Šodien pa pilsētu staigāju šādā paskatā. Tas nu tā, bet vēlos pastāstīt par šīs bildes kvalitātes uzlabošanas procedūru (nekāda kvalitatīvā viņa nav tā vai tā, bet sākumā izskatījās vēl daudz briesmīgāk). Šī bilde ir taisīta ar tīmekļa kameru, kuras maksimālā efektīvā attēlu izšķirtspēja ir 352x288 pikseļi. (It kā ir arī 640x480, bet tā cilvēku muļķošana, vienkārši palielinātas 352x288). Attēli neizceļas ar labu kvalitāti, tie ir visai "trokšņaini". Metodi nekur ne no viena nenoskatīju, ienāca prātā un sagribējās izmēģināt. Ideja: Reiz diezgan sen lasīju kādu pamācoša rakstura grāmatu (tā bija vai nu tā ar rāpojošu vīrieti uz vāka, vai arī "Kapteiņa Nemo torpēda". Katrā ziņā krievu autors). Autors aprakstīja šādu gadījumu - viņš un bariņš bērnu stāv piestātnē un gaida kuģīti. Ir zināms precīzs kuģīša pienākšanas laiks, bet nav zināms, kāds ir pareizs laiks, autoram bija apstājies rokaspulkstenis. Viņi veica šādu eksperimentu - visi bērni uz lapiņām sarakstīja savu minējumu, cik varētu būt pulkstenis (skatījās pēc saules augstuma, ēnām, siltuma utt), savāca minējumus, izrēķināja vidējo laiku, un autors, vadoties pēc tā, iestādīja savu pulksteni. Tavu brīnumu, ierodoties kuģītim, pulkstenis rādīja tieši to laiku, cikos kuģītim arī bija jāierodas - bērni bija uzminējuši pareizo laiku ar 2 - 3 minūšu kļūdu. Eksperimenta veiksmes pamatā ir tas, ka katra bērna kļūda, minot pareizo laiku, ir nejauša - citam pusstunda par daudz, citam par maz, jo katram ir sava izjūta, cik būtu jābūt pulkstenim. Šīs kļūdas dzēš viena otru un galarezultāts sanāk negaidīti precīzs. Domāju, ka doma ir skaidra - centos sēdēt cik var nekustīgi un sabildēju 4 (gandrīz) vienādas bildes. Katra no tām tomēr nedaudz atšķiras, katrai attēla "trokšņi" ir citās vietās un citās krāsiņās. Ņēmu visas četras bildes, palielināju 4 reizes, uzliku vienu otrai virsū, un virsējās bildes uztaisīju puscaurspīdīgas, lai var redzēt, kas ir zem tām. Tagad katra atsevišķa pikseļa krāsa ir atkarīga nevis no viena attēla, bet no četriem, visas četras vērtības ir neprecīzas, bet tās ir "nejauši neprecīzas" un saliekot kopā, iegūstam jūtami kvalitatīvāku attēlu. Šeit palielinājumā gabaliņš no galarezultāta un no vienas no "komponentēm". Atšķirības nav grūti pamanīt. Šāda metode diemžēl nepalīdzēs bildes dabūt asākas - manas skaistās matu cirtas ir saplūdušas kopā (aizmirsu sākumā kamerai ieregulēt precīzu asumu, tad būtu drusku labāk). Šādai metodei vajadzētu strādāt labāk, ja jāiemūžina kaut ko pilnīgi nekustīgu; lai arī kā centos, galva katrā attēlā nebija precīzi vienā un tajā vietā līdz ceturdaļpikseļa precizitātei.