SEB MTB 2007. gada sezonas pēdējais posms Smiltenē

Pilsēta, urbānā vide, asfalts, sintētika, TV, darbs, internets, krogi un klubi piektdienas vakaros, kredītkarte, telefons. Reizēm gribas drusku no pirmatnējā, druscīt no ekstrēmā. Dabu, svaigu gaisu, risku, izaicinājumu, pārbaudījumu. Kam pietrūkst uzņēmības pašiem organizēt pārdrošas ekspedīcijas (nu tā kā man), tiem tieši laikā ir SEB MTB maratoni. Ir sagatavota interesanta trase, sagādāts krietns skaits sabiedroto/konkurentu azartam, ir pārtika, spēka dzērieni trasē, mediķi un tehniķi. Par to ganību pļavu, pār kuru Tu brauksi, ar saimnieku ir sarunāts. To ūdens pudeli, ko trases vidū nometīsi – to kāds vēlāk pacels. Paliek pāri tikai ierasties ar riteni un ķiveri un izbaudīt piedzīvojumu!

Trase patika, brauciens patika, viss patika

Smiltenes trase bija jauka. Maz lielceļu, daudz meža ceļu, taku. Ik pa laikam smilšu vannas, no kurām sākumā raustījos, bet vēlāk jau rutīnā gāju triecienā cauri. Lielu, briesmīgu kalnu nebija. Nobraucienus, kā parasti, no sirds izbaudīju. Dažos var manevrēt kā datorspēlēs un kaifot no tā, dažos visa uzmanība aiziet uz virāžas, ceļa grambu, ceļmalas zaru un citu braucēju vērošanu, ātruma izbaudīšanai laika neatliek. Ar milzu ātrumu ielidot kādā bedrē vai braucēju čupiņā nebūtu patīkami. Viens braucējs trasē man saka – es tevi panāku jau trešo reizi, nesaprotu, kā tā var būt. Es atraucu, ka tas uz lejupceļu rēķina.

Diemžēl bija viens nejēdzīgs gadījums arī, man gadījās vienu braucēju izprovocēt uz kritienu. Ar strauju manevru iekārtojos riteņbraucēju ķēdītē, kurā kā reiz bija vieta man. Acīmredzot patraucēju braucējam aiz manis, jo pēc mirkļa viņš krita, saucot pakaļ rupjus vārdus. Vēlos viņam atvainoties.

Nobraukt trasi vairs nav tik grūti

Pēdējie aizvadītie posmi vairs nav likušies tik gari un nogurdinoši kā pagājušogad. Agrāk 10 kilometrus no finiša jau vēlējos – tas finišs varēja būt šeit. Samocījos un ilgi atguvos. Tagad laikam vienmērīgāk sadalu spēkus vai vienkārši slinkāks esmu, finišs pienāk un esmu vēl dzīvs. Vēl vienu apli braukt, kā sporta klasei, gan īpašas kāres nav. Trasē nav situācijas, kad ir besis, kad gribas apstāties un visam atmest ar roku. Ir divi stāvokļi – “normāli lidoju!” un “ok, drusciņ piepūle, tūlīt atkal lidošu!”. Galīgi neiespringstu, kad mani kāds apdzen. Lai dzenas, man ir savs temps, sava darīšana. Bet ir vēl tāda lieta, šajā Smiltenes posmā pirmo reizi vēsturē nefinišēju no savas ģimenes pirmais. Pirms manis, gan ar pavisam nelielu atstatumu, finišēja mans brālis Jānis ar savu smago tērauda riteni, un kedām kājās. Startējām abi blakus. Ir ko aizdomāties man, ar savu vieglo alumīnija riteni un kontakttupelītēm :)

Uz tikšanos nākagada sezonas sacensībās!