Laiks vēl drusku paslavināt Ubuntu.

Tātad, sāksim ar jauku atskatu vēsturē. Mana pirmā iepazīšanās ar Linux. Tā, liekas, bija 11. klase, tātad, pirms apmēram 5 gadiem. Toreizējā linux.lv salasījies distribūciju raksturojumus, izvēlējos Slackware. Laikam diezgan neveiksmīga izvēle pilnīgam iesācējam, bet to jau es nezināju. Toreiz aktuālā Slackware versija bija 8, nokopēju pirmo divu disku ISO un iededzināju diskos. Mans dators tolaik bija Pentium 166 vai 200, apmēram tā. Tālāk ir stāsts 3 dienu garumā, kā es pamazām, lasot pamācības un dauzot galvu pret sienu, pamazām tiku līdz strādājošai grafiskai videi. Ielādes disketes taisīšana, kompaktdiska montēšana ar komandu mount, partīciju taisīšana ar pliko fdisk, sistēmas instalēšana, X konfigurēšana. Visur bija aizķeršanās, jo, atcerieties, es taču nezināju pilnīgi neko. Pamācību lasīšana, komandu un konfigurācijas parametru pierakstīšana uz papīrīša. Iesprūdis pie vienas no problēmām es vaicāju pēc palīdzības ircā, #linux kanālā. Tie kretīni man, protams, bez domāšanas ieteica “rm -rf /”, ko man pietika prāta nedarīt.
Lūk, tomēr, pateicoties pārsteidzošai pacietībai un neatlaidībai, trešajā dienā man bija strādājoša GNOME darbvirsma un es ierādīju māsai, kā tur var tikt pie tām mazajām spēlītēm. Viņa reiz uzspēlēja, sistēmu pareizi izslēgt nemācēja, un izslēdza datoru ar lielo pogu. Rezultātā kaut kas sačakarējās ext2 failsistēmā, kļūdu salabot es nemācēju un visu pārinstalēt man vairs nebija kāres un tā nu, ar to arī viss toreiz beidzās. Vēlāk manās rokās nāca Mandrake, vēlāk SUSE, vēlāk Fedora, un visbeidzot, līdz šai baltai dienai lietoju Ubuntu.

Tagad, iedomājieties, kā būtu, ja riebums pret linux pēc šīs “pirmās reizes” man būtu izveidojies tik liels, ka nevienu citu distribūciju es tā arī nebūtu pamēģinājis un vēl aizvien lepni un spītīgi lietotu Windows. Ar ko manā saprašanā linux saistītos šodien – nu, ar to pašu, ar ko pirms pieciem gadiem – melni ekrāni, komandas ar galvā iekaļamiem parametriem, nesaprotami un mīklaini kļūdu paziņojumi, nekas neiet, nebeidzama frustrācija.

Par laimi, laikam ejot, šis un tas ir mainījies un uzlabojies. mount un fdisk komandas, protams, nav nekur pazudušas, bet tagad bez tām var viegli iztikt. No dažu lietu darīšanas sistēma mūs atbrīvo, citām ir izveidotas iesācējiem draudzīgākas grafiskas saskarnes. Vēlos parādīt dažādus sīkumus, kas parādītu, ka šī vide ir kļuvusi iesācējam draudzīgāka. Adresēju šo gan tiem, kas kādreiz savulaik kādu linux pamēģinājuši un vīlušies, gan tiem, kam vispār nav nekāda priekšstata, kā te viss izskatās un notiek.

Piemēriem droši vien varētu izmantot arī apskatos par ļoti izdevusos atzīto un visādā ziņā jauko SLED10, bet tā man te patlaban nav, un to es arī daudz sliktāk zinu, tāpēc lietošu vien to pašu Ubuntu 6.06 LTS. Šī sanāk tāda kā rotāšanās ar svešām spalvām, jo pats jau neko no tālāk redzamajām lietām uztaisījis neesmu, bet lielīties gan esmu gatavs, tāpēc jūtos drusku nelāgi. Nekā nevar padarīt.

Bildītes ir ņemtas no manas jau krietnu laiku palietotās sistēmas. Uztaisīju tikai jaunu lietotāju, lai būtu darbvirsma tukša un paneļi puslīdz oriģinālā paskatā. Tāpēc bildītes vietām precīzi neatbildīs tām, ko iegūtu no svaigi uzinstalētas sistēmas. Piemēram, izvēlnēs rādās tādas programmas, kādas noklusētajā instalācijā nemaz nav. Par šīm atšķirībām vietām būs piezīmēts.

Taisot bildītes sapratu, ka īstenībā ko rādīt būtu ļoti daudz, un visu nemaz nevar parādīt. Iesākumam aprobežojos ar mxz uzskaitītajām lietām.

Bildītes saliku iekš flickr, pie katras bildītes ir piezīmes un komentāri – skatīt šeit.
Vēl daudz vairāk bildīšu, arī no uzstādīšanas, var skatīt iekš OSDir

Uz mana laptopa ir Ubuntu 6.06. Uz vecā mājas kompīša ar 550MHz Pentium III sirsniņu pāris dienas atpakaļ arī tika uzstādīts Ubuntu 6.06 (nomainot Slackware 10) un tas “ieguva jaunu elpu”. Ubuntu disks glītā vāciņā mētājās pa lielo galdu un māmulīte izteica vēlmi pamēģināt uzlikt Ubuntu uz sava datora.

