Šosvētdien Kandavā mudž no riteņiem. Vislielākā riteņbraucēju burzma ir pie sporta bāzes, kur velomaratona starts un finišs, bet viņi ir arī visur citur. Ripinas pa pilsētas galvenajām un arī mazajām ieliņām, iepērkas veikalos, sēž uz soliņiem apstādījumos. Riteņi ir mašīnām uz jumtiem, tie spīd caur busiņu logiem, tie ir visur! Šosvētdien, ja Kandavas centrā pakratīsi kādu koku, nobirs lejā pāris riteņi, ja pakratīsi stiprāk, lejā ar galvu pa priekšu nonāks arī braucēji. Ieiesi aptiekā vai grāmatnīcā – tur priekšā jau grozīsies riteņbraucēju bariņš. Viņi mazgājas parka strūklakā, karājas luksoforos un, izdodot mērkaķu skaņas, lēkā pa mašīnu jumtiem. Ak, es jau drusku sāku pārspīlēt.

(brāļi un māsa draiski skrien pa magoņu pļavu Pūrē)

Es ar komandu, mēs Kandavā nokļuvām tāpat kā pagājušo gadu, ar vilcienu līdz Tukumam, ar riteņiem līdz Kandavai. Pēc sacensībām atpakaļ mājās tāpat, tikai ačgārnā secībā – ar riteņiem līdz Tukumam, ar vilcienu līdz Rīgai. Gan turp, gan atpakaļ pūta izdevīgs vējš, tā nu pārbraucieni bija, kā Pūks reiz salīdzināja, “kā jauka pastaiga gar jūras krastu”. Ak jā, uz Kandavu devāmies jau dienu iepriekš, sestdienā, lai sacensību dienā ir svaigi spēki.

(saite uz video ja šeit nerādās)

Pēc ierašanās Kandavā mēs iesākumā apsekojām bērnu rotaļu laukumu, par to varam teikt tikai visus tos labākos vārdus. Izvēlējām nakts pārlaišanas vietu – zāles pleķīti, kam vienā pusē ūdens, otrā pusē mežs. Soliņš un ugunskura vieta, gleznains skats, pavisam tuvu sacensību vietai. Vakarpusē sāka smidzināt. Divos naktī lietus bija mitējies. Kandavā tajā dienā laikam izlaidums, izeju slapjajā pļaviņā, tālumā skan un es atpazīstu – ATB – Ecstasy. Nogulējām līdz desmitiem rītā.

( brāļi un māsa skrien pa meža ceļu blakus ūdenim, netālu no mūsu nakts pārlaišanas vietas)

Sacensībās kā parasti pozitīva, pacilāta, draudzīga gaisotne. Sportistu starts, stāvēšana koridorā, ātri ātri poverbārs banāns ūdensmalks finišs. Bija jāpārbrien Abava, vienā dūkstī brišana pa dubļu putru pāri ceļgaliem. Foršas šauras un zarainas taciņas gan augšup, gan lejup, arī pa kādam asfalta vai grants ātrumposmam. Pa kartpeļu vagām (perpendikulāri vagu virzienam) arī jāpabrauc. Pēc netīrumu atzīmēm uz amortizatora redzam, ka tas ticis iedzīts pat līdz 85mm (no teorētiski maksimālajiem 100mm). Finiša taisnē es ielidoju satriecošā spurtā, un vispār izbrīnījos, ka viss tik ātri galā.

Startā biju apmēram 600-ais, un rezultātos redzam, ka finišēju kā 283-ais, tātad trasē esmu apdzinis apmēram 300 braucējus – yay! Savā grupā 152. vieta no 452. Nākamajos posmos būs labākas starta vietas, un tad, jācer, šo rezultātu varēs vēl uzlabot.

Patlaban, kamēr Cibas DNS nestrādā, uz komentāriem var tikt pa šo saiti

Cik interesanti kūp dūmi no vīraka nūjiņas. Spirāles, cilpas, brīžam simetriski, ja sakustina gaisu, pilnīgi haotiski. Ja piegaismo ar zibeni, var sanākt pavisam interesantas bildes.

Iepriekšējā raksta komentārā bija jautājums – vai var tikt pie tiešās saites uz dziesmu. Droši vien var visādi, viens veids – uzinstalējam Live HTTP Headers, un dziesmas saglabāšanas brīdī skatāmies, kāds pieprasījums serverim tiek sūtīts.

Saites izmēģināšanai:
Studija Skapis – Rullē
Studija Skapis – Viegla Čiksa

Rādās, ka, lai ielādētu dziesmu, nav pat jābūt ielogotam draugiem.lv. Vienīgais ierobežojums, vienlaicīgi nevar ielādēt vairāk kā vienu dziesmu. Un vēl, jādomā, diezin vai šis caurums ilgi pastāvēs.

