Saimnieks satvēra arklu, uzšāva zirgam un laida tik spīdīgo lemesi zemē droši iekšā. Iejūgts nebija īsti pareizi, arkls gāja šķērsām un par dziļu, zirgs tālāk kā pāris metrus tādu enkuru pavilkt nejaudāja. Karstajā saulē pār pieri viena pēc otras tecēja sviedru lāses. Ķimerēšanās gar iejūgu, nepacietīgs "Nūū!!!" un karavāna sāk kustēt. Vagas galā zirgs elš un pūš kā uz miršanu. Pirmā vaga no apmēram piecdesmit ir gatava - ne pārāk taisna, nevienādā dziļumā, bet ir. Neiecietīgā balsī - "Nūū!!!". Zirgs nekust. "Nu kustēsies vai!". Zirgs novicina asti un izlaiž gāzīti. Saimnieks niknumā ar grožu galu uzstaisa skanīgo un pievelkošo, zirgs sāpēs raujas uz priekšu, arkls nobrakšķ, salūzt. Jāizjūdzas, jānes tā pararīšana uz māju, jālabo, jānes atpakaļ, jāiejūdz, jāturpina. Saule karsē. Paiet pusstunda un mūsu varoņi atkal ir izejas pozīcijā. Šāda mērkaķošanās ilgst vēl visai ilgi. Vakarpusē, ejot nujau kādu četrdesmito gājienu, saimnieks jau gandīz vai dzied, zirdziņš ir samierinājies ar likteni un monotonā ritmā iet vagu pēc vagas, bet arkls ir nosaitēts tā, ka salūzt tur gandrīz vairs nav kam. Aiz muguras paliek taisnas, akurātas vagas. Tikko uzvērsta, mitra, tumši brūna zeme. ... Lomās: Zirdziņš - mans pelēcītis, arkls - MAPLE, arājs - pats autors. Līdz galam diemžēl gan netikām, uznāca tumsa.