Visnotaļ interesants jautājums. Ne mazāk interesants jautājums ir — vai bildē ceļš iet augšup vai lejup?

Štēnādīiīī rūōdās smuki sagaismotās biužas manā un Puksīša bilžu straumītē.

saite, ja video nerādās

Jaunās spēļmantas ir Edgara nesen nopirktās studijas gaismas. Komplektā ietilpa divi zibeņi ar regulējamu stiprumu, ar “modelling light” un “optical slave” īpašībām.

Modelling light ir tas, ka tā lampa var gan zibināt, gan spīdēt visu laiku. Zibināšanai un nepārtrauktajai gaismai ir katrai sava spuldzīte. Nepārtrauktā gaisma ir vāja, apmēram kā 60W spuldze. Ja pārējā apkārtne tumsā, to varētu lietot lai redzētu, kāds apmēram apgaismojums sanāks ar zibsni. Kā arī, lai pats kaut ko redz, un fotoaparāts var nofokusēt.

Optical slave nozīmē to, ka lampa reaģē uz zibšņiem. Ja kāda zibspuldze nozibina, lampa nozibina līdzi. Otrs veids, kā izraisīt zibsni, ir vadiņš. Edgaram vispār sanāk ļoti eleganti — viņam ir radio-palaidēji. Lietojot tos, viņam nav jāšauj zibens no fotoaparāta, un ar gaismām viņu arī nesaista vadi.

Līdzi nāca divi softbokši, viens lielāks un otrs mazāks, un divi balti cauršaujami lietussargi, un vēl divi statīvi uz kā gaismas un softbokšus vai lietussargus stiprināt. Uz fotoaparāta statīva viņš vēl uzstiprina savu Sigma zibspuldzi, un sanāk trīs gaismas. Ar šādu komplektu jau var daudz visu ko izdarīt. Jāmācās, jāeksperimentē, un tad būs.

Filmiņa tika uzņemta ar uzminiet ko, ar telefonu! Es tagad staigāju ar Nokia 6120 un esmu ar to ļoti mierā. Ļoti uzjautrinošs bija videozvans. Lai to lietotu, LMT klientam jānosūta “VZ+” uz 29319988. Kā arī telefonam jāspēj strādāt UMTS tīklā (telefonā kaut kur rēgojas 3G).

Vēl ir interesanta panorāmas bildēšana. Bildē nevis atsevišķus kadrus, ko stiķē kopā, bet telefonu lēnām griež – viņš analizē bildi un saprot, uz kuru pusi tā kustas, un līmē kopā.

No rītiem mani modina šī dziesma.

Vēl es pačakarējos ar kontaktu sinhronizāciju. Man gribējās, lai sinhronizējas Google adrešu grāmata un telefona adrešu grāmata. Pamēģināju emoze.com, goosync.com, vēl dažus, ko neatceros. Goosync kalendāra sinhronizācija strādā labi, bet kontaktu sinhronizācija ir pilnīgs sūds. Patlaban lietoju šādu jocīgu ķēdīti: Google — Plaxo — Outlook Express — Nokia PC Suite — telefons. Aicinu visus reģistrēties Plaxo, lai tas kļūtu par tirgus līderi un es nebūtu kļūdījies izvēlē :)

Visbeidzot, mans piedāvājums Nesaprasto Sēņotāju Spieta logotipam:

Skices:

Rakstot šo, es ļoti piedomāju pie visa, ko zinu un nezinu par kompozīciju. Nu, teksta kompozīciju. Es sāku ar freewriting, turpināju ar labošanu, slīpēšanu, līmēšanu. Sanāca šedevrs kā parasti.

Ar šo rakstu es mēģināšu uzsākt rakstu sēriju, kurā centīšos dalīties savā pieredzē ar sabiedriskā transporta pakalpojumiem Latvijā. Šeit atspoguļosies tikai mans personīgais viedoklis un es izteikšos tikai par autobusiem, kuros pats personīgi esmu braucis. Es aprakstīšu, kā no Burtniekiem tiku Rīgā. Pirms es sāku problēmu iztirzāt saviem vārdiem, paskatieties paši:

saite, ja video nerādās

Atskats pagātnē...

Sākumā man bija jātiek uz Burtniekiem. Es Rīgā iesēdos autobusā un atbraucu. Tas bija vienkāršs brauciens, un par to drīzumā aizmirsu. Bet nu vajadzēja tikt atpakaļ. Domāts — darīts!

Pirmais mēģinājums — vilciens 18:20

Automašīnā nokļuvu līdz stacijai. Vai vajadzēja steigties? Šis ir visnotaļ slidens jautājums, jo uz ceļa bija ievērojama migla un, pēc maniem novērojumiem, mājās bija aizmirsts telefons un atslēgas. Labi… Negribētos izbaudīt “efektu”, kad bez atslēgām un telefona stāvu pie aizslēgtām dzīvokļa durvīm. Pēc īsām intensīvām pārdomām nolēmu braukt atpakaļ mājās. Nācās ieliet benzīnu un nopirkt 15 kilogramus suņu barības, bet es par to pārāk nebēdājos.

Autobuss 6:00 jeb amakatanav

Sešos no rīta sēžu automašīnā šosejas malā pie autobusa pieturas. Sēdēšanai mašīnā ir gan pozitīvi, gan negatīvi aspekti. Mašīnā ir siltāk, bet autobuss, neredzot pieturā pasažierus, neapstājas un aizbrauc garām. Problēmas risinājums vienkāršs — automašīnā traucamies uz nākamo pieturu. Pa ceļam atklājas, ka pazudis mans tik ļoti iemīļotais maks. Paeksperimentēju ar maka meklēšanu zem sēdekļa un klusītiņām cerēju, ka tas atradīsies, tomēr neatradās. Nokļūstu autobusā, nopērku biļeti un apsēžos. Tomēr ap Vangažiem jauna problēma — biļešu kontrole. Risinājums ir gaužām vienkāršs — atrodu biļeti bikšu kabatā un uzrādu kontrolei. Un atkal man jāuzteic mūsdienu mobilās komunikācijas. Ierodoties Rīgā, man telefoniski tiek ziņots, ka maks atradies ceļmalā. Nenoliegšu, ka šādos lietojumos e-pasts mobilajam telefonam zaudē.

Noslēgums

Izvērtējot nesenos pārdzīvojumus, jāteic, ka mana pieredze ar transportlīdzekļiem ir nogājusi patiešām garu ceļu. Ir iespējas secīgi izmantot dažādus transporta līdzekļus un dinamiski mainīt maršrutu. Vairs nav ar kājām jāiet piecus kilometrus uz pieturu un pusdienu jāgaida autobusu, kas stāv salūzis Matīšos.

