Man šodien vajadzēja padauzīties apkārt pa pilsētu un es izvēlējos braukt ar riteni. Beidzot mans kilometru skaitītājs ir ticis pāri maģiskajam pirmajam tūkstotim! Patlaban ir uzskaitīti jau 1010 kilometri.
Pa kailo asfaltu un seklajām peļķītēm braucas labi. Tiesa, žēl skatīties, kā visa apakša piedzīta ar dubļiem. Būtu jāved atrādīt uz “pavasara apkopi”, bet šitādu netīru kauns rādīt.
Ritenis kādu laiku bija stāvējis nelietots un riepas palikušas tādas pamīkstas. Pa bruģi itin komfortabla braukšana, bet vietām “sit cauri”. Iebraucu Statoilā un uzpumpējos un tagad man ir baigā sporta piekare :)
Pa cilvēku pilnajiem trotuāriem manevrēt visērtāk izrādījās ar 2-4 ātrumu. Īpaši uz brauciena beigām, kad jau spēciņš sāk izsīkt, no 2-5 strauji ieskrieties paliek smagāk, bet no 2-4 – var aiztraukties kā raķete līdz nākamajam šķērslim dažus metrus tālāk. Ja ceļš tīrs, no 2-4 var veikli, gandrīz bez “paātrinājuma bedres” tikt uz 2-5, 2-6, un, ja apstākļi pavisam labvēlīgi, ar nelielu aizķeršanos, 3-6. Ar 3-8 laikam neesmu braucis kopš tās reizes, kad ar riteni biju pie jūras.

Ceturtā podkāsta tēma ir – mati. Kāpēc uzreiz ceturtais? Otrā vispār nebija (jo pirmajā bija rupjības, uz kurām es, domājams, atsauktos otrajā, tāpēc otro nemaz netaisīju). Trešā podkāsta tēma bija mobilās tehnoloģijas, bet tas nesanāca labs – liels fona troksnis un runāju muļķības.

Ja video neiet, skatīt šeit

Ja video neiet, skatīt šeit

Vakardien un šorīt es ņēmos ar kompīša klusināšanu. Pirmā lieta bija nomainīt paskaļo barošanas bloka ventilatoru pret klusāku. Tas vienkārši – izvelkam barokli, atskrūvējam, izskrūvējam ventilatoru, ar nazi vadus – šņiks – nost, jauno vietā, piemunsturējam vadiņus ar Bīna metodi.
Pieskrūvēju barokli korpusā ar vienu skrūvi, pieslēdzu pie elektrības – ventilators griežas – ļoti labi.

Nākamais plānā – procesora ventilators. Līdzšinējā standarta ventilatora vietā manam Athlon 2500 (Socket A) ir iekš M79 nopirkts Nexus AXP-3200. Tātad, izņēmu atmiņu lai netraucē, un, – ej, cilvēks, saproti, kā lai veco dzesi dabū nost. Kopā ar Māri, piepalīdzot ar skrūvgriezi, pildspalvu un pirksiem, pēc ilgiem pūliņiem dabūjām to negantnieku nost. Procesā uz mātesplates nejauši nolocīju vienu kondensatoru. Uzziežu balto termo-kautko un mēģinu uzmānīt virsū jauno dzesi. Atkal, nocīnījāmies, līdz beidzot nepaklausīgā dzeses “sprādze” aizķeras aiz procesora ligzdas “zobiņiem”. Ieskrūvēju barokli, iespraužu atmiņu, saspraužu vadus, slēdzu iekšā – ventilators griežas.

Protams, ka kompītis nepalika pavisam nedzirdams. Ja viss pārējais ir klusumā, kompīša dūkšanu joprojām labi dzird. Bet, tomēr, ir daudz labāk. Agrāk mana kaste bija ievērojami skaļāka par Pāvela, tagad ir ievērojami klusāka par viņējo.

Diemžēl, vēl nekas nebija kārtībā. Sistēma uzvedās jocīgi – programmas vērās ciet, un ik pa laikam kompītis izslēdzās un sāka pīkstēt kā sirēna. Tukšgaitā sistēma vēl kaut cik strādāja, bet, kā gadījās lielāka slodze, tā sirēna un gatavs. Palaižot burnK7 – procesora slodzes testu, izslēdzās gandrīz momentā. Turklāt, tā notika gan, ja procesora termometrs rāda 40°, gan, ja 52°.
Bēdu pārņemts aizgāju gulēt.

Šorīt iepazinos ar Socket A AMD Processor Installation Guide. Tur ieraudzīju bildi, kurā redzams apmēram tas, kā es liku procesoram virsū dzesi, un ar lieliem burtiem apakšā – “THIS IS WRONG!”. Uzzināju, ka ar dzeses sprādzi var ērti manipulēt, tajā iespraužot skrūvgriezi – tad var ērtāk stumt un locīt.
Vienā forumā atradu bēdu stāstus par procesoriem un sirēnām, un tur ieteica izņemt procesoru un palocīt termodiodi – ja tā labi nepieguļ pie procesora, tad tā sirēna rodas.

Drūmā apņēmībā atkal izjaucu kompīti, nomānīju nost ventilatoru, noņēmu procesoru – nekādas termodiodes nebija. Izpūtu putekļus, ieliku atpakaļ procesoru, rūpīgi nosmērēju ar balto, un uzliku dzesi kā rādīts pamācībā – kad iemanās, tas patiesībā ir gluži vienkārši. Atlocīju atpakaļ nolocīto kondensatoru. Saspraudu visu atpakaļ, padarbināju burn7K kādas 10 minūtes un sistēma nenomira (iepriekš tas bija sekunžu jautājums). Un tā, panākumu ielīksmots, atnācu uz darbu.

