Šodien pirmo reizi piedalījos velo sacensībās – SEB MTB Maratona 2. posmā Krimuldā tautas klasē. Daudz spilgtu iespaidu. Nepacietīgajiem, kas nevēlas lasīt visu garo apcerējumu, – braucu ar numuru 1777, finišēju savā grupā 235. no 357 pavisam (laiks – 1:55). Rezultāti.
Līdz šim īstās sacensībās nebiju piedalījies. Biju “cīnījies” tikai pats ar sevi. Pirms gandrīz mēneša māsa brauca pirmajā posmā Cēsis – Valmiera, viņai patika. Man arī gribējās, tā nu šoreiz piedalījos es ar’.
Sestdien – dienu pirms sacensībām – braucām pabraukāt. Māsa gluži nesen nopirka jaunu riteni, un pirms sacensībām ar to jāpabraukā, jāpierod un tā. Mans ritenis viņas riteņa priekšā nobāl: viņas ritenim aizmugurē ir 9 pārnesumi (man ir 8, pavisam parastajiem ir 7), SRAM X-9 pārslēdzēji, lielāki amortizatori. Un droši vien viss cits arī ir labāks. Un maksā divreiz vairāk. Braukājām pa Mežaparku, pa dienu savācās 60 kilometri, kas dienu pirms sacensībām laikam gan nav sevišķi prātīgi.
Svētdienas rītā modos, un, nujā, vēl drusku “jutu kājas” no iepriekšējās dienas. Bet es domāju – “kas, es vājš? – gan jau nobraukšu!”
Pie stacijas tunelī gandrīz apgāzos – slapjas flīzes, ne pārāk ass pagrieziens, un priekšējais rats aiziet taisni. Aizbraucām uz Siguldu, atradām sacensību vietu. Apstiprinājās nelāgās aizdomas, ka šausmīgi stāvais, akmeņaini dubļainais, līkumainais 850m augstais kāpums būs “finiša taisne”. Salīdzinot ar šo, kalniņš Cēsu – Valmieras posma nobeigumā bija tīrais nieks. Reģistrējamies, es reģistrējos uz vietas un pirmo reizi, tieku pie numura 1777 – kas, protams, nav tik elitārs kā 1337 – un pie vietas septītajā, priekšpēdējā koridorā. Tas, kurā koridorā startē, vēlāk izrādījās, ir ļoti no svara. Man priekšā bija lērums par mani lēnāku braucēju, visi brauc blīvā čupā, pa mazajiem ceļiem tādiem garām tikt ļoti grūti.
Nu un tad stāvējām garumgarā kolonnā, kas sniedzās veselai pļavai pāri. Koridorā stāvot, nolaidu riepām drusku gaisu, ar dikti cietām pa smiltīm un dubļiem būtu grūti, man likās. Karavāna pamazām izkustējās, sāka kustēties arī mans beigu gals, un varēju sākt ripināt. Sajūta brīnišķīga – skan mūzika, visapkārt riteņbraucēji, lēna kustēšanās – kā svētku parādē. Skatījos debesīs (vajadzēja gan uz degungalā braucošajiem) un baudīju mirkli. Izgriežamies uz šosejas, un lielā dzīšanās varēja sākties. Kamēr starts, visiem spēki pāri malām plūst, asfalts zem ratiem, braši braucam ar ~30km/h. Daži dullie palido garām, nez cik tālu tā tiks. Sākas kalns. Lietus, kas iepriekš viegli smidzinājis, sāk gāzt aumaļām. Minamies kalnā, apkārt pludo un kāds atzīmē, ka jūtas kā idiots. Lietus gāzē spidometrs pārstāja strādāt un turpmākajā ceļā man vairs nebija ne jausmas, cik nobraukts. Asfalta posms drīz beidzas, sākas grants ceļš. Kas tālāk mijas ar zemes ceļiem, dubļu “ceļiem”, pa laikam ar īsiem asfalta gabaliņiem.
Par dubļu ceļiem būtu jāpastāsta īpaši. Mēģiniet iztēloties ainu – apmākusies, pelēka debess, smidzina lietiņš, vienas mašīnas platuma meža ceļš. Tam abās pusēs neveselīgi zaļas krāsas krūmi. Pats ceļš grūti nosaucams par ceļu – sākotnēji bijušas divas rises ar zaļu zālīti pa vidu, bet tagad ir divas šķidru dubļu renes ar izrievotu dubļu klājienu visapkārt. Risēs vīd ūdens, pa laikam kāda lielāka peļķe. Cik tālu acis sniedz, visai šai postažai pa vidu peras riteņbraucēji košos tērpos. Rats pie rata, šķiež gaisā un viens otram sejā dubļu pikas. Pa laikam kāds pēc izmisīgas balansēšanas sāniski ieveļas dubļos. Tūlīt lec kājās, slīd, gāžas, ceļas, pagrābj riteni un, kājām slīdot, mēģina tikt malā, citiem nost no ceļa. Šos vēlāk var viegli pazīt pēc tā, ka sāns brūns. Man šie dubļu posmi bija īpaši “jautri” – mans pakaļējais rats ir paspējis nodilt “pliks” un priekšējajam arī nekāda dižā protektora nav. Rezultātā, braukšana kā pa ledu. Abi rati šļūc kur pagadās un es tirinos virs riteņa, cenšoties visu slīdošo padarīšanu noturēt līdzsvarā un gaitā. Bet brūnu sānu nedabūju.