Noslēgumā uzdošu šo retorisko jautājumu — interesanti, vai ar velosipēdu būtu iespējams pārvadāt 40 pusaizmigušus cilvēkus? ....

Interesanti, kā tas ir, iešaujas prātā nereāla ideja, tad tu druscīt apdomā, un tā jau šķiet tīri realizējama. Un vēl pēc mirkļa domāts, darīts, gatavs!

(Saite, ja video nerādās)

Šis ir tikai ātrais izmēģinājums. Lielākas un diženākas lietas nāks no pakaļas, iespējams. Tehniskais risinājums ir nāvīgi vienkāršs. Trijkāji jau agrāk bija gadījies pielietot netradicionālos veidos. Vēl mēs mājās filmējām filmiņas un trijkāji izmantojām kā “kameras celtni”.

Seguma slīdamība šovakar diemžēl nekāda izcilā nebija. Bet vispār par pēdējām dienām esmu sajūsmā. Var dabūt slapju muguru pārbraucot pār vienu pašu vanšu tiltu, jo brauciens ir tāds – uzmin, uzmin, šļūūūc, uzmin, uzmin, šļūūūc, ... .... ....

actionman no klab.lv ieraksts par fotoizaugsmi

Man šķiet lieliski trāpīgs. Kaut kad senāk lasīju līdzīgu apcerējumu erfoto.lv forumā (laikam) (erfoto patlaban nestrādā, tāpēc nevaru atrast), tajā bija ļoti līdzīgi aprakstīti attīstības posmi – sākumā tiek izmēģināts viss, atstrādāta tehnika, un beidzas ar motivāciju, ar jautājumu, kāpēc vispār kaut ko bildēt.

Bildēšana man noder, lai kaut ko parādītu (riteņbraucienos, laukos un mežos, kaut kas pilsētā iekritis acīs un tā), lai sociālā vidē būtu lomā “fotogrāfs” (piem., tusiņā, es nobildēju trīs meitenes gultā, ierodas vēl viena, viens džeks, vēlviena, vēlviens, un beigās tajā gultā ir 25 cilvēki. Un man no rīta 600 bildes atmiņas kartē) un kā rotaļlieta lai pamēģinātu visādus trikus ar gaismu. Māksla būtu tad, ja es bildēšanu mērķtiecīgi lietotu, lai kaut ko paustu. Man nav māksla. Diezgan reti sanāk, ka es jau iepriekš saskatu, kas tajā bildē būs “eye catcher”, ko tā bilde vēstīs, un kāpēc tā bilde liksies pievilcīga. Biežāk es nobildēju miljonu un izlasu tās dažas, kurās nejauši kaut kas ir sanācis.

Vēl šeit var pievilkt tīmekļa žurnāla rakstīšanu. Kāpēc rakstīt tīmekļa žurnālu? Ko tajā rakstīt? Vienkārši uzdzīt apmeklējumu — apnīk tikpat ātri kā leveļu kačāšana MMORPG spēlēs. Demonstrēt savu profesionalitāti, būvēt savu tiešsaistes portfolio vai pelnīt naudu, eeee garlaicīgi. Viena lieta būtu izmantot dienasgrāmatu kā tribīni lai lielākai auditorijai izbļautu savus viedokļus un tamlīdzīgi. Un otra, pati galvenā — izgāzt savu radošumu. Cik nu ir, ja ir. Noveles un esejas man nesanāks (hei, bet es varētu kādu eseju par OOP vai MVC, jā, brīnišķīga doma), un par bildēm noskaidrojās, ka bilžu ar radošu piedomāšanu man necik nav. Bet tik un tā, turpmāk es centīšos papostīt šīs vietas formālumu, atturīgumu un stīvumu, un pa laikam ierakstīt kādas muļķības. Hohohohō!

fring ir programmiņa Symbian un Windows Mobile telefoniem. Ar to var zvanīt un tērzēt Skype, MSN, ICQ, Google Talk, Twitter tīklos. Datu transports vai nu GSM vai WiFi. Te dažas bildītes kā izskatās. Es šo programmiņu izmēģināju uz Symbian telefona – Nokia E50.

Pēc programmiņas uzinstalēšanas norādu savus Skype, Google Talk un Twitter lietotājvārdus un paroles. Pēc tam sarakstā redzu kontaktus no šiem tīkliem un savas telfongrāmatas. Ikoniņa norāda, vai kontakts ir tiešsaistē (zaļš), aizņemts (sarkans), neaktīvs (oranžs) vai bezsaistē (pelēks). Kontaktiem varu piezvanīt vai uzsākt tērzēšanu. Telefongrāmatas kontaktiem varu piezvanīt vai nu tradicionāli pa GSM vai izmantojot SkypeOut.

Programmiņa smuki sēž fonā un izlec priekšplānā tad, kad ienāk zvans vai IM ziņa. Sūtot ziņas, var gadīties aizture līdz pusminūtei, bet var gadīties arī, ka viss notiek ātri. Zvanu kvalitāte ir visai švaka (lietoju EDGE, varbūt ar WiFi ietu labāk), uz robežas ka nevar saprast. Bet datus ēd maz, maksāšanas pēc varētu sanākt lētāk kā GSM sarunas. IM vispār tikpat kā neko netērē. Arī tas, ka programma sēž fonā un gaida zvanus, atjauno kontaktu statusus, neko daudz netērē. Atstāju ieslēgtu pa nakti, no rīta bija pienākusi viena Twitter ziņa, bet pārsūtītie dati bija mazāk par 10KB. Tātad var turēt ieslēgtu visu laiku.

Vēl man ir šāds jauks motīvs un šāda jauka tapete

Tev pieder vara, tu vari nolemt un doties — jebkur, jebkad. Jebkurus divus pilsētas punktus savieno maks. 20 minūšu brauciens. Pa asfaltu, bruģi, trotuāru, tiltiem, kāpnēm, sliedēm, peļķēm, kraujām.

Zaķusala ir pašā Rīgas centrā. Ir forši aizbraukt uz turieni pašā darbadienas vidū, izlādēties, un tūdaļ atpakaļ ar galvu darbu dzelmē.
Katrs rīta brauciens uz darbu, un katrs vakara brauciens no darba ir mazs piedzīvojums. Vai arī izbaudāma īsfilmiņa par Rīgu, ja nav kāres un steigas.

Ar strauji pukstošu sirdi joņot pa lejupejošu priežu silu. Lekt pāri saknēm. Ar paātrinājumu ripot kalnā, jūtot, kā spēks izplūst caur pedāļiem, ķēdi, ratiem, un sviež gaisā akmeņus, un, ja lockout aizmirsies, ritmiska amortizatoru šūpošanās. Priežu vietā var gadīties mašīnu rindas, sakņu un grambu vietā — trotuāra apmalītes.

