Ekspotīcija uz ziemeļpolu
Oct 15, 2005
Pirmo reizi uz jūras pusi braucu pagājušogad, vēl ar veco riteni. Toreiz mans mērķis nebija tieši sasniegt jūru, bet, braukt gar Daugavas krastu uz augšu pēc iespējas tuvāk pašai Daugavai un izpētīt, kas tur ir. Sākumā es atdūros Ķīpsalas ziemeļu galā, tur man bija kontakts ar vilku suņiem. Braucot tālāk (bildīte), iekūlos jaunās pussalās - un kādu gabalu augšpus Voleriem griezu apkārt (tāpat jau bija daudz nobraukts izmēģinot visas mazās taciņas un trāpot daudzos strupceļos).
Tad, tieši pirms divām nedēļām - dienu pirms brauciena uz Kundziņsalu - vakarpusē sakārojās pabraukt ar riteni un domāju - jāpamēģina vēlreiz braukt uz Bolderājas pusi. Šoreiz mērķis bija tikt pēc iespējas tuvāk jūrai. Braucu pa lielo ceļu. Ripoja varen labi - jau pēc pusstundas biju gluži netālu no Bolderājas. Bet nelaime - sāku braukt vakarā septiņos un strauji krēsloja. Man nebija tās sarkanās mirgojošās gaismiņas aizmugurē, tāpēc vēl tālāk braukt nebūtu prāta darbs. Gan pats neko neredzētu, gan būtu citiem grūti saredzams. Un jābrauc pa lielu ceļu. Un tā pēc pusstundas atkal biju atpakaļ kojās.
Un, visubeidzot, šodien. Jūra! Jāatrod jūra! Ārā laiks nebija pārāk labs - ik pa laikam uzlija. Tomēr dikti gribējās pamēģināt. Iekrāmēju somā fotoaparātu, rezerves riteņa kameru, atslēdziņas. Izstūmu riteni, uzpumpēju riepas (bija palikušas pamīkstas). Cik varēju, nokasīju netīrumus no spriegotāja zobratiņiem. Pievilku pedāli (man ir problēma ar kreiso pedāli - viņš skrūvējas vaļā. Ik pa kādiem 10km jāpievelk). Braucu uz Imantas ZZK - pa ceļam sanāca 2 reizes pastāvēt zem koka un pagaidīt, kamēr vējš un lietus pierimstas. Veikalā nopirku eļļu ķēdei un sarkano mirgojošo lampiņu. Nevarēju nociesties un uzskrūvēju lampiņas turekli, izpriecājos kā tā lampiņa mirgo (3 veidos - visu laiku deg, mirkšķina, un trešo es nevaru aprakstīt). Eļļu ķēdei vajadzēja, jo pēdējā laikā braucot sāku dzirdēt īpašo sausas ķēdes skaņu - švirkstoņu, šņikstoņu, skrapstoņu.
Tālāk - mazu gabalu pa riteņbraucēju celiņu, tad uz lielā ceļa vienā pūtienā (nu, ar pāris lietus - pedāļa pievilkšanas pieturām) līdz Bolderājai. Bija stiprs pretvējš, bet mierināju sevi ar domu, ka atpakaļceļā tas vējš būs no muguras.
Bolderājā tā īsti iebraukt nesanāca, norbraucu tā gar malu. Toties Daugavgrīvā gan sanāca braukt pa galveno ielu. Grozīju galvu, lasīju uzrakstus un galvā it kā kādam citam stāstīju visu apkārt redzamo. "Tātad, kas mums te ir. Lūk, dzīvojamo māju ieskauts veikals Beta. Un tālāk, kas par negaidītu pārsteigumu, Saulīte!". Paļaujoties uz sajūtu, kurā virzienā ir kojas un kur tad vajadzētu būt jūrai, nogriezos no lielās ielas. Atradu mazu taciņu, kas likās pareizajā virzienā. Taciņa pēc brīža palika gauži smilšaina. Mitrās smiltis tika visos zobratos un cītīgi šņirkstēja un bojāja man garastāvokli. Sausas smiltis arī ir posts ritenim, bet vismaz tik skaļi nešņirkst. Bet, es domāju, štrunts par bitēm zobratiem, ka tik medus jūra! Izbraucu cauri mazam mežiņam. Ceļa malā dīķītis. Tajā - dažas pīles un .. gulbis.
Lūk, priekšā tāds kā kalniņš, uzbraucu tajā - uz mirkli nesaprotu, kas tur priekšā ir tas lielais pelēkais. Un tad - urā - tā taču jūra! Piebraucu, cik tālu varēju, tālāk piestūmos (riteni jau nu vienu neatstāšu aizdomīgā Daugavgrīvā). Riteņa peka grima smiltīs, zem tās paliku somu. Izvilku fotoaparātu un ņēmos bildēt uz visām pusēm. Lūk, bildes:
Tā ir jūra.
Šeit, kā Jāzepam.
Te var redzēt, ka es ritenim esmu ļoti nodarījis pāri.
Sabildējos, pamīcījos smiltīs un griezos atpakaļ. Pie gulbja bija divas tantiņas ar suni. Viņas gulbi baroja un stāstīja, ka parasti esot divi gulbji, bet šodien viens nezkāpēc nav.
Visās malās šņirkstošs, lidoju atpakaļ uz Daugavgrīvu. Vējš pūta mugurā kā burā un pat pa smilšaino ceļu ripoju ar 30km/h. Atpakaļceļš pa asfalta ceļu, pateicoties vējam, bija ļoti ātrs. Par sarūgtinājumu, izrādījās, ka slapjums un smiltis ir kaut ko sliktu izdarījušas astotajam ātrumam un bija jābrauc ar septīto. Riteni būs krietni jātīra un jāved taisīt - nevar vēl zināt, cik šis brauciens galā izmaksās. Nu un tā - ar vidējo ātrumu 30 - 35km/h ātri vien biju atpakaļ Āgenskalnā un slapjš, bet laimīgs spēros iekšā kojās.
Tagad vakarā no jūras bildēm salipināju kopā panorāmu. Izrādījās, ka jūras panorāma ir ķēpīga lieta - viļņi visu laiku kustas! Un horizonts arī drusku līgojas. Kā nu sanāca, tā sanāca -
