Kā jau kārtīgam blogerim pienākas, pavēstu par savu gluži svaigo pirkumu. Pēdējos divus mēnešus, kopš pārvākšanās uz jauno dzīvesvietu, manas ausis ik vakaru priecēja brīnišķīgā laptopā iebūvētā akustika. Beidzot! Beidzot šī lieta ir salabota. Par pašām tumbām – nu, skan. Sēžu iepretim un kaifoju. Ražotāja uzrādītā subwoofer jauda – 120W RMS – sola drīzu iepazīšanos ar kaimiņiem.
Uz skaitli “trīs” asistenti pameta trīs kaķus un spaini ūdens, uz skaitli “četri” palecās Salvadors Dalī. Krēslu aiz kājas turēja fotogrāfa sieva. Pēc 28 piegājieniem un tiem sekojošām kaķu ķeršanām, ūdens saslaucīšanas un bildes attīstīšanas rezultāts ticis atzīts par labu esam. Šeit vairāk par fotogrāfu – Philippe Halsman. Viņš, kā izrādās, ir dzimis Rīgā. Un šeit vairāk par šo fotogrāfiju.
Šodien, es domāju, kas ir kas nav, jāpamēģina Beryl. Pamēģināju, redzētais patika, uztaisīju filmiņu.
Nesagatavotajiem – īss “kas ir kas”. 2006. gada sākumā Novell nāca klajā ar savu pa kluso uztaisīto X serveri XGL. Salīdzinot ar parastu X serveri, XGL dod iespēju darbvirsmas un aplikāciju attēlošanā labāk izmantot grafikas kartes iespējas – dažādiem puscaurspīdīguma, deformāciju un citiem efektiem. Šos efektus realizēja līdz ar XGL publiskotais logu pārvaldnieks Compiz. Kopš tā laika – februāra vai marta – cilvēki ir situšies un plosījušies pa forumiem lai tiktu pie smukajiem efektiem – “acu kārumiem”. Gan XGL, gan Compiz bija diezgan “zaļi”, ar daudzām kļūdām, nepilnībām un ierobežotu atblastīto grafikas karšu loku. Gada pirmajā pusē Red Hat bija gatava sava “atbilde” Novell efektiem – AIGLX X serveris. Lai arī XGL un AIGLX tur iekšā vēderiņā diezgan būtiski atšķiras, viņi piedāvā tās pašas iespējas, un uz abiem var darbināt Compiz.
Milzīgās publikas intereses skubināta, XGL, AIGLX un Compiz izstrāde raiti virzījās (un virzās vēl aizvien) uz priekšu. Forumos tika ražotas HOWTO pamācības dažādām distribūcijām un grafikas kartēm, lietotāji dalījās ar saviem “success stories”, apkārt klaiņoja ielāpi programmu izejas tekstiem un paštaisītas binārās pakotnes. Dažādi lietotāju pašu uztaisīti Compiz papildinājumi un uzlabojumi krājās arvien vairāk, un ne gluži visus no tiem oficiālā Compiz izstrādātājs bija ar mieru iekļaut oficiālajā Compiz. Community veidotais Compiz kļuva arvien atšķirīgāks no oriģinālā Compiz, un tad, septembra beigās, neoficiālais Compiz kļuva par Beryl – lai uzsvērtu, ka tas ir cits produkts, viss cits.
Šovakar pirmo reizi izmēģināju Beryl. Jāteic, visās jomās krietns progress. Uzstādīšana – gada sākumā nācās izmēģināt n konfigurāciju kombinācijas, zvejot Mesa ielāpus un kompilēt un ticēt un cerēt, līdz logi galu galā sāka ļurkāties. Tagad mums ir jauka pamācība, kas sastāv no jauna repozitorija pievienošanas, dažu pakotņu pieinstalēšanas, un dažu teksta failu palabošanas.
Beryl piedāvā milzu lērumu ar konfigurācijas iespējām, tur ir klājiens ar kloķīšiem un parametriem un visādi jauni efekti. Ierakstīju filmiņu, kurā var redzēt divus man jaunus efektus – jaunas Minimize / Maximize animācijas, Blur efekts zem puscaurspīdīgiem logiem. Ja nu interesē, filmiņa ir ierakstīta uz 1.6GHz Celeron M, Radeon X600 kompīša. Un efekti, protams, rādās krietni gludāk, ja ieraksts nenotiek. Skaņas šoreiz nav.
XGL + Beryl efekti, OGG Theora video, 17MB
Tā vienkārši brauciens no pārdaugavas uz jūru pie Daugavgrīvas nekas tāds īpašs nebūtu – ceļš zināms un ātrs, čiks un nekā nav. Tomēr lietus citādi neinteresanto braucienu krietni “atsvaidzināja”. Kad es divos pamodos, spīdēja saule. Vēlāk apmācās, un vēlāk atkal spīdēja saule un es braucu ārā. Vairījos no peļķēm un drusciņ škrobējos, ka arī uz tikai mikla asfalta lielākā ātrumā met gaisā ūdeni. Dubļusargu man nav, un negribās sapurgāt jauno, smuko, tīro mugursomu.