(šajā bildē mplayer straumē un atskaņo dziesmu no draugiem.lv)

Atsevišķas dziesmas ielādēt no draugiem.lv mp3 sadaļas ir diezgan vienkārši – Firefox pārlūkam uzstādām Download Helper paplašinājumu, atveram draugiem.lv dziesmu spēlētāju, palaižam dziesmu, ieklikšķinām iekš Download Helper lai saglabātu dziesmu. Uz diska rodas fails ar nosaukumu mp3_stream.mp3, bet tajā parasti ir ietverti ID3 tagi, un ar kādu ID3 tagu labošanas programmiņu var failu nosaukumus viegli salabot. Ja būtu daudz brīva laika, varētu uztaisīt paplašinājumu, kas dziesmas saglabā automātiski.

orb.lv ir pat vēl vienkāršāk – orb mūzikas spēlētājs skanošās un nesen spēlētās dziesmas glabā pagaidu failos Firefox kešatmiņas mapē. Atliek tikai izkopēt. Man ir komandrindas vienrindīte, kas reizi minūtē no kešatmiņas mapes izlasa mp3 failus un aizkopē uz mūzikas mapi.

last.fm mūziku arī var visādi spert. Viens variants ir lietot LastFMProxy kopā ar Streamripper.

Nu skaidrs, kaut ko, kas nonācis līdz manām ausīm vai acīm es varu “saglabāt piemiņai” arī uz sava diska. Saglabāšanas un pavairošanas procesus var padarīt neērtus, bet ne neiespējamus. Paliek tikai tas ētikas jautājums – es taču pārkāpju autortiesības, vai ne? Ak, es nezinu, ir jāatrod jauni veidi, kā atlīdzināt māksliniekiem par viņu pūlēm. Es domāju, tie neizbēgami atradīsies, jo cik tad ilgi lielumlielo sabiedrības daļu saukās par pirātiem un noziedzniekiem.

14. maijs, brīvdiena, laukos, saulains rīts un brokastu galds. Viens brālīts pilnīgi ikdienišķi ņem un sāk taisīt miniatūru kartupeļu šaujamo. No vitamīnu plastmasas cilindrīša, ielādē kartupeļa gabaliņu, iepilda šķiltavu gāzīti, dzirkstele un kartupelis ar paukšķi aizlido pār pagalmu. Tā mēs rīta saulītē stāvam pie mājas stūra un šaujam kartupeļus pār pagalmu.

6. jūnijs, Edgars izdzer pēdējo vitamīnu ripu un uzvaroši paceļ gaisā tukšo vitamīnu cilindrīti. Un tad mēs, viens divi, uztaisījām to šaujamo tepat darbā. Jo nekas daudz tiešām nav vajadzīgs – minētais cilindrītis, tievāks stobriņš, līmlente, pāris kniepadatas un šķiltavas. Prātīgs jaunievedums bija adatiņas nostiprināt ar superlīmi un savienot ar vadiņu, lai elektrības sitienu nav jāpārvada pa savu ķermeni. Optimālais šāviena spēks ir, ja šķiltavu gāzi cilindrītī pilda 1,5 sekundes. Saviļāts papīrītis viegli pārlido telpai. Pa logu šaujot, pretējo māju tomēr nesasniedz.

Šeit Edgars pārbauda, vai lec dzirkstelīte:

Pats šaujamais

Cilindrīša iekšpuse.

Manis sabildētās bildes visas stāv drošībā diskos plauktā. Un vēl tās visas stāv arī datorā. Visas visas. Ir jauki, ja visām bildēm var tikt klāt ātri bez rakāšanas pa diskiem. Var kādam parādīt, vai pats paskatīt, gremdēties atmiņās un tā. Cietie diski mūsdienās lieli un raizēm par bilžu patērēto diska vietu nevajadzētu būt. Vakardien gadījās, ka diska home sadaļa piegāja pilna un es sadomāju izmēģināt diska izmantošanas analizatoru. Tas ietilpst Gnome komplektā sākot no 2.18 versijas.

Apskatījos, un izrādījās, ka bildes aizņem 40GB, no kuriem 24GB ir 2006. gada bildes. Liela daļa no tām 8 megapikseļu izšķirtspējā, vairāku megabaitu izmērā. Un tad es domāju, tās bildes šeit ir tikai skatīšanai. Oriģināli, ja nu savajadzētos, uz diskiem ir. Varētu visas samazināt uz 1600 pikseļiem pa garāko malu – apmēram 2 megapikseļi. Skatīšanai pietiktu.