Izmantotās bildes nāk no Flickr:

LastGraph ir serviss, kas māk attēlot tavus biežāk klausītos izpildītājus un grupas laikā. Var skatīties un atcerēties, – “ā, to es klausījos tad, kad notika tas un tas..”. Reku fragments no mana grafika:

LastGraph parādījās pirms 3-4 nedēļām, tad to apmeklētāji nogāza no kājām un pēdējās nedēļās autors to pārrakstīja, lai tas labāk tiktu galā ar lielām slodzēm. Rādās, ka šobrīd ir nostabilizējies.

storyboard ir uzrakstīts, pre-production plānošana, komandas atlase, saskaņošana, riska analīze utt. ir paveikta. Lielā diženā filmēšanas sestdiena arī ir atnākusi un gandrīz jau pagājusi, materiāls ir sadzīts kompītī, noprocesēts, samontēts, ieskaņots, un te nu jums lūdzu ir, filmiņa gatava. Nu labi, visas tās plānošanas un papīru smērēšanas īstenībā nebija, bet filmiņa tik un tā ir :)

(saite, ja video nerādās)

Pilsēta, urbānā vide, asfalts, sintētika, TV, darbs, internets, krogi un klubi piektdienas vakaros, kredītkarte, telefons. Reizēm gribas drusku no pirmatnējā, druscīt no ekstrēmā. Dabu, svaigu gaisu, risku, izaicinājumu, pārbaudījumu. Kam pietrūkst uzņēmības pašiem organizēt pārdrošas ekspedīcijas (nu tā kā man), tiem tieši laikā ir SEB MTB maratoni. Ir sagatavota interesanta trase, sagādāts krietns skaits sabiedroto/konkurentu azartam, ir pārtika, spēka dzērieni trasē, mediķi un tehniķi. Par to ganību pļavu, pār kuru Tu brauksi, ar saimnieku ir sarunāts. To ūdens pudeli, ko trases vidū nometīsi – to kāds vēlāk pacels. Paliek pāri tikai ierasties ar riteni un ķiveri un izbaudīt piedzīvojumu!

Trase patika, brauciens patika, viss patika

Smiltenes trase bija jauka. Maz lielceļu, daudz meža ceļu, taku. Ik pa laikam smilšu vannas, no kurām sākumā raustījos, bet vēlāk jau rutīnā gāju triecienā cauri. Lielu, briesmīgu kalnu nebija. Nobraucienus, kā parasti, no sirds izbaudīju. Dažos var manevrēt kā datorspēlēs un kaifot no tā, dažos visa uzmanība aiziet uz virāžas, ceļa grambu, ceļmalas zaru un citu braucēju vērošanu, ātruma izbaudīšanai laika neatliek. Ar milzu ātrumu ielidot kādā bedrē vai braucēju čupiņā nebūtu patīkami. Viens braucējs trasē man saka – es tevi panāku jau trešo reizi, nesaprotu, kā tā var būt. Es atraucu, ka tas uz lejupceļu rēķina.

Diemžēl bija viens nejēdzīgs gadījums arī, man gadījās vienu braucēju izprovocēt uz kritienu. Ar strauju manevru iekārtojos riteņbraucēju ķēdītē, kurā kā reiz bija vieta man. Acīmredzot patraucēju braucējam aiz manis, jo pēc mirkļa viņš krita, saucot pakaļ rupjus vārdus. Vēlos viņam atvainoties.

Nobraukt trasi vairs nav tik grūti

Pēdējie aizvadītie posmi vairs nav likušies tik gari un nogurdinoši kā pagājušogad. Agrāk 10 kilometrus no finiša jau vēlējos – tas finišs varēja būt šeit. Samocījos un ilgi atguvos. Tagad laikam vienmērīgāk sadalu spēkus vai vienkārši slinkāks esmu, finišs pienāk un esmu vēl dzīvs. Vēl vienu apli braukt, kā sporta klasei, gan īpašas kāres nav. Trasē nav situācijas, kad ir besis, kad gribas apstāties un visam atmest ar roku. Ir divi stāvokļi – “normāli lidoju!” un “ok, drusciņ piepūle, tūlīt atkal lidošu!”. Galīgi neiespringstu, kad mani kāds apdzen. Lai dzenas, man ir savs temps, sava darīšana. Bet ir vēl tāda lieta, šajā Smiltenes posmā pirmo reizi vēsturē nefinišēju no savas ģimenes pirmais. Pirms manis, gan ar pavisam nelielu atstatumu, finišēja mans brālis Jānis ar savu smago tērauda riteni, un kedām kājās. Startējām abi blakus. Ir ko aizdomāties man, ar savu vieglo alumīnija riteni un kontakttupelītēm :)

Uz tikšanos nākagada sezonas sacensībās!

Kā jau var nojaust pēc ieskenētā žurnāla “Objektīvs”, manās rokās (manā nežēlastībā, hahahahā) ir ticis skeneris. Šorīt, izbaudot svētdienas garo rītu, nācu uz domām, ka skeneris būtībā ir tāds pats attēlņēmis kā digitālā fotoaparāta gaismjūtīgā matrica. Un, ka varētu pamēģināt ar fotoaparāta objektīvu projicēt bildi uz skenera stikla un to ieskenēt.

Objektīvam no skenera stikla jāatrodas tādā pašā attālumā, kādā tas ir no gaismjūtīgās matricas/filmiņas fotokamerā. Turklāt, uz skenera stikla jānonāk tikai gaismai, kas nāk no objektīva. Lai šīs lietas panāktu, no melna materiāla pagatavoju “uzmavu” objektīvam:

Tālāk, liekam objektīvu uz skenera un “bildējam”! Fokusu nākas iestādīt ar mēģinājumu un kļūdu metodi, jo skeneris nav nekāds SLR, kur var caur lēcu pats paskatīties :)

Rezultāti — kaut ko redzēt var. Nezin kāpēc ir pazudušas krāsas. Traucē paša skenera taisītā gaisma. Ja skeneri vairs neplānotu izmantot normālai lietošanai, to gaismu varētu izravēt ārā. Izrādās arī, ka skenerim ir mazāks dynamic range kā fotoaparātam. Bet nu, kaut ko saprast var.

Lielāks skanera dotās bildes fragments:

Pielietojumi šādam paņēmienam būtu ļoti specifiski, bet tos varētu atrast. Viens, var izmantot faktu, ka skeneris bildi ielasa lēnām un secīgi, — var skenēšanas laikā bildi pārkomponēt un iegūt cilvēku ar 2 galvām, piemēram. Otrs, objektīvu var pie skenera likt ne-perpendikulāri un iegūt nabadzīgā-vīra tilt-shift lēcu :)

Foto un kino amatieru žurnāla “Objektivs” 1929. gada 3./4. numurs. Lejupielādēt šeit (PDF, 10MB). Otro numuru ir izlaidu, jo tā man nav. Pirmais numurs šeit.