Pavisam neilgā laikā tiku līdz Bolderājai, bet pamazām pilināšana palika stiprāka un tā uz kādām 40 minūtēm piemetos pieturā ar jumtu. Nē nu, man nebija garlaicīgi. Sākumā es sabildēju visu visapkārt. Tad es ēdu līdzpaņemto ābolu un lūrēju uz pieturā apstājušā autobusa pasažieriem, viņi lūrēja pretī. Pa tam lija arvien stiprāk. Bet pamale gaiša. Vēroju, kā pāri ceļam pamazām sāk sarosīties fūres šoferis – iekurbulē motoru. Pēc krietna brīža paveras kabīnes durvis un pa tām krūmos ielido zaļa pudele. Tad es vēl uzspēlēju spēlītes telefonā un lietus ar jau bija mitējies. Braucu tālāk.
Vispār mērķis bija tikt uz molu, bet, kā jau varēja google mapos skatoties nojaust, tur visur apkārt muitas zona, osta, šlagbaumi etc. Braucot pa draņķīgu ceļu gar ostas teritorijas betona sienu man jau vairs nemeta gaisā gandrīz tīru ūdeni kā uz šosejas – meta gaisā smukus dublīšus. Bet es domāju – nepadošos tak pie pirmās dubļu peļķes, mājā ir veļasmašīna. Ķēde un zobrati palēnām sāk šņirkstēt.
Uz molu tātad netiku, gar jūras malu tiem betoniem izskatījās gluži viegli tikt garām, bet nē nē, man bail no visiem tiem sargtornīšiem. Priecājos par draudīgajiem mākoņiem un foršajiem viļņiem un tā, līdz ievēroju, ka piekrasti var saredzēt tikai pāris kilometrus, – tālāk viss pelēks. Tad es satraukājos, un murminot “fuk fuk fuk” ātri paunājos un laidos lapās. Tā kā nekāds milzu gabals nav jābrauc, ļāvu sev netaupīt spēkus un ar baudu lidoju pāri zemes negludumiem. Nebiju vēl lāga ticis ārā no Daugavgrīvas, kad lietus mani arī panāca – gāza jau pa riktīgam. Iemuku pieturā. Uzdzēru līdzpaņemto burkānu sulu. Lija un lija un lija, un man ar savām diezgan slapjajām drēbēm sāka mesties vēsi. Kad pēc kādām 40 minūtēm netaisījās pārstāt līt, nolēmu, – labāk žiglāk mājā siltumā, nevis te vēl ilgāk aukstumā marinēties. Brauciens atpakaļ, protams, bija varen ātrs – jo lielāka slodze, jo siltāk.
Braucot iekšā Rīgā sākās izklaides – dažāda dziļuma peļķes ceļmalās. Tā kā dažkārt tās peļķes sniedzās pāri visam ceļam un apbraukt nebija iespējams – dūru cauri. Pāris reizes gadījās trāpīt dziļākās vietās – tā apmēram līdz trešdaļratam. Slapināšanās kulminācija bija, kad es lēni minos cauri īpaši pamatīgi applūdušai ceļa daļai un apdzenošais busiņš apveltīja mani ar vilni, kas noskaloja no galvas līdz ūdens līmenim. Es biju afektā no tāda šķiediena, un netālu esošā pieturā cilvēku uzjautrinātās un smaidīgās sejas liecināja, ka viņi arī ir izbaudījuši to skatu.
Nu un tad mājās un vannā iekšā.
Vakardien es aptiekā ieraudzīju aparātu, kas mēra asinsspiedienu. Lieliski, izmērīja manu garumu, svaru, asinsspiedienu, pulsu un vēl kaut ko tur un izdrukāja lapiņu ar visiem tiem skaitļiem, kā arī vēlamajiem lielumiem. Lapiņas saturu es vairs īsti salasīt nevaru, jo tā “izmazgājās” šodienas braucienā bikšu aizmugurējā kabatā, bet tos skaitļus tāpat atceros. Nu tātad, dimbā ir. Mans asinsspiediens vakardien bija 166/95, tas ir par daudz. Reku ir sarakstiņš ar asinsspiedieniem no kaut kāda LIIS materiāla:
Forši, man ir tā vieglā/mērenā. Nu un tad arī, ehem, izrādījās, ka ar maniem 185 garuma centimetriem, mani izmērītie 105 smaguma kilogrami neielien ieteicamajā 6x – 8x intervālā. Biju gan saēdies un sadzēries un ar drēbēm mugurā, bet ap simtiņu tāpat sanāk, kas ir par daudz.
