‹ paviānu štelles

Page 13


Es un tu, mēs labi zinām – zibspuldzes ir ļaunas. Ar zibspuldzi bildētajās bildēs ir asas ēnas, sejām grumbas un atspīd taukainā āda, fons ir tumšs vai nevienmērīgi izgaismots un gadās sarkanas acis. Un ne tuvu neizskatās kā dzīvē. Lēnā garā ar mēģinājumu un kļūdu metodi izzinot un apgūstot fotogrāfēšanas mākslu un māku tu ātri vien nonāc pie viena zelta likuma – ja vien iespējams, iztiec bez zibspuldzes. Lieto to režīmu, kur zibenītis pārsvītrots. Tā būs lielāka varbūtība pilnīgi nejēdzīgas bildes vietā iegūt kaut cik dabisku un citiem rādāmu bildi. Tā taču ir. Un tad, ar laiku tu piešauj roku un aci, un tā kā tāds eksponometrs spēj novērtēt – vai normālai, neizplūdušai fotogrāfijai pietiks gaismas. Vai vajadzēs stutēt savu fotoaparātu pret galdu, koku, alus pudeli vai kas nu gadās. Vai varbūt nav vispār vērts vilkt fotoaparātu, kam gaismas mazspēja, ārā no somas un bojāt sev garastāvokli. Un tavā kolekcijā arvien vairāk sarodas bildes ar smukām gaismām, asiem priekšmetiem, bet nedaudz izplūdušiem cilvēkiem – viņi nespēj mierīgi nosēdēt. Un tu arvien sāpīgāk apskaud tos laimīgos, kuriem ir fotoaparāti ar lielajiem ISO un gaišajām lēcām. Bet zibspuldze ir izslēgta no tava paņēmienu arsenāla. No savas fotografēšanas bērnības tu zini, ka ar zibspuldzi bildes vienkārši neizdodas un nav vispār vērts mēģināt.

Bet nu uzklausies – zibspuldzes patiesībā nav ļaunas. Ļaunuma sakne ir tajā, ka iebūvētā zibspuldze ir nekustināmi iestiprināta fotoaparātā un tēmē tieši uz priekšu – tavam objektam tieši virsū. Un zibspuldzes gaisma nāk no neliela koncentrēta laukumiņa, tā ēnas iztaisa asas un uzkrītošas. Ar iebūvēto, uz priekšu notēmēto zibspuldzi tiešām reti var kaut ko iesākt. To var lietot spožās saulainās dienās vai sniegainās ainavās lai papildus izgaismotu tumšās sejas. Tad vēl to var lietot reizēs, kad nav svarīga bildes kā mākslinieciskā vērtība, bet vajag labi skaidri iemūžināt, kurš tur kuru pirts tusiņā tumšā stūrī mīca. Bet! Ja ir iespējams zibspuldzi no fotoaparāta “nocelt nost” un/vai tās gaismu mīkstināt, izkliedēt – tad paveras jauni plaši fotogrāfiski apvāršņi un visādas jaunas vilinošas iespējas radoši un interesanti izgaismot bildes. Ja tavam fotoaparātam augšpusē ir mazā sliedīte ārējai zibspuldzei, tad tev ir iespēja!

Ir varen jauks blogs strobist.blogspot.com, kura autors ļoti interesanti raksta par vienu vienīgu tēmu – mākslīgās papildus gaismas izmantošanas paņēmieniem. Tur ir, manuprāt, ļoti vērtīga rakstu sērija par gaismošanas pamatiem – Lighting 101 – learn the Basics. Tā kā šie raksti ir adresēti iesācējiem, amatieriem, arī ieteikumi par aprīkojuma iegādi ir saprātīgi – izrādās, ka saimniecības preču veikalos var nopirkt visu ko gaismošanai noderīgu un šo to var uztaisīt pats. Rakstos caur un cauri ir uzsvērts – galvenais ir dabūt zibspuldzi nost no fotoaparāta – tālāk iespējas variācijām un eksperimentēšanai ir dažnedažādas.

