‹ paviānu štelles

Page 16


May 23, 2006

Šodien braukājām pa Biķernieku mežu, Dreiliņiem. Dažnedažādi smuki skati, līdzīgos izbraukumos turpmāk jāņem līdzi bildējamais.
Šeit atradām brīnišķīgu drazu kalniņu, kuram jautri palēcieni un pakājē no durvīm taisīts tramplīns. Milzum jautri.

Vēlāk, šļūkājot pa Biķernieku meža kalniņiem, kārtējo reizi dabūju caurumu pakaļējā ratā. Jāteic, ka palikšana kājniekos – tas ir šausmīgi. Ļoti pierasts, ka visur, kur vajag, varu padsmit minūtēs nokļūt. Attālumi sarukuši. Nomainīt kameru būs rīt pirmais darbs.

Šodien pirmo reizi piedalījos velo sacensībās – SEB MTB Maratona 2. posmā Krimuldā tautas klasē. Daudz spilgtu iespaidu. Nepacietīgajiem, kas nevēlas lasīt visu garo apcerējumu, – braucu ar numuru 1777, finišēju savā grupā 235. no 357 pavisam (laiks – 1:55). Rezultāti.


Līdz šim īstās sacensībās nebiju piedalījies. Biju “cīnījies” tikai pats ar sevi. Pirms gandrīz mēneša māsa brauca pirmajā posmā Cēsis – Valmiera, viņai patika. Man arī gribējās, tā nu šoreiz piedalījos es ar’.

Sestdien – dienu pirms sacensībām – braucām pabraukāt. Māsa gluži nesen nopirka jaunu riteni, un pirms sacensībām ar to jāpabraukā, jāpierod un tā. Mans ritenis viņas riteņa priekšā nobāl: viņas ritenim aizmugurē ir 9 pārnesumi (man ir 8, pavisam parastajiem ir 7), SRAM X-9 pārslēdzēji, lielāki amortizatori. Un droši vien viss cits arī ir labāks. Un maksā divreiz vairāk. Braukājām pa Mežaparku, pa dienu savācās 60 kilometri, kas dienu pirms sacensībām laikam gan nav sevišķi prātīgi.

Svētdienas rītā modos, un, nujā, vēl drusku “jutu kājas” no iepriekšējās dienas. Bet es domāju – “kas, es vājš? – gan jau nobraukšu!”

Pie stacijas tunelī gandrīz apgāzos – slapjas flīzes, ne pārāk ass pagrieziens, un priekšējais rats aiziet taisni. Aizbraucām uz Siguldu, atradām sacensību vietu. Apstiprinājās nelāgās aizdomas, ka šausmīgi stāvais, akmeņaini dubļainais, līkumainais 850m augstais kāpums būs “finiša taisne”. Salīdzinot ar šo, kalniņš Cēsu – Valmieras posma nobeigumā bija tīrais nieks. Reģistrējamies, es reģistrējos uz vietas un pirmo reizi, tieku pie numura 1777 – kas, protams, nav tik elitārs kā 1337 – un pie vietas septītajā, priekšpēdējā koridorā. Tas, kurā koridorā startē, vēlāk izrādījās, ir ļoti no svara. Man priekšā bija lērums par mani lēnāku braucēju, visi brauc blīvā čupā, pa mazajiem ceļiem tādiem garām tikt ļoti grūti.

Nu un tad stāvējām garumgarā kolonnā, kas sniedzās veselai pļavai pāri. Koridorā stāvot, nolaidu riepām drusku gaisu, ar dikti cietām pa smiltīm un dubļiem būtu grūti, man likās. Karavāna pamazām izkustējās, sāka kustēties arī mans beigu gals, un varēju sākt ripināt. Sajūta brīnišķīga – skan mūzika, visapkārt riteņbraucēji, lēna kustēšanās – kā svētku parādē. Skatījos debesīs (vajadzēja gan uz degungalā braucošajiem) un baudīju mirkli. Izgriežamies uz šosejas, un lielā dzīšanās varēja sākties. Kamēr starts, visiem spēki pāri malām plūst, asfalts zem ratiem, braši braucam ar ~30km/h. Daži dullie palido garām, nez cik tālu tā tiks. Sākas kalns. Lietus, kas iepriekš viegli smidzinājis, sāk gāzt aumaļām. Minamies kalnā, apkārt pludo un kāds atzīmē, ka jūtas kā idiots. Lietus gāzē spidometrs pārstāja strādāt un turpmākajā ceļā man vairs nebija ne jausmas, cik nobraukts. Asfalta posms drīz beidzas, sākas grants ceļš. Kas tālāk mijas ar zemes ceļiem, dubļu “ceļiem”, pa laikam ar īsiem asfalta gabaliņiem.

Par dubļu ceļiem būtu jāpastāsta īpaši. Mēģiniet iztēloties ainu – apmākusies, pelēka debess, smidzina lietiņš, vienas mašīnas platuma meža ceļš. Tam abās pusēs neveselīgi zaļas krāsas krūmi. Pats ceļš grūti nosaucams par ceļu – sākotnēji bijušas divas rises ar zaļu zālīti pa vidu, bet tagad ir divas šķidru dubļu renes ar izrievotu dubļu klājienu visapkārt. Risēs vīd ūdens, pa laikam kāda lielāka peļķe. Cik tālu acis sniedz, visai šai postažai pa vidu peras riteņbraucēji košos tērpos. Rats pie rata, šķiež gaisā un viens otram sejā dubļu pikas. Pa laikam kāds pēc izmisīgas balansēšanas sāniski ieveļas dubļos. Tūlīt lec kājās, slīd, gāžas, ceļas, pagrābj riteni un, kājām slīdot, mēģina tikt malā, citiem nost no ceļa. Šos vēlāk var viegli pazīt pēc tā, ka sāns brūns. Man šie dubļu posmi bija īpaši “jautri” – mans pakaļējais rats ir paspējis nodilt “pliks” un priekšējajam arī nekāda dižā protektora nav. Rezultātā, braukšana kā pa ledu. Abi rati šļūc kur pagadās un es tirinos virs riteņa, cenšoties visu slīdošo padarīšanu noturēt līdzsvarā un gaitā. Bet brūnu sānu nedabūju.