Nu tad, kas jādara lai glābtu asinsspiedienu (ar maniem komentāriem iekavās):
Nu re, man ir cerība, jo – “Vispārējo principu ievērošana veiksmīgi palīdz ārstēt vieglas pakāpes hipertensiju, un ir ļoti būtiska arī tādos gadījumos, kad nepieciešama medikamentoza ārstēšana.”
Dienas programma – figlet. Ar to var taisīt glītus no rakstzīmēm sastāvošus uzrakstus. Piemēri:
_ _
___ _ _ ___ ___ _ ____ _____ _ __(_)___ | |_ __
/ __| | | | / __|/ _ \ '__\ \ / / _ \ '__| / __| | \ \ / /
( (__| |_| |_\__ \ __/ | \ / __/ | | \__ \_| |\ V /
\___|\__,_(_)___/\___|_| \_/ \___|_| |_|___(_)_| \_/
__ __
/ /_ ____ _/ /_ ____ ____ ____
/ __ \/ __ `/ __ \/ __ \/ __ \/ __ \
/ /_/ / /_/ / /_/ / /_/ / /_/ / / / /
/_.___/\__,_/_.___/\____/\____/_/ /_/
_ \_|_) | __ _ _| / \_| |_|/ (/\___/\__/ \/ |__/
Šo programmu var dabūt, uzinstalējot paciņu figlet. Var arī izmēģināt tiešsaistē.
Citās ziņās, Toms ir beidzot atradis nepagurstošu diskusiju biedru – irc botu word:
(12:42:22) tm: word: moron? (12:42:23) word: tm: see toms ... (18:46:53) tm: word: you are stupid (18:46:54) ***word cries ... (18:48:36) tm: word: are you stupid? (18:48:37) word: tm: no way, only one stupid here is tm!!! ... (18:50:51) tm: word: you are very stupid (18:50:52) word: tm: But you are 'very very stupid'...
huh, un māsa, laikam, arī ievērota :-) – no velo.lv komentāriem –
“un ceru, ka meitenei no tautas klases, kas nobrauciena galā nesavācās un bremzējot lidoja pāri stūrei, atsitoties pret koku, viss ir kārtībā (skats bija iespaidīgs…)”
Viņa tur dabūja nobrāzumu uz rokas, kas tagad nepakam nedzīst.
Šoreiz arī piedalījās abi brāļi paviāni, veselības klasē. Viņi ieradās pavisam neilgi pēc mums ar māsu, kas ir satriecoši labi – viņi brauca ar smagiem riteņiem bez kontaktpedāļiem un dabūja cīnīties cauri veselībai un lēnajām tautas beigām.
Vakardien bija velomaratona pēdējais posms – Smiltenē. Uz iepriekšējiem posmiem kūlāmies šā tā – ar autobusiem, ar vilcieniem. Uz šo jau sanāca pa glauno – riteņus aizveda ar busiņu, paši vieglā mašīnā.
Pati trase bija, man liekas, baigi labā – gana daudz tādu tehnisku vietu, kāpumu un kritumu un lāgiem ar asu pagriezienu galā. Lielākā tiesa pa jaukām ēnainām taciņām, pa granti tikpat kā nemaz. Daudzviet bija smilšu vannas, no kurām citus gadus sanākot baigie dubļi, bet šoreiz varēja iet triecienā cauri.
Sanāca gana daudz bīstamu momentu, avārijas situāciju, adrenalīns bija pa pilnam, – tieši tā, kā tam jābūt. Vairākas reizes man tieši priekšā bija avārijas, kur es dabūju kliegt “uzmanās” un bremzēt cik var, pie sevis novilkt “fāāāk” un lidot tālāk. Vienā vietā man, irdenās smiltīs asi bremzējot, sanāca wheelie sērija, tak tomēr paguvu apstāties, ātrums gan vējā. Un tie stāvie lejupejošie kalniņi (nereti tik stāvi, ka uzbraukt tādā nevarētu) – tajos varēja iet strīpu strīpām garām, tad ir motion blurs, un tad labi sit pa rokām, un ir vienkārši ideāli. Vispār trase bija ļoti ātra, arī plakanajās takās lēzenajos līkumos koki zibēja vien garām. Vispār jau, ja tā padomā, tie tehniskie izgājieni un nebaidīšanās no stāvumiem, līkumiem un negludumiem, ir tie, kas mani glābj. Jo tā citādi, nekāds stiprinieks neesmu, ar treniņiem necik nenodarbojos, tikai tik, cik ikdienā uz darbu aizbraukt. Un tad pa reizei kādu tālāku gabalu, bet tas reti. Tā nu man arī ir tāds, visai viduvējs, manā grupā zem viduvējā, rezultāts. Bet nu tā viņš ir, tas ir tas, ko no sava ķermeņa un sava riteņa patlaban varu izspiest. Katrā ziņā ar sacensībām esmu apmierināts – pirmām kārtām ar to, ka vispār finišēju, bez traumām un ar veselu riteni. Un arī citādi – finišā nebiju galīgi beigts (ai ko niekus, biju, līdz ūdenim knapi aizrāpoju), brauciena laikā neiestājās spēku izsīkums, kad pāršauts pār strīpu, ka vairs galīgi nevar. Un brauciens bija interesants un izbaudāms.