Pirms kāda laika es salasījos Strobist un sapratu, ka Strobist ir man vajadzīgs, ka Strobist darīs mani laimīgu. Tagad Strobist stāv manā Google Reader. No gofrētā kartona es uztaisīju mazu aksesuāru zibspuldzei, kas ļauj precīzāk fokusēt gaismu. Lai zibspuldzi varētu lietot noņemtu no fotoaparāta, tiem abiem tomēr jābūt kaut kā sasaistītiem – vai nu ar vadiņu, vai ar radio raidītāju-uztvērēju vai vēl kā citādāk. Man nekā savienošanai nebija un es kādu laiku izlīdzējos, fotografējot pilnīgā tumsā, slēdža laiku uzliekot uz vairākām sekundēm un zibspuldzi “izšaujot” manuāli, ar roku. Sanāca šis tas interesants, piemēram, šī. Bet tā jau tāda māžošanās vien ir, un pasūtīju no ebay lētos radio štruntiņus – vienu raidītāju un divus uztvērējus. Tas sanāca tikai kādas 50 mūsu naudiņas. Pavisam lēti, bet ir arī negatīvie aspekti – viņi ir tādi diezgan nekvalitatīvi, nereti gadās brāķi un ne vienmēr strādā tā ļoti uzticami – dažreiz nogļuko. Un es saņēmu savus štruntiņus un nāca nejauks pārsteigums. Nepiestiprināti pie zibspuldzes uztvērēji strādāja nevainojami. Pieliekot pie manas Canon 430EX viņi ņēmās nekontrolējami “šaut” un zibspuldze attiecīgi zibina ka akls gar acīm metas. Draudzīgajā Strobist Flickr grupā izlasīju, ka arī citiem ir problēmas ar Canon zibspuldzēm un mana konkrētā veida radio uztvērējiem. Canon zibspuldzes ap sevi taisa kaut kādu nejauku lauku, kas jauc prātu uztvērējiem. Un risinājums ir uztvērējus iekšpusē nopakot ar foliju. Man jau tās DIY lietiņas patīk, un es nopirku Karl Fazer šokolādi un ņēmos no spīdīgā papīrīša un izolācijas lentes taisīt pakojumu. Tas man arī izdevās kā pamācībā, bet nekontrolējamā šaušana turpinājās. Es cerību neesmu atmetis – varbūt šokolādes spīdīgais papīrs ir par plānu vai no nepareiza materiāla, jāizmēģina ar īstu cepešu ietīšanai domāto foliju.

Šo to sabildēt var arī ar zibspuldzi, kas reizēm nozibina pati no sevis. Īpaši tad, kad baterijas jau sāk sēsties un zibspuldzes uzlādes laiki kļūst garāki – novēroju, ka nekontrolējamā šaušana sākas tad, kad zibspuldze ir pilnībā uzlādējusies.

Pirmajā dienā, kad dabūju radio štruntiņus, nobildēju mērkaķīti. Fonam tika izmantotas pāris baltas lapas un pamats – gaišpelēks kompīša korpuss.

mērkaķīts

Šodien es noskatīju cik interesanti izskatās glāzes uz glāžu kastes:

inspiration :)

Kā viņi tā varēja nobildēt? Es pamēģināju gaismu laist tā un šitā, tuvāk un tālāk, no dažādām pusēm un koncentrētāku un izkliedētāku. “Strādājošais” risinājums izrādījās šāds:

making of

Un lūk, rezultāts (gan vēl nedaudz piegimpots):

glass glass glass

Var redzēt, ka glāzēm nav nokasītas uzlīmītes. Un kreisajā sieniņā atstarojas zibspuldze. Un tas ūdens piliens. Bet tā citādi – gluži jauki, vai ne? Glāzē iekšā ir tēja un drusku drusku sojas mērce – viena pati tēja izskatījās par gaišu. Sarkanvīns nespīdēja cauri, tāpēc to nācās izdzert.

Visbeidzot noslēgumā ar iepriekš rakstīto galīgi nesaistīta bilde no jaukās vasaras!

actors, closeup

Es pūlos no sirds, lai viņus tumsoņas vestu pie gara skaidrības, un ko es saņemu pretī? Pliķi sejā! Nodirs citus blogerus un jūties pats varens.

Bet, kamēr viņi tur saitējas un pašapmierinās pa labi pa kreisi, es esmu uztaisījis jauku nieciņu tev, populārais cibiņ! Tas nieciņš ir RSS barotne, kas pavēstīs, kad kāds tevi ir piedraugojis vai atdraugojis. Es paredzu, ka šāda barotne varētu izrādīties ļoti noderīga tiem cibiņiem, kuriem ir daudzi draudzīgie. Ja tavā draugu sarakstā ir, teiksim 50 cibiņi, tad var būt grūti saprast, kurš kopš pēdējās skatīšanās nācis klāt, kurš pazudis. Nu un arī, ja ir tikai 10 draugi, ar šito barotni tev vairs nebūs katru dienu jāiet pārbaudīt, vai nav uzradies vienpadsmitais draugs, – šī ziņa “atnāks pie tevis”.

Un tā – kā tikt pie savas draudzību izmaiņu barotnes! Tās adrese veidojas šādi – http://cu.serveris.lv/ciba/tavs_lietotaja_vards. Piemēram, http://cu.serveris.lv/ciba/virginia_rabbit. Sākuma adrese ir visiem vienāda, un tālāk jāpieraksta savs lietotājvārds.

