Objektivs, 3./4. numurs

Foto un kino amatieru žurnāla “Objektivs” 1929. gada 3./4. numurs. Lejupielādēt šeit (PDF, 10MB). Otro numuru ir izlaidu, jo tā man nav. Pirmais numurs šeit.

Daži izrāvumi tiem, kas visu nelasīs.

Kā visur, arī fotografijā ir nepieciešama zināma rūpība, zināms pakāpeniskums rīcībā un piedzīvojumi, kuri tikai tādā ceļā ir iegūstami. Bet lai to panāktu, nepietiek, ja amatiers tikai ērti paspiež pogu, visu citu atstādam foto-tirgotājam. (2. lpp, “Par amatiera dažādiem mērķiem”)

Cik bieži nākās redzēt citādi gluži glītus dabas skatus, kuriem būtu ļoti gleznains iespaids, ja vienos sānos, vai apakšmalā kāds krūms, vai zars no lieka nespraustos iekšā. Še nu, kā ķirturgam, droši jāķeras pie naža un svešais ķermenis jāatdala. Pat ja bilde caur to samazinātos uz pusi. Ko pazaudē formāta ziņā, tas tiek iegūts laba iespaida ziņā. Lieli, tukši laukumi bildē samazina figuras, turpretim, ja visu lieko atgriež, tās izrādās lielākas. Pareiza bildes apgriešana prasa gan zināmu mākslas gaumi, kura tomēr nav iedzimta, bet kuru var piesavināties. Un to iegūst mācoties skatīt. Ja jums ir gatava kopija priekšā, vislabāk ir izmēģināt ar papīra drīksnu uzlikšanu, kāds izgriezums visdrīzāk dod gleznas iespaidu, tas ir, kādas daļas ir nogriežamas. (...) Ja bildi uzlīmē vienkārši uz kartona, vai kartonpapīra, tā liksies saplūstam ar pamatni, “skries prom”. Trūkst tā tad vēl ierāmējuma, kam bildes daļas jāsatur kopā. Šo ierāmējumu dabū vienkārši tādā kārtā, ka fotografiju vispirms uzlīmē uz kāda citas krāsas papīra, no kura atstāj tikai mazu maliņu un tad tikai uz īstā kartona, vai albuma lapā. Ir taisni apbrīnojami, cik lielā mērā šī mazā maliņa var pavairot bildes iespaidu. (3. lpp, “Bailes no uzņēmuma sagriešanas”)

Par izgriešanu, mūsdienās tas ir ļoti ērti, papīra drīksnu nevajag, ir ‘Crop’ rīks:

(Tajā bildē mēs ar māsu cīnāmies, kurš stūrēs)

Kādai jābūt modernai fotogrāfijai? Tā ir izdoma, ilūzija, irrealitāte, mākslinieciski noformēts fakts un izteiksmība. (..) Māksla tā ir jušana, viņas princips konkrets jēdziens – tēls, viņas metode – emocija, iespaids, iedvesme. (4. lpp, “Piezīmes par mākslas fotografiju”)

Visai subjektīva izpratne, bet tīri labi sakrīt ar manu subjektīvo izpratni. Cita lieta, cik bieži tā realizējas bildēs… Lielais vairums bilžu ir – “ē, smuki, bildējam!”

Saņematies, amatieri! Ir laiks ka stājaties pie ģimenes albuma sastādīšana. Vienreiz gadā katram vajadzētu uzņemt savus bērnus un ģimenes locekļus, lai tā vienmēr no jauna uzskatāmi atzīmētu visas pārmaiņas. Tā gadu pa gadam pildīsies jaunlaiku ģimenes albums, kurā būs attēlota mūsu dzīve. (6. lpp, “Neaizmirstiet ģimenes albumu!”)

Pielāgojot šo ieteikumu mūsdienām, sanāk divi ieteikumi. Pirmais – pa reizei uztaisīt vecmodīgās grupu bildes, kur visi cilvēki smuki izkārtoti un vienkārši skatās uz fotogrāfu. Otrais – taisīt bildes uz papīra. Lai ir ko paņemt rokā, ielikt rāmītī, salikt albumā. Dabūt digitālo fotogrāfiju izdrukas ir pavisam vienkārši, var pasūtīt internetā un saņemt ar piegādi mājās.

Cits nekas neatlika, kā turēties pie apgrozībā esošā mazākā formāta 4 1/2×6cm. Tomēr šis visiem pazīstamajiem aparātiem līdzīgais tips mani neapmierināja un es drīz vien būtu metis pie malas, ja es pārāk bieži nebūtu dzirdējis, ka fotografēšana ar tādu mazu aparāteli nav nekas vairāk kā niekošanās un ka no tik maziem negatīviem nopietni ņemamu attēlu nevar sagaidīt. Bet taisni kā par spīti šiem norādījumiem gribēju par katru cenu pierādīt, ka arī uz vismazākiem formātiem strādājot sasniedzami nopietni darbi. (9. lpp, “Pāris vārdu par Leitz’a ‘Leica’ kameru”)

Šeit dziļās domas nav, autors tālāk tekstā iepazīstina savus lielā un vidējā formāta kolēģus ar filmu kameru pionieri – Leicu. Viņš, mazo formātu aizstāvis, šajās dienās varētu patiesi triumfēt – daudzām digitālajām kamerām sensors ir 2x, 3x, 5x un vairāk reižu mazāks par “nenopietnajiem” 35mm.

Iedomība ir piedauzības akmens, no kura tik daudzi nopietni brīdinami. Šāds brīdinājums vēl vairāk vietā mūsu tagadējā juku laikmetā, kur katra pletizera, pakārtā riņķa vai kaudzē samestu krāģu ēnu fotografēšana jau dižojās ar “mākslu”. Efektu tvarstīšanai nav nekādas sakarības ar patiesu mākslu (12. lpp, “Mūsu fotoizstādes”)