Dzirdināšanas punktā (trases malā stāv sievietes un sniedz glāzes ar spēka dziru un pudeles ar minerālūdeni) pagrābu spēka dziras glāzīti. Priekšā izstieptā rokā ūdens pudele, un es savā alkatībā gribēju arī to. Ieliku glāzes maliņu zobos un grābu pēc pudeles, bet izsitu to tik devējai no rokas un nekā. Bet būtu smieklīgs skats, ja es dabūtu abus, un brauktu bez rokām un dzertu.
Šitāds, “izpildījies”, es izskatījos finišā.
Interesanti, ka katrā braucienā kaut kur ap vidu man galvā iestrēgst kāds meldiņš, ko es visas trases garumā, no līkuma uz līkumu pie sevis dungoju. Vienu reizi, es atceros, tas bija Franz Ferdinand – Fallen pirmās divas rindiņas, vienu reizi fragments no Robert Schimmel “If you buy my cd” (tas, kur “if I let her drive my Porsche she might let me squeeze her tits” vai apmēram tā ;-), un šoreiz atkal bija Franča Ferdinanda – Do You Want To, pa lielākai tiesai tā vieta, kur ir “You’re lucky lucky you’re so lucky”, – tāds es arī jutos.
Vakarā, līdzīgi kā pirms iepriekšējiem posmiem, galvassāpes. Tās ir, cik es saprotu, no pārpūles, nākamajā dienā no tām vairs nav ne miņas. Bet vakarā no vilciena caur pilsētu kratoties cauri pilsētai, galvu bija jātur ar roku. Uz bruģa bija visšausmīgāk. Citādi nekāda vaina. Braucot sāpēja muguras apakšpuse, varbūt vajag augstāku iznesumu, lai nav tā jāsaliec mugura.
Vēl es gribētu izmantot izdevību un paslavināt divriteņus. Neskaitot visus brīvdienu izbraucienu jaukumus, ikdienā ritenis arī ir ļoti praktiska manta. To vienu vakaru, kad man nācās riteni atstāt darbnīcā, tas bija šausmīgi. Es gāju krietnu gabalu līdz tramvajam, gaidīju tramvaju, braucu tramvajā (un tur vēl iekāpa sieviete ar degošu cigareti), gāju no tramvaja uz māju. Vienīgais labums, ka var klausīties mūziku vai ko tādu. Ar riteni tu brauc sastrēgumiem garām paceltu galvu, visi attālumi it kā sarūk, un katrs brauciens no/uz darbu ir nervus kutinošs piedzīvojums. Viena varena izklaide braucot mājās man ir braukt cieši blakus autobusam vai mikrītim, kas pagadās, un ar žilbinošu smaidu lūkoties pasažieru sejās. Pa brīžam pametot skatu uz priekšu.
No riteņbraukšanas mīnusiem varētu minēt, – riteņbraucēji droši vien biežāk avarē kā gājēji, zobrati smērē un plēš bikšu galus, karstākās dienās un ašākos braucienos var gadīties nosvīst, un vienmēr jāplāno uz priekšu, vai galamērķī būs kur riteni droši nolikt vai pieķēdēt. Un tad vēl, ko gan ar riteni iesākt ziemā. Es veikalā redzēju riepas ar radzēm. Pa 25Ls gabalā. Varbūt jāpamēģina ;-)
Vēl es esmu iesācis arī pilsētā braukt ar ķiveri galvā. Nujā, izskatās smieklīgi, bet pie tā tikai pašam jāpierod. Pie runāšanas ar savu ziloņauss telefonu publiskā vietā pieradu ātri. Bet ieguvumi ir ievērojami. Pats galvenais – drošība. Drošība pirmajā vietā! Ķivere, tas ir apmēram tāpat kā drošības josta mašīnā – normāla un pašsaprotama lieta. Otrs – esmu autovadītājiem pamanāmāks, un autovadītāji arī rēķinās, ka ar ķiverēm ikdienā brauc tikai pilnīgi braukt nepratēji un tāpēc vairāk uzmanās.
SpiderMonkey ir mozilla pārlūku saimes lietotais JavaScript dzinējs. Kā izrādās, to var lietot arī atsevišķi no paša pārlūka, un viens vērtīgs pielietojums ir – var ar komandrindas skriptu pārbaudīt .js failu, vai tajā nav sintakses kļūdas.