Domāts – darīts. Attēlu konvertēšanai izmantoju lielisko ImageMagick komandrindas attēlu apstrādes rīku paketi. Lūk, šāda komanda:

convert bilde.jpg -resize '1600x1600 >' bilde.jpg

Paņem bilde.jpg un samazina to tā, lai garākā mala ir 1600 pikseļi, bet tiktu saglabāta malu garumu attiecība. Ja garākā mala ir īsāka par 1600 pikseļiem, bildi neaiztiek. Samazināto ieraksta tajā pašā failā. Šo komandu vajadzētu izpildīt visām bildēm manas bilžu mapes visās mapēs un apakšmapēs. Šeit talkā nāk find komanda. Man tur varētu būt gan .jpg, gan .JPG faili. Dažos failu nosaukumos varētu būt tukšumzīmes (piem. Picture 001.jpg). Nedaudz paeksperimentējot, find ar visu labi tiek galā. Maģiskā komanda:

find . -iname "*.jpg" -exec convert -verbose '{}' -resize '1600x1600 >' '{}' \;

Izpildot šo komandu mapē ar bildēm, visas bildes tiks samazinātas! Es gan par to komandu galvu ķīlā nelieku. Ja uz tavas sistēmas find vai convert strādā kaut kā citādāk un visas bildes, teiksim, izdzēš, nu, tā var gadīties. Drošāk sākumā izmēģināt ar kādu testa partiju. 2006. gada bildes, 24 gigabaitus samazināja visu nakti, 8 stundas. Rezultāts:

Atgūti trīspadsmit gigabaiti! Laikam pēc noklusējuma lieto diezgan augstu to jpeg kvalitātes koeficientu. Ja to pagrieztu zemāk, droši vien iegūtu vēl krietni vairāk! Nav diezcik lietotājam draudzīgs risinājums, bet, toties, ir hakerim draudzīgs risinājums!

Ja klēpjdatorā lieto Linux – nav gadījies ievērot, ka Linux bateriju “noēd” ātrāk kā, piemēram, Windows?
Man tas krīt acīs. Uz Windows mans jaunais datoriņš bez raizēm dzīvo 4+ stundas, uz Linux – 3. Un tad vēl, uz Windows, neko īpaši nedarot ventilators ir praktiski nedzirdams, uz Linux – arī pilnīgi neko nedarot tas rūc visai dzirdami.

Es dusmojos, bet arī skatos apkārt, kā var situāciju Linux pusē vērst par labu. Atradu, kā var ATI grafikas karti ielikt enerģijas taupīšanas režīmā – tas samazināja ventilatora apgriezienus un skaļumu. Bakstījos ar temperatūrām un dzesēšanas režīmiem, bet tur man nekas īpaši nesanāca. Nu un vēl šo un to. Domāju par pāriešanu uz netikšķošo kodolu.

Tad, vienu dienu, Intel izlaida PowerTOP utilītu. Tā rāda, kuri procesi ir atbildīgi par procesora “modināšanu” no dīkstāves. Vēl rāda, cik reizes sekundē procesors tiek pamodināts, cik ilgi vidēji “guļ”, kāds ir enerģijas patēriņš un, cik ilgi baterija izvilks. Un vēl dod padomus, ko uzlabot.

Lietoju Ubuntu Feisty. Paņēmu 2.6.22 kodolu no patlaban izstrādē esošās Ubuntu versijas – Gutsy Gibbon, pārkompilēju ar CONFIG_HIGH_RES_TIMERS. Vēl nācās pašam uzkompilēt wifi moduļus. Un pašu PowerTOP programmiņu. Nu un tad var sākties baterijas ēdāju medības. Šādi izskatījās sākumā (lai kaut ko saprastu, jāskatās lielais izmērs):

Šādi beigās:

Beigās nekas daudz nav palicis pāri – wifi un bluetooth atslēgts, ekrāns nogriezts uz tumšāko, USB pele izrauta, neviena lieka programma nav vaļā un pazuduši apleti, tai skaitā skaļuma regulējamais aplets. Bet “wakeups per second” nokrities no 430 uz 27. Un paredzamais baterijas ilgums palielinājies par 1.5h. Ar šādu sistēmu lāgā nevar pastrādāt, vai ne. Bet labā ziņa ir tāda, ka sliktās programmas tiek labotas un tiek ražoti ielāpi, un agri vai vēlu tie nonāks pie gala lietotājiem, tevis un manis!

Katrā ziņā izskatās cerīgi. Ja vēl man izdotos tam ACPI iestāstīt, lai ventilatoru slēdz iekšā tikai pie kādiem 60-70 grādiem, tad vispār būtu vareni.