Dažas piezīmes par darbību. Ja tavam lietotājvārdam barotnē nekas nerādās, tad tas nozīmē, ka par tevi dati vēl nav ievākušies. Dati ievācas patlaban jau kādas 3 dienas un tātad šajās pēdējās 3 dienās neviens tevi nav piedraugojis vai atdraugojis. Ja tu pēkšņi sadomāsi izdzēsties, tad barotnē uzrādīsies, ka visi tavi draugi ir pārtraukuši ar tevi draudzību. Kad atdzēsīsies atpakaļ, visas draudzības atkal atjaunosies. Jaunie notikumi uzrādīsies ar max 1 diennakts novēlošanos.

Nezini, kas ir RSS? Nu tā kā no mēness nokritis! (vai nokritusi!) Te iekš kakao.lv var izlasīt. Kāpēc šo informāciju piedāvāt kā RSS barotni, nevis, piemēram, izsūtīt uz e-pastiem? Tur ir vairāki iemesli, ķēpīgāk un tā. Galvenais, ir šis: man pašam ir tā, ka mani ar laiku sāk tracināt puslīdz regulārie e-pasti no forumiem, listēm (“atgādinām, ka tu vēl arvien esi reģistrējies tur un tur un mums te viskautkas notiek!”). Puslīdz regulārām ziņām piemērotāks, manuprāt, ir RSS.

Gaidu atsauksmes un ierosinājumus!

Tiem, kas brauc ar riteni arī vēl tagad! Un nezina, kur lai to nomazgā! Mājā ar lupatiņu tos dubļu kalnus nost dabūt grūti, dārza šļūtene zaļā zālītē ar nav. Blakus tirgum, Maskavas 14a ir automazgātava Balta Eldi un tur viņi par latiņu mazgā arī riteni. Sākumā nopūš ar kaut kādu mazgājamo līdzekli, pēc tam izpūš no visām pusēm ar augstspiediena ūdens strūklu. Visas šķirbas no dubļiem tīras un ritenis kā no veikala skatloga. Un tas process necik daudz laika neaizņem. Atliek vien ieeļļot ķēdi. Tagad pilnīgi žēl braukt peļķēs.

Nov 30, 2006

Man ir drusku neērti rakstīt par teksta redaktoriem. Iedomājieties – mana smukā mašīna visu laiku stāv tīra un kārtīga pagalmā un es par viņu visiem lielos. Bet apkārt īpaši nebraukāju, bail sasist. Ar to es gribēju pateikt, ka foršāk ir lielīties ar darbiem nevis darbarīkiem. Ai nu bet labi!

Oktobrī iznāca jaunais Ubuntu laidiens – Asais tritoniņš, un tam līdzi – jaunas programmu versijas. Manis līdz šim lietotajam teksta redaktoram – Anjuta – Edgy Eft repozitorijā bija drosmīgi ielikta jaunā otrā versija nevis pēdējā “viens-kautkas” versija kā līdz šim. Ar to nekāda strādāšana nesanāk. Varētu jau ņemt no vecajiem repozitorijiem veco versiju, bet tas ir papildus čakars. Ko tur daudz, jālietot to, kas ir. Sekojot vairāku kolēģu paraugam, par savu galveno ieroci cīņā pret tumsību un muļķību un bugu sarakstiem un tudū lapiņām izvēlējos mazo gedit

gedit ir GNOME darbvirsmas teksta redaktors un kādreiz viņš bija apmēram tikpat vienkāršs kā notepad. Bet, laikam ejot, gluži nemanot, viņš ir apaudzis ar visu ko un palicis tāds tīri lietojams. Kad saregulē “Preferences” pa savam, tad ir viss nu gluži kā Anjutā. Rīkjoslu jāatslēdz, jo tā tikai aizņem vietu. Uzstādījumos jānorāda, ka rindiņas lauzt nevajag, un ka pie 80-ās pozīcijas jārāda līnija (margin), un ka atbilstošās iekavas vajag iekrāsot, un ka atkāpēm jāizmanto divas atstarpes nevis tab, un ka pareizais fonts ir Monotype 10. Un tad jau ir jau tā gluži labi. Žēl, būtu jau forši, ja kāds redaktors mācētu ar manu javaskriptu darīt tādas gudras lietas kā Eclipse ar javu – automātiski formatēt, visu ko reizē pārsaukt, piedāvāt saprātīgu autocomplete, un rādīt visādus padomiņus un skaidrot kļūdas un tā tālāk. Bet es esmu cūka un Eclipse ir apelsīns.