Tā mums sanāca kaut kas līdzīgs neformālai lietojamības testēšanai: noteikts paveicamais uzdevums (uzinstalēt Ubuntu), cilvēks, kas šo uzdevumu veiks pirmo reizi, un Pēteris, kas skatās pār plecu, bet procesā īpaši neiejaucas.
Instalējamais dators, tātad, mums bija tipiska “bēšā kaste” ar Sempron 2600+ sirsniņu un 60GB cieto disku, pa kuru visā platībā uzinstalēts Windows XP – šo instalāciju nedrīkst sabojāt.
Lietotājs, mana māmiņa, ir informātikas skolotāja, tātad labi pazīstama ar Windows vidi un programmām. Bez pieredzes Linux (vai, man liekas, vispār kādas OS) uzstādīšanā.

Tātad, kā veicās. Ieslēdzam datoru, liekam disku iekšā, ielādējas Ubuntu LiveCD – brūnā darbvirsma un visas lietas. Uz darbvirsmas divas ikonas – “Examples” un “Install”. Spiežot uz “Install” atveras vednis, kurā jāizvēlas valodu. Izvēlamies latviešu valodu, un tālāk viss ir latviski! No nedaudzajiem instalācijas soļiem kritiskākais, šķiet, ir partīcijas izvēle. Šeit vednis nāk klajā ar 3 piedāvājumiem – 1) samazināt NTFS partīciju, un instalēties atbrīvotajā vietā, 2) izdzēst visu diskā esošo un instalēties pa visu disku, 3) manuāli labot partīciju tabulu. “Power” lietotāji droši vien izvēlētos trešo iespēju, lai varētu precīzi noteikt savu /home izmēru, failsistēmu tipu un tā tālāk, bet mūs perfekti apmierina pirmais piedāvātais variants. Tālāk apmēram 10 minūtes tiek kopēti faili, un viss, gatavs, vednis piedāvā pārstartēties vai turpināt lietot LiveCD.
Pēc pārstartēšanās mūs sveicina pelēks un biedējošs GRUB logs. Izmēģinām, vai Windows XP vēl aizvien strādā, un jā, strādā gan. Laikam jau bija jutis, ka viņa sieriņu kāds ir grauzis, jo ielādējoties pārbaudīja, vai diskā nav kļūdas, bet kļūdas neatradās un tālāk viss normāli.
Ielādējamies Ubuntu, LCD monitoram satriecošā kārtā ir uzstādīta pareizā izšķirtspēja, sākas izvēlnē atrodamo programmu izmēģināšana. Kalkulators tiek atzīts labāks par Windows analogu, Gedit tiek atzīts labāks par Notepad, GIMP pārliecinoši satriec pīšļos MS-Paintu. Aizkavējamies iekš OpenOffice izmēģinot zīmēt grafikus un pārvērst skaitļus no romiešu uz arābu un otrādi. Šis un tas ir citādi kā MS Office, bet ik pa laikam arī tiek atklāts kas tāds, kas iekš MS Office nav bijis vai šeit ir ērtāk. “Examples” mapītē atrodam un paskatāmies filmiņu, kur kaut ko stāsta Nelsons Mandela. Tā kā datoram nav tumbiņu, tas nav pārāk interesanti. Vēl izmēģinām, kā iekš Evolution ieplānotās lietas rādās arī augšā, kalendārītī pie pulksteņa, pabakstāmies ar paneļa apletiem un metam mieru.

Secinājumi – mūsu konkrētajam lietotājam Ubuntu uzstādīšana uz konkrētā datora veicās ļoti labi. Strupceļu vai aizķeršanos faktiski vispār nebija. Īpaša sajūsma bija par GIMP iespējām, un vēl, izbrīns, cik daudz tomēr var sabāzt vienā tādā mazā diska ripulītī, kuru vēl turklāt par brīvu atsūta pa pastu.

Viendien, lai vilcienā būtu ko palasīt, nopirku žurnālu NEXT FOTO #3. 80 lapas, Ls 1,35. Septiņpadsmit lapas aizpilda reklāmas, 37 lapas aizpilda fotoaparātu apskati. Foto pasaules jaunumu krikumi, raksts par portretu fotografēšanu, Photoshop padomi.

