Nav nekāds jaunums, ka es draudzējos ar putniem. Ar vienu jauku, ugunīgu putniņu man kopīgs ceļš ejams nu jau kādu pusgadu. Pa kopā nodzīvoto laiku izveidojušās skaistas uz godīgumu un uzticību balstītas attiecības. Tomēr, vēlos parunāt arī par dažām šo attiecību ēnas pusēm. Manam skaitļotājam ir 128MB RAM un viņu darbina Win2K. Tipiski, jau tūlīt pēc ielādes, kādi 90MB no atmiņas ir aizņemti un lietojumprogrammām paliek gauži maz. Palīdzīgu roku arvien ir gatavs sniegt vecais, bedrainais cietnis. Parasti, normāli strādājot, izmanotjas kādi 120 - 180MB no atmiņas. Ir dzirdēti visādi briesmu stāsti par Operu - ka viņas uz planētas ātrākā pārlūka tituls tiek iegūts, mežonīgi tērējot sistēmas resursus. Ikdienā nelietojot, nevaru par to objektīvi spriest, bet varu padalīties vērojumos par savu aizbilstamo - ugunsputniņu. Ugunsputns dzīvo un strādā ar vērienu - ja tā atmiņa viņam liekas vajadzīga, viņš nekautrējas un viņu savāc. Šajā ziņā viņam nav kompleksu. Par to arī ir rakstīts, ka viņš ņem sev atmiņu, cik nu var paņemt, bet to it kā varot ierobežot. Nuja, un viss stāsts ir par to, ka, reiz ugunsputnā mierīgi vērojot filmiņu par Borland Octane, manīju, ka cietais sāk grabēt arvien aktīvāk, lai arī nekas liels tobrīd nevilkās. Pataisīju vaļā Task menedžeri un iepletu acis - mana sistēma tobrīd mierīgi un bez kompleksiem sev bija savākusi 500+ MB operatīvās. Procesu daļā ugunsputns kautrīgi rādīja, ka izmanotojot nieka 5MB, bet aizverot ugunsputnu, uzreiz, minūtes laikā, atbrīvojās ap 400MB operatīvās. Tādi, lūk, mums zvērēni programfailos dzīvo. Un viņi vēl domā ugunsputnu iedīdīt darbam ar plaukstdatoriem. Mhm.