Lai gedits uzvestos gluži kā Anjuta, pietrūkst tā paša vienkāršā Anjutas autocomplete. Neko daudz pēc būtības Anjuta no tā koda nesaprata, bet mācēja darīt tā – ja tekstā jau vairākas reizes parādās “wtflol”, tad, rakstot “wtf”, viņa jau piedāvā savu variantu – “wtflol”. Un plikā geditā tā nav. Bet tad priekšā nāk viens varens gedit jaukums – spraudņu mehānisms. Nekas ģeniāls un revolucionārs jau tas nav. Tomēr, kad atradās jauks strādājošs gedit spraudnis šai autocomplete lietai, es biju varen priecīgs. Darbībā izskatās šādi:

Gedit spraudņi ir rakstīti Pitonā un tas ir vēl viens labums. Es spraudni varēju gluži vienkārši pielabot pēc sava prāta. Viņš “complete” taisīja, spiežot Tab. Es pielaboju vienu rindiņu, un tagad “complete” sanāk arī uz Enter, kā Anjutā. Viņš savus variantus piedāvāja jau pēc pirmā nospiestā taustiņa. Pieliku pitona kodā vēl divas rindiņas, un tagad variantus piedāvā tikai, kad ir ievadīti vismaz 3 simboli. Vēl tikai viņam pietrūkst izlietne.

Lūk, kā var noprast, patlaban ar gedit esmu ļoti mierā. Un komentāri ir atslēgti, hahahahā!

Pirms laiciņa es sūdzējos par “Sistēmu modelēšanu” un nu ir laiks pažēloties par vēl vienu lekciju – Sistēmu projektēšana. Katrā lekcijā pa kārtai uzstājas studenti ar prezentācijām. Viena daļa stāsta par informācijas sistēmām, kuru izstrādē vai uzturēšanā ir piedalījušies, daļa stāsta pa nodaļai no kaut kādas grāmatas par, droši vien, sistēmu projektēšanu. Pasniedzējs Jānis Bičevskis pa laikam uzdod kādu jautājumu.

Kas tad man šeit nepatīk. Nekas nepatīk. Visa tā kursa tēma man ir netīkama – par monstrozu, pielāgotu, lietotājam parasti nedraudzīgu, pelēku un šķebinošu sistēmu taisīšanu. Analītiķi, diagrammas, UML, komponentes un izstrādes cikli, un arhitektūra, un visādas MS un JAVA tehnoloģijas, neiztrūkstošā SQL datubāze, kaut kādi pašizdomāti XML formāti vēl par vidu un finālā, kā vienmēr, dirsā darbs un materiāli. Nu labi, es patlaban esmu tādā dvēseles stāvoklī, ka varētu virst ārā negatīvas emocijas cik patīk ilgi. Un es varētu savas nepatika arī argumentēt un tā tālāk. Bet īsumā – nepatīk, nepatīk, nepatīk. Neej uz šo lekciju, šeit tev izzombēs prātu un tu paliksi par ER-diagrammu astronautu. Kaut ko par kursa kvalitāti un “vērtīgumu” stāsta arī fakts, ka te ir 50% obligātais apmeklējums. Kā arī, jau agrāk izpētīta likumsakarība, ka, jo nejēdzīgāka lekcija – jo vairāk laptopu uz galdiem. Šeit, pārlaižu acis auditorijai, katrs otrais paslēpies aiz ekrāna. Es tai skaitā – lasu Designing Interfaces

Nov 18, 2006

Pamazām sāku lūkoties apkārt pēc jauna telefona. Mans N-Gage pēdējā laikā slēdzot iekšā lamājas – “Nevarēju ko tur. Sazinieties ar piegādātāju” (bet ar otro mēģinājumu parasti ieslēdzas), vienā dzertiņā ekrāns dabūja plaisu, USB caurums ir aizķepējis un nestrādā, un handsfree austiņas, kā jau tas austiņām raksturīgi, pie spraudņa čakarējas (reizēm stereo, reizēm mono, reizēm klusums). Visādi jauks telefons, jāteic, bet laiks lūkoties tālāk.

Ņemiet vērā, ka telefona izvēle man nav vienkārši ērta, uzticama sakaru līdzekļa izvēle. Galīgi nē. Kārtīgam gīkam principā nav svarīgi, vai ar to telefonu vispār var normāli piezvanīt. Toties ir ļoti svarīgi, cik daudz dažādas abreviatūras ir funkciju aprakstā.

Gribētos, lai jaunais telefons piedāvātu visu ko būtiski jaunu, ko mans N-Gage nekādi nevar. GPRS, Bluetooth, Symbian, mūzika un video un 3D spēles – tas viss man jau ir. Jaunajā telefonā šīs lietas var būt vai var nebūt, bet tur jābūt kaut kam jaunam, kaut kam neizmēģinātam! Mana jaunā galvenā prasība būs GPS! Ar GPS es varēšu ierakstīt savus pārbraucienu maršrutus, piedalīties Geocaching.com spēlē, iešūt savās fotogrāfijās informāciju, kur tās uzņemtas un tā tālāk. Daudzas jaunas vilinošas iespējas. Esmu jau lietojis savu N-Gage kopā ar Bluetooth GPS moduli – tādu mazu melnu kastīti – bet, ja GPS būtu iekšā telefonā, tas būtu daudz ērtāk un praktiskāk. Nujā, un tālāk nāk visādas nice-to-have prasības – wifi, vismaz 320×240 ekrāns, 3G, sakarīga kamera, no Symbian atšķirīga OS (lai ir kas jauns). Protams, jārēķinās, ka katra šī papildu lieta telefonu sadārdzinās, bet 500 latus par telefonu es gluži neesmu gatavs izdot.