Fotoaparātu apskatus bija tīri interesanti paskatīt, jo lāgiem uznāk domas par maza fotoaparātiņa pirkšanu – lielo staipīt līdzi riteņbraucienos, laivu braucienos utml. nav forši. No aprakstiem vien vadīties gan nevar. Aprakstos visi fotoaparāti novērtēti kā labi un ļoti labi, bilžu kvalitāte izteikti kvalitatīva un tā tālāk. Un vēl dots parametru uzskaitījums – cik liels zoom, cik liels ISO, cik liels ekrāniņš utt. Katra apskatītā fotoaparāta vērtējums tiek iegūts tā – tam tiek iedoti atsevišķi vērtējumi kategorijās “Dizains”, “Lietošanas ērtums”, “Funkcionalitāte”, “Cena/Kvalitāte” – katrs 0-100 skalā, un no tiem tiek savilkts vidējais. Diemžēl visi vērtējumi ir tā ap 80, apskatnieki nav sadūšojušies kaut ko novērtēt zemāk par 75 vai augstāk par 90, līdz ar to nav skaidrs, kam vajadzīga tik liela skala. Un arī tajās mazajās robežās tie vērtējumi ir tādi, nu, subjektīvi un šaubīgi. Piemēram, Pentax Optio W10 foto kvalitāte novērtēta ar 83, Sony DSC-W30 – 79. Tomēr paskatot internetā parauga bildes, Sony bildes pie maziem ISO ir asākas, un pie lieliem ISO ar mazāku troksni. Varbūt viņi Pentax novērtēja tik labi tāpēc, ka var bildēt arī zem ūdens? Tiem plusiņiem tad būtu jāiet zem “Funkcionalitāte” nevis “Foto kvalitāte”.

Apskatos ievēroju fotoaparātu Fujifilm Finepix V10, kas, pēc apskata spriežot, ir pārāks par iepriekš apsvērto Sony DSC-W50. Un turklāt tam ir monstrozi ISO 1600. Tomēr paskatot parauga bildes redzam, ka kaut kam derīgas bildes ir tik un tā no ISO 400. Nu bet tad internetā pamanīju Fujifilm Finepix F30 ar ISO 3200. Tam pat pie ISO 800 ir tīri sakarīgas bildes. Latvijas interneta veikalos skatījos, maksā ~240 latus un vēl atmiņas karti jāpērk. Bet tad atkal, varbūt nopirkt kaut kādu lietotu par simtiņu, diezin vai būs tiešām trīsreiz sliktāks.

Atgriežoties pie žurnāla, mani fascinēja, ka apskatos lēcas tiek konsekventi sauktas par “Leans”. Kaut turpat blakus fotoaparātu bildītēs uz pašiem fotoaparātiem skaidri un gaiši rakstīts “Lens”.

Nu tā, secinājumi – žurnāls ir apmēram tāds, kādu arī varētu gaidīt. Iztērēto naudu nenožēloju, iespaids ir gūts.

Stella Pub ir divi krogi – Lāčplēša 35 un Šķūņu 19. Tajos katru dienu ir “īpašais piedāvājums” – pusdienas par 2.50 Lāčplēša ielā un 2.90 Vecrīgā. Lāčplēša ielas Stella ir pavisam tuvu manai darbavietai, tādā kārtā īpašo piedāvājumu sanāk diezgan regulāri izmantot. Mēs tur parasti dodamies draudzīgā kompānijā ar Tomu un Edgaru un pusdienojot aprunājam Latvijas interneta personības, darba kolēģus, apkalpojošo personālu un tā tālāk. Dažkārt mēs ēdam klusējot.

Stella Pub mājaslapā katru dienu tiek publicēts, kas īpašajā piedāvājumā īsti ir. Lai šīs vērtīgās informācijas uzņemšana dabiski iekļautos dienas darbu ritumā, kādu laiku atpakaļ uztaisīju mazu skriptiņu, kas īpašos piedāvājumus bāž cibas lietotājā stellapub. Tālāk tos var lasīt vai nu pa RSS vai cibas draugu lentā.

Windows Vista Beta 2 ir kļuvusi par pirmo OS, ko uzinstalēju, neizmantojot nekādus CD, DVD vai disketes. Strādājošā Windows XP uzmontēju Vistas instalācijas diska attēlu ar Daemon Tools, un viņš laipni piedāvājās instalēties. Iekš Adminstrative Tools > Disk Management izbrīvēju un noformatēju Vistai paredzētu partīciju, instalācija sakopēja visus failus, uztaisīja kādus trīs restartus un galu galā, tiešām, tavu brīnumu, strādā! Varu pavēstīt, ka Vista manu laptopu novērtē ar 3 zvaigznītēm.

Tālāk jāpaskaidro, kāpēc Vistu vispār instalēju. Tāpēc, ka, runā, ka uz Vistas Starforce 4 Pro aizsardzība nestrādājot un Flatout 2 varot palaist. Nu tad lūk, ar D-Tools 3.33, montējot pa tīklu, man negāja tik un tā. Vistas prieki ātri beidzās – instalējot vienu otrai pāri dažādas D-Tools versijas, viss pasākums apkārās un nākamajā pārlādē vairs neielādējās (kaut kāds sys fails pietrūkstot).

Vakardien bija, piedalījos, patika. Tā kā šis ir jau 3. posms, kurā piedalos, sacensību norises bija jau gluži labi pazīstamas. Dalībnieku reģistrācijas galdiņi, tehniķu un komandu teltis, riteņbraucēju bari, mašīnas ar riteņiem uz jumta, vīriņš, kas pa mikrofonu visu ko stāsta, sporta klases starts, bērnu sacensības, brauciens, atgūšanās pēc finiša, putras ēšana zālītē un pa mājām.