Svētdien Krimuldā bija SEB MTB maratona 2. posms. Un es tur piedalījos! Pirmajā posmā Cēsis-Valmiera nesanāca, braucu fizmatu laivu braucienā. Lūk, bet šis, otrais posms bija lielisks. Saulains laiks, ātra un ne pārāk smaga trase, un nekādu nepatīkamu atgadījumu.

(te es ar pacaniem pēc trases)

Nezinu īsti, kā lai tagad saraksta. No vienas puses ir daudz visādu sīkumu un atziņu, ko gribētos pieminēt, no otras puses, ja sarakstīšu garu palagu, retajam būs pacietība lasīt.

Trase salīdzinājumā ar pagājušo gadu bija ātrāka un vieglāka. Pagājušo gadu bija slapjš, dubļains, slidens. Daudzi kritieni, braucējiem brūni sāni. Atceros vienu slidenu nogāzīti, kur ar savām plikajām riepām šļūcu lejā kā ar ragaviņām. Šogad – saulains, sauss, smiltis un putekļi. Plikās asfalta riepas pirms sacensībām nomainīju ar robainām, tā ka smiltis īpašas raizes neradīja.

Gan šo, gan pagājušo gadu reģistrējos uz vietas, startēju no beigu gala koridora. Šogad rezultātos uzkārpījos augstāk (man ir 1989. numurs, velo.lv var precīzi izpētīt. Pagājušo gadu bija 1777, var salīdzināt). Beigu koridoriem tāds jaukums, ka var kārtīgi apmierināt savu ego. Kur nevarēja apdzīt, tur braucu zosu gājienā un atpūtos. Pārējās vietās ar žilbinošu smaidu dzinos garām.

Šogad man ir labāks, vieglāks ritenis. Pārslēdzēji “kaujas apstākļos” klausīja teicami – nekādu kļūmju, klusi un precīzi. Pagājušogad šajā posmā man arī vēl nebija kontaktpedāļu. Laikam labumā ir gājuši arī braucieni uz Valmieru un vakara izbraucieni uz Jūrmalu – atšķirībā no iepriekšējām sacensībām, finišā nebiju pusdzīvs pusbeigts zaļā krāsā – varēju runāt un staigāt un vispār normāli, vakarā galva arī nesāpēja.

Ja tu vēl nebrauc MTB sacensībās – iesaku izmēģināt. Foršs piedzīvojums!

Manas piezīmes no 2006. gada sezonas sacensībām – Krimulda, Kandava, Kuldīga, Smiltene

Vēl par velomaršrutiem – veloceliņš no Rīgas uz Jūrmalu. Sākas Imantā un iet gar dzelzceļa malu līdz pašai Jūrmalai. Brīvdienās diezgan intensīva satiksme, bet, piemēram, vakardien desmitos vakarā visā garumā tikai kādi 5 braucēji. Daba un putnu dziesmas un tā. Šeit iezīmēju kartē lai vieglāk atrast sākumu.

Un tad otra lieta, vērtīgi padomi par riteņbraukšanas drošību, kā netikt notriektam. Izlasīju un, jā, es jau visu ko līdzīgi daru. Dažreiz gan sagrēkoju, kad šausmīgi gribas, un uzņemos nevajadzīgu risku (nu piem. ātri izšaujos cauri mašīnu vai cilvēku sabiezējumam), ko pēc tam nožēloju un pārmetu sev, kas viss varēja gadīties. Vajadzēs riteņa ekipējumā ieviest spogulīti.

Ja gribās ar riteni pabraukāties, Rīgā ir daudzas interesantas vietas, kur var pavandīties, izdauzīties pa šaurām taciņām, atrast smukus skatus, nu un forši izbraukāties. Vēlos pieminēt dažas vietas, pa kurām esmu vizinājies, un kuras ir patikušas. Ja tev viņas visas ir zināmas un izbraukātas, varbūt vari ieteikt vēl kādu?

Laikam nav vērts stāstīt, kā uz katru vietu nokļūt. Karte ir, pašam ceļu meklēt vienmēr interesantāk.

Kundziņsala. Bilde. Nav pārāk tālu no centra. Kluss, mierīgs, salas ziemeļu galā var ņemties pa smiltīm.

Mangaļsala. Bildes un apraksts. Diezgan patālu no centra, brauciens aizņem gandrīz visu dienu, bet uz mola smuki. Lielākais ceļa gabals gan sanāca pa asfaltu. Pa ceļam vēl iemaldījos nūdistu pludmalē, yay.

Lucavsala. Bildes. Pavisam tuvu centram! Mazdārziņi, pļavas, ūdeņi. Tiltiņi. Izrādās, ka nav viena Lucavsala, tur ir vēl Jumpravsala un vēl X mazas saliņas.

