Dec 16, 2006
Es un tu, mēs labi zinām – zibspuldzes ir ļaunas. Ar zibspuldzi bildētajās bildēs ir asas ēnas, sejām grumbas un atspīd taukainā āda, fons ir tumšs vai nevienmērīgi izgaismots un gadās sarkanas acis. Un ne tuvu neizskatās kā dzīvē. Lēnā garā ar mēģinājumu un kļūdu metodi izzinot un apgūstot fotogrāfēšanas mākslu un māku tu ātri vien nonāc pie viena zelta likuma – ja vien iespējams, iztiec bez zibspuldzes. Lieto to režīmu, kur zibenītis pārsvītrots. Tā būs lielāka varbūtība pilnīgi nejēdzīgas bildes vietā iegūt kaut cik dabisku un citiem rādāmu bildi. Tā taču ir. Un tad, ar laiku tu piešauj roku un aci, un tā kā tāds eksponometrs spēj novērtēt – vai normālai, neizplūdušai fotogrāfijai pietiks gaismas. Vai vajadzēs stutēt savu fotoaparātu pret galdu, koku, alus pudeli vai kas nu gadās. Vai varbūt nav vispār vērts vilkt fotoaparātu, kam gaismas mazspēja, ārā no somas un bojāt sev garastāvokli. Un tavā kolekcijā arvien vairāk sarodas bildes ar smukām gaismām, asiem priekšmetiem, bet nedaudz izplūdušiem cilvēkiem – viņi nespēj mierīgi nosēdēt. Un tu arvien sāpīgāk apskaud tos laimīgos, kuriem ir fotoaparāti ar lielajiem ISO un gaišajām lēcām. Bet zibspuldze ir izslēgta no tava paņēmienu arsenāla. No savas fotografēšanas bērnības tu zini, ka ar zibspuldzi bildes vienkārši neizdodas un nav vispār vērts mēģināt.
Bet nu uzklausies – zibspuldzes patiesībā nav ļaunas. Ļaunuma sakne ir tajā, ka iebūvētā zibspuldze ir nekustināmi iestiprināta fotoaparātā un tēmē tieši uz priekšu – tavam objektam tieši virsū. Un zibspuldzes gaisma nāk no neliela koncentrēta laukumiņa, tā ēnas iztaisa asas un uzkrītošas. Ar iebūvēto, uz priekšu notēmēto zibspuldzi tiešām reti var kaut ko iesākt. To var lietot spožās saulainās dienās vai sniegainās ainavās lai papildus izgaismotu tumšās sejas. Tad vēl to var lietot reizēs, kad nav svarīga bildes kā mākslinieciskā vērtība, bet vajag labi skaidri iemūžināt, kurš tur kuru pirts tusiņā tumšā stūrī mīca. Bet! Ja ir iespējams zibspuldzi no fotoaparāta “nocelt nost” un/vai tās gaismu mīkstināt, izkliedēt – tad paveras jauni plaši fotogrāfiski apvāršņi un visādas jaunas vilinošas iespējas radoši un interesanti izgaismot bildes. Ja tavam fotoaparātam augšpusē ir mazā sliedīte ārējai zibspuldzei, tad tev ir iespēja!
Ir varen jauks blogs strobist.blogspot.com, kura autors ļoti interesanti raksta par vienu vienīgu tēmu – mākslīgās papildus gaismas izmantošanas paņēmieniem. Tur ir, manuprāt, ļoti vērtīga rakstu sērija par gaismošanas pamatiem – Lighting 101 – learn the Basics. Tā kā šie raksti ir adresēti iesācējiem, amatieriem, arī ieteikumi par aprīkojuma iegādi ir saprātīgi – izrādās, ka saimniecības preču veikalos var nopirkt visu ko gaismošanai noderīgu un šo to var uztaisīt pats. Rakstos caur un cauri ir uzsvērts – galvenais ir dabūt zibspuldzi nost no fotoaparāta – tālāk iespējas variācijām un eksperimentēšanai ir dažnedažādas.