Pati trase – ne pārāk grūta, gana interesanta, ātri beidzās :) Lai gan it kā nekā tāda īpaši bīstama un sarežģīta nebija, biežāk kā citkārt ievēroju, cik maz būtu pietrūcis līdz nesmukai avārijai. Piemēram, dažus kilometrus pirms finiša, jau pilsētā iekšā, aiz gara gluda asfalta gabala uzreiz nāk padziļš grāvītis ar apaļu dibenu. Tur, protams, un par laimi, stāvēja cilvēki un sauca riteņbraucējiem, lai uzmanās. Tai vietai tuvojos labi ieskrējies, ar maksimālo pārnesumu (gluds asfalts, pēdējie kilometri!), un, pamanījis briesmas, pēdējos 3 – 4 metrus nošļūcu ar čīkstošām riepām.

Rezultāti! Man ir ievērojams progress, – 110/290 savā grupā, 234/743 visu tautas braucēju konkurencē. Māsa grupā ir 7/49, tas ir vispār satriecoši labi. Bet bija arī jābūt labāk, – mēs tagad braucam ar kontaktpedāļiem, manam ritenim ir pieskrūvēts dzēriena pudeles turētājs un tajā bija spēka dzira iekšā, pāris dienas pirms sacensībām ritenim vēl tika uztaisīta apkope, pirms sacensībām iepriekšējā dienā nobraucām ne vairāk kā 30km. Par kontaktpedāļiem vēl arvien esmu sajūsmā. Ne tas vien, ka var no sevis izspiest vairāk spēka, bet arī var drošāk dzīties pāri, piem., priežu saknēm – kājas no pedāļiem nenospruks. Vienīgās vietas, kur pedāļi braukšanu padarīja nedrošāku – asi līkumi – nevar drošībai izmest kāju.

Domājot par nākamo braucienu – 1) jātrennējas 2) būtu jābeidz vienkārši paļauties uz veiksmi un būtu jāņem līdzi trasē kameru, pumpi un atslēgas. Piemēram, nez, ko es vakardienas sacensībās no starta/finiša tālākajā vietā būtu iesācis ar cauru riepu – bez pavadošās ekipāžas, pat bez telefona (telefonus neņēmām, jo tika solīts ūdensšķērslis, un bija arī). Laikam šobrīd vēl nav jēgas gudrot par riteņa uzlabošanu. Skaidrs, ka labāki pārslēdzēji, bremzes, amortizatori utt. padarītu braukšanu patīkamāku un vieglāku, tomēr diezin vai rezultātu uzlabojums būtu tik ievērojams un to tēriņu vērts. Bet varētu uzskrūvēt vēl vienu bleķi vēl vienai dzēriena pudelei.

• Datoru padarīšanas (monitori, klavieres, utt.)
• Tukšs siera salātu iepakojums
• Tukšs siļķes kažokā iepakojums (foršā smaciņa)
• Tukšs multiaugļu sulas iepakojums
• Saburzīts papīra dvieļa fragments
• Piecas tējkarotes (pie manis pa laikam nāk meklēt pazudušos galda piederumus)
• Divas dakšiņas
• Tējas krūze ar vēl drusku sulu iekšā
• Alus kauss
• Maisiņš, kurā bija divas divpadsmitsantīmu ciabatas
• Mazās franču maizes iepakojums
• Cukurtrauks, atstiepts no virtuves

Vēl uzkrājumi ir galda atvilktnēs, bet mājās…

Nu tad, laiks palielīties par pēdējā laika guvumiem. Pirmām kārtām, man ir iepirkti šorti! Brūni, ar tādu kā puķu rakstu, baigi labie.

Otrām kārtām, ir iegādāts objektīvs fotoaparātam! Svārstījos un urbināju degunu un kasīju pakausi – gudroju par Tamron 28-75/2.8 un Sigma 24-70/2.8, bet visubeidzot iegādāju lietotu Canon 28-135/3.5-5.6 IS, jo to visātrāk varēja dabūt. Tamronu un Sigmu būtu jāpasūta un jāgaida un jāgaida, bet te – sludinājums iekš ss.lv, zvans, un objektīvs rokā. Līdz šim lietojis tikai KITu, jūtos laimīgs un apmierināts. IS, tavu brīnumu, tiešām strādā, un milimetri ļauj visādus neķītrus pludmales kadrus pievilkt ievērojami tuvāk. Pēdējās trīs bildes flikerī ir jau ar jauno objektīvu.

Visbeidzot, trešām kārtām, šodien ar māsu saviem riteņiem iegādājām kontaktpedāļus un veloapavus. Pedāļi ir tādi, ka vienā pusē tā kā parasts pedālis, otrā tas īpašais. Tā ka var vēl arvien braukt arī ar parastiem apaviem. No velo.lv foruma diskusijām varēja noprast, ka, braucot pirmo reizi ar kontaktpedāļiem, stulbi kritieni būšot bezmazvai neizbēgami. Nu, līdz pierod un pareiza kājas izraušana no pedāļa kļūst automātiska un neapzināta. Tomēr, tfu tfu tfu, pirmajā izbraukumā pa Mežaparku nekādi incidenti negadījās. Un jā, ar kontaktpedāļiem ir cita aršana. Pats sabrīnījos, cik naski un viegli ripoju augšā kalniņos. Un pie luksofora līdz kādiem 20km/h izkodu bembi :) Nujā, pie luksoforiem gan tagad muļķīgi – vai nu jāāķē ārā kāja, vai jāriņķo uz vietas, vai jāstutējas pret kādu stabu, vai jāplāno uz priekšu un līdz luksoforam jāripina lēnītēm.