Ubuntu sistēmā SpiderMonkey var dabūt, uzinstalējot paku “spidermonkey-bin”. Diemžēl, SpiderMonkey no šīs pakas neatbalsta ”-C” komandrindas karogu (“nokompilēt, bet neizpildīt”).
Var ņemt no CVS un kompilēt pats. Šeit čekouts un kompilēšana ir aprakstīta pa soļiem. Kad uzkompilēts, izpildāmo failu (“js”) var iesimlinkot zem /usr/local/bin, lai tas būtu ērti pieejams no visurienes.
Izpildāmais fails ir js. Tas ieejā sagaida js kodu un izejā drukā izpildes rezultātus un kļūdas.
-f faila_vārds. -C. Izpildīt var neizdoties arī korektus .js failus, jo bez pārlūka vides nebūs funkciju alert, prompt, ..., nebūs arī window objekta u.c.Visus vienā mapē esošus js failus var pārbaudīt ar šādu komandu:
find . -name "*.js" -exec js -C -f {} ';'
Šo komandu ir ērti iebāzt skriptā, ko arī palikt, piemēram, zem /usr/local/bin/check_js. Tad mapē ar js failiem vienkārši izpildām check_js. Ja komanda neko neizvada, tad viss kārtībā. Ja izvada, tad labojam kļūdas.
Jau ilgāku laiku meklēju un izmēģināju dažādas programmas filmiņu taisīšanai. Nu, tādu filmiņu, kurā es demonstrēju kaut kādu programmu, un filmiņā ir redzams, kas manā ekrānā notiek – screencasts. Bet nu, ar to meklēšanu man pagalam neveicās. Izmēģināju istanbul – slikta kvalitāte, nestabila. xvidcap – nepietika jaudas, izlaida kadrus. vnc2swf tāpat – kamēr uz ekrāna nekas daudz nekustas, tikmēr labi, kā kaut kas vairāk pārzīmējas, tā ir iztrūkumi. ffmpeg arī nespēja reālā laikā sakodēt pieņemama lieluma ekrāna gabalu. Nu un tad atradās – recordmydesktop. Tas, kā izrādījās, spēja tikt galā ar sakodēšanu reālā laikā, pat nenoslogojot CPU uz 100%.
Brīnišķīgi, un tad es domāju, par ko lai uztaisa pirmo filmiņu. Es noteikti taisīšu filmiņu par f-spot, bet varētu ar “galveno trumpi” nesākt. Šodien izlasīju par Papuasa džentlmeņa komplektu, un tur, visa kā cita starpā viņš atzīmē, ka domā par versiju kontroles lietošanu. Lieliski, nu tad es parādīšu, es parādīšu, cik pavisam vienkārši ir ar Subversion uztaisīt pašam savu repozitoriju un sākt to lietot. Var uzskatīt, ka demontrācija notiek uz svaiga Ubuntu 6.06 (īstenībā tā nav, bet ir svaigi izveidots jauns lietotājs), un papildus komplektā nākošajām lietām ir uzinstalētas svn (Subversion klients un serveris un administrācijas skripti) un meld (diff rīks) paciņas. Nu tad, aiziet, saturamies!
SVN repozitorija izveidošana, OGG Theora/Vorbis video, 5MB
Puux ieminējās, ka viņam reiz bijis 20GB cietnis. Tas bija kā sērkociņš siena šķūnī, mēs tūdaļ sākām lielīties, cik lēns kompītis katram reiz ir piederējis. Tad, pārmetāmies uz programmēšanu uz “bekām”. Tad, par x86 kompīšu BASIC interpretatoru iespējām un īpatnībām.
Un tad man dikti sakārojās atkal ieraudzīt veco labo QBASIC. Iekš google tas viegli atradās. Un zem DosBox strādāja itin labi. Lūk, re:
Apvienojot spēkus ar Puux un tm, mēs pavisam neilgā laikā radījām šedevru! Lūk, kāds ir programmas darba rezultāts:
Un visbeidzot, pilnai laimei, drusku uzspēlējām veco labo NIBBLES.BAS –
Jaukas atmiņas.
Lūk, šī jaukā un draudzīgā komanda meklē jaunu kolēģi, ar ko no rītiem iet uz RIMI pēc brokastīm, un pusdienās iet uz Coffee Nation iedzert kapučīno un vakaros iet uz A. Suni iedzert alu.
Jaunais mācību gads ir jau labi iesācies! Būdams LU Datorzinātņu maģistrantūras 1. kursa students, esmu bijis jau uz vairākām lekcijām(!). Ir radušies visādi pirmie iespaidi.
Vēl neesmu bijis uz Sistēmu Projektēšanu. Tā kā pasniedzējs Bičevskis, skatos uz to priekšmetu diezgan skeptiski, bet jāaiziet jau, protams, būs.
