Par brīvo gribu

Parasti nerakstu par tām lietām, par kurām man ir tikai viedoklis un nav tādas stipras pārliecības, - bail kļūdīties un izrādīties par muļķi. Pāri paliek pavisam maz, ko varētu rakstīt. Kaut arī ik pa laikam gribās kaut ko pastāstīt, par kaut ko pažēloties utml. Bet nu, jāsaņemās un jāraksta, - kas būs, būs.

Tātad, tie spītīgie zinātnieki un cilvēki vispār. Vai cilvēkam ir tāda īsta brīva griba? Tiešām nezinu, vai ir vai nav, bet kaitina tas, ka dažkārt mēģina iegrozīt patiesību sev pa prātam. Taisām teoriju? - labi, ņemam savus priekšstatus par vēlamo teoriju (cilvēks ir dabas kronis, cilvēkam *ir* brīva griba, latviešu tauta - kaut arī nīkuļo - ir visīpašākā uz zemes virsas utml.) un kaut kā sastiķējam ar pārbaudāmiem faktiem.

Ar to brīvo gribu ir tā, ka cilvēkiem ir varen grūti apsvērt (vai kur nu vēl pieņemt) nepatīkamus minējumus - ka cilvēkam varētu nebūt brīvas gribas, ka viss ap mums notiekošais varētu būt tikai tāda kā lielas filmas gara atskaņošana. Kā jau teicu, es jau nezinu kā īstenībā ir, bet tā tiepīgā spurošanās pret šādu iespējamību liek domāt, ka tieši tā arī varētu būt.

Fiziku zinu tik, cik no vidusskolas, netiesājiet bargi :). Tātad.
Šī brīvās gribas tēma ir tiešā sakarā ar nenoteiktībām. Viens no apstākļiem, kas paglābj cilvēkus no droši iepriekšparedzamas nākotnes, ir - pasaule tak ir pilna ar nejaušībām, nenoteiktībām. Piemēram, atomu elementārdaļiņām nevarot noteikt precīzu atrašanās vietu - tās ar kaut kādu varbūtību atrodas kaut kur kaut kādā apgabalā. Esot it kā "izsmērētas" telpā. Ha! Gribu redzēt to izsmērēto elektronu. Vai tad tas, ka nemākat izmērīt, uzreiz nozīmē, ka tam daļēji jāatrodas vairākās vietās?

Manuprāt, to, vai mums ir brīva griba un iepriekš noteikts liktenis, bla bla, nevajadzētu būt iespējamam noteikt. Vienkārši, mēs zinām tikai tik daudz, cik ar saviem maldīgajiem jutekļiem varam uztvert un ar savu ne tuvu ne perfekto prātu izdomāt. Nevaram (nevajadzētu varēt) izlēkt ārā no tā "ietvara", kurā dzīvojam. Nevaram pat noteikt, vai tāds ietvars maz ir. Nav nekādu nenoteiktību, mēs tās nemākam/nespējam izmērīt vai saskatīt sistēmu. Te, kā reiz, iederas banālais citāts "Dievs kauliņus nespēlē".

Var pievest visādus piemērus un analoģijas. Piemēram, programmas - emulatori. Datorprogrammai, ko darbina pietiekoši precīzi uzbūvētā emulatorā, nav nekādas starpības vai viņa strādā savā dabiskajā vidē vai tajā mākslīgajā, emulētajā.

Un tā ideja par dzīvošanu "ietvarā" nav nekāds jaunums. Atceramies Matrix triloģiju; tad vēl ir tā filosofijas grāmata "Sofijas pasaule" - stāsta gaitā izrādās, ka grāmatas galvenā varone Sofija dzīvo savu dzīvi filosofijas grāmatā. Un vēl tā filma - Trūmena Šovs - arī par šo pašu tēmu.

Uz šo garo vāvuļojumu sadūšojos, lasot J.Sedola "Alogritmu filozofiju" un atceroties A. Buiķa "Vai mēs esam tie, kas patiesībā esam" (konkrēti, mani tur sašutināja nodaļa par Bībeles kodu).

Un, visubeidzot, nobeigumā, pantiņš, ko pa laikam trallina mani brāļi:

"Kaķīts mans, kaķīts, mans
Melns ar baltām ķepiņām.
Nesaka mjau, nesaka ņau,
Jo tam vispār galvas nav..."

Papildināts:
Bija dažas neskaidrības, kuras laikam jāpaskaidro smalkāk.

Ar brīvo gribu ir domāta brīvība pašam noteikt savu likteni (nevis samierināties, ka viss jau ir iepriekš noteikts un visi pasaules notikumi var virzīties uz priekšu tikai vienā vienīgā veidā - nu, viss determinēts). Nav domāta tā otra brīvība - vai cilvēks ar visām miesiskajām vajadzībām vispār ir spējīgs uz brīvu rīcību (cik brīvprātīgs ir lēmums - "vo, gribās kolu, jāiet nopirkt").

Tālāk, par brīvās gribas saistību ar nenoteiktībām. Man liekas, šīs lietas ir diezgan cieši saistītas. Ja izrādītos, ka nevaram uzrādīt neko, kas būtu īsta nenoteiktība, sanāktu, ka pasaule "strādā" pēc stingri noteiktiem likumiem un, tātad, ir determinēta un mans liktenis ir zvaigznēs rakstīts. Par laimi, dzīvojot šeit iekšā, mēs nevaram visu pasauli uzmodelēt un "paskatīties nākotnē", citādi dzīve vispār būtu pilnīgi bezjēdzīga.

Visbeidzot, "dzīvošanas ietvarā" tēma arī ir ar visu iepriekšējo tiešā saistībā. Ja mēs dzīvojam modelī, simulatorā, grāmatā, realitātes šovā, - tad mums nekāda lielā rīcības brīvība nav. Tie "tur ārā" var mums sūtīt aģentus Smitus, Hildai adresētas pastkartes, briesmīgas vētras, viņi var spēlēties ar mūsu likteņiem kā iepatīkas.

Tagad, kad esmu ar šiem spriedelējumiem savu tēlu galīgi degradējis, vajadzētu izdomāt, kā visu pateikto pataisīt par joku un vēl smalki par to visu paironizēt, bet nekas labs nenāk prātā.