Daži izrāvumi tiem, kas visu nelasīs.

Kā visur, arī fotografijā ir nepieciešama zināma rūpība, zināms pakāpeniskums rīcībā un piedzīvojumi, kuri tikai tādā ceļā ir iegūstami. Bet lai to panāktu, nepietiek, ja amatiers tikai ērti paspiež pogu, visu citu atstādam foto-tirgotājam. (2. lpp, “Par amatiera dažādiem mērķiem”)

Cik bieži nākās redzēt citādi gluži glītus dabas skatus, kuriem būtu ļoti gleznains iespaids, ja vienos sānos, vai apakšmalā kāds krūms, vai zars no lieka nespraustos iekšā. Še nu, kā ķirturgam, droši jāķeras pie naža un svešais ķermenis jāatdala. Pat ja bilde caur to samazinātos uz pusi. Ko pazaudē formāta ziņā, tas tiek iegūts laba iespaida ziņā. Lieli, tukši laukumi bildē samazina figuras, turpretim, ja visu lieko atgriež, tās izrādās lielākas. Pareiza bildes apgriešana prasa gan zināmu mākslas gaumi, kura tomēr nav iedzimta, bet kuru var piesavināties. Un to iegūst mācoties skatīt. Ja jums ir gatava kopija priekšā, vislabāk ir izmēģināt ar papīra drīksnu uzlikšanu, kāds izgriezums visdrīzāk dod gleznas iespaidu, tas ir, kādas daļas ir nogriežamas. (...) Ja bildi uzlīmē vienkārši uz kartona, vai kartonpapīra, tā liksies saplūstam ar pamatni, “skries prom”. Trūkst tā tad vēl ierāmējuma, kam bildes daļas jāsatur kopā. Šo ierāmējumu dabū vienkārši tādā kārtā, ka fotografiju vispirms uzlīmē uz kāda citas krāsas papīra, no kura atstāj tikai mazu maliņu un tad tikai uz īstā kartona, vai albuma lapā. Ir taisni apbrīnojami, cik lielā mērā šī mazā maliņa var pavairot bildes iespaidu. (3. lpp, “Bailes no uzņēmuma sagriešanas”)

Par izgriešanu, mūsdienās tas ir ļoti ērti, papīra drīksnu nevajag, ir ‘Crop’ rīks:

(Tajā bildē mēs ar māsu cīnāmies, kurš stūrēs)

Kādai jābūt modernai fotogrāfijai? Tā ir izdoma, ilūzija, irrealitāte, mākslinieciski noformēts fakts un izteiksmība. (..) Māksla tā ir jušana, viņas princips konkrets jēdziens – tēls, viņas metode – emocija, iespaids, iedvesme. (4. lpp, “Piezīmes par mākslas fotografiju”)

Visai subjektīva izpratne, bet tīri labi sakrīt ar manu subjektīvo izpratni. Cita lieta, cik bieži tā realizējas bildēs… Lielais vairums bilžu ir – “ē, smuki, bildējam!”

Saņematies, amatieri! Ir laiks ka stājaties pie ģimenes albuma sastādīšana. Vienreiz gadā katram vajadzētu uzņemt savus bērnus un ģimenes locekļus, lai tā vienmēr no jauna uzskatāmi atzīmētu visas pārmaiņas. Tā gadu pa gadam pildīsies jaunlaiku ģimenes albums, kurā būs attēlota mūsu dzīve. (6. lpp, “Neaizmirstiet ģimenes albumu!”)

Pielāgojot šo ieteikumu mūsdienām, sanāk divi ieteikumi. Pirmais – pa reizei uztaisīt vecmodīgās grupu bildes, kur visi cilvēki smuki izkārtoti un vienkārši skatās uz fotogrāfu. Otrais – taisīt bildes uz papīra. Lai ir ko paņemt rokā, ielikt rāmītī, salikt albumā. Dabūt digitālo fotogrāfiju izdrukas ir pavisam vienkārši, var pasūtīt internetā un saņemt ar piegādi mājās.

Cits nekas neatlika, kā turēties pie apgrozībā esošā mazākā formāta 4 1/2×6cm. Tomēr šis visiem pazīstamajiem aparātiem līdzīgais tips mani neapmierināja un es drīz vien būtu metis pie malas, ja es pārāk bieži nebūtu dzirdējis, ka fotografēšana ar tādu mazu aparāteli nav nekas vairāk kā niekošanās un ka no tik maziem negatīviem nopietni ņemamu attēlu nevar sagaidīt. Bet taisni kā par spīti šiem norādījumiem gribēju par katru cenu pierādīt, ka arī uz vismazākiem formātiem strādājot sasniedzami nopietni darbi. (9. lpp, “Pāris vārdu par Leitz’a ‘Leica’ kameru”)

Šeit dziļās domas nav, autors tālāk tekstā iepazīstina savus lielā un vidējā formāta kolēģus ar filmu kameru pionieri – Leicu. Viņš, mazo formātu aizstāvis, šajās dienās varētu patiesi triumfēt – daudzām digitālajām kamerām sensors ir 2x, 3x, 5x un vairāk reižu mazāks par “nenopietnajiem” 35mm.

Iedomība ir piedauzības akmens, no kura tik daudzi nopietni brīdinami. Šāds brīdinājums vēl vairāk vietā mūsu tagadējā juku laikmetā, kur katra pletizera, pakārtā riņķa vai kaudzē samestu krāģu ēnu fotografēšana jau dižojās ar “mākslu”. Efektu tvarstīšanai nav nekādas sakarības ar patiesu mākslu (12. lpp, “Mūsu fotoizstādes”)

Iesākumā vēl daži iespaidi par Windows Mobile. Jau pāris minūtes normāli norisējis zvans pēkšņi pārtrūkst. Ienākošais zvans, un telefons ir sasalis, neviens taustiņš nereaģē, nevar pieņemt zvanu. Programmas, kas pašas no sevis aizveras. Darbinot vienlaicīgi vairāk par vienu programmu, saskarne paliek nāvīgi lēna un neatsaucīga. WiFi savienojuma lietošana iebremzē telefonu, un tas savienojums pa laikam notrūkst. Atverot draugiem.lv ar ieslēgtiem attēliem Internet Eksplorerī, telefons uz minūti pilnīgi “ieiet sevī” kamēr visu sarenderē un sagatavo.