Nu un – tadā – varianti. Latvijas internet-veikalos ir šādi tādi PDA ar telefona funkcionalitāti, dažam ir arī GPS – no ASUS un HP. Lieli, dārgi (~400Ls). Tālāk, Motorola A1000, ko lietotu Latvijā varētu dabūt laikam par kādiem 140Ls. Viņam ir A-GPS (Assisted GPS). Tas nozīmē, ka viņam GPS datu apstrādē palīdz GSM tīkls un man neizdevās atrast informāciju, vai šeit ar LMT tas strādās. Tālāk es ieraudzīju bezmazvai sapņu mašīnu – Nokia N95, kas iznāks 2007. gada sākumā. Viņam ir viss, viss. Bet maksās ~550 eiro, attiecīgi dabūšu gadu gaidīt, kamēr cena nokritīsies līdz pieņemamam līmenim. Bet tad jau atkal būs jaunas lietas, ko iekārot. Un tad nāk pavisam interesants zvērs Neo1973 par maz naudiņām un ar pavisam jaukām īpašībām – 640×480 ekrānu un Linux apakšā. Šim atkal ir A-GPS un neskaidrība, vai tas šeit pie mums strādās.

Vairāk variantu man patlaban nav. Būtu dikti jauki, ja LMT kādu no šiem uztaisītu par mazcenas mobilo, tad man visas izvēles mokas atkristu :)

Es tik vēl domāju par to melno krāsu, tā tāda nomācoša, varbūt labāk salātzaļu..

Papildinātszaļā krāsā un svg

***

Nov 16, 2006

Šodien es apglabāju vienu mīļu koda gabalu. Tas man ir šausmīgi smagi, es viņu apraudu tā kā bērēs māmuļa pēdējo dēlu. Vai arī kā saimnieks, kam jānošauj savu veco slimo suni, kurš ar bēdīgām acīm raugās pretī un gluži labi saprot, kas nu būs. Tas koda gabals bija varena optimizācija datu ielasīšanai tabulā. Es viņu nosaucu par LazyLoader un viņam tika dots xml dokuments, ko jāattēlo kā tabulu. Viņš nevis uzbūvēja uzreiz visu tabulu, bet no xml ielasīja tikai tik daudz, cik nepieciešams, lai ekrānā redzamajā tabulas daļā būtu ko rādīt. Rullējot (scroll) tabulu, dati tika ielasīti “on the fly”, un tas notika gana ātri, lai rullētos bez ķeršanās. Iepriekš visi dati tika ielādēti vienā paņēmienā, un jau pie dažiem simtiem rindiņu tas varēja prasīt ap sekundi (turklāt Firefox uz to brīdi aizrijās, procesors aiziet uz 100%). Ar LazyLoader tabula parādījās vienā mirklī, kaut tur būtu simttūkstoš rindiņu. Viss bija labi līdz Firefox 1.5.0.3. Šajā versijā Firefox/Mozilla izstrādātāji salaboja kaut kādu drošības problēmu un mans kods vairs nespēj strādāt. Un jau kādu laiku iznācis Firefox 2.0, un tāpat nekas nestrādā, un neizskatās, ka pārskatāmā nākotnē sāks strādāt. Tā nu dzēšu jauko LazyLoader ārā un taisu pa vecam – datu parādīšanai kokā atkal tiek ģenerēti simtiem DOM elementu. Ak, es vairs nevaru parakstīt, jo asaras apmiglojušas skatu un nekā uz monitora nevar saredzēt.

Jāteic, ka blogeru kritizēšana ir nesusi negaidītus augļus. Bet tas nu tā. Rekā man mājās suņi smuki pagalmā guļ! Viņi Tevi sveic ar jaunas darbīgas, raženas nedēļas sākumu!

sleepparade

Jocīgs vārds – blogeris. Atgādina, nezinu ko, kaut kādu resnu cilvēku. Nu labi, šis iet ārā visiem tīmekļa žurnālu autoriem. Tiem, kam ir savs tīmekļa žurnāls ar kategorijām un tagiem un pielāgotu dizainu, saitēm uz barotnēm n-padsmit formātos, “Par mani” un “Es lasu..” sadaļām un tā tālāk. Tātad. Nu, nu kas tas ir? Kas tas ir, ku jūs tur rakstāt?