Doles sala. Bildes. Patālu, un visa sala nemaz vēl nav izbraukāta, tikai sākuma gals. Braukšana pa HES uzbēruma malu bija lieliska – aizvējš, piesaulīte. Salā ir Daugavas muzejs un vieta piknikiem, un 200m tālāk Sergejs, kuram ir bufete.

Rumbulas lidlauks. Bildes. Ļoti jauks ir ceļš uz turieni pa Daugavas malu – grumbains asfaltēts celiņš, daudzstāvenes pavisam tuvu ūdenim, cilvēki uz soliņiem, gulbji ūdenī. Lidlaukam vienā pusē ir dažas lidmašīnas, otrā – dārziņi.

Tās tikai dažas vietas. Vēl var aizmīties uz jūru pie Bolderājas, bet uz turieni braukšana sanāk lielākoties pa lielo ceļu. Un vēl Biķernieku trase ar superīgajiem mežainajiem pakalniņiem pa vidam. Kopumā ņemot, labas riteņbraukšanas vietas var atrast, kartē meklējot zaļos pleķus – zaļā dabā vienmēr ir smuki skati un interesanti braukt.

Šķirstu Hansabankas izdevumu “Mana Banka”. Aicina uzkrāt, investēt, ieguldīt – aizrunā ausis ar saldiem vārdiem. Uzjautrināja raksts par Blu-Ray un HD DVD formātiem. Tur mudž no stila neveiklībām un faktuālām nekonsekvencēm, neprecizitātēm. Varbūt raksts “līmēts” no tulkotiem materiāliem. Dīvaini, ka pirms publicēšanas nav pārlasīts un salabots. Bet jautri sanācis! Izrakstīju dažus fragmentiņus:

Lai gan diska vizuālais izskats ne ar ko neatšķiras no ierastā DVD diska, tas īpaši paredzēts, lai tajā varētu iededzināt desmitreiz vairāk informācijas. Līdzīgi kā jebkurš risinājums, arī šis darbojas tikai tad, ja tam ir vismaz divi komponenti. Tātad nepieciešama Blu-Ray aparatūra un pats Blu-Ray optiskais disks.

Tātad – kam tas ir vajadzīgs? Abu formātu dzīves jēga ir definējama divos virzienos. (...) Augstas kvalitātes video un audio cienītāji jau var baudīt mūziku un filmas pilnīgi citā kvalitātes aspektā.

Lai gan Full HD LCD ekrāni pasaulē pieejami krietni vien lielākā skaitā nekā plazmas Full HD paneļi, tomēr līdz Latvijai pagaidām nonākuši tikai daži modeļi. Taču eksistē vēl trešais risinājums, kuru izvēlas tikai retais kino cienītājs. Projektora izmantošana mājas kino vajadzībām tiek uzskatīta par visatbilstošāko (...)

Terminu skaidrojumos Progressive Scan izskatās aizdomīgs, un vēl satriecoša atklāsme, ka taisnstūris ar malu attiecību 4:3 ir kvadrāts:

Progressive Scan. Kadra līnijas nevis tiek zīmētas horizontāli, bet parādās uzreiz attiecīgā secībā, tādā veidā nodrošinot krietni labāku attēla kvalitāti. (...)

Standart Definition TV. (...) Tas ir 4:3 (kvadrāts) ekrāna formātā, un tam nav nepieciešams papildu aprīkojums.

Te beigās vajadzētu nobeiguma vārdus, bet nu iztiks tāpat. Ak, jā, vēl pēdējais, formātu salīdzinājuma tabulā bija rādītājs “Lāzera garums”! Nanometros!

Tas brīdis ir pienācis, cu.serveris.lv pārvācas uz monkeyseemonkeydo.lv. Nosaukums nozīmē – mērkaķītis redz, mērkaķītis dara pakaļ. Ja pamanās kaut kādas nestrādājošas saites, lūdzu ieraksti komentāros.

Lai nesanāktu pavisam īsi, reku cālis.lv forumā
brīnišķīga tēma ar valodas pērlēm. Nenosmieties! Piemēram:

dārgs klienti, guest.

Kā tik jums uzlēmāt apturēt uzrakstīšanu un aizliegt citiem lietotājiem redzēt jūsu ankētu,jums varat izraidīt ankētu. Pēc tām jums nevarēsiet lietot mūsu servisu.Pārejie lietotāji nevarēs rakstīt jums vēstules,apskatīt jūsu ankētu.

