Satiksmes problēmas Latvijā

Ar šo rakstu es mēģināšu uzsākt rakstu sēriju, kurā centīšos dalīties savā pieredzē ar sabiedriskā transporta pakalpojumiem Latvijā. Šeit atspoguļosies tikai mans personīgais viedoklis un es izteikšos tikai par autobusiem, kuros pats personīgi esmu braucis. Es aprakstīšu, kā no Burtniekiem tiku Rīgā. Pirms es sāku problēmu iztirzāt saviem vārdiem, paskatieties paši:

saite, ja video nerādās

Atskats pagātnē...

Sākumā man bija jātiek uz Burtniekiem. Es Rīgā iesēdos autobusā un atbraucu. Tas bija vienkāršs brauciens, un par to drīzumā aizmirsu. Bet nu vajadzēja tikt atpakaļ. Domāts — darīts!

Pirmais mēģinājums — vilciens 18:20

Automašīnā nokļuvu līdz stacijai. Vai vajadzēja steigties? Šis ir visnotaļ slidens jautājums, jo uz ceļa bija ievērojama migla un, pēc maniem novērojumiem, mājās bija aizmirsts telefons un atslēgas. Labi… Negribētos izbaudīt “efektu”, kad bez atslēgām un telefona stāvu pie aizslēgtām dzīvokļa durvīm. Pēc īsām intensīvām pārdomām nolēmu braukt atpakaļ mājās. Nācās ieliet benzīnu un nopirkt 15 kilogramus suņu barības, bet es par to pārāk nebēdājos.

Autobuss 6:00 jeb amakatanav

Sešos no rīta sēžu automašīnā šosejas malā pie autobusa pieturas. Sēdēšanai mašīnā ir gan pozitīvi, gan negatīvi aspekti. Mašīnā ir siltāk, bet autobuss, neredzot pieturā pasažierus, neapstājas un aizbrauc garām. Problēmas risinājums vienkāršs — automašīnā traucamies uz nākamo pieturu. Pa ceļam atklājas, ka pazudis mans tik ļoti iemīļotais maks. Paeksperimentēju ar maka meklēšanu zem sēdekļa un klusītiņām cerēju, ka tas atradīsies, tomēr neatradās. Nokļūstu autobusā, nopērku biļeti un apsēžos. Tomēr ap Vangažiem jauna problēma — biļešu kontrole. Risinājums ir gaužām vienkāršs — atrodu biļeti bikšu kabatā un uzrādu kontrolei. Un atkal man jāuzteic mūsdienu mobilās komunikācijas. Ierodoties Rīgā, man telefoniski tiek ziņots, ka maks atradies ceļmalā. Nenoliegšu, ka šādos lietojumos e-pasts mobilajam telefonam zaudē.

Noslēgums

Izvērtējot nesenos pārdzīvojumus, jāteic, ka mana pieredze ar transportlīdzekļiem ir nogājusi patiešām garu ceļu. Ir iespējas secīgi izmantot dažādus transporta līdzekļus un dinamiski mainīt maršrutu. Vairs nav ar kājām jāiet piecus kilometrus uz pieturu un pusdienu jāgaida autobusu, kas stāv salūzis Matīšos.

Noslēgumā uzdošu šo retorisko jautājumu — interesanti, vai ar velosipēdu būtu iespējams pārvadāt 40 pusaizmigušus cilvēkus? ....