Reku, piemērs, ko es atrodu, iekāpjot vienā Ārčija rakstā un pabakstoties pa komentāru saitēm: Archijs, mzf, are, prusux, Uldēns, xoled. Pirms pāris nedēļām visi draudzīgi uzrakstīja par haļavu, un paiet laiciņš un visi atkal draudzīgi raksta, ko pastkastītē saņēmuši. Kādam Google servisam vai Skype iznāk jauna versija – visi uzraksta. Pirms neilga laiciņa kaut kur pavīdēja par draugiem.lv testa versiju – pa pāris stundām to pašu var izlasīt vēl vismaz piecās vietās. Nu un tā visu laiku.

Es, protams, nevaru savu gribu nevienam uztiept, un katrs var rakstīt, ko nu pašam kārojas. Bet mana saprašana ir, ka šitāda linkošanās pa aplīšiem, refereru un komentāru kolekcionēšana ir gauži nožēlojama. Pārblogotajos rakstos “autors” reti kaut ko no sevis klāt pieliek, nav pievienotās vērtības. Paskatieties uz sviesta cibu, tur refererus neredz un labi, ka tā. Protams, tur ir visas tās draugu būšanas un friends-only ieraksti un intrigas, bet tur lielākoties ir īsts viņu pašu radīts saturs, nevis izrāvumi no digg un engadget. Tur antuanete raksta par airēšanu, xoox par smēķēšanas atmešanu, svalka par laukiem un makmerfijs par šahu. Prieks lasīt. Bet kas te – “abc raksta, ka blablabla. via xyz.” Katrs blogs ir kā rezumējums par pārējiem.

Es kā mežonīgi apmeklētas un ar trafika problēmām apsēstas dienasgrāmatas īpašnieks saku uz jums visiem pārējiem blogeriem, emuāristiem, wannabe-žurnālistiem: Rakstiet paši savus rakstus. Nespiediet uz nolādētajām “Blog this!” saitēm. Veriet ciet savus RSS lasītājus, lai jums būtu laiks pašiem dzīvot un pašiem visu ko darīt un tad, jūs redzēsiet, radīsies arī par ko pašiem rakstīt.

Bāc. Šovakar, pēc baseina, ar patīkami atslābušu sajūtu locekļos ieveļos mājās. Iebakstu kompītim, lai ieslēdzas un spēlē JyRadio un varētu izlaisties uz tepiķa un – nedarīt neko. Bet viņš ieslēdzas un pēc pāris sekundēm atkal izslēdzas. Norauju barošanas vadu pirms nedaudzām dienām pirktajam 250GB cietnim, un kompītis iet. Es nezinu, es aizdomās turu šo rezgali, viņš kompītim stāv gandrīz līdzās.

Nu un tagad es guļu uz tepiķa un apceru, ka fotogrāfijas visdrošāk ir glabāt izdrukātas uz papīra.

Ar papīra saules blendēm diezkas neiznāca. Blende 18-55 lēcai sanāca pareizā izmērā un pat izskatījās tīri glīti, bet tās lietderība, man liekas, ir abšaubāma, vai nu arī es viņu nepareizi uzliku. Arī, šitādu papīra gabalu ir grūti transportēt nesamīcot un ķēpa uzliekot un nostiprinot ar gumijas cilpiņu. Ja nav jāsteidzas, tad jau droši vien var iztikt. Bet nu tā, nav nopietni. 28-135 lēcai izdrukātā blende vispār nesanāca pareizajā izmērā, kaut arī bija drukāta uz 100% uz A3 lapas, kā norādīts. Nu, nekas.

Šorīt braukšana uz darbu bija satriecoši aizraujoša. Ar steigu jāpērk dubļusargi. Bremzes piedzenas ar sniegu un nebremzē. Priekšējam ratam vidus ir nodeldējies pliks, tas iet pa priekšu kā ragavu sliece. Un var visādi slidināties un triekties kupenās. Ah, jauki, pozitīvu emociju pa pilnam!

  • Bezmaksas saules blendes lēcām – no papīra. Būs jāuztaisa savām abām.
  • Battery grip par $70. Izskatoties un esot visādā ziņā gluži līdzīgs Canon oriģinālajam.
  • Telefona handsfree kā pults fotoaparātam. Mana N-Gage handsfree austiņu podziņa ir sabojājusies. Bet telefonam vēl nāca līdzi visādi vadiņi, tos es rūpīgi glabāju. Viens vadiņš ir ar parasto minijack vienā galā un mazo otrā galā. Mazo iespraudu fotoaparātā, lielajā galā savienoju kontaktus un viņš fotografē! Kad būšu mājās, uztaisīšu glītu kastīti ar slēdzīti un būs man pults. Vēl ar fotoaparātu varot sadraudzēt universālās IR pultis, bet tādu jau speciāli nepirkšu.