Šorīt gudroju – kā lai saprātīgi izlieto šo dienu. Un tapa lemts braukt ar riteni. Uz kurieni braukt? Mani interesēja atrast jūru arī ne-pārdaugavas pusē, tāpēc sākumā skatījos uz Vecāķiem. Bet, skatot to apvidu iekš Google Maps, dikti sakārojās tikt līdz molam Mangaļsalā, un tas tad tika nosprausts par galveno mērķi.

Šodien ārā dikti saulains, tāpēc savu ceļu iekrāsoju dzeltenu!

Kārtīgi paēdu, aiznesu mazgāties drēbes, izkravāju liekās lietas no fotoaparāta somas, izpētīju kartes, un pulksten divos izripoju no savām kojām. Līdz Mīlgrāvim tiku ātri un labi, bet tālāk aizmaldījos – Kalngalē man bija lieli brīnumi, ka esmu Kalngalē nevis Vecāķos. Tur par laimi bija informācijas stends ar karti, citādi būtu, kas zin, aizbraucis uz Carnikavu.

Nolēmu braukt gar jūras krastu uz Vecāķiem. Līdz jūrai tikt grūti – mašīnu rindas abās ceļmalās, blīvi, pēc starojuma izslāpuši cilvēku pūļi. Gar jūras krastu braucās labi. Nobrīnījos par vienu pilnīgi pliku vīriņu, bet, drīz vien, apkārt pliki bija visi visi. Braucu un uz ceļu nemaz neskatījos :) Vecāķos maldīšanās turpinājās – nezināju, kur jānogriežas uz Mangaļsalu un aizripoju līdz pašam Vecmīlgrāvim. Tur nonācis, apskatīju karti telefonā un braucu atpakaļ. Braucot ar vienu roku un sakoncentrējis uzmanību uz telefona ekrānu, gandrīz ieskrēju vienā mašīnā. Pagrieziens atradās un tālāk jau gāja gludi. Varenas smiltis Mangaļsalas vidienē. Mazs veikaliņš ar nosaukumu “Miniveikals”. Jauks, asfaltēts celiņš līdz pat pašam molam. Nu un atpakaļ jau ceļš skaidrs.

Atgriezos kojās sešos – apaļas četras stundas. Ieliku drēbes žāvēties un pats uz remdenu dušu. Mazā attālumskaitītāj-kompīša man patlaban nav. Benno’s Map Tools man izrēķināja, ka nobraukts esot 71km. Bet es tajā maršrutā visus līkumus un mazos strupceļus neiezīmēju, tā ka, man liekas, īstenībā ir vairāk.

Jauki tur, molā. Būs kādreiz jābrauc atkal. Visubeidzot, bildītes!

PS. Bilde no mana iepriekšējā jūras apmeklējuma.

Pēdējās dienās spēlētās AOE3, Serious Sam2, Half Life 2 Episode One, Far Cry – nu tā – vienu vakaru var paspēlēt un viss. Bet Mahjongg, lūk tā ir manta. Tikko finišēju ar laiku 3:37 –

Pats maratons notika svētdien, bet piedzīvojums sākas jau sestdienā. Mums ar māsu nav pavadošās ekipāžas, un mūsu plāns nokļūšanai uz Kandavu bija šāds – sestdienas vakarā ar vilcienu līdz Tukumam, uz riteņiem 30km līdz Kandavai, nakts teltī, sacensības un kaut kā mājās.

Sestdien pa dienu nopirkām telti, guļammaisus un paklājiņus. Mūsu noskatītais vilciens no Rīgas atiet 22:24, bet vēl pulksten desmitos čammājāmies pa Purvciemu kravājot somas un pētot karti. Brauciens uz staciju tādēļ sanāca diezgan trauksmains – sākumā vienkārši ātrs, vēlāk jau ignorējām sarkanās gaismas un meistarstiķis bija pa diagonāli šķērsotais lielais krustojums pie Sapņu Fabrikas. Uz vilcienu paspējām, un piecas minūtes pirms pusnakts ieradāmies Tukumā. No Tukuma tikām ārā bez sarežģījumiem. Piestājām pirmajā benzīntankā un iegādājām minerālūdeni. Pēc īsas apspriešanās par telts celšanu nakts melnumā iegādājām arī sērkociņus un TV programmu.

Izripojām uz Ventspils šosejas. Silts, bezvējš, labs asfalts – ideāli apstākļi mierīgai ripošanai. Nelāgi, ka nebija paņēmies līdzi sarkanais mirgojošais, vienīgie atstarotāji bija mana riteņa pedāļos un piekariņš pie manas mugursomas, kas īstenībā nav mana. Tāpēc es braucu otrais. Ja gadījās vienlaicīgi pretīmbraucošas un apdzenošas mašīnas, mukām nost uz grants apmales.

