Mēnesis mašīnā pa Krieviju un Kazahstānu

Hei, hei, kur gadījies kur ne, pēc mēnesi ilgā brauciena pa Krieviju un Kazahstānu esmu laimīgi atpakaļ Latvijā.

Vareni. Mēnesi dzīvojos pa putekļiem un gulēju te teltī, te uz UAZ aizmugurējā sēdekļa. Bet nu jau atkal eju uz darbu, un sēžu birojā pie datora, un pusdienas laikā eju uz pusdienām, rindiņā aiz citiem birojcilvēkiem pa Lāčplēša ielas trotuāru. Vakaros gudroju, ko labāk no visām svarīgajām lietām izdarīt, un kāpēc nav ar ko iziet iedzert. Svarīgās lietas ir bilžu bakstīšana, interneta lasīšana, istabas kārtošana, grāmatas lasīšana, iešana ārā, vēstuļu sūtīšana un dienasgrāmatas rakstīšana.

(Te es čuč mašīnas ēnā, bildēja laikam Mārtiņš)

Jā, viena šim gadam iecerētā lieta ir ar uzviju nodarīta: pa pilnam dabūju izbaudīt bezrūpību un dzīvošanu prom no pilsētām un slāpes un karstumu un vēl visādas labas lietas. Bija jauki, ka galva tiešām pamazām iztīrījās no visām ikdienas lietām. Un kad ilgāku laiku tā ir, var nodoties jaukai nekā nedarīšanai. Var visu ko izdomāt — kāpēc manās bildēs nav cilvēku, un kam vispār dzīvē ir vērtība un nozīme un tā.

Atgriežoties — gribējās jau mājās, bet palika arī žēlīgi, ka šis foršais notikums nu ir cauri. Viss, beidzies, marš atpakaļ pie virpas. Bet bija jauki atgriezties, tuvākie kolēģi bija jau sailgojušies, labprāt klausījās stāstus un skatījās bildes. Un mājinieki, saprotams, tāpat, un vispār visi sastaptie cilvēki.

Jā, gribēsies braukt atkal. Vēl ilgāk, vēl tālāk, vēl vairāk piedzīvojumu.