Modernās programmēšanas tehnoloģijas. Lekcijas pirmajā pusē uzstājās M. Opmanis, un viņa stāstītais man ļoti atgādināja Code Complete, – viņš stāstīja par modularitāti, vienotības (kohēzijas) veidiem, abstraktajiem datu tipiem (ADT). Ja viņš šitādā tempā turpinās, viņš Code Complete tēmas ātri izsmels un tad ir ļoti interesanti, ko viņš stāstīs tālāk. Tīri labi, man likās. Viņam portfelī līdzi bija arī vairāki kāršu komplekti un spēļu mašīnīte.
Lekcijas otrajā pusē E. Celms mācīja valodu JAVA. Šito laikam varēs laist garām. Vismaz sākumgalu noteikti, kamēr viņš tiek garām pamatiem.
Sistēmu modelēšana. Kad J. Bārzdiņš runāja savas maģistru programmas direktora runājamās lietas, izklausījās sakarīgi – viņš visu ko apstāstīja pamatīgi un sistemātiski. Bet kā pasniedzējs viņš mani nemaz nesajūsmina. Viņš pasniedza jau bakalauros – formālās specifikācijas. Kopā ar Ikaunieku viņi abi bija lielākie bremzes un čammas. Viņi caur vielu virzījās ļoti lēni, lāgiem atkārtojoties un saputrojoties. Lekcijās bija gurdena, miegaina, “nolemta” atmosfēra. Pa semestri nekas daudz (un nekas īpaši jauns) netika iemācīts. Šeit tas pats vien turpinās. Mācāmies par, laikam, UML klašu diagrammām, tā kastīšu zīmēšana mums jau ir sazin cik reizes mācīta.
Algoritmi, automāti un formālās valodas, R. Freivalds. Te man likās, šis viss mums jau ir samācīts. Tā arī ir, bet tagad mācīsimies, laikam, tā, padziļinātā līmenī. Šis man patika, bija interesanti un vērtīgi, laiks pagāja nemanot. Mācību stils ir gluži tāds pats, kā pārējos R. Freivalda kursos – viņš uz tāfeles raksta uzdevumus, un studenti brīvprātīgi nāk pie tāfeles un risina. Uzdevumi arvien tiek doti ar pakāpeniski pieaugošu sarežģītību, tā ka to risināšana ir gluži kā spēle, sacensība. Nuja, te es varētu gari rakstīt, kā man patīk viņa pedagoģiskie paņēmieni, man tur vienkārši viss patīk.
Un tad, visbeidzot, Nozares angļu valoda. Mūs sadalīja A (advanced) un B (basic) grupās. Vismaz patlaban, sākumā, uz nodarbībām katrā grupā ierodas 40+ studenti. Rādās, ka ar tādu cilvēku skaitu vienlaicīgi efektīvi strādāt un kaut ko iemācīt ir diezgan neiespējami. Un mani šausmīgi tracina, ka pasniedzēja, L. Zeltkalne, dikti daudz runā. Brīžiem liekas, ka viņa ir iemīlējusies pati savā balsī. Liekvārdības meistare – vienkāršu izteikumu “ja pūš, aizveriet logu” viņa pārvērš piecos ļoti paplašinātos teikumos, un tos mērenā ātrumā izbaudot nodeklamē. Un tā viņa tur runā un runā savā, kā pati atzīst, “siltumnīcas” angļu valodas skolotājas valodā, stundu no stundas. Tas ir obligātais (A daļas) kurss un ir obligāts 45% apmeklējums. Es tur brīžam sēžu sakostiem zobiem. Cilvēki jau ar laiku paliks mazāk, bet šaubos, vai viņa no tā sāks mazāk vai vērtīgāk runāt. Tagad salīdzinot, mūsu uzņēmuma darbiniekiem rīkotie ILS angļu valodas kursi tagad šķiet vienkārši perfekti. Grupā bijām zem desmit, pasniedzējs pa latviski mācēja apmēram tikai “labdien” un “paldies”, nodarbībās daudz runājām paši, izspēlējām visādas lomu situācijas, nodarbībās bija pozitīva un jautra atmosfēra. Ar prieku pildīju mājasdarbus.
Noslēgumā nezinu, ko lai uzraksta. Sanāca nobeigt negatīvā noskaņā, par angļu valodu, tomēr kopumā studijas izskatās normāli. Īpaši, ja nav nekas jāmaksā :-) Nu labi, nobeigumā mums būs uzjautrinošs gadījums mācību gada sākuma tikšanās reizē. Bārzdiņš priekšā runāja un viņam pie drēbēm bija mikrofons. Kad viņš apsēdās malā, mikrofons palika ieslēgts un ik pa laikam nočaukstēja. Mizniks palīdzēja Bārzdiņam to mikrofonu nosprādzēt nost, un vienlaikus kaut ko viņam čukstēja. Čukstētais, protams, bija skaļruņos skaidri dzirdams, visa zāle klausījās un smēja piedurknē.