Šeit es muļķojos, kamēr māsa spēlē kārtis.

magic magic

Naudas jau man nav, bet es kasu pakausi un gudroju, ko varētu ar tām gaismām sadarīt. Salasījos Strobist un sapratu, ka man visu ko vajag :) Jāatrod kāda krāmu bode, kur varētu lēti lēti iepirkt vecas zibspuldzes. Varētu vēl salīmēt kādu softbox. Bet laikam vissvarīgāk tagad ir tikt pie vadiņa, kas savieno zibspuldzi ar fotoaparātu un ļautu zibspuldzi dabūt no tā fotoaparāta nost. Un vēl vajadzētu tās krāsainās plēvītes, ko līmēt uz zibspuldzes, lai varētu dabūt pareizu krāsu temperatūru.

Palasīju arī latviešu forumus. fotki.lv forumā apmēram tādā līmenī – kas ir digitālais un kas optiskais zoom. Ir jau tur arī tādi, kā rādās, gudri veči, bet pa lielākai tiesai iesācēji. erfoto.lv forumā, tur gan runāja jau tādas visādas smalkākas lietas.

Ar jauno cieto disku nesanāca gluži tik gludi, kā cerēts. Patiesībā, nočakarējos visu vakaru. Pirmais grābeklis bija – pieslēdzu disku, bet BIOS viņu neredz. Raustīju vadus un plecus, un sāku jau bažīties, līdz uz diska pamanīju uzrakstiņu, ka kaut kādus tiltslēgus saslēdzot var dabūt veco 150MB/s režīmu noklusētā 300MB/s vietā. Manā kompītī ir tāds visai agrīns SATA kontrolieris, – pārslēdzu un tad disks atradās.

Ar Ubuntu instalēšanu arī galīgi negāja gludi. Mana māmiņa stabili netiktu galā. Viss gāja pavisam labi, atskaitot bootloader. Man ar to SATA ir vienas klapatas – GRUBs ar viņu nedraudzējas un met kļūdas un nelādē sistēmu. Šai problēmai uzdūros jau tajos laikos, kad “jaunā karstā lieta” bija Fedora Core 2, un šodien konstatēju, ka vēl aizvien nekas neiet. Ubuntu līdz 5.10 versijai uzstādot sistēmu manuālajā režīmā varēja par bootloader izvēlēties LILO, kurš ar manu SATA tika galā. Iekš Dapper un Edgy ir visbeidzot grafisks instalācijas vednis un iespēja izvēlēties LILO vairs nav. Un tā es palieku pie uzinstalētas, bet neielādējamas sistēmas.

Google saprātīgus risinājumus nepiedāvāja, irc kanālā paliku neuzklausīts. Pēc krietnākas eksperimentēšanas mans risinājums bija apmēram šāds:

  • Ielādēties LiveCD un dabūt, ka strādā internets (bakstīšanās ar iwconfig)
  • No interneta repozitorija uzinstalēt lilo
  • Uzmontēt cietā diska root partīciju kādā mapē (teiksim, ~/hdd)
  • Iekopēt LILO deb-u iekš ~/hdd, chroot tur iekšā, un uzinstalēt LILO arī chroot-otajā vidē
  • Uzmontēt boot partīciju uz /boot (iekš LiveCD pa visu “/” plešas unionfs)
  • Pārkopēt ~/hdd/etc/fstab uz /etc/fstab
  • Sameklēt, iekopēt un pielabot /etc/lilo.conf
  • Izpildīt liloconfig

Diezgan izmisīgi un “netīri”, un varbūt to pašu izdarīt kaut kādā piedienīgākā veidā. Secinājums – linuks nav desktop-ready un must-die. Nu nē, es visu vainu veļu uz savu kreiso SATA kontrolieri (VIA VT8237). Bet tagad gan viss būs labi.

Pavisam labie jaunumi ir tādi, ka bildes atradās uz izdzīvojušā diska, un tagad tie ~30GB ir nokopēti relatīvi drošībā un lēnā garā importējas f-spotā. Un vēl forši, ka man iekš /home ir 185 brīvi gigabaiti.

Vakarā mājupbraucot lielā vējā

Cietais disks, kuru barošanas bloks atsakās barot

Brīnumu brīnumi. Šodien ieslēdzu kompīti – viņš iedūcas un tūdaļ arī izslēdzas. Pēc vadu raustīšanas izrādās, ka pie vainas viens no cietajiem diskiem – kad tas ir atslēgts, kompītis ieslēdzas normāli. Laikam, man liekas, es nezinu, būs beigts? Kaut kas nosvilis, īssavienojums vai? Slēdzot iekšā par otro cieto BIOS arī saka, ka failure esot imminent. No kā tas? Pēdējā laikā elektrība raustās, varbūt no tā?