Apmēram pusceļā panācu māsu, kura bija startējusi no 4. koridora. Parunājāmies, es izstāstīju, ka man ātrumi čakarējas, viņa – ka viņai drusku arī, pie Powerbar vietas viņa stājās, es minu tālāk. Ar ātrumiem bija tā, ka lāgiem kaut kas aizmugurē ar sirdi plosošu krakšķi saķeras, sabloķējot pedāļus. Drusku jāpamin atpakaļ un atkal viss kārtībā. Pie tā, jādomā, vainojamas divas lietas. Pirmā – savu priekšējo sacensību numuru ritenim biju piestiprinājis tā, ka nevar redzēt ātrumus (jā, muļķīgi), tāpēc lāgiem, droši vien, braucu ar “neveselīgiem” ātrumiem (2-2, 2-7 utml.) Otrā lieta – spriegotājs un zobrati bija krietni piedzīti ar dubļiem. Vienu brīdi, krakšķiem kļūstot biežākiem, sāka jau uzmākties baile, vai maz sveikā tikšu līdz finišam, vai galu galā kaut kas galīgi nenolūzīs. Tomēr, lielākie dubļi bija trases pirmajā pusē, un pēc tiem, ar laiku, krakšķēšana mitējās.

Brauciena sākumā vēl domāju līdzi par to, cik ātri braucu, ka nevajag pārsteigties un pārtērtēties, bet ar laiku tas aizmirsās, acīs un prātā bija tikai kārtējais apdzenamais, braucu kā parasti ikdienā – cik varu, tik minu. Trases sākumā dzinu garām desmitu desmitiem, ar laiku apdzīšana kļuva retāka – pamazām pietuvojos sev līdzīgajiem. Mani neapdzina tikpat kā neviens – startējot stiprie bija tālu priekšā un aiz manis tikai nedaudz Tautas braucēji un Veselības braucēji. Manas spēcīgās vietas bija nogāzes un līzenumi. Nogāzēs minu lejup cik spēju, kamēr citi atpūšoties ļauj ritenim pašam ripot vai pat piebremzē. Līdzenās vietās tāpat – kad kalniņš beidzies, tā vien gribās atslābināties un pamīt vājāk. Bet tad tieši “jādod iekšā” – līdzens, viegli minās, var ātri pabraukt.

Apmēram brauciena otrajā trešdaļā nāca vēlviens poverbārs – ceļa malā vietējie ar alus pudeli rokā jautrā balsī piedāvā braucējiem uzdzert ābolu vai bērzu sulas.

Uzspīdēja saulīte. Nāca arī pāris brašāki lejupkalni. Zīme “divas bultiņas uz leju” sacensību aprakstā apzīmēta kā “uzmanīgi”, bet patiesībā tas nozīmē, ka gaidāma stāvāka nogāze un jāmin cik spēks. Ar 45 km/h lidojot lejup pa stāvu, grambainu zemes ceļu beidzot pa īstam dabūju novērtēt amortizatoru esamības priekšrocības.

Trases beigu posmā ceļš pārvērtās taciņā un veda gar Gauju. Taciņas šauruma dēļ atkal pa laikam gadījās, ka jāpiebremzē un jāgaida piemērota vieta atpalicēja apdzīšanai. Bet tas labi, es spriedu, iekrāsies drusku spēks trakajam 850m kāpumam. Tomēr, jo tuvāk finišs nāca, jo skaidrāk tapa, ka nekādi papildu superspēki man iekrāti nav. Domāju, pie vienas vietas riteņbraucēja lepnums, ja vajadzēs, uzrāpošu. Nu, un tā ar bija – lielajam stāvumam sākoties, necik ilgi, kad braukt palika grūtāk un lēnāk, kā iet kājām. Nokāpjot no riteņa sajutu, kā ķermenis paspējis nomocīties. Mugura stīva un sāp, gaita kā sarūsējušam robotam. Elšot un pūšot, pārmaiņus stumjoties un drusku paminot, tiku augšā. Pirms finiša tomēr uzlecu ritenī un līnijai pārbraucu nevis pārskrēju.

Acīs tumsa, paķēru laipni padoto ūdens pudeli un devos dziļāk finišētāju barā. Atradu brīvu vietiņu, nestipdrām rokām dabūju vaļā lielo dārgumu – ūdens pudeli. Galva reibst, stāvēju un gudroju, ko darīt lai nenoģībtu. Vai man tobrīd skābekļa bija par daudz vai par maz? Vai vajadzētu taisīt pietupienus, vai, gluži otrādi, nedarīt neko? Tad pārgāja, uznāca vēlreiz, un atkal pārgāja. Ieradās māsa. Apēdām auzu pārslu putru. Pie ugunsdzēsējiem nomazgājām riteņus. Nopirkām eļļiņu un uztecinājām ķēdēm. Nopirkām biļetes, vilciens pēc divām stundām. Paēdām melnā kaķī. Pārbraucām Rīgā.