Nav gluži tik rožaini, kā iepriekš rakstīju, vai ne, mācība gūta. Windows paliek Windows :-D

Bet mūzikas klausīšanās pa Bluetooth austiņām, tā gan man patīk. Par to druscīt pastāstīšu.

Bluetooth stereo austiņas

Ideja ir, mūziku spēlē telefons, un tā skan austiņās. Austiņas ar telefonu nesavieno vadi. Parastie handsfree vadi vienmēr kabatā nepatīkami sapiņķējas, un agri vai vēlu sačakarējas vai nu pie vietas, kur sprauž telefonā, vai pie pašām austiņām. Bluetooth austiņām vadu nav, tā ka nav kam sapiņķēties, notrūkt, aizķerties.

Līdz ar to, ka nav vadu, austiņās ir akumulators un tās ir jālādē. Mūzikas klausīšanās režīmā tas tur 8 stundas (ilgāk kā pats telefons), gaidīšanas režīmā 150 stundas, tātad ausis nav jēgas slēgt ārā. To lādē ar USB kabeli ar parasto mini-USB galu, kas ir ļoti parocīgi. Lādējas 2-3 stundas, un šajā laikā mūziku klausīties nevar.

SCO, A2DP, AVRCP

Ausis var izmantot lai klausītos mūziku un lai runātos pa telefonu – tām ir iebūvēts mikrofons. Tas gan ir diezgan kluss, un trokšņainā vidē laba sarunāšanās laikam nesanāktu. Ausis uztur divus komunikācijas protokolus, – SCO (Synchronous Connection Oriented) un A2DP (Advanced Audio Distribution Profile). Pirmais paredzēts telefonsarunām, otrais mūzikai. Telefonsarunām nav augstas prasības pret skaņas kvalitāti, bet ir svarīga pēc iespējas mazāka aizture (latency). Lai transportētu mūzikai nepieciešamo augstākas kvalitātes skaņu “jēlā veidā”, ar Bluetooth joslas platumu nemaz nepietiek, tāpēc A2DP profilā skaņa tiek kompresēta. SCO profilu droši vien atbalsta visi telefoni, kam ir Bluetooth, bet ar A2DP var visādi gadīties. Edgars dabūja atjaunot sava Nokia telefona programmatūru, lai dabūtu A2DP atbalstu un mūzika viņa austiņās neskanētu “kā mucā” (izmantojot balsij paredzēto SCO profilu).

A2DP un mūzikas klausīšanās ir tas, kas mani šajās ausīs pamatā interesē. Pēc ausu sapārošanas ar telefonu, un norādīšanas telefonā, ka “šīs ausis izmantot Wireless Stereo priekiem”, visas skaņas, kas agrāk skanēja pa skaļrunīti vai parastajām handsfree austiņām, nu skan bezvadu austiņās. Visās programmās.

Ar A2DP roku rokā iet AVRCP protokols, kas ļauj no ausīm komandēt mūzikas spēlējamo – patīt nākamo/iepriekšējo dziesmu, nopauzēt/sākt spēlēt. Attiecīgi, uz ausīm ir viegli sataustāmi kontroļi, kas šīs lietas ļauj darīt (kā arī šo to citu – mainīt skaļumu, uzņemt zvanu, pārzvanīt pēdējo numuru utml.) Telefonā esošais Windows Media Player no ausīm kontrolējas labi, bet Pocket Player – diemžēl nē. Bet es tomēr lietoju Pocket Player, jo tam ir Audioscrobbler spraudnis – noklausītās dziesmas nonāk last.fm.

Lietošanā

Cik tālu Bluetooth austiņas velk? Ideālos apstākļos, ja starp telefonu un austiņām nav šķēršļu, līdz pat desmit metriem. Ja pa vidu kaut kas ir, tad daudz daudz īsākā attālumā. Ir pat tā, ka mūzika sāk raustīties, ja telefons atrodas nepareizajā bikšu kabatā – austiņu uztvērējs ir galvas labajā pusē, telefons kreisajā kabatā, mūziku nākas transportēt cauri manam torsam. Ja telefons ir pareizajā bikšu vai jakas vai somas kabatā, mūzika neraustās ejot, skrienot, braucot ar riteni.

Skaidrs, es zinu, klausīties mūziku, braucot ar riteni ir neprāts. Bet man ļooti gribas, un es esmu ļooti piesardzīgs (atskaitot tās dažas reizes, kad atskan kāda foršā trakojamā dziesma :-]). Turklāt, kas varētu likties kā trūkums, bet šoreiz tomēr nav – šīs ausis neslāpē apkārtnes trokšņus – mūzikas fonā es dzirdu arī mašīnu motorus, riepu švīkstoņu, tramvaju klaboņu utt. Kādu uzsaucienu “čau Pēter!” gan varētu nedzirdēt. Ausis arī nevar uzgriezt tik skaļi, ka paliktu kurls. Maksimālais skaļums ir nedaudz par skaļu lai komfortabli justos, bet ne daudz.

Šīm ausīm nav stīpa pār galvas augšu, bet gar galvas aizmuguri. Tas ir taisni laikā, var vilkt virs/zem veloķiveres. Man ir jauna veloķivere, kas aizmugurē mirgo, starp citu. Ausis uz galvas turas stingri, nav bažu, ka skrienot nokritīs.

Eksperimentālā kārtā ausis tika sajūgtas arī ar Ubuntu. Diezgan nestabili un ikdienas lietošanai nepraktiski pagaidām, bet iespējams tas ir – Rhythmbox spēlētā mūzika skanēja ausīs, ausu next/previous, play/pause pārslēdzamie arī strādāja.

Ar skaņas kvalitāti esmu ļoti mierā. Tā, protams, atpaliek no pie datora piesprausto “lielo” ausu skanējuma, bet tomēr ir ļoti labi – dziļi kvalitatīvi basi, augšas, viss kā vajag.

Visumā un kopumā, esmu ar šo pirkumu ļoti apmierināts. Ak jā, man piederošās ausis saucas Cardo S-2, es tās pirku Expansys interneta veikalā, kopā ar piegādi izmaksāja nedaudz virs 60 latiem, ja nemaldos.

apelad.blogspot.com var pasūtīt lolkaķu komiksus, mērkaķus un vēl visādus zvēriņus. Izdomā savai radībai vārdu, samaksā $20-$50 un vari pastkastē gaidīt pastkartīti – zīmētu ar roku, vienā eksemplārā.

Lūk, kur mans mērkaķis:

Šeit mani mājuļi priecājas par saņemto pastkarti:

Starp citu, šai bildei ir knifs – tā ir bildēta pusnaktī!

