Nu vai tad tā nav, ka tas zinātnes progress, tā ir viena šausmīga padarīšana? Džefrijs Rošš: Progress - plānota morāla novecošana. Roberts Mazils: Progress - brīnišķīga lieta, - ja vien tā apstātos. ("Ciniķa dzīvesziņa", Kontinents, Rīga) Tās nebūšanas ar nemitīgo progresu vienreiz jau nācās piedzīvot, kad kādus 3-4 gadus atpakaļ vajadzēja, bet nebija iespējams dabūt jaunu klaviatūru manam lieliskajam Amstrad datoram (labāk izklausīsies angliski: it sports a whopping 20MB of hard disk space (bad sectors included), 8Mhz 8086 Intel CPU, B/W CGA screen, un tā tālāk). Vienīgā iespēja dabūt savietojamu klavieri bija pasūtīt no UK par kādām, laikam 30 - 50 mārciņām + pasta izdevumi. Tā lūk. Un tagad atkal līdzīgi. Vērojot mūžveco neiedomājamākās lietas pieredzējušo 6GB cietnīti rīstoties pirmsnāves agonijā (bad sektoros ir jau vairāki megabaiti; ierastajai un tik mīļajai grabināšanas skaņai un zemajam dūcienam klāt nākuši klakšķīši, dažādu tonalitāšu dūcieniņi), domāju, pats pēdējais laiks veikt jauna cietnīša iegādi. Bet. Mana māte atbalsta līdz 32 GB. Vairāk viņa neatpazīst. Izstaigāju pusduci datorveikalu un tipiskā atbilde ir: "cietie diski? ēmm, nu sākot no 40GB". Nu galu galā izdevās atrast WD 30GB cieto no "Datorveikals" un no "Multisistēma". Bet briesmīgi - piemetam vēl 10Ls un rokā būtu jau 80GB cietnis. Būtu... :/