Visbeidzot – secinājumi un tā. Patika! Dubļains un laimīgs. Patika piedalīšanās – kņada pirms un pēc sacensībām, braukšana barā. Patika trase – dubļu posmi, stāvās kraujas – lieliski! Un apdzīšanas. Un visbeidzot, pagurums un spēku izsīkums, kas ar laiku iestājas. Rezultāts nav nekāds izcilais, bet nav taču arī pārāk slikti. Braucu pirmo reizi, startēju no gandrīz beigām un lielu daļu trases cīnījos ar atpalicējiem. Nākamajā posmā, kurā arī labprāt vēlētos piedalīties, var cerēt jau uz labāku starta vietu.

Un te vēl divas telefonbildītes. Var redzēt, cik mūsu sacensību numuri lieliski saskan un var mēģināt saskatīt, cik novārtīts ritenis pēc sacensībām bija.

rest

mud mud mud

Apkārt staigā un ošņājas Buzzbase – kamēr īstais saimnieks svešzemēs, man viņu jāizklaidē. Omulīgi.

May 09, 2006


Proof-read for typos and glaring grammatical errors. You wouldn’t go out of the house with dirty hair or missing a sock, so why would you publish spelling mistakes? Respect your readers by polishing up your stuff.
– ieteikums no Top 10 Blog Writing Tips

Sen nav sanācis publiski žēloties par mūsu “tīkla sabiedrības” valodas kultūru. Šodien atkal drusku varētu! Dāmas un kungi, jūsu uzmanībai – Artūrs Mednis!

Artūrs labi pazīstams ar podkāstiem, podkāstingiem, skaipkāstiem un skaipkāstingiem. Ņemu jaunāko pieejamo – Epizode Nr. 6 – 2. daļa un noklausos. Valodas pērļu netrūkst – reāls podkāstings, topiks, iedžoinot, jaunas fīčas, defoltais brovzeris, un meili, pie tiem gan ir jau pierasts. Par vārdu podkāsts un tam līdzīgajiem – īsti gan nezinu, ko šeit vietā lietot. Idejas? Vēl, papildus žargon- un svešvārdiem, bija arī tradicionālās kļūdas – “esiet sveicināti”, “tāpēc, kad”, “sākiet”, “savādāk”. Nedaudz novirzoties no tēmas, nejēdzīgi likās tas, ka viņi teju visu ieraksta laiku runāja par sava podkāsta nosaukumu un ierakstīšanas apstākļiem. Aizrunāja man ausis un nekā tā arī neizstāstīja.

Tagad aplūkojam Artūra pēdējo ierakstu dienasgrāmatā – Diggnation vs. Blogistan – Kurš labāks?. Lūk, bilde ar labojumiem.

Latvian at its best

Ieliku iekš flickr, var papildināt ar piezīmēm. Par vārdu “un” pašā pēdējajā teikumā man skaidrības nav, varbūt būtu jāliek komatos. Sarkanās ir kļūdas, zilie ir sliktie vārdi. Stila kļūdas nemēģināju labot. Kā izrādījās labojot koko tekstu, stila kļūdas pieder autora stilam, un, tās izlabojot pēc savas saprašanas, teksts daudz zaudē.

Tātad, mans slēdziens – ar šādu sniegumu vidusskolu beigt, man liekas, būtu grūti. Novēlējums autoram – pirms publicēšanas pārlasīt, censties ierobežot žargona, svešvārdu lietojumu. Varbūt – lietot redaktoru, kurā pieejama latviešu pareizrakstības pārbaude.

Labojums – viena no podkāstā saklausītajām kļūdām “Esiet sveicināti” tomēr nav kļūda, tā ir pareizi.

The Crash

Te, lūk, mēs redzam to sadursmi, par kuru vakardien rakstīju.

Klausoties mūziku, domāju – jāiemācās spēlēt klavieres vai ģitāru vai kas nu tur skan, lai varētu tik smuki paspēlēt. Kad skatos fotoblogus – jāizmācās par fotogrāfu, lai mācētu saskatīt bildes. Un smukas filmas, pēc kurām visi raud, arī gribētos filmēt. Un skatot zīmētās, gleznotās bildes – ja es mācētu tā zīmēt. Laikam jau visu kopā nevar, vai ne. Lai sanāktu smuki, vajag lielu pacietību. Ar pacietību, vairākiem piegājieniem un mēģinājumiem, varētu dabūt realitātei atbilstošākas krāsas, glītākas formas, atbilstošākas proporcijas un atpazīstamas sejas. Bet es tik kaut ko uzķēpāju un gatavs. Un tā vienmēr :/

Šovakar braucām ar riteņiem. Maršrutu kartē krāsot milzu slinkums. Braukājām pa Biķernieku, Juglas mežiem, gar Juglas ezeru. Pārmēru ilgi nebraukājām (aparātiņš rāda 2 1/2 stundas), bet kopā atkal sanākuši 40km. Rādās, šāds attālums kļūst par “normu”.
Viseksotiskākā braukšana bija Juglas mežā – braucām caur izdegušu mežu, pa akmeņainu ceļu (viss ceļš nobērts ar tādām baltām šķembām, kādas liek zem asfalta). Un tad vēl patika atpakaļbraukšana pa centru. Pulkstenis jau pusvienpadsmit, mākslīgais apgaismojums, joņoju pa Čaka ielu, mēģinot paspēt uz zaļajiem.
Ak jā, Biķernieku trasē mums pat gadījās neliela sadursme. Braucām pa slīpo, sarkanbalto trases apmali. Pa tādu šauru slīpumu braucot, visu uzmanību sanāk veltīt līdzsvara saglabāšanai un priekšējā rata vērošanai. Uz mirkli pacēlu acis lai ieraudzītu sev tieši priekšā sarkanu “tālāk nebraukt” ķēdi. Aši nobremzēju tieši pirms ķēdes, bet puisis aiz manis ielikās man pakaļā. Kā tajā automašīnas reklāmā – cik labi, ka tev tik labas bremzes; žēl, ka citiem nav :) Bet nekas, nekādu seku nebija, tikai jautrība!