Lai izraidīt ankētu,spaudiet GALVENĀ LAPA, pa kreisi virsū pārejiet uz sakartojuma profailu .Pagrieziet lapu uz leju un spaudiet uz IZRAIDĪT SAVU ANKĒTU..
Ieviediet iemeslu atteikuma ,savu loginu un paroli un spaudiet pogu –IZRAIDĪT SEVI NO BĀZES.

Bez gara ievada – manās rokās nonāca vairāki foto amatieru žurnāla “Objektivs” numuri. Izdoti 1929. – 1930. gadā. Tieši un kategoriski raksti, uzjautrinošas reklāmas, par visu ko var pasmaidīt, bet krietna daļa padomu un ieteikumu ir aktuāli arī šodien. Fragmentiņš:

Vēl arvienu atrodas cilvēki, kuri, apgādājušies ar fotografiskiem materiāliem bagātīgā mērā, sūdzas, ka viņiem trūkstot motivu. Diemžēl nav vēl izgudrotas piemērotas brilles, kuras tādiem ļaudīm varētu līdzēt, jo nav ne mazāko šaubu, ka viņi ir sisti ar aklību, kura tos kavē izšķirt, kas ir fotografiski interesants. Gluži nedziedināma šāda aklība tomēr nav.

Pagultē šiem žurnāliem man vietas, protams, nav. Ieskenēju un drusciņ apstrādāju, un nu piedāvāju ielādēt šī žurnāla pirmo numuru PDF formātā, 23MB. Nākammēnes varētu sekot nākamais numurs.

walloftheworld.com. Es būšu 1. sektorā, uz 1. sienas, A pusē (cerams). Spread the word, izrakā digg.com rakstiņu

Tā dažreiz ir, dziesma skan galvā, bet nosaukumu nezini. Tad parastais triks ir saklausīt/atcerēties kādu frāzi, vārdu savienojumu, un ierakstīt to gūglē, pievienojot maģisko atslēgvārdu “lyrics”.

Bet šovakar, iznākot no kino, galvā skanēja fragments bez vārdiem. Vai nē, vārdi bija, bet laikam spāniski; es to dziesmu labi zinu, tikai nosaukumu nē. Songtapper nekam neder – pēc katras taustiņu bungošanas izmet citus rezultātus. Midomi dziesmu savukārt jāiedungo mikrofonā. Un satriecošā kārtā atradās. Daudzos variantos.

Skatījos un brīnījos, kā kļūdu atsekošanas un darbu plānošanas sistēmas (nu tā kā Bugzilla, Jira, Trac, konkrēti man priekšā bija Jira) visādi cenšas attēlot, kas notiek. Buga dzīves cikls, kas ar to notiek un ir noticis, cik laiks iztērēts, saistītā korespondence, progresbāri. Iešāvās prātā, cik izsmalcināti notiekošos procesus māk attēlot stratēģijas datorspēles. Piemēram, 1993. gada spēle The Settlers / Serf City. Kad par to atcerējos, tad sagribējās tā vairāk pastāstīt.

Serf City spēlēju 7. un 8. klasē (1997 – 1998). Tā ir tāda diezgan laikietilpīga spēle. Paliku skolā pa naktīm, citreiz cēlos agri un nācu pirms stundām (pašam savs dators man gadījās tikai 10. klasē (2000)).

Tā ir stratēģija, tu esi karalis, un tev jāvalda pār savu karaļvalsti. Jāpaplašina teritorijas, jāorganizē saimnieciskā darbība, jākaro ar citiem spēlētājiem. Sarežģīta, līdzīgi kā ar Transport Tycoon paiet ilgs laiks, līdz var teikt, ka “nu pa īstam māku spēlēt”. Nav kā mūsdienu spēlēm jauki iesācēju tutoriāļi un pamācība uz F1 spiedienu. Spēles iespējas nākas atklāt, izpētīt un saprast eksperimentējot. Sarežģīta saimnieciskā sistēma, kas tomēr galu galā reducējas uz karošanu. Ir nepieciešams – zelts, zobeni un vairogi. Zeltam vajag zeltraktuves. Zobeniem, vairogiem vajag metālu un ogles. Metālam vajag metāla rūdu un ogles. Raktuvju rūķiem vajag maizi, gaļu un zivis. Maizei vajag miltus, miltiem – graudus, gaļai vajag cūkas. Lai visu uzbūvētu, vajag dēļus, akmeņus. Dēļiem baļķus. Visiem vajag darbarīkus. Ar saimnieciskās darbības plānošanu un optimizēšanu ir lielākās pūles.

Cilvēciņi var staigāt tikai pa ceļiem. To, kā ceļus var izbūvēt, nosaka apkārtējās vides īpatnības. Pa pļaviņām staigā tikai karavīri, kad iet uzbrukumā kaimiņkaraļvalstij. Var visādi pieregulēt savu stratēģiju – kādām precēm transportējot dodama priekšroka, kā izlietot resursus, cik lielu karavīru rezervi turēt karavīru mājiņās.