Sen atpakaļ uztaisīju SWH dziesmu statistiku. Pēdējās dienās salaboju vasaras laika kļūdu (spēlētās dziesmas parādās ar 2h nokavēšanos) un uztaisīju, ka biežāk spēlētās dziesmas publicējas cibā – lietotājs swhstats. Varbūt noder!
Visbeidzot, šī statistikas brīnuma izejas tekstus iebāzu Google Code

Sveicināti vasarā! Ir nodzīvots kāds laiciņš ar Windows Mobile 6 telefonu un sakrājušies šādi tādi iespaidi un novērojumi.

Es dzirdu no publikas – “bōōōring.. labāk pastāsti, kā tu pļāvi ar benzīna trimmeri, par velosacensībām Ērgļos vai to, cik ātri lido no trubiņas izspļauta aronija. Umm, nu tad dažos vārdos par to trimmeri. Baigi labā sajūta! Tiešām! Nu atpakaļ pie Windows Mobile.

Īsi par pašu telefonu: tas ir HP iPAQ 514 ar 176×220 ekrānu, ~200MHz procesoru, 64MB RAM, zilo zobu, wifi. Latvijā maksā zem 200 latiem.

Video atskaņošana

Komplektā nākošais Windows Media Player pilnekrāna video rāda ar žagošanos, turklāt ir izvēlīgs pret atbalstītajiem formātiem. Bet ir bezmaksas atskaņotājs TCPMP, kas spēlē dažnedažādus formātus un bez raustīšanās. Apmēram kā VLC parastajos datoros. Video necik daudz neesmu skatījies. Pamēģināju, ka strādā, un viss.

Mūzika.

Aparāts ņem pretī microSD kartes, man ir 2GB kartīte. Ar Windows Media Player var iztikt gluži labi. Bet pilna laime ir maksas Pocket Player. Tas māk rādīt albumu vāciņus, vizualizācijas, sapludināt dziesmas (crossfade), uzlikt DSP efektus, reģistrēt noklausītās dziesmas last.fm, gulētejot izslēgties un vēl visu ko. Vienīgais, man ir beidzies 30 dienu triāla periods, un tad nav skaidrs, – maksāt vai iztikt ar parasto Media Player.

Dziesmu ielādēšana telefonā ir ārkārtīgi eleganta. Telefonu datoram pieslēdz ar USB vadu un viņš uzvedas kā parasta atmiņas iekārta (var arī kā ActiveSync iekārta, bet tas man tik labi neder). Pieslēgts pie vada viņš arī vienlaicīgi lādējas. Atmiņas kartes pamatmapē ietaisīju failiņu “.is_audio_player” un līdz ar to Rhythmbox to atpazīst kā mūzikas spēlējamo. Dziesmas var iekopēt ar drag’n‘drop, turklāt arī pa taisno no DAAP šārēm – piemēram, no tīkla diska, kas stāv gaiteņa skapītī.

Ar iebūvēto skaļrunīti diezkāda diskotēka nesanāk. Lai gan, reiz sanāca gan, pieliekot tam priekšā megafonu, troksnis tīri iespaidīgs. Vēl var klausīties pa komplektā līdzi nākošajām handsfree austiņām, kvalitāte gan tāda viduvēja. Un vēl no aizjūrām šurp ceļo bluetooth ausis, ar nepacietību gaidu.

Mūziku klausoties on-the-move ir izrādījies ērti lietot Voice Commander. Nospiež podziņu, pasaka “next!” un viņš uzliek nākamo dziesmu.

Ar EDGE savienojumu labi pietiek lai klausītos interneta radio.

Kalendārs

Telefonā ir kalendārs, bet nu, kurā gan nav. Tas māk sinhronizēties ar Exchange serveri, bet tas man arī tā īsti nav svarīgi. Bet! Ir programmiņa OggSync, kas sinhronizē ar Google Calendar. Google Calendar es lietoju tīri cītīgi, galvenokārt lai atzīmētu aizņemtās nedēļas nogales. Tuvākos notikumus rāda pirmajā ekrānā, tur man patlaban rēgojas “Atvaļinājums!”

Tālrunis

Var piezvanīt, sūtīt īsziņas, epastus utt. Ir arī iebūvēta zvanīšana pa internetu, bet to neesmu sakonfigurējis lai strādātu.

Windows Mobile, kā jau kārtīgs Windows, mēdz nogļukot, un man ir gadījies, ka ir ienākošais zvans, es spiežu uz zaļās klausules, bet saruna nesākas! Un tā es bezpalīdzīgi skatos, kā viņš zvana, zvana, līdz beidz zvanīt.

Interesanta ir spēja atsevišķi izslēgt GSM radio (tāpat var izslēgt arī Bluetooth un WiFi). Ja negribas būt sazvanāmam, bet mūziku tomēr gribas klausīties, tad pašā laikā.

Internets

EDGE datu transports ir jūtami ātrāks par parasto GPRS, kas bija iepriekšējā telefonā. Pašā telefonā ir Internet Explorer. Vēl ieinstalēju Minimo (apīsināta Mozilla, nāvīgi velkas) un Operu (strādā ātri un labi, labāk par IE).

Lai telefona datu savienojumu varētu lietot dators, telefonā ir programmiņa “Internet Sharing”, kas palaiž Bluetooth PAN (Personal Area Network). Dators ar telefonu runājas IP līmenī. Vienkāršāk kā iepriekš lietotais Bluetooth DUN (Dial-up Networking), kur dators runājas ar telefonu kā ar modemu, un jālieto maģiskie čat-skripti ar modema komandām. Bluetooth PAN trūkums ir, ka savienojumu nevar iniciēt no datora, sākumā jāpalaiž programmiņa telefonā. Bet MS inženieri par šito skrāpē galvas. PAN labums ir, ka internetu var vienlaicīgi lietot gan datora, gan telefona programmas un tas nepārtrūkst zvana laikā.

Šajā mēnesī man no LMT būs rekordrēķins par GPRS, es to jūtu.

Ak, vēl datus māk dabūt, izmantojot wifi. Īstas vajadzības un pielietojuma wifi gan nav sanācis. Katrā ziņā viņš mācēja sadraudzēties ar māju bezvadu tīklu (WPA2) un ar Lattelekom tīklu – aizsūtīju īsziņu, iebakstīju paroli, strādā.

GPS, navigācija

Sapāroju ar Bluetooth GPS modulīti, atradu bezmaksas GPS programmiņu – gpsvp, kas ļoti labi dara man nepieciešamo – pieraksta veiktā ceļa koordinātes. Vienīgā nelaime, pastāvīgais Bluetooth savienojums labi ēd bateriju, tukša 4 stundās.

Vēl ieinstalēju Google Maps, strādā gluži pieņemamā ātrumā. Nemāk no GPS parādīt manu atrašanās vietu, bet reiz tiešām izglāba no apmaldīšanās.