May 08, 2006

Mums šodien sēras
Balodis, domājams, miris dabiskā nāvē, no hokeja fanu taurītēm. Balodim par piemiņu nomainīju lapas logo.

PS. Toms meklē jaunu mitekli

May 06, 2006

- izrādās, strādā!

Kādu laiku atpakaļ runājāmies ar Pēteri Krišjāni, viņš priecājās par to, kā Dappers progresē un atzīmēja, ka iekš Rhythmbox strādā dalīšanās ar mūziku izmantojot DAAP protokolu. Nuja, aizgāju mājās, uzliku avahi-deamon paciņu un ieķeksēju iekš Rhythmbox, lai dalās ar mūziku. Nekas dižs nenotika un tā es par to aizmirsu.

Šodien skatos, tavi brīnumi, Rhythmbox rāda arī “Karina’s Music”. Un pilnīgi skan arī. Skatos un brīnos un priecājos.

DAAP

Bildītē var ievērot, Rhythmbox logam augšā rādās ”(on saint)”. Tas norāda, ka programma nav palaista no mana datora, bet pa tīklu. Tas tāpēc, ka es ar bezvadiem vārtos pa gultu, bet tumbas ir piespraustas pie galda datora, un uz tā attēlā redzamais Rhythmbox patiesībā strādā. No rīta puses darīju drusku citādāk – izmantoju esd spēju transportēt skaņu pa tīklu. Strādāja gluži labi, pa laikam gan noraustījās (droši vien brīžos, kad kāds uzsēžas uz bezvadu kārbiņas).

Wiii!

May 05, 2006

Ar bezvadu tīklu viss izrādījās vienkārši. Man ir Atheros AR5005G bezvadu karte vai shēmojums vai kas nu tas ir, un tas arī, man par lieliem priekiem, strādā “out of the box”. Vienīgais sīkums, bezvadu tīkla slēdzītim jābūt ieslēgtam jau sistēmas ielādes laikā. Ja tā nav, sistēmas žurnālā nodrukā, ka bezvadu dzelzis neesot atpazīts. Lai varētu bezvadu tīklu slēgāt arī jau strādājošai sistēmai, var uztaisīt mazu skriptiņu, kas pārlādē vajadzīgos kerneļa moduļus. Un tad piesiet to kādai no divām patlaban neizmantotajām spīdīgajām podziņām.

Lūk, un tad uzinstalējam NetworkManager, un tas, bez nekādas bakstīšanas, strādā! “Just works!” Te ir bildīte, kur es sēžu uz kojās noķertiem neaizsargātiem bezvadiem:

NetworkManager goodness

Nu un te esmu piespraudies pie parastā tīkla:

Wired

Ja ar NetworkManager vēl varētu tā pavisam vienkārši sataisīt VPN savienojumus, nu tad Windows lietotāji vispār varētu palikt zaļi no skaudības. Un tā kopumā par Dapper ļoti labi iespaidi – atpazīst visus manus dzelžus, glītās Tango ikonas, dažādi patīkami sīkumi. Noslīpēts un nopulēts, jauki, jauki.

Vakardien no servisa saņēmu Akmentiņu. Tam bija uztaisīta pavasara apkope – iztīrīts, saeļļots, saregulēts, jauni bremžu kluči, jauns kreisais klanis. Piepumpētas pavisam cietas riepas un braucot sajūta atkal kā ar gluži jaunu riteni – pārvietojos nedzirdami, nekas nešņirkst, neļurkājas, bremzes nav jāiespiež pat līdz pusei, lai sabloķētu ratus. Dikti jauki.

51km

Ar māsu sarunājām pabraukāt pa pilsētu. Ar riteņiem nebijām bijuši Imantā, ar lieliem līkumiem devāmies uz turieni. Plati trotuāri, riteņbraucēju celiņš, braukāšanai jaukas vietas. Tālāk devāmies kartē uz augšu un, daudz negudrojot, iebraucām mežā pa nelielu celiņu. Nobraucām garām Lāčupes kapiem. Tur ceļi ir smilšaini un man ar manām cietajām riepām sagādāja lielas mokas. Pabraucām garām Liepezera ciematiņam. Izskatījās kā filmās – glītas, līdzīgas baltas mājiņas ar pelēkiem jumtiem un koši zaļiem zālājiem un dzīvžogiem, pie katras mājas pa džipam un kaimiņi sarunājas pār žogiem. Pie Kleistiem nogriezāmies nevis centra virzienā, bet pilnīgi projām. Kad redzējām Daugavas celtņus paliekam lielā tālumā pa kreisi no mums, pa šaubīgu zemes ceļu griezām pļavā, pēc laika ceļš izbeidzās pie dzelzceļa. Braukt gar dzelzceļa malu bija interesanti – šaurā uzbēruma no akmeņiem brīvā smilšu josliņa brīžam palika pavisam šaura un slīpa. Gar dzelzceļu aizbraucām līdz pat Jūrmalas gatvei, tur sākās jau pazīstama teritorija. Nu un tad, pār Vanšu tiltu, cauri centram, pa pazīstamām un izbraukātām vietām aizbraucām uz māsas mītni. Mazais aparātiņš rāda 51 kilometru, tieši 3 stundas (nav gan ieskaitītas stāvēšanas pie luksoforiem, radiatoru uzpildīšana pie veikaliem utml.), vidējais ātrums 17km/h, maksimālais – 39.

