sistēmas (nu tā kā Bugzilla, Jira, Trac, konkrēti man priekšā bija Jira) visādi cenšas attēlot, kas notiek. Buga dzīves cikls, kas ar to notiek un ir noticis, cik laiks iztērēts, saistītā korespondence, progresbāri. Iešāvās prātā, cik izsmalcināti notiekošos procesus māk attēlot stratēģijas datorspēles. Piemēram, 1993. gada spēle The Settlers / Serf City. Kad par to atcerējos, tad sagribējās tā vairāk pastāstīt.

Serf City spēlēju 7. un 8. klasē (1997 – 1998). Tā ir tāda diezgan laikietilpīga spēle. Paliku skolā pa naktīm, citreiz cēlos agri un nācu pirms stundām (pašam savs dators man gadījās tikai 10. klasē (2000)).

Tā ir stratēģija, tu esi karalis, un tev jāvalda pār savu karaļvalsti. Jāpaplašina teritorijas, jāorganizē saimnieciskā darbība, jākaro ar citiem spēlētājiem. Sarežģīta, līdzīgi kā ar Transport Tycoon paiet ilgs laiks, līdz var teikt, ka “nu pa īstam māku spēlēt”. Nav kā mūsdienu spēlēm jauki iesācēju tutoriāļi un pamācība uz F1 spiedienu. Spēles iespējas nākas atklāt, izpētīt un saprast eksperimentējot. Sarežģīta saimnieciskā sistēma, kas tomēr galu galā reducējas uz karošanu. Ir nepieciešams – zelts, zobeni un vairogi. Zeltam vajag zeltraktuves. Zobeniem, vairogiem vajag metālu un ogles. Metālam vajag metāla rūdu un ogles. Raktuvju rūķiem vajag maizi, gaļu un zivis. Maizei vajag miltus, miltiem – graudus, gaļai vajag cūkas. Lai visu uzbūvētu, vajag dēļus, akmeņus. Dēļiem baļķus. Visiem vajag darbarīkus. Ar saimnieciskās darbības plānošanu un optimizēšanu ir lielākās pūles.

Cilvēciņi var staigāt tikai pa ceļiem. To, kā ceļus var izbūvēt, nosaka apkārtējās vides īpatnības. Pa pļaviņām staigā tikai karavīri, kad iet uzbrukumā kaimiņkaraļvalstij. Var visādi pieregulēt savu stratēģiju – kādām precēm transportējot dodama priekšroka, kā izlietot resursus, cik lielu karavīru rezervi turēt karavīru mājiņās.

Ļoti patīkama sajūta, kad pūliņi vainagojas panākumiem – tavs karavīrs kā uzvarētājs ieiet iekarotajā pretinieka karavīru mājiņā, tavas robežas pabīdās un nodeg tuvējās kaimiņvalsts mājas.

Grafiskais režīms – 320×240 vai 640×480. Ir divspēlētāju režīms – pieslēdz divas peles (PS/2 un COM1, šķiet), ekrāns sadalīts uz pusēm, katrs spēlē savā pusē. Protams, ir arī datoroponenti – kopā līdz četriem spēlētājiem. Papildus kreisajam un labajam klikšķim, dažām darbībām ir klikšķis ar abām pogām kopā, tāds citās spēlēs/programmās nav novērots.

Kad pirms kāda laika pa mājām slimoju, veco spēļu diskā uzgāju šito un uzspēlēju. Patika, viss kā vecos laikos. Šis nebija tas gadījums, kad, tiekot pie bērnības elkiem, jaukās sendienu atmiņas sabojājas. Ja ir patikšana uz vecajām spēlēm, iesaku pamēģināt.

Esmu spēlējis arī sekojošos Settlers 2 un Settlers 3, bet nu, hmm, kaut kā vairs nebija tā, nebija tādas narkotiskas atkarības. Izrādās, 2001.g. ir iznācis arī Settlers 4.