Pusceļš – Pūre – pienāca negaidīti ātri, un pagrieziens uz Kandavu arī pienāca negaidīti ātri. Griezām līdz Kandavai vedošajā 3km garajā ceļā un sākām staipīt kaklus, meklējot piemērotu vietu nakts pārlaišanai. Tumsā gan neko lādzīgu nevarējām saskatīt. Tieši pirms pilsētas zīmes iegriezām zemes ceļā, uzbraucām stāvā kalnā, tur priekšā arumi un pļavas un lauku mājas. Noskatījām ieplaciņu un tādus kā krūmus. Braucot pāri pļavai pēc lapu žļerksoņas nevarēju saprast, pa kādu lauksaimniecības kultūru īsti braucam. Apčamdot noskaidrojās, ka gluži parasta pļava. Iekāpu samērā svaigā govs pļekā. Atradām vietu, uzcēlām telti, pulksten divos naktī laidāmies dusā.

Pamodāmies pulksten septiņos no karstuma – saule spīd teltij tieši virsū. Piepampuši ģīmji, izpūruši mati. Bet rīts smuks un vietējos – ne cilvēkus, ne govis – nemana. Sapakojāmies un zudām prom. Abavā nomazgājām ģīmi un izbirstējām zobus. Kandavā iepirkām pārtiku un uz soliņa pie bērnu rotaļlaukuma ieturējām brokastis. Izrādījās, ka vismaz viens kandavietis iemīļojis dīvainu nodarbi – svētdienas rītā pusastoņos pie atvērta loga klausīties krievu mūziku. Kā izrādījās – ar kasešu magnetofonu, jo brīžam viņš dziesmas skaļi pārtina – turp un aptakaļ, acīmredzot, meklējot kādu konkrētu.

Jāteic, ka rīta pusē jutāmies vēl manāmi saguruši no iepriekšējās dienas, tā nu pēc brokastīm ierīkojāmies apstādījumos pils mūru pakājē un līdz vienpadsmietiem tur snauduļojām.

Vienpadsmitos devāmies meklēt sacensību norises vietu. Pēc mašīnu un riteņbraucēju plūsmas to atrast nebija grūti. Piereģistrējāmies, atkal laiskojāmies paēnā, noskatījāmies sporta klases startu. Savos koridoros ierīkojāmies kādas 40 minūtes pirms starta – māsa ceturtajā, es piektajā. Tālāk aizraujošas 40 minūtes stāvēšanas tiešā saules gaismā. No manis gluži netālu ar krietnu blīkšķi vienam braucējam pārsprāgst pakaļējā riepa. Viņš tūlīt metas to mainīt, bet pārējie – nolaist gaisu savās riepās – visapkārt atskan “šššššš!” Pēc brīža tam pašam braucējam riepa pārsprāgst otreiz. Atkal visapkārt “ššššš!” Dažs nosaka, ka kameru spridzinātājam laikam būs kas ass ticis riepas apvalkā. Appētu apkārtējos braucējus. Visur, kur skatos – Deore, Deore XT, SRAM X-9 pārslēdzēji. Laikam jau nekādā iesācēju barā vis neesmu. Visiem arī īstās velodrēbītes, un es ar savām ielas drēbēm šajā barā droši vien izskatos amizanti.

Starts – kustība arī manā galā sākas ātri un tā arī turpinās – lejup pa asfaltētu kalniņu. Bailīgs brīdis – samērā liels ātrums, blīva braucēju masa. Ja kādam kas atgadītos, tad kristu vismaz daži desmiti. Pie pirmā stāvuma izrādās, ka dārgi dzelži vēl nav viss – daudzi ātrumus nav pārslēguši laicīgi un visapkārt krakšķi un brakšķi.

Smilšains ceļš, liels ātrums. Satieku māsu. Izbradājos pa ūdeni, kājas slapjas un slīd no pedāļiem. Pirmais dzirdināšanas punkts pienāk ātri, bet pēc tam iestājas lūziens. Nu – braukt uz priekšu braucu, bet tā ne pārāk ātri – vienkārši nav spēka stiprāk uzmīt un viss. Sastrēgumos tāpat drusku atgūstu spēkus, bet tomēr gribētos tikt uz priekšu ātrāk. Apdzenu gandrīz tikai lejup ejošajos slīpumos – ja pamīties tik grūti, tad vēl speciāli bremzēt būtu absolūti muļķīgi.