Nu tad tas tagad ir noskaidrojies – Kristaps Kaupe un Toms Bauģis ir pāris. Neticiet tam, ko raksta Toms, viņš visu noliegs.
Lūk, arī pierādījums, – mūsu varoņi notverti kopā foto kadrā:
Šajā kontekstā izbrīna Kristapa kategoriskā nostāja homoseksuālisma jautājumā, un jēgu iegūst Toma uzbrukumi homofobiem, no-pride pasākumam etc.
Jāatzīmē, ka šis ir nebijis precedents iznīkstošajā Latvijas blogosfērā. Es turpināšu šo savdabīgo savienību vērot un uzraudzīt, un informēt par jauniešu attiecību tālāko attīstību.
Nereti, pie mums ienākot, cilvēki vaicā – kāpēc pie sienas karājas Positons, Konditons, Configyre un Descriptitons?
Laiku pa laikam saskaroties ar The Daily WTF cienīgiem brīnumiem kodā, un nevēloties šīs kultūras vērtības laist vējā, mēs darba iekšējajā informācijas sistēmā ierīkojām žurnālu “Good code”. Šeit arī atrodamas pirmās ziņas par Positona izcelsmi – 2005. gada 3. jūnijs:
Programming stupid bank systems all day long, every year to come can get rather boring. However, there are many little things you can do to make the day more colorful and enjoyable for you and your colleagues. One such thing is – variable names.
Usually, you’ll see variables named like index, i, tran_id, client, client_position and so on. Authors of these variables have all been wrong. Where’s the creativity, where’s imagination? Let’s take, for example, the variable client_position. Why don’t we rename it to client_positon? Many happy hours of wondering and bugfixing are guarranteed.
Here are some ideas to use when naming your variables:
resident becomes presidentorihime, baboon, rooster, bush and alike.engine.start(), gearbox.erect() etc.Now, let the fun start! Go and fix your code!
Gribat zināt, kas tās tādas par “fisheye” lēcām? Šeit ir uzskatāmi redzams:
Cilvēciņu zīmēja Toms (viņš zīmēja mani), bet to fotoaparātu un lēcu es.
“Par kādu zivi interesējaties? Karpas ir lētākas, bet ar zandartiem ir asāka bilde un mazāki kropļojumi attēla malās…”
Mums laukos ir forša tradīcija katru vasaru taisīt teātra izrādi. Sabrauc radi un draugi. Bērni un jaunieši sataisa izrādi, vecajie skatās. Tā tiešām jau ir tradīcija, jo šis, ja neputrojos, ir jau septītais gads ar izrādi. Pagājušo gadu, piemēram, mēs uzvedām Hamletu, šogad – Runci Zābakos.
Foršākās bildes no gatavošanās un pašas izrādes saliku flickr setā, sarakstīju komentārus kur iederīgi, un nu piedāvāju ieskatam
Tagad, citās ziņās: Kas ir Tavs pēdējais pirkums? I-pods, fotokamera, telefons? A man, a man, es vakardien nopirku ledusskapi.
Sveiks, dārgo lasītāj!
Vai Tev pieder fotoaparāts un patīk ar to dažādi eksperimentēt? Varbūt Tevi saista astronomija? Varbūt Tevi interesēs, kā man gāja ar zvaigžņotās debess fotografēšanu.
Līdz zvaigžņu bildēšanai es aizdomājos tādā kārtā, ka vienu vakaru bija dikti smuks mēness virs meža pamalē. Oranžs. Izcīnījies ar mēness fotografēšanu paniekojos ar pāris ilgākas ekspozīcijas kadriem – vai fotoaparātam izdosies kaut ko saskatīt piķa melnajā mežmalas ēnā vai nē. Izdevās, turklāt bildēs pamanīju mazās, pavisam īsās zvaigžņu “švīkiņas” debesīs.
Kas par švīkiņām? Kā izrādās, zvaigznes nakts debesīs nestāv uz vietas. Tās lēnām pārvietojas. Zeme negriežas, tā ir uzstutēta uz bruņurupuča. Bruņurupucis ir uzstutēts uz lielāka bruņurupuča. Zem tā lielākā bruņurupuča ir vēl lielāks bruņurupucis. Un tā tālāk. Bet zvaigznes tomēr pa debesi visas lēnām draudzīgi pārvietojas, un to pārvietošanos būtu dikti interesanti fiksēt.