Es īsti nevaru atcerēties, bet cerams fotogrāfijas ir uz tā cietā, kas vēl ir dzīvs. Sistēma gan ir uz otra, tā ka apskatīties nevaru. Nu, ja arī fotogrāfijas būs aizgājušas tūtē, es domāju, ka pārdzīvošu. Vērtīgākās ir iekš flickr, un vecās ir DVD diskos un šis tas ir laptopā. Par mūziku un filmām vispār nav ko bēdāt. Laiks jaunam cietnim, M79 kā reiz ir 250GB cietnis par 52 latiem. Varēšu pa smuko uzinstalēt jauno Edgy Eft un dzīvot cepuri kuldams.

Jauns foto štruntiņš

Noskatījos no šejienes un uztaisīju sev arī mazu štruntiņu, ko pielikt priekšā zibspuldzei, kas gaismu sakoncentrē koncentrētā kūlī un tā ļauj ar gaismu kaut ko vairāk izcelt. Lūk, pavisam vienkārša pagatavošana:

kartonu graizīšanatest-fitting :)Veidojums uzmontēts un darba gatavībā

Uztaisīju divus tādus – vienu garāku koncentrētākam gaismas kūlim, un otru īsāku (apmēram centimetrs) nedaudz platākam kūlim. Paraudziņš, kas no tā sanāk – mazais Riki sēž tumsā un tiek apspīdināts no sāna:

Riki tumsā

Un visbeidzot

Šodien bijām pa ilgiem laikiem uz baseinu peldēt. Dikti labi, būs jāiet atkal! Un vēl es brīvdienās uzliku Textpattern 4.0.4 un uztaisīju, ka no cibas ierakstiem tiek pielasīti klāt komentāru skaiti.

UML ir cilvēkiem paredzēti sistēmu modelēšanas standarti. Pamatā UML standarti laikam apraksta, kā jāzīmē daudzās dažādās UML diagrammas – klašu diagramma (to droši vien visi zin), aktivitāšu diagramma, stāvokļu diagramma un tā tālāk. Ir jauki, ja tās nav nāvīgi formālas, un tās var apmēram saprast arī par UML neko daudz nezinošs cilvēks, vienkārši apskatot bildīti. Shēmas, kas lielos vilcienos ilustrē sistēmas darbību, ir bijušas visos laikos, un UML vienkārši standartizē, ko katrs apzīmējums nozīmē. UML ir forši. Tāpat kā W3C standarti, par tiem taču neviens nežēlojas, visi priecājas.

Universitātē pasniedzējiem UML un ar to saistītās lietas dikti patīk. Jau bakalauros mums Bārzdiņš vienu kursu mācīja par UML un OCL. Garlaicīgas, čammīgas lekcijas, jo izstāstāmās vielas jau ir gauži maz. Šogad maģistros kursā “Sistēmu modelēšana” Bārzdiņš mums atkal baro tieši to pašu. Un vēl, mana darbavieta darbiniekiem noorganizēja UML kursus ar (kļūda..) pasniedzējiem no universitātes – Bārzdiņu un A. Kalniņu. Man rādās, ka viņi tam UML izdara “lāča pakalpojumu”. Domāju, ka gan lielai daļai LU datorzinātņu studentu, gan tagad arī mūsu darbinieku UML asociējas nevis ar “ērtu, gana vienkāršu, elegantu veidu, kā savu galvā sēdošo modeli pasniegt citiem”, bet gan ar “smagnēju, senilu, šausmīgi formālu un komplicētu, 3 reiz atkārtotu, kur es paliku, šausmīgi formālu un komplicētu, fūūū, beidzot kafijas pauze”.

Oct 23, 2006

4679, protams, nav slikti, bet es, vot, paskrūvēju savu maģisko cibiņu “kas ir kas” skriptu un ielasīju vēl 2652 cibiņus, kopā iegūstot 7331. Pie viena, uztaisīju arī cibas komūnu opml – man izdevās atrast 315 komūnas.

cibas_lietotaji.opml

cibas_komuunas.opml

Jēgas gan nekādas nav. Lai gan, pa komūnām var atrast visu ko interesantu. Nākamais loģiskais atbildes solis būtu – visa visa interneta opml! :-)

Oct 21, 2006

Šodien mēs domājām, kur lai aizbrauc, un aizbraucām uz lidostu. Lidostai blakus ir aviācijas muzejs un to mēs apskatījām. Pieaugušajiem divi lati, bērniem un skolēniem un studentiem latiņš. Ārzemniekiem piecītis :) Interesanti, mums patika. flickr sets ar bildēm.

Lai iekš Google Reader nebūtu ar rociņām pa vienai jāliek klāt katra Sviesta Cibas drauga ierakstu barotne, pa ātro uzcepu mazu skriptiņu, kas paņem tavu lietotājvārdu, un no tā uzģenerē tavas draugu listes OPML failu. To pēc tam var ieimportēt Google Reader vai kādā citā lasāmajā.

Rekā man tagad mani pieraksti (subscriptions) smuki izskatās:

« Vecāki ieraksti Jaunāki ieraksti »