Pienāk otrā dzirdināšanas vieta – PowerBar – tajā bezkaunīgi izdzeram veselas 3 dzeltenās glāzītes. Nezinu, vai pašsuģestija, vai tiešām iedarbojas, tomēr pēc apmēram kilometra paliek vieglāk, es atkal minos ar spēku. Sēžu astē vienam par sevi nedaudz ātrākam braucējam, kurš smuki un akurāti apdzen braucējus vienu pēc otra. Tūlīt aiz zīmes “Līdz finišam 10km” daži apstājušies un saķēruši galvu. Lejupkraujās brīžam pa manām izvārgušajām rokām sit tā, ka liekas, sabrukšu pār stūri. Bet es tik lidoju pa visām saknēm lejup! Pabraucu garām vīriņam, kas guļ uz ceļa un, kā rādās, taisa vēderpreses vingrinājumus. Nodomāju, vai tik nav kaut ko izmežģījis un nemēģina atmežģīt atpakaļ? Forumā par viņu ir šāda versija. Beigas ir ātras – nākot 5km, 3km un 1km zīmēm braucu braši, un, ieraugot finiša piepūtekli, vēl uztaisu pēdējo sprintu. Būtu zinājis, ka finišs tik netālu, būtu izspiedis no sevis vēl nedaudz vairāk :) Divas ūdens pudelītes aiziet lejā vienā rāvienā. Drīz vien ierodas māsa un ir sajūsmā par manu izskatu.

Atrodam ūdeni, nomazgājam ģīmjus. Apēdam auzu pārslu putras porciju. Rezultātu vēl nav, dodamies uz centra pusi. Vietējais mums parāda, kur autobusu pietura. Pavisam neilgi pēc mūsu ierašanās ir autobuss uz Rīgu. Tam visa apakša jau ir pilna ar somām. Šoferis par laimi ir pielaidīgs – noņemam priekšējos ratus un savus riteņus tomēr iestūķējam pāri somām. Pāris stundu kratīšanās jaukā transā. Ierodoties Rīgā man sākusi sāpēt galva. Tā arī turpināja sāpēt līdz vakaram. Aizbraucam līdz māsai Purvciemā, tur es savācu savas mantiņas un visbeidzot atgriežos savā Āgenskalnā, duša, veikals, agra došanās gulēt.

Ak jā, rezultāti! Es (1777) ar savu 215. rezultātu savā klasē esmu labākajā gadījumā viduvējība, māsa (1337) – savā klasē 10. vieta! Yay! Redzam, ka sportists no manis neiznāk, tomēr ir arī skaidri darbi uzlabojumiem –

• Jātiek pie kontaktpedāļiem. Ar tiem varēs pabraukt ātrāk, vieglāk, drošāk un tā tālāk.
• Ierašanās sacensību vietā jāplāno tā, lai iepriekšējā dienā nav daudz jābrauc (sestdien kopumā sanāca kādi 60 – 70)
• Uz sacensībām jābruņojas ar dzērienu pudelēm, kurās iekšā spēcinošas suliņas

Tātad, rezumējot – piedzīvojums sanāca labu labais, trase – krietni vieglāka par Krimuldas posmu, braucēji – draudzīgi un pozitīvi, prieks un gandarījums, gaidām nākamo posmu!

Sākumā domāju stāstā pa vidu salikt arī bildītes, bet to bildīšu tik daudz un visas gribētos ielikt, ka tas būtu baigais darbs. Tāpēc ielieku tikai divas jautrākās un pārējās telefonbildes ir šeit, flickr setā.

Māsa finišā

Es pats finišā

Tagad, kad bakalaurs gatavs un aizstāvēts, pēdējos vakaros sevi izklaidēju gauži bērnišķīgā veidā – uzspēlēju spēlītes. Patlaban ar lielu joni nāk lejā AOE3, vakar un aizvakar šaudījos pa Far Cry džungļiem. Bet, lūk, kāds interesants skats man gadījās vēl dažas dienas atpakaļ!

Biju laukos. Sākusies vasara! Skat, skat:

Visa kā cita starpā, gluži negaidīti uzzināju, ka brālis Kārlis ir uztaisījis šādu superīgu bebru!

mxz ir brīnišķīgi uzrakstījis par somām. Tādas somas, kādas man ir, viņš dēvē par faggot-somām. Jāatzīst, ka diezcik ērti nav – kaut vai šorīt pat – ar somu katrā plecā un vēl baigo maisu rokā šorīt pilnā tramvajā. Tiesa, tiesa.

Ar blogiem ir tā – blogojot var veidoties dialogs, diskusija. Tā kā tagad – lai gan skaidrs, ka necik izcilas manas somas nav, man tomēr šeit publiski jāatzīmē: es neesmu gejs! Man īpašu aizspriedumu pret gejiem nav, un es pat īpaši neņemtu ļaunā, ja kāds mani pārpratuma pēc noturētu par geju, tomēr, mxz raksts veido sabiedrisko domu, ka nejēdzīgo somu īpašnieki ir geji, un, laikam ejot, cilvēki pamanīs manas somas, un rādīs uz mani ar pirkstiem, un sauks mani par geju, un sitīs mani ar mietiem. Un geji mani ieraudzīs un leks man mugurā. Viņi tā dara – kā ierauga geju, tā lec mugurā.

Šodien ņemos ar javu. Varenu diskomfortu sagādā tas, ka daudz jaunā un nezināmā. Nu, nezinu, kādas ir tradīcijas un pareizie piegājieni un filozofija un tā. To cerēju samācīties universitātes kursā “Objektorientētā programmēšana”, bet tur mums mācīja, kā uzrakstīt ciklu un kā strādā ifs.