Noslēgumā

Ekrānšāviņi! Lai labāk visu redzētu var spiest virsū un ņemt “All Sizes”.

Viss forši, lai arī reizēm nokaras. Salīdzinot ar Symbian vairāk atgādina īstu datoru. Bet, tik un tā, Neo1973 sasitīs visus Windows Mobile, Symbian un iPhone lupatu lēveros. Varbūt ne no ierindas lietotāja skatupunkta, bet no mana – programmētāja-izmēģinātāja – gan!

Stikla sienā spogulējoties sapratu, ka jākrāso mati. Viens, divi, gatavs.

saite, ja video nerādās

Pa galvu ik pa laikam rosās doma nofilmēt vēl kādu riteņbraucienu. Varbūt, piemēram, tādu pavisam garu un rādīt paātrinātu. Vai īsu sprintiņu cauri vecrīgai. Vai līkumošanu pa joslām sastrēgumos.

Viena lieta, kas iepriekšējās filmiņās nepatika, ir raustīšanās un tricināšanās. Filmiņā dikti labi redzams, kā ritenis pārbrauc katrai bedrītei un katra nelielā stūres pagrozīšana.

Vakardien iešāvās prātā, un tagad divus vakarus esmu padarbojies ar video attēla stabilizēšanu. Ideja – ņemt video pa kadriem, salīdzināt blakus esošos kadrus, aprēķināt starp tiem nobīdes un tās kompensēt.

Veicamie soļi:

• iegūt attēlu kaudzi no video faila. Izmantoju ImageMagick, lielākiem video gabaliņiem vajadzēs lietot ffmpeg vai mencoder. Komanda bija pavisam vienkārša – “convert video.avi x.jpg“ – tā saražo x-1.jpg, x-2.jpg, x-3.jpg…
• noteikt nobīdi starp diviem blakusesošiem attēliem – autopano-sift. Tas ir īstenībā paredzēts panorāmu taisīšanai, māk atrast kopīgos punktus bildēs. Ņemu ik pa divām bildēm, atrodu tajās kopīgos punktus, sarēķinu vidējo un tā ir mana nobīde. Šādi kopīgie punkti izskatās, ja tos ielādē iekš hugin:

• zinot nobīdes starp blakusesošām bildēm, jāizdomā, kā katru nākamo bildi jānobīda. To man dara pašrakstīts python skriptiņš ar pašizdomātu algoritmu, ko gan vēl var krietni uzlabot, lai tas labāk norītu raustīšanās
• ImageMagick katru bildi pabīda tā, kā izrēķinājis skriptiņš
• ffmpeg no iegūto bilžu kaudzes salīmē atpakaļ kopā filmiņu

Uzskatāmībai noliku līdzās sākotnējo un stabilizēto:

saite, ja video nerādās

Tajās pagalma bedrēs var ratu nolauzt, šis ir diezgan ekstrēms piemērs. Lai stabilizētajā nerēgotos melnās malas, var darīties divējādi. Viens, var izgriezt un rādīt tikai viduci, lai melnās malas ir ārpus kadra, bet tad arī skata leņķis būs mazāks. Otrs, var pieregulēt vienu parametru maģiskajā algoritmā, kas padarīs filmiņu raustīgāku, bet melnās malas – mazākas.

Satriecoši patīkami konstruēt un eksperimentēt atvērtā koda pasaulē, kurā ir pieejami dažnedažādi lego klucīši, atliek tikai līmēt kopā.

Tagad vēl jāizdomā, kur tā smuki pabraukāties, un kādu stiprinājumu uztaisīt pie riteņa lai tas arī drusku amortizē (būtu es pavisam uz izgudrošanu kārs, varētu taisīt ar žiroskopu kā C’etait un Rendezvous). Tad būtu n-kārša stabilizācija – priekšējā rata amortizators, stiprinājums, fotoaparāta IS (nezinu gan vai tas video režīmā ko dod), un šis pēdējais aprakstītais.

PS. Drusku garāka filmiņa iekš Youtube

Vakardien trasē pie Sēnītes izbraucu ar kvadraciklu. Nekad agrāk nebiju braucis ar kvadraciklu, sajūtas ir lieliskas! Nemaz nezinu, kā lai apraksta, noteikti iesaku izmēģināt. Vadīšana ir nāvīgi vienkārša. Braukšana miljonu nemaksā (15 min. – 10Ls), var arī izbraukt ar enduro mocīšiem.

Laukos ar brāļiem paviāniem no verandas grīdas un virtuves durvīm (mājā remonts) uztaisījām trampalīnu un braucām pāri, mēģinājām sabildēt (pseido-ekstrēmos sporta veidus esam jau bildējuši, piem. – sniegadēļa lēciens bez sniegadēļa). Improvizētais trampalīns pamazām tika pacelts arvien augstāk, nobrauktuve attālināta no uzbrauktuves, līdz kaut kādā brīdī sāka palikt žēl riteņu. No neskaitāmajiem lecieniem tā smuki sanāca iemūžināt nedaudzus, jo visu laiku kas atgadās – vienu reizi nelāgi iekadrēts (nu, teiksim, galvas nav), citu reizi nobildē par ātru, kamēr vēl abi rati nav gaisā, citu reizi kāds no zibeņiem neizšauj vai zibsnis netrāpa kur plānots, nav fokusā un tā tālāk.

Bijām ekskursijā pa Vidzemi, apskatījām raķešu bāzi Zeltiņos un poligonu pie Galgauskas. Abas vietas, diemžēl ir kārtīgi iztīrītas, ir palikušas gandrīz tikai tukšas ēkas un angāri. Šur tur bija eksotiski uzraksti uz sienām, vienā vietā atradās planšetes ar kaut kādām shēmām, vienā pagrabā sazin cik veci sapuvuši kartupeļi. Raķešu šahtas ir aizbetonētas, daži pagrabi arī ir aizbetonēti, daži iegruvuši.

Nobrauktais ceļš ar GPS palīdzību tika ierakstīts telefonā, ar nolūku to tālāk izmantot openstreetmap projektā. Te jāpiemin jaunais telefons!

Lieliskais Nokia nGage sāka uzvesties arvien neparedzamāk, no rītiem nemodināja un zvanīšanas brīdī mēdza paziņot, ka atmiņa pilna. Nevarēju vairs gaidīt Neo1973 (kuru, starp citu, sākot no šodienas, var pasūtīt), nopirku HP iPaq 514. Galvenais apsvērums izvēlē bija, ka to darbina Windows Mobile 6, tātad kaut kas man jauns un neizmēģināts, jāķer ciet. Visnotaļ interesanti, bet garu aprakstu ar visiem labumiem un sliktumiem tiešām slinkums rakstīt. Viena lieta, kas viņam ir, izcili neciešams modināšanas signāls (modināšanas signālam jau tādam arī jābūt). Apmēram tāds – pi pi pi pi! pi pi pi pi! Ir arī modināšanas stratēģija – ja neizdodas uzreiz uzmodināt, viņš apklust un mēģina atkal pēc kāda laika nevis kliedz visu laiku. To gan es nevaru droši apgalvot, jo tajās reizēs vienmēr sagadās, ka guļu.