Pagājušā svētdienā māsa piedalījās velo sacensībās. Viņai bija satriecošs numurs – 1337. Es nepiedalījos, toties sabildēju startu un finišu.

May 02, 2006

Pirms trim nedēļām nopirku savu pirmo portatīvo datoriņu, vēlos pavēstīt par iespaidiem.

Kompīša pirkuma pamatojums bija tāds – laiks rakstīt bakalaura darbu, tālab tiek ņemts mācību atvaļinājums. Atvaļinājuma laikā būtu jauki netupēt Rīgā, bet skriet pa pļavām un mežiem savos laukos. Bet tur, laukos, man nebūtu darba programmēšanai / rakstīšanai piemērota rīka – tur ir tikai brāļu 500 megahercu PIII ar Slackware 10, Gnome 2.6, un brīnišķīgu 14” monitoru. Man pietrūktu jaunākā Python, Openoffice, skaitļošanas jaudas un monitora, ar kuru varētu strādāt vismaz 1024×768 izšķirtspējā. Nu un tad es gudroju un šaubījos un rēķināju, un galu galā nospriedu, štrunts ar visu, jāpērk portatīvais.

Briestošajam pirkumam nebiju gatavs iztērēt pusotru tūkstoti, skatījos uz lētā gala kompīšiem. Nu, un izvēlējos šo te. Līdzīgi kā citiem šīs klases kompīšiem, tam ir Celeron M procesors, 512MB RAM (kas ir diezgan svarīgi ērtai Gnome lietošanai), 60GB HDD. Starp konkurentiem šo izcēla grafikas karte, citiem cenā līdzīgajiem kompīšiem ir Intel integrētās grafikas kartes, ar tām diezkāda spēļu dzenāšana un XGL lietošana nesanāk. Nu, ar 3D efektiem var spožāk izrādīties kā ar lielu cieto disku vai ilgu baterijas laiku.

Saņemot kompīti izrādījās, ka tas ir komplektēts ar DVD-RW nevis Combo, par ko, protams, sarūgtināts nebiju. Smalkās specifikācijas pirms pirkšanas lasījis nebiju, un tā tikai vēlāk konstatēju, kā datoram visi sāni izcaurumoti – papildus loģiski sagaidāmajiem skaņas, ārējā monitora, tīkla un barošanas caurumiem bija arī karšu lasītājs, firewire, tv-out, pcmcia (laikam) un modēma (laikam) caurums. Un atlikušo brīvo vietu aizņem USB caurumiņi.

Mums laukos interneta nav. Nav pat fiksētās telefona līnijas. Nopirku dzeltenu Bluetooth USB pirkstiņu, domājot piemunsturēt internetu pa telefonu un GPRS. Vēl Elkorā nopirku jauku, melnu somu. Tā izskatās paredzēta nēsāšanai rokā vai uz pleca, bet, kā izmēģināju, lenci var pārmest pār galvu, dabūt somu uz muguras un bez bēdu braukt arī ar riteni. Tikai jāatceras, ka tā esmu drusku “platāks”, vieglāk aizķert stabus utml. Un arī jābrauc prātīgāk, ar tādu dārgumu mugurā.

Sākumā 10GB partīcijā uzinstalēju Windows, līdzi doto draiveru disku, nu un protams dažas spēlītes. Tālāk atlikušajā vietā uzstādīju Ubuntu. Jāteic, ka viss vedās necerēti gludi – faktiski viss strādāja “out of the box”. Nu, visi tradicionālie dzelži. Bezvadu tīkla karte nē, un to karšu lasītāju līdz šim brīdim neesmu pamēģinājis, vai strādā. Ar frglx dzini tiku pie 3D akselerācijas. XGL strādā! Pieliekot pie /etc/modules p4-clockmod, procesors arī sāka mācēt brīvos brīžos samazināt darba frekvenci. Kas tad vēl, esmu bakstījies ar hdparm un laptop-mode parametriem – Ubuntu vienu laiku bija problēma, ka cietais disks gribēja stāties ik pa piecām sekundēm. Tik agresīva enerģijas taupīšana disku ātri nobeigtu. Bet citādi, nevar salīdzināt ar tām šausmām, kas bija jāpiedzīvo, piemēram, šim Alienware kompīša pircējam
Saprātīgi būtu bijis pirms pirkšanas noskaidrot katra dzelža savietojamību ar Linux, ko es nedarīju, bet man laikam ir kaut kā paveicies.

Ak tā, nemaz vēl neesmu izstāstījis kā tas aparāts izskatās un “jūtas”. No šīm lietām es nekā nesaprotu, man liekas, izskatās glīti.
Lampiņas spīd jaukās zilās vai oranžās krāsās. Piemēram, Power poga ieslēgtā stāvoklī spīd zila, Sleep režīmā – oranža. Nu un tā. Melnas plastmasas vietā jaukāks būtu bijis, teiksim, kaut kāds stilīgs vieglmetālu sakausējumu korpuss, bet visu jau nevar gribēt. 15.4” platais ekrāns – ar 350D bildētās bildes tajā ietilpst labāk, kā ierastajos 4:3 malu attiecības monitoros. Skatoties filmas neizmantotā ekrāna daļa arī mazāka. Programmējot gan, rindiņas nav par 80 simboliem garākas un no platā ekrāna tāda liela labuma nav. Un vēl, ekrāns ir spīdīgs, var spogulēties. Ja apkārt ir krietni gaišs, ekrāna atspīdumi ir diezgan traucējoši. Grūti pierast, ka Ctrl nav klaviatūras malējais taustiņš, tur sēž vēl viens – Fn. Pa mājām darbojos ar maziņu USB pelīti un tagad, paņemot rokā normāla izmēra plastmasas kluci, sajūta ir varen jocīga. Dažas vietas datoriņam krietni uzsilst, bet tas esot normāli. Ventilatora skaņa ir, īpaši klusā vidē, labi dzirdama. Bet tas nieks, vienkārši jāieslēdz mūziku :) Baterijas darbības mūžs nav necik izcils. Neesmu tā ļoti precīzi mērījis, bet tā – apmēram, neelpojot virsū nostrādā varbūt kādas 2,5 stundas, normāli strādājot ar dokumentiem un internetu un klausoties mūziku un lietojot vairākas USB iekārtas, kādas 1,5 stundas varbūt. Nav daudz, vai ne, bet visu jau nevar gribēt. Toties kāda man grafikas karte :)