Fotografējot zvaigžņu kustību debess jumā lietoju 15 minūšu ilgu ekspozīciju. Tas ir, viena kadra uzņemšana ilgst nevis sekundes simtdaļu vai tūkstošdaļu, bet veselas 15 minūtes. Manā fotoaparātā Canon 350D manuālajā režīmā ekspozīcijas ilgumu var iestatīt līdz 30 sekundēm. Vēl ir “bulb” režīms, – cik ilgi būs nospiesta slēdža poga, tik ilgi bilde arī eksponēsies. Kaut stundu, ja vien baterijas un pacietības pietiek. Šo režīmu tad arī izmantoju. Lai pogu nebūtu jātur nospiestu 15 minūtes (ārā auksti, pirksts nogurtu, varbūt kas izgrūstītos), ar nesmērējošu līmlenti pietinu pogu pie fotoaparāta korpusa tā, ka tā ir pusnospiediena stāvoklī. Iespiežot pogu līdz galam, ies vaļā šāviens. Pirms tam gan jāsaregulē pārējie uzstādījumi – ISO 100 (lai maz trokšņu un nepārgaismojas), f/4.5 (kombinācijā ar ISO 100, piecpadsmit minūšu ekspozīciju un tumšām nakts debesīm šāds diafragmas atvērums deva pieņemami izgaismotu bildi), manuālais fokuss uzstādīts uz bezgalību. Ar manuālo fokusu izrādījās tā, ka ar fokusēšanas gredzenu fokusu var aizgriezt par tālu, garām bezgalībai. Lai dabūtu zvaigznes asumā, labāk iepriekš iefokusēt pret, teiksim, mēnesi, un tad pārslēgt manuālajā režīmā.
Nu un viss. Izliekam fotoaparātu zem klajas debess, pārliecināmies, ka vāciņš noņemts, nospiežam pogu, uzņemam laiku un ejam iekšā skatīties televizoru. Pēc piecpadsmit minūtēm iznākam “savākt”. Pēc piecpadsmit minūšu eksponēšanas vēl seko piecpadsmit minūšu noise reduction process. Un tad bilde ir gatava! Kopā viens “cikls” tātad aizņem pusstundu, un tāpēc eksperimentēšana ar dažādiem uzstādījumiem sanāk tāda laikietilpīga. Un ja vēl kāds uzstādījums izrādās aizmāršības pēc nepareizs, vai beidzas baterija, – pasākums ievelkas.
Rezultāti sanāk labu labie. Zvaigznes attēlā atstāj šauras, glītas strīpiņas. Un, izrādās, zvaigznes ir dažādās krāsās. Un izrādās, zvaigžņu ir dikti daudz. Gūtie rezultāti, domāju, bija vērti pūļu. Ar šādām ilgām ekspozīcijām un saprātīgiem uzstādījumiem fotoaparātam skādi nodarīt, jācer, nevar. Manā gadījumā viens vērā ņemams risks bija jaunais suns, kam patīk drēbes no drēbju šņorēm raut nost. Un fotoaparātam kā reiz ir brīnišķīga graužama siksniņa.
Manas debesu bildes ar komentāriem ir manā flickr. Tur gan patlaban nav oriģinālā izmēra bilžu, tikai samazinātās – internetu lietoju caur GPRS un žēl to santīmu. Nu lūk. Ja kādā vēlākā vakarā nenāk miegs, ir pa rokai uz ilgām ekspozīcijām spējīgs fotoaparāts un debess nav apmākusies – iesaku pamēģināt.
Bet vēl jau ir jauki vienkārši tāpat paskatīties debesīs, pakūkot tumsā un aizdomāties par visām daudzajām zvaigznēm un planētām, un mūsu mazo zemīti tajā putrā pa vidu. Un pagaudot pret mēnesi.
Noteikti esat parkos redzējuši jaukās šūpolītes – zemu baļķi, kam abos galos uzsēžas un, turoties pie masīviem rokturiem, jautri šūpojas. Tās parasti ir salīdzinoši nelielos izmēros – no zemes nepaceļ augstāk par, varbūt, metru. Droši vien tāpēc, lai ar tām varētu šūpoties mazi bērni, neriskējot gūt nopietnas traumas.
Mūsu mājā arī tādas ir ierīkotas, tikai, umm, lielākas:
Šīs šūpoles ir varena vasaras pasākumu izklaide – iedomājieties katrā baļķa galā pa četriem uzjautrinātiem cilvēkiem, jau krietnu tumsu un masveida krišanas rasainā zālē – satriecoši jautri. Šim mūsu “supersized” šūpoļu variantam ir arī savs nosaukums – “Pautu šķaidītājs”.
Izgājušā nedēļas nogalē uztaisījām jaunu šķaidītāju, pērn salauztā vietā. Jāteic, ka šogad ir izdevies vēl nedaudz lielāks un masīvāks . Piedāvāju ieskatu telefonbildītēs no taisīšanas.
Ja nezini, ko lai ieceļ piemājas mauriņā, varu rekomendēt šādu ietaisi. No izejmateriāliem vajadzīgs tikai pēc iespējas slaids piemērota garuma bērzs, uzbūvēšana ir vienkārša un ir paveicama mājas apstākļos. Toties jautrība garantēta!