Apmēram pusceļā panācu māsu, kura bija startējusi no 4. koridora. Parunājāmies, es izstāstīju, ka man ātrumi čakarējas, viņa – ka viņai drusku arī, pie Powerbar vietas viņa stājās, es minu tālāk. Ar ātrumiem bija tā, ka lāgiem kaut kas aizmugurē ar sirdi plosošu krakšķi saķeras, sabloķējot pedāļus. Drusku jāpamin atpakaļ un atkal viss kārtībā. Pie tā, jādomā, vainojamas divas lietas. Pirmā – savu priekšējo sacensību numuru ritenim biju piestiprinājis tā, ka nevar redzēt ātrumus (jā, muļķīgi), tāpēc lāgiem, droši vien, braucu ar “neveselīgiem” ātrumiem (2-2, 2-7 utml.) Otrā lieta – spriegotājs un zobrati bija krietni piedzīti ar dubļiem. Vienu brīdi, krakšķiem kļūstot biežākiem, sāka jau uzmākties baile, vai maz sveikā tikšu līdz finišam, vai galu galā kaut kas galīgi nenolūzīs. Tomēr, lielākie dubļi bija trases pirmajā pusē, un pēc tiem, ar laiku, krakšķēšana mitējās.
Brauciena sākumā vēl domāju līdzi par to, cik ātri braucu, ka nevajag pārsteigties un pārtērtēties, bet ar laiku tas aizmirsās, acīs un prātā bija tikai kārtējais apdzenamais, braucu kā parasti ikdienā – cik varu, tik minu. Trases sākumā dzinu garām desmitu desmitiem, ar laiku apdzīšana kļuva retāka – pamazām pietuvojos sev līdzīgajiem. Mani neapdzina tikpat kā neviens – startējot stiprie bija tālu priekšā un aiz manis tikai nedaudz Tautas braucēji un Veselības braucēji. Manas spēcīgās vietas bija nogāzes un līzenumi. Nogāzēs minu lejup cik spēju, kamēr citi atpūšoties ļauj ritenim pašam ripot vai pat piebremzē. Līdzenās vietās tāpat – kad kalniņš beidzies, tā vien gribās atslābināties un pamīt vājāk. Bet tad tieši “jādod iekšā” – līdzens, viegli minās, var ātri pabraukt.
Apmēram brauciena otrajā trešdaļā nāca vēlviens poverbārs – ceļa malā vietējie ar alus pudeli rokā jautrā balsī piedāvā braucējiem uzdzert ābolu vai bērzu sulas.
Uzspīdēja saulīte. Nāca arī pāris brašāki lejupkalni. Zīme “divas bultiņas uz leju” sacensību aprakstā apzīmēta kā “uzmanīgi”, bet patiesībā tas nozīmē, ka gaidāma stāvāka nogāze un jāmin cik spēks. Ar 45 km/h lidojot lejup pa stāvu, grambainu zemes ceļu beidzot pa īstam dabūju novērtēt amortizatoru esamības priekšrocības.
Trases beigu posmā ceļš pārvērtās taciņā un veda gar Gauju. Taciņas šauruma dēļ atkal pa laikam gadījās, ka jāpiebremzē un jāgaida piemērota vieta atpalicēja apdzīšanai. Bet tas labi, es spriedu, iekrāsies drusku spēks trakajam 850m kāpumam. Tomēr, jo tuvāk finišs nāca, jo skaidrāk tapa, ka nekādi papildu superspēki man iekrāti nav. Domāju, pie vienas vietas riteņbraucēja lepnums, ja vajadzēs, uzrāpošu. Nu, un tā ar bija – lielajam stāvumam sākoties, necik ilgi, kad braukt palika grūtāk un lēnāk, kā iet kājām. Nokāpjot no riteņa sajutu, kā ķermenis paspējis nomocīties. Mugura stīva un sāp, gaita kā sarūsējušam robotam. Elšot un pūšot, pārmaiņus stumjoties un drusku paminot, tiku augšā. Pirms finiša tomēr uzlecu ritenī un līnijai pārbraucu nevis pārskrēju.
Acīs tumsa, paķēru laipni padoto ūdens pudeli un devos dziļāk finišētāju barā. Atradu brīvu vietiņu, nestipdrām rokām dabūju vaļā lielo dārgumu – ūdens pudeli. Galva reibst, stāvēju un gudroju, ko darīt lai nenoģībtu. Vai man tobrīd skābekļa bija par daudz vai par maz? Vai vajadzētu taisīt pietupienus, vai, gluži otrādi, nedarīt neko? Tad pārgāja, uznāca vēlreiz, un atkal pārgāja. Ieradās māsa. Apēdām auzu pārslu putru. Pie ugunsdzēsējiem nomazgājām riteņus. Nopirkām eļļiņu un uztecinājām ķēdēm. Nopirkām biļetes, vilciens pēc divām stundām. Paēdām melnā kaķī. Pārbraucām Rīgā.
Visbeidzot – secinājumi un tā. Patika! Dubļains un laimīgs. Patika piedalīšanās – kņada pirms un pēc sacensībām, braukšana barā. Patika trase – dubļu posmi, stāvās kraujas – lieliski! Un apdzīšanas. Un visbeidzot, pagurums un spēku izsīkums, kas ar laiku iestājas. Rezultāts nav nekāds izcilais, bet nav taču arī pārāk slikti. Braucu pirmo reizi, startēju no gandrīz beigām un lielu daļu trases cīnījos ar atpalicējiem. Nākamajā posmā, kurā arī labprāt vēlētos piedalīties, var cerēt jau uz labāku starta vietu.
Un te vēl divas telefonbildītes. Var redzēt, cik mūsu sacensību numuri lieliski saskan un var mēģināt saskatīt, cik novārtīts ritenis pēc sacensībām bija.
Apkārt staigā un ošņājas Buzzbase – kamēr īstais saimnieks svešzemēs, man viņu jāizklaidē. Omulīgi.