Internets pa Bluetooth-GPRS strādāja itin labi. Telefons rāda, ka notērēti 65 megabaiti! Tiešām izbaudīju mobilitāti – kompīti var viegli staipīt apkārt. Vienu laiku pastrādāju pie lielā smagā istabas rakstāmgalda. Tad pārcēlos uz virtuvi, tad ārā uz klētsgrīdu, un tā ik pa laikam. Kad Jealousy dienasgrāmatā rakstīja, cik savādi ārzemēs pa WiFi klausīties pašam savu interneta radio, es gudroju, vai neatbildēt kaut kā līdzīgi, – cik neparasti ir vēlā vakarā gulēt pie silta mūrīša savā dziļajā lauku nekurienē un lasīt to viņa ierakstu savā laptopā.

Lūk, tādi pīrāgi. Īss kopsavilkums: labumi –

  • grafikas karte
  • funkciju pārbagātība
  • nav dārgs

nelabumi –

  • baterijas darba laiks
  • nav dārgs (nevar lielīties)
  • nav diezcik atpazīstams, prestižs zīmols

Ak jā, un kā tad man veicās ar bakalaura darbu? Itin labi – pa atvaļinājumu saprogrammēju varenus labumus, tagad jāsmērē odt dokumenti. Bet par visu šo padarīšanu vajadzētu stāstīt atsevišķā ierakstā un vēlāk, kad darbs būs vairāk uzbriedis.

Visbeidzot, noslēgumā viena bilde, kur datoriņu drusku redz.

Es šodien modos pusvienos – ļoti vareni pirmdienai, vai ne? Spīdēja jauka saulīte un ārā bija siltāks kā mājā iekšā. Pirms darīt ko tālāk, gribēju saskaldīt vienu lielo malkas bluķi. Mums ir čupa ar normāliem bluķīšiem un tad kādi desmit gigantiski. Pusotras krāsns pagales garumā un tik resni, ka ar rokām nav ko domāt apņemt. Reiz es vienu tādu jau gribēju šķelt un sabojāju labo šķeļamo cirvi – dzinu ar to bluķī iekšā citu cirvi – ķīli, un pēc viena sitiena tam čuguna galva saplīsa gabaliņos.

Tātad bluķi pāršķelt visā garumā bez speciāliem ķīļiem nebija ko domāt. Jāzāģē pušu divos īsākos. Klētī sameklēju motorzāģi, ilgi ņēmos iedarbinot. Kad tas jau silts, iedarbinās ļoti viegli. Tagad vajadzēja kādus četrus startera raustīšanas un atpūšanās ciklus, līdz tas zāģis sāka izdot pirmās dzīvības pazīmes – pāris pukšķus, bet tad jau drīz vien aizgāja. Nu, tātad, bluķis pušu divos mazākos. Šis bluķis bija bijis priedei pašā apakšā, tāpēc tam viens gals no zāģēšanas mežā ir nesmuks – nevis gluds, bet tā kā tāds stāvs konuss – piramīda.

Ar šķeļamo cirvi mazāko ripu dabūju uz pusēm pāris cirtienos. Pēc tam katru pusi dalīju apmēram sešās šaurās “tortes šķēlēs”, no kurām katru sadalīju vēl uz pusēm vai trīs daļās. Galā sanāca tādas palielas pagales. Ar otrā bluķa šķelšanu negāja tik viegli – nejaukā gala un nedaudz lielākā izmēra dēļ. Ar visu spēku cērtot, šķeļamais cirvis no bluķa atleca tā kā tāda atspere. Tomēr, kādu laiku padauzot, atleciena troksnis vienā vietā palika dobjš un nākamajā cirtienā jau bija izšķirošais krakšķis. Tālāk mierīgs un akurāts šķēlēšanas darbs.

Kad viss lielais bluķis bija pārvērsts pagalēs, nogāju ēnā un novērtēju paveikto – labs malkas klājiens. Un viss pasākums bija prasījis turpat stundu. Nesu prom šķeļamo cirvi. Tam ir garš kāts, turēju to tuvu pie tā galvas un kāts piegulēja rokai gandrīz līdz padusei – bija tāda sajūta, it kā cirvis būtu rokas pagarinājums. Ar tādu varētu iet kauties. Diezcik ērts tas cīņā laikam gan nebūtu – kamēr atvēzējies, tikmēr kāds jau ar beisbolnūju tev pa galvu.

Priedes bluķis bija ļoti sveķains, sveķi tam spiedās ārā visās iespējamajās vietās. Kārtējo reizi neaizdomājos lietot darba cimdus, un nu atkal rokas jāmazgā ar šķīdinātāju, lai tumšos, lipīgos traipus dabūtu nost. Un pēc tam, par spīti ziepēm, tās odīs vēl līdz vakaram. Velkot nost zābakus izrādījās, ka zāģējot tajos sabirušas skaidas.