Lūk, un tagad atkal ir lielumlielie prieki un gandarījums, kad beidzot viens skaitlītis (666, protams) ir laimīgi ticis no datubāzes līdz alertam pārlūka ekrānā – līdzīgi kā sendienās, mācoties PHP.

Vēl viena lieta, kas pārāk nepriecē – kods, kas neko tādu nedara, sanāk garāks kā skriptu valodās. Daroties dikti augsta līmeņa valodās esmu pavisam izlutinājies. Lūk, pilnīgi nekorekts piemērs: paņemam datubāzes vaicājuma rezultātus, sametam asociatīvos masīvos un tos visus vienā sarakstā atgriežam. Šitā tas izskatītos pitonā ar psycopg bibliotēku:

cursor = conn.cursor()
cursor.execute(sql, sql_params)
return cursor.dictfetchall()

Šitā tas izskatītos iekš PHP ar ADOdb:

return $db->GetArray($sql, $args);

Un šitā iekš JAVA ar maģisko JDBC manā kreisajā izpildījumā:

  Vector result = new Vector();
  HashMap row;

  Statement stmt = connection.createStatement();
  ResultSet rs = stmt.executeQuery(query);

  ResultSetMetaData meta = rs.getMetaData(); 
  int numCols = meta.getColumnCount();
  String [] columnNames = new String[numCols + 1];
  for (int i = 1; i <= numCols; i++)
    columnNames[i] = meta.getColumnName(i); 

  while (rs.next()) {
    row = new HashMap();
    for (int i = 1; i <= numCols; i++)
      row.put(columnNames[i], rs.getString(i));
    result.add(row);
  }

  rs.close();  
  stmt.close();

  return result;

Jūs jau sapratāt – ar šo piemēru gribēju palielīties, ka man kaut kas vispār sanācis!

Es šodien biju ķēms uzvalkā ar laptopu.
Varat mani apsveikt – 9!

Šodien darbā izvērtās spraiga diskusija par try .. catch lietošanu iekš JavaScript un Mozilla saimes pārlūkiem (bet īstenībā arī jebkur citur). Strīds bija par to, vai katru funkcijas ķermeni ietvert no sākuma līdz beigām try .. catch blokā vai tomēr nē.

Ar try .. catch konstrukciju apaudzējot visas funkcijas galvenais ieguvums būtu, ka visas neparedzētās kļūdas tiktu noķertas maksimāli tuvu negadījuma vietai. Catch blokā var sarakstīt tā, ka kļūdu nevarēs nepamanīt (ar sarkaniem burtiem pa visu ekrānu, piemēram). Zaudējumi – pasliktinās koda lasāmība, palielinās koda izmērs, tiek zaudēta vai apgrūtināta iespēja kļūdas “eskalēt” izsaukumu ķēdītē uz augšu.

Arguments “kļūdu nevarēs nepamanīt” ir diezgan būtisks: “nenoķertās” kļūdas nonāk iekš JavaScript Console, kur tās var tā arī palikt nepamanītas, nenovērtētas un nesalabotas.

Ar “noķeršanu maksimāli tuvu negadījuma vietai” varam iešaut paši sev kājā. Ja gadās kritiska kļūda, iekšējā funkcija to savā catch blokā apstrādā, un ārējā izsaucējfunkcija turpina strādāt un, iespējams, sataisa ziepes.

Ja Tev ir argumentēts viedoklis par labu kādam no piegājieniem, klāj vaļā! ;)

Benno’s Map Tools – jauks papildinājums Google Maps. Galvenā iespēja – uz kartes atlikt savu maršrutu un uzzināt tā garumu. Turpmāk man būs vieglāk taisīt bildītes riteņekspedīcijām. Te es atliku ik dienas veicamo maršrutu no kojām uz darbu:

Bildi gan drusku nācās apstrādāt – lai maršruts izceltos un satelītkarte fonā būtu pelēka nevis brūna. Man izrēķināja, ka šis gabaliņš esot 3.88 kilometrus garš. Dīvaini, jo riteņa aparātiņš arvien rāda 4.7 kilometrus. Laikam daudz līkumoju :)

Uz cietā beidzās vieta. Meklēju ko izdzēst un atradu veco kruto cibiņu skriptu. Nu, joka pēc izdarbināju. Lūk – pirmais tūkstotis. Ja esi beigu galā, nebēdā – sarakstā pavisam bija ~3700 cibiņu.

Vēl turpat bija poga.lv skriptiņš. Izdarbināju to. Rādās, ka pogas lietotāju skaits pieaudzis no 1500 kaut kad pagājušogad līdz 2600 tagad.

Vēl pie viena izdzēsu vecos iekešotos failus no cibas draugu meklētāja, tā ka tur varbūt var ko jaunu atrast!

Fizmatu forumā pacelta sāpīga tēma – kāpēc fizmata izglītība ir nekam nederīga?
Vēl turpat – brīnišķīgs ‘Civilās un darba aizsadzības’ eksāmena darbs

Tikmēr velo forumā tiek spriests par sāpēm ceļgalā