Ja gadās nocirst egli, kas ir par mazu - ir okei! Var būt ļaunāk. Kad man bij kādi 14 vai cik gadi, reiz gāju mežā egli cirst, laikam mājas vajadzībām. Mums lauku mājas 120km no Rīgas, glītu egļu pa pilnam, spēj tik izvēlēties. Nu bet katra viena likas ne šāda ne tāda. Izgāju jau kādu laiku ataugušā izcirtumā, tur, pret brīvām debesīm auga tiešām smukas egles ar daudz zariem un tumšām, biezām skujām, kādas parasti ir tikai lielo egļu galotnēs un par kādām pilsētniekiem tikai sapņot. Pulkstens jau bija 4 - 5 PM un sāka jau mesties krēslains. Laikam man tolaik bija galīgi slikti ar acumēru, traucēja krēsla un sirdī biju maksimālists, jo, pēc ilgas staigāšanas apstājos pie egles, kas vēlāk izrādījās ~3x garāka par nepieciešamo garumu. Nostājos pie šīs skaistās egles, cirvis abās rokās tādā satvērienā kā tur karogu, ar bleķa galu uz augšu. Atgāzu galvu, lai paskatītos uz egles galotni. Cirvis svērās uz manu pusi, asmenis par laimi bija prom no manis, piets it kā ne pārāk stipri uzsitās man taisni pa muti. Paspļaudījos, kā kad izspļauj košļeni. Likās, ka ir pušu lūpa un mutē kaut kāda nesaprotama dranķība. Nocirtu egli. Māte bija šokā, kad ieraudzīja, kas ir pārvilkts mājā. "Šito jau ir jāslēpj no mežsarga!". Divas trešdaļas no egles nozāģējām, nocirtām zarus un no tā bomja vēlāk sanāca ilkss iejūgam vai kaut kas tamlīdzīgs. Augšējā trešdaļa vēl aizvien bija gana iespaidīga "jaungada eglīte". Izrādījās, ka ar cirvi esmu nodauzījis vienam augšžokļa priekšzobam stūri. Šis dauzījums atspoguļojas manā mutē vēl šobaltdien. Un neviens man netic, ka esmu pats sev ar cirvi izdauzījis zobus. :)