Te var redzēt vienu no tiem lielajiem bluķiem. Bet manējais bija resnāks.

Apr 21, 2006

Lūk, jums, jauks cietais rieksts! Kādu uzdevumu risina šī python programmiņa?


    from operator import mul

    def modder(x):
        i = 0
        while x:
            i += 1
            (x, remainder) = divmod(x, 2)
            if remainder: yield i

    for i in xrange(1, 2 ** 9):
        set1 = set(modder(i))
        set2 = set(range(1,10)) - set1

        if sum(set1) == reduce(mul, list(set2), 1): 
            print str(set1)
            print str(set2)
            break


Apr 09, 2006

Šogad pirmais pagarāks riteņbrauciens – uz Jūrmalu.

Izrādījās tuvāk, kā kartē skatoties likās – no Āgenskalna līdz Majoriem 22 kilometri. Atpakaļceļš un līkumi pa pilsētu, kopā sanāca godīgi 50 kilometri. Pats brauciens bija viegls, bez atgadījumiem, vējš necik netraucēja, krastmalā bija jauki. Tagad jāiet meklēt brokastis.

flickr sets ar 5 bildēm

Mar 29, 2006

Trīs jauki padomi, kā vēl ērtāk lietot GNOME darbvirsmu.

1. Lieto savu mājas mapi kā darbvirsmu

Ja tavs lietotājvārds ir, piemēram, “zebiekste”, pēc noklusējuma uz darbvirsmas tiks rādīts viss tas, kas atrodas mapē /home/zebiekste/Desktop. Bet var sataisīt, lai kā darbvirsmu lieto pašu māju mapi /home/zebiekste. Uzspiežam Alt+F2, “Run Application” dialogā ierakstām “gconf-editor”. Tas ir tāds GNOME vides regedit. Aizejam uz /apps/nautilus/preferences un ieklikšķinām ķeksīti iepretī “desktop_is_home_dir”. Tur ir citi interesanti ķekšbūrīši, turklāt apakšā katram ir uzrakstīts, ko tas nozīmē.

Tad vēl norādām, lai Firefox failus saglabā mājas mapē.

Man šitā ir ērti. Mājas mapē vajadzētu valdīt kārtībai un tīrībai. Un ja mājas mape ir redzama kā darbvirsma, tad tīrību ir viegli uzturēt. Es mājas mapi lietoju kā starpliktuvi, pagaidu failiem. Pa laikam, kad ikonas sāk uzmācīgi aizsegt fona tapeti, nevajadzīgos failus izdzēšu (vai, ja šaubos, iebīdu mapītē “misene”, to tīru retāk – piem. kad izbeidzas vieta uz diska), un vajadzīgos aizbīdu uz turieni, kur tādiem būtu jāstāv.

Ja vēl nepārliecināju, pievedīšu salīdzinājumu ar savu biroja galdu. Man tur ar laiku iekrājas visādas drazas – papīra lapas, zīmītes, visādu ēdienu iepakojumi, konfekšu papīrīši utml. Pa laikam “sakārtoju galdu” – izmetu nevajadzīgās lietas (parasti tā ir lielākā daļa), vajadzīgās iebāžu īstajā atvilktnē. Tīrā un kārtīgā vidē vieglāk koncentrēties darbam! Man gan jāatzīstas, ka galdā tāpat parasti iekrājas siera salātiņu un saldējumu iepakojumu krājumi un trešajā atvilktnē no augšas glabājas kas vispār vārdā neminams.

2. Uzstādi, lai F1 taustiņš atvērtu kādu bieži lietojamu programmu

Nevaru atcerēties nevienu reizi, kad būtu spiedis F1 tiešām tāpēc, lai tiktu pie palīdzības. Man dažreiz F1 ir uzspiedies nejauši un tad esmu niknojies, ka pilnīgi nevietā izlec tā palīdzība. Un tā F1 stāv galīgi neizmantots. Turklāt tas atrodas tik izdevīgā vietā uz klaviatūras – ātri nospiežams kaut ar aizvērtām acīm! Man F1 atver termināli – xterm. xterm, atšķirībā no gnome-terminal, atveras zibenīgi un es to lietoju katrā dzīves situācijā. Piemēram, jānomaina paplašinājums mājas mapē. Ātrāk kā iet uz darbvirsmu, ar acīm sameklēt failu, klikšķināt un pielabot, ir – F1, “mv manta.abc manta.txt”, piemēram. Vai jāpārkopē kāds fails, vai jāatarhivē kaut kas, vai jāpalaiž programma ar komandlīnijas parametriem, vai jātiek uz kādu dziļu vietu failsistēmas hierarhijā, terminālī tas ir šausmīgi ātri (dzin-dzin, man iebira gīkpluspunkti, juhū). Lai šo padomu padarītu vilinošāku, došu tam neatvairāmu nosaukumu – “Kirilmode taustiņa spiediena attālumā”.

Ak jā, kā šito dabūt – ar to pašu gconf-editor – ejam uz /apps/metacity/global_keybindings un iepretim “run_command_1” ierakstām “F1”. Tad iekš /apps/metacity/keybinding_commands laukā “command_1” ievadām “xterm”. Turpat, kā saprotams, var sadefinēt vēl dažādas citas taustiņkombinācijas.