Internetā pamanīju bildi – mini-planētu un pamēģināju arī pats uztaisīt. Kaut kas sanāca, pie bildes ir arī dažas piezīmes un atziņas.

Vēl kopš pēdējās ierakstīšanās bija lieliski Jāņi, Pēteri un Zvejnieksvētki, un šonedēļ stāv priekšā pagarāks riteņbrauciens pa Lietuvas piekrasti. Ak, cik jauki atvaļinājumā!

Par to, kā mūsu acis redz krāsas. Ziņas smēlos pa daļai no P. Ķikusta datorgrafikas semināriem, pa daļai no vikipēdijas. Varbūt kādam būs interesanti. Ak, un jācer, ka es nesastāstu pārāk lielas muļķības. Ja kur kļūdos, lūdzu labojiet.
Iemesls, kāpēc šo rakstu, ir lai pakutinātu smadzenes, atgādinātu par jēdziena ‘krāsa’ abstraktumu. Pie krāsām ir tā pierasts, ka var šķist, – krāsas, tās ir tā kā tādas vērtības pašas par sevi. Bet izrādās, patiesībā, there is no spoon, smadzenes lieto krāsas lai reprezentētu dažādus elektromagnētiskā starojuma spektrus. Zinātnieki min, varbūt sikspārnis “krāsainu” “redz” savu ultraskaņas atbalsi.

Elektromagnētiskie viļņi. Ir visādi elektromagnētiskie viļņi. Tos iedala pēc viļņa garuma vai frekvences. Viļņa garums un frekvence ir apgriezti proporcionāli, jo lielāka frekvence, jo īsāks viļņa garums un otrādi. Iedala – gamma stari, rentgena stari, ultravioletais starojums, redzamā gaisma, infrasarkanais starojums, mikroviļņi, radio viļņi. Visi dzirdēti, vai ne, ar rentgena stariem bildē kaulus, infrasarkanais starojums pazīstams arī kā siltums, mikroviļņos raida mobīlie un WiFi, radioviļņos raida radio un TV. Te ir bildīte no vikipēdijas:

Var ievērot, ka šajā bildītē uzskatāmībai ne frekvences skala, ne viļņu garumu skala nav attēlotas lineāri. Un var ievērot, ka, piemēram, rentgena staru frekvences diapazons ir dikti šaurs, salīdzinot, piemēram, ar mikroviļņiem. Mums pazīstamā redzamā gaisma ir tikai neliels gabaliņš tajā skalā. Gaisma, tātad, ir elektromagnētisks starojums. Cilvēka acī ir receptori, kas māk šo redzamo gaismu uztvert. Cilvēka acī ir vairāku veidu gaismas receptori, kopā tie ļauj “redzēt” viļņus ar garumu diapazonā 400-700nm. Dzīvniekiem redzamās gaismas diapazoni var atšķirties, un var izrādīties, ka viņi redz tādas lietas, ko cilvēki ar savām acīm neredz, bet varbūt neredz ko tādu, ko cilvēki redz. Piemēram, bites redz ultravioleto, tas palīdzot tām meklēt nektāru.

Cilvēka acs acābola dziļumā atrodas tīklene, kuru noklāj gaismas receptori, un uz kuras caur acs lēcu tiek projicēts attēls. Šķiet, ka attēls tur projicējas kājām gaisā, bet mēs to ij nemanām :) Gaismas receptori ir divu veidu – nūjiņas un vālītes. Nūjiņas atrodas vairāk pa radzenes malām un ir paredzētas lietošanai vājā apgaismojumā.

Neliela atkāpe. Nūjiņu doto signālu smadzenes redz kā melnbaltu. Var pamēģināt šādu eksperimentu – atrodam aptumšotu telpu, kurā spīdētu kāda neliela krāsaina gaismiņa, piemēram, sarkana lampiņa pie televizora ieslēgšanas pogas. Skatāmies sāņus šai gaismiņai, tā, lai to redzētu ar acs kaktiņu. Redzēsim to melnbaltu, jo vājā apgaismojumā bildi dod nūjiņas, kas krāsu neizšķir.

Otro receptoru tipu, vālītes, atkal var iedalīt trīs veidos – S, M, L. Katru tipu raksturo tas, kādus viļņu garumus tās vislabāk uztver. Bildīte no vikipēdijas:

Varam jau sākt saprast, kā strādā krāsu uztvere. Iedomāsimies, ka mēs skatāmies kaut kādā vienkrāsainā gaismas avotā. To raksturo spektrs – cik stipri izstaro katrā viļņa garumā (kaut kā neveikli izsakos, neko nevar padarīt). Nu vārdsakot, tūlīt uzzīmēšu GIMPā...

Melnā slīpā švīka ir domāts gaismas avota spektrs. Tā kā labajā malā tā iet uz augšu, var nojaust, ka tā ir sarkanīga gaisma. Katrs acs receptora veids dod savu “mērījumu” par šo gaismu – cik stiprs ir starojums šī receptora uztveramajā gabaliņā. Vizuāli to var attēlot kā to bildē iekrāsoto pleķīšu laukumus.

Ja mēs izvēlamies kādu vietiņu uz acs tīklenes, tad par šajā vietiņā redzamo smadzenēm pieejami trīs signāli – no trīs dažādajiem vālīšu veidiem. Tīklenes centrā vālīšu blīvums ir daudz lielāks, kā malā, attiecīgi, “izšķirtspēja” ir lielāka. Zināms jau, mēs, aplūkojot lietas, paskatāmies tām virsū. Skatoties ar acs kaktiņu – it kā redz, it kā neredz. Bet, atpakaļ pie krāsām, no šiem trim signāliem smadzenes sakombinē mums redzamo krāsu. Šis ir svarīgi – gaismas avota spektru var raksturot visai sarežģīta spektra līkne, bet gaismas receptori no tās tik un tā izvilks tikai trīs vērtības. Var pat sanākt tā, ka gaismas avotus ar dažādiem spektriem mēs redzam kā vienu un to pašu krāsu. Šādu gadījumu sauc par metamerismu.

Tālāk būtu jārunā, kā šos trīs signālus sasaistīt ar krāsām, kā krāsas pierakstīt, par krāsu telpām, bet man tagad ir laiks doties uz laukiem, tā ka par to varbūt pēc Jāņiem.