Ļoti patīkama sajūta, kad pūliņi vainagojas panākumiem – tavs karavīrs kā uzvarētājs ieiet iekarotajā pretinieka karavīru mājiņā, tavas robežas pabīdās un nodeg tuvējās kaimiņvalsts mājas.

Grafiskais režīms – 320×240 vai 640×480. Ir divspēlētāju režīms – pieslēdz divas peles (PS/2 un COM1, šķiet), ekrāns sadalīts uz pusēm, katrs spēlē savā pusē. Protams, ir arī datoroponenti – kopā līdz četriem spēlētājiem. Papildus kreisajam un labajam klikšķim, dažām darbībām ir klikšķis ar abām pogām kopā, tāds citās spēlēs/programmās nav novērots.

Kad pirms kāda laika pa mājām slimoju, veco spēļu diskā uzgāju šito un uzspēlēju. Patika, viss kā vecos laikos. Šis nebija tas gadījums, kad, tiekot pie bērnības elkiem, jaukās sendienu atmiņas sabojājas. Ja ir patikšana uz vecajām spēlēm, iesaku pamēģināt.

Esmu spēlējis arī sekojošos Settlers 2 un Settlers 3, bet nu, hmm, kaut kā vairs nebija tā, nebija tādas narkotiskas atkarības. Izrādās, 2001.g. ir iznācis arī Settlers 4.

Pirmajā šī gada izbraucienā ar velotupelītēm jau pamanījos novelties (vienā rokā GPS, kājas ieāķētas, māsa nogriež ceļu, apjukums), bet šodien pirmo reizi sezonā nonācu bīstami tuvu brīdim, kad “purns sajūt asfaltu”. Kāds pusducis pilsētnieku bija aculiecinieki brīnišķīgi virtuozam veloakrobātikas demonstrējumam un tiku pie atziņas, ka kādā mierīgā brīdī būs jāpatrennējas ekstrēmā bremzēšanā. Jaunajam ritenim bremzes vēl nav nodeldētas, ir gauži asas – viegls spiediens un abi rati nobloķēti.

Pārāk vēlu ieraudzīju, ka mana iecerētā trajektorija jau pavisam drīz krustosies ar sudrabaina mersedesa iecerēto, refleksīvā kustībā sažņaudzu abas bremzes un nākamajā mirklī jau atrados tieši virs sava riteņa. Pār stūri lidošanas moments vienmēr ir tāds – laiks uz mirkli it kā apstājas, skaudri apzinies, kas notiek, bet ir jau par vēlu ko iesākt, atliek izbaudīt. Veiksmīgi piezemējos uz kājām, un ar roku nejauši/veiksmīgi noķēru riteni aiz sēdekļa, tā ka tas nesasitās. Kāpu virsū, braucu tālāk. Ja nenotiktu ielas vidū, varētu padomāt, brīnišķīgs triāla triks.

Piemiņai uzzīmēju ilustrāciju.

Pie nākamā krustojuma tik kājas sāk trīcēt, un atceros, ka mugursomā jaunā dārgā spēļmanta, un vispār, mašīna varēja arī nenobremzēt.

Es visbeidzot vairs nevaru noturēties nepastāstījis par šīs sezonas pirmo garāko pārbraucienu, un vispār līdz šim garāko pārbraucienu – 120km no Rīgas uz Burtniekiem. Acis darba nobijās… bet nekā dikti traka tur, kā izrādās, nav.

Pagājušo nedēļu nopirku jaunu riteni – Corratec S03 Akmentiņš līdz ar to tiks transportēts uz laukiem. Tas ir kā kā uz riteņu paradīzi. Tur neviens viņu vairs nedzīs pa ziemas slapjdraņķi. Tur ar viņu tiks izbraukts mierīgā garā saulainās svētdienās pa baltiem ceļiem ar zaļām pļavām apkārt, un pļavās ganīsies zirgi, lieli un mazi.

Jaunais ritenis ripo satriecoši labi. Piektdienas rītā apskatījos meteo.lv, ka vējs nav gluži ideāls, bet nav arī galīgi nelabvēlīgs – lielāko ceļa gabalu pūš no sāniem. Nopirku spēka dzērienus un šokolādītes, apāvos velokurpītes un metos braukt. Ik pa 35km uzpildīju bāku un radiatoru. Minos ar aprēķinu nevis uzturēt konstantu ātrumu, bet uzturēt konstantu spēka patēriņu. Un es spriedu pie sevis, – priekšā ir visa diena, nav nekādas steigas. Tā ir jauka apziņa, un tā ļāva galā nokļūt ar izsīkušiem spēkiem, bet bez pārpūlētiem locekļiem, kā velosacensībās. Sacensībās ir citādāk, nekādi nevaru sev iestāstīt – “brauc savā tempā” ja citi apdzen.