3. Uzstādi, lai programmas ciet vērtu nevis ar Alt+F4, bet gan ar Alt+~

~ ir tas taustiņš uz klaviatūras pa kreisi no vieninieka. Šādu kombināciju nospiest ir daudz vieglāk kā Alt + F4 – nav jāgriež roku nedabīgā leņķī, jālieto abas rokas vai jāspiež Alt ar delnu. Un pie šī tiešām ātri pierod. Abi kombinācijas taustiņi ir ātri, viegli sataustāmi. Vismaz man tā izveidojusies par automātisku, refleksīvu kustību – gribu, lai logs pazūd, ar kreiso roku uzsitu, un, – pazūd ar’. Šo var uzstādīt iekš “System / Preferences / Keyboard Shortcuts / Window Management / Close Window”. Tur var pamainīt arī citas taustiņkombinācijas un par dažu labu vispār uzzināt. Piemēram, sistēmas izvēlne – “Alt + space”, kā izrādās.

Vajadzēja pagaidīt vien nieka 4 mēnešus un, skat, Jāzeps ir atkal atsācis rakstīt dienasgrāmatu! Tā kā daļa “tīmekļa sabiedrības” varētu vispār nezināt, kas tas Jāzeps tāds ir, devos uzrakstīt rakstiņu Vikipēdijā. Ar to man gan lāgā nevedās, manu rakstu izdzēsa divas reizes, paskaidrojot, ka nav enciklopēdiskas nozīmes persona. Tāpēc to, ko varēju atcerēties un internetā izrakt, publicēju tepat. Lai gan skaidrs, ka wiki vide šādam rakstam būtu daudz piemērotāka – katrs varētu papildināt.

Tātad:

Jāzeps Baško, daudzu tīmekļa projektu autors, patlaban ir 22 gadus vecs Ventspils Augstskolas students.

Jāzepam ļoti patīk rakstīt. Viņš ir rakstījis vairākas dienasgrāmatas, dažādas ar programmēšanu un datoriem saistītas pamācības, tīmekļa programmas.

Jāzepa dienasgrāmatas

Jāzepa programmatūras projekti

  • SVS Lapa – satura vadības sistēma
  • PP (Pavasara Pumpuriņš) – dienasgrāmata
  • esuntu.com saišu žurnāls
  • Citi, par kuriem neko vai gandrīz neko nespēju atcerēties – n46, KIDO, HTML tīrītājs, shubi

Citas aktivitātes

Papildus dienasgrāmatu rakstīšanai un tīmekļa programmēšanai, Jāzeps ir organizējis un piedalījies dažādās sociālās atkivitātēs –

  • X komanda – tika sapulcināti Ģirts Kalniņš (Smejmoon), Ingus Rūķis (Kaklz), Kaspars Foigts (laacz), docent, ar mērķi iet pārgājienā, piedalīties programmēšanas sacensībās, pārstrādāt ProFTPD mājaslapas izskatu.
  • Riteņbraucieni, rīta skrējieni
  • Ventspils Augstskolas tīmekļa programmēšanas pulciņš

Saites no archive.org

Līdz šim, lai atvieglotu pieteikšanos draugiem.lv, mums bija Japeta rakstītais draugiem.lv bookmarklets

Un nu, lieliskais Reinis Ponijs / pyonpyon ir uztaisījis Firefox 1.5+ paplašinājumu

Patlaban tur ir tikai tas – autologins – aizejot uz draugiem.lv, pārlūks pats aizpildīs pieteikšanās formu un uzspiedīs uz podziņas. Bet nākotnē tiek solīti arī citi labumi – Firefox sānjosla ar onlainā esošajiem draugiem, vēstulēm utml.

Par esošo bookmarkletu ērtāks, jo lietotājvārdu un paroli var iepildīt jaukā formiņā, nav jābakstās ar garumgaru JS rindiņu.

Labots – ieliku bildi, kurā mans e-pasts.

Mar 27, 2006

So everyone's in this tagging craze

Marķējam: “malkas čupa”, “pļavas vidus”, “apjucis traktorists”

Mar 20, 2006

Math For Programmers.

Šis raksts jau bija osnews.com, bet, ja nu gadījumā nelasāt osnews, vai arī kaut kā paslīdējis garām, vēlos to īpaši pieminēt.

Sākumā raksta autors pastāsta, ka, lai arī programmētāji var savā darbā no matemātikas labi izvairīties, ja tomēr neizvairās, matemātikas zināšanas var labi noderēt. Bez tam, programmētājiem ar savu programmētāju domāšanu matemātiku mācīties ir ļoti viegli, vajag tikai pareizo pieeju. Un tad tālāk viņš stāsta par savu matemātikas apgūšanas metodi. Tur jāiet un jālasa, bet īsumā, – nemācās dziļi un pamatīgi, bet iesākumā virspusēji un padziļinātāk kad sarodas interese. Lēkā pa tematiem, mācās to, kas patīk un interesē un “prasās”. Nu lūk, es izlasīju to rakstu un man ļoti patika. Un tad es palēkāju pa wikipēdiju un, nujā, interesanti un vērtīgi.

Mar 20, 2006

Šodien Edgars man piespēlēja brīnišķīgu
zvana toni par banāntelefonu. Esmu sajūsmā!

Vēl man ir arī IT Crowd zvanu tonis, kas man arī ļoti patīk. To arī var dabūt šeit pie Edgara.

Un vēl man ir daudz visādi citādi zvanu toņi – piem., viss pirmais Cosmos albums. Cik forši, ka ir atmiņas karte :) Un vēl arī brīnisķīgā Imagine This Buša izpildījumā – tikai to man bail likt par zvana toni, tur sākumā rupjības, sanāktu nesmukumi.

Ja video neiet, skatīt šeit


Un vēl, kad es drusku iedzeru, tad es taisu visādas muļķības. Šeit es lidoju

« Vecāki ieraksti Jaunāki ieraksti »