Pirms kāda laika es salasījos Strobist un sapratu, ka Strobist ir man vajadzīgs, ka Strobist darīs mani laimīgu. Tagad Strobist stāv manā Google Reader. No gofrētā kartona es uztaisīju mazu aksesuāru zibspuldzei, kas ļauj precīzāk fokusēt gaismu. Lai zibspuldzi varētu lietot noņemtu no fotoaparāta, tiem abiem tomēr jābūt kaut kā sasaistītiem – vai nu ar vadiņu, vai ar radio raidītāju-uztvērēju vai vēl kā citādāk. Man nekā savienošanai nebija un es kādu laiku izlīdzējos, fotografējot pilnīgā tumsā, slēdža laiku uzliekot uz vairākām sekundēm un zibspuldzi “izšaujot” manuāli, ar roku. Sanāca šis tas interesants, piemēram, šī. Bet tā jau tāda māžošanās vien ir, un pasūtīju no ebay lētos radio štruntiņus – vienu raidītāju un divus uztvērējus. Tas sanāca tikai kādas 50 mūsu naudiņas. Pavisam lēti, bet ir arī negatīvie aspekti – viņi ir tādi diezgan nekvalitatīvi, nereti gadās brāķi un ne vienmēr strādā tā ļoti uzticami – dažreiz nogļuko. Un es saņēmu savus štruntiņus un nāca nejauks pārsteigums. Nepiestiprināti pie zibspuldzes uztvērēji strādāja nevainojami. Pieliekot pie manas Canon 430EX viņi ņēmās nekontrolējami “šaut” un zibspuldze attiecīgi zibina ka akls gar acīm metas. Draudzīgajā Strobist Flickr grupā izlasīju, ka arī citiem ir problēmas ar Canon zibspuldzēm un mana konkrētā veida radio uztvērējiem. Canon zibspuldzes ap sevi taisa kaut kādu nejauku lauku, kas jauc prātu uztvērējiem. Un risinājums ir uztvērējus iekšpusē nopakot ar foliju. Man jau tās DIY lietiņas patīk, un es nopirku Karl Fazer šokolādi un ņēmos no spīdīgā papīrīša un izolācijas lentes taisīt pakojumu. Tas man arī izdevās kā pamācībā, bet nekontrolējamā šaušana turpinājās. Es cerību neesmu atmetis – varbūt šokolādes spīdīgais papīrs ir par plānu vai no nepareiza materiāla, jāizmēģina ar īstu cepešu ietīšanai domāto foliju.
Šo to sabildēt var arī ar zibspuldzi, kas reizēm nozibina pati no sevis. Īpaši tad, kad baterijas jau sāk sēsties un zibspuldzes uzlādes laiki kļūst garāki – novēroju, ka nekontrolējamā šaušana sākas tad, kad zibspuldze ir pilnībā uzlādējusies.
Pirmajā dienā, kad dabūju radio štruntiņus, nobildēju mērkaķīti. Fonam tika izmantotas pāris baltas lapas un pamats – gaišpelēks kompīša korpuss.
Šodien es noskatīju cik interesanti izskatās glāzes uz glāžu kastes:
Kā viņi tā varēja nobildēt? Es pamēģināju gaismu laist tā un šitā, tuvāk un tālāk, no dažādām pusēm un koncentrētāku un izkliedētāku. “Strādājošais” risinājums izrādījās šāds:
Un lūk, rezultāts (gan vēl nedaudz piegimpots):
Var redzēt, ka glāzēm nav nokasītas uzlīmītes. Un kreisajā sieniņā atstarojas zibspuldze. Un tas ūdens piliens. Bet tā citādi – gluži jauki, vai ne? Glāzē iekšā ir tēja un drusku drusku sojas mērce – viena pati tēja izskatījās par gaišu. Sarkanvīns nespīdēja cauri, tāpēc to nācās izdzert.
Visbeidzot noslēgumā ar iepriekš rakstīto galīgi nesaistīta bilde no jaukās vasaras!