Motociklu grāmatā jauki aprakstīti ego-kalnos-kāpēji:

He rejects the here, is unhappy with it, wants to be farther up the trail but when he gets there will be just as unhappy because then it will be “here.” What he’s looking for, what he wants, is all around him, but he doesn’t want that because it is all around him. Every step’s an effort, both physically and spiritually, because he imagines his goal to be external and distant.

Man liekas, ka šoreiz labi izdevās nebūt ego-kāpējam.

Pēdējie 20km no Valmieras uz Burtniekiem bija diezgan nejauki. Parasti tie prasa mazāk par 40min. Bet tagad diezgan krietnais vējš iegriezās iepretim, un bija jau arī kāds gabaliņš aiz muguras, un es to atlikumu nomocīju 2 stundas. Uz Lāčplēša ielas izripoju 10-os rītā, lauku mājas sētsvidū ieripoju bez-desmit-četros. Diezgan pailgi, vai ne, es vainoju vēju.

Gaidu vasaru, vasarā varēs ar teltīm un riteņiem dauzīties apkārt. Rekur ir iedvesmojoši Sapnis.com padomi. Dullā Jordi Mallach pārdrošie izbraucieni arī vilina darīt kaut kā līdzīgi pakaļ (pieckārtīgi saīsinot distanci varbūt tikai).

Šis saucas – uzaicināju savus inteliģentos draugus Twitterī:

Vai zini, kas ir openstreetmap? Tas ir projekts, kurā veido brīvi lietojamu pasaules karti. Kartes viedošana notiek tā – cilvēki savās ikdienas gaitās, ceļojumos u.c. ņem līdzi GPS uztvērējus un ieraksta veiktos maršrutus. Tos ielādē openstreetmap serverī. Ar speciālām programmām no GPS atzīmētajiem punktiņiem tiek iezīmētas ielas, ceļi, tilti, pieturas, upes, tilti, parki, dzelzceļa līnijas… Sākot ar lielajām šosejām (pavisām lielajām – motorway, freeway, Autobahn), beidzot ar tādiem sīkumiem kā parka soliņiem.

Kāpēc jātaisa pašiem savu karti, kāpēc nepietiek ar, teiksim, Google Maps, Yahoo Maps vai Windows Live Local? Tāpēc, ka kartes ir aizsargātas ar autortiesībām, tās kādam pieder. Tās ir “free as in beer”, bet ne “free as in freedom”. Tās var lietot to “Terms of Service” paredzētajos veidos, bet citādāk nē, vai arī par lielām naudām. Kaut vai, piemēram, ja tu savam lauku pirts ielūgumam pievieno kartes fragmentu ar iezīmētu ceļu, tu iespējams pārkāp kādas autortiesības.

Šajā projektā ir brīnumviegli iesaistīties. Ir divas galvenās lietas ko darīt –

1. GPS datu vākšana. Ja tev ir GPS, vari ierakstīt savus maršrutus un ielādēt tos openstreetmap serverī. Ja tu esi kurjers, šoferis vai kas tāds, kas ikdienā dauzās pa pilsētu – vienkārši ideāli..
2. Iezīmēto maršrutu pārtaisīšana par ielām un ceļiem. Ieteicami ir darboties savā apkārtnē, kuru labi pazīsti dabā, lai nesanāk brīnumi :)

Iekš Openstreetmap Wiki ir daudz noderīgas informācijas, tai skaitā Getting Involved lapa ar norādēm uz instrukcijām.

Satriecošā kārtā kartes zīmēšana Rīgā nav jāsāk no tukšas vietas. Liela daļa Rīgas centra jau ir ar ielām, tur vislielākie nopelni Gintam Polim. Es arī jau esmu pielicis dažu labu ielu. Piemēram, šodien pēc darba braucu uz mājām nevis taisnā ceļā, bet ar visādiem līkumiem. No ievāktajiem datiem atzīmēju Ojāra Vācieša ielu, Mārupes ielu, Kapseļu ielu, Ernestīnes ielu un fragmentus no daudzām citām ielām.

Bildīte, kurā var redzēt, kā izskatās JOSM – redaktors, kuru lietoju kartes labošanai. GIMPā ar oranžu iezīmēju savu šodienas maršrutu.

Ja šī lieta tevi ieinteresējusi, un, galvenais, ja tev ir GPS uztvērējs, aicinu iesaistīties!