Rezumējot, procesora dzeses mainīšana pirmo reizi mūžā ir satraucošs piedzīvojums. Pamācība ar ilustrācijām krietni palīdzēja. Nav īsti skaidrs, ko sākumā izdarīju nepareizi. Visticamāk – procesors un dzese nebija pilnīgi paralēli viens otram.
Un, visbeidzot, iztērētā nauda, laiks un nervi bija to vērti. Klusums – zelta vērts.

last-exit ir last.fm GTK klients.
Pēc krietnas laušanās ar pkg-config un lēruma visvisādu -dev pakotņu sainstalēšanas, gstreamer CVS versijas uzstādīšanas, man tas brīnums beidzot strādā. Ah, maize.

Atvainojos, ka man vienu brīdi lapa negāja. Neiešana rodas tā – uz servera beidzas vieta, mysql kaut ko mēģina ierakstīt kādā tabulā, tabula saplīst un gatavs. Gadījās, ka saplīsa textpattern galvenā tabula un tad šitā notika. Kā mums universitātē R. M. Freivalds bieži saka – cilvēkam ir jābūt saprātīgi slinkam, un tā es sākumā pusnedēļu nogaidīju – ja nu sāk atkal strādāt. Nekas nenotika, izdzēsu kādus failus, uztaisīju repair table ..., un, re, atkal iet.

Man bija jauka nedēļas nogale. Krāvām malku, braucām no kalna un aiz mašīnas, nosvinējām pirmo martu. Ar savu klātbūtni pagodināja pat pats pointless.lv galvenais vīrs Toms, viņš tika pie šādas kārtas. Manas flickr sets ir šeit, Toma – šeit.

Vēl man šodien priecīgi jaunumi – ieradās zibenis – Speedlite 430EX. Līdz pilnai laimei nu pietrūkst vairs tikai lēcas (vai lēcu, bet diezin vai) – rādās, ka to izvēlēties būs vēl sarežģītāk kā divriteni.

Es taisīju angļu valodas mājasdarbu, un man nebija iedvesmas, un radās Toma eseja par oranžo krāsu.

Orange is like yellow, only more reddish. It is not a coincidence, that this colour has the name “orange”. The name has to be arrived from the fruit “orange”. Or the other way, maybe the fruit was named after the colour. When I think about it, the colour could also be named “peach”.

Orange is a very nice colour, it has the spirit of warmth, welcome and friendliness. I always feel joy and happiness when I see orange coming.

In our cubicle we have surveilance system which has one LED, which is orange at times. I think it’s yellow, but my boss says it’s orange.

Also orange reminds me a setting sun. Or something.

If you walk the streets of Riga, I think, you won’t see much oranges around. I really don’t know why. Maybe because latvians are not used to oranges.

My grandmother – she has orange teeth. Did you know that the first man on the Moon – Neil Armstrong – was wearing an orange hat? Oh, me neither, maybe because he wasn’t. But it is a nice sentence about orange anyway.

My boss bought beautiful orange football shoes. Speaking of bozos, they have orange hair. McDonalds guy Ronald has orange hair too. Maybe he has orange hair because this colour attracts interest easily. In contrast to gray or similar colours..

You shouldn’t put orange colour in kitchen because it makes you gluttonous. And then you commit one of ten God’s sins. And God punish you then.

Mandarins are orange too. But bananas are yellow. Maybe because they are called “bananas”.

Juhū! Tataratatatatā!

Uzlikt XGL uz Ubuntu pēdējās dienās ir palicis tīri vienkārši. Man ar savu fantastisko GeForce2MX tik gludi, kā tajā ceļvedī, vis negāja – nācās no CVS savākt glitz, tas nekompilējās, savācu Mesa CVS versiju, tad strādāja, bet bremzīgi (tas bija šorīt trijos), uzliku nVidia oficiālo draiveri, pārinstalēju vēlreiz visas iesaistītās paciņas, vēlreiz to glitz, un, tadā! Vārdu sakot, bija ko pačakarēties, bet tagad ir maize.

Mums ir mājā mazs sunītis!

Man uz galda stāv gandrīz neizmantots monitors, kas piesprausts pie gandrīz neizmantota datora. Manā kompītī ir tikai viena grafikas karte, tāpēc to monitoru pie sava kompīša piesprast nevaru (skrūvēt abus vaļā, vilkt ārā karti, tā ir pārāk liela ķēpa).

Risinājums – x2x. Sekoju instrukcijām, vēl drusku pielaboju gdm.conf, un tagad varu ar peli šļūkāt pa monitoriem. Klaviatūra strādā tajā ekrānā, kurā attiecīgajā brīdī atrodas pele. Nav vajadzīgs peles/klaviatūras pārslēdzējs – piestumju peli pie ekrāna malas un viņa parādās otrā ekrānā! Maģija!

Protams, nevar starp ekrāniem pārvietot logus, toties manā rīcībā nu ir divu kompīšu jauda. Ja viens “žagojas” kaut ko smagu darot, “pārbraucu” otrā un iedraugoju tajā. Lieliski!

Piezīme par tām instrukcijām – lai tā otra datora X serveris pieņemtu savienojumus, vajadzēja iekš /etc/gdm/gdm.conf nomainīt DisallowTCP=false, bet tas arī viss.

Šodien Toms sagādāja krietnu izsmiešanos. Viņš aizsēja sev acis un gāja taisīt sev kafiju. Es gāju līdzi vērot un glābt no miesas bojājumiem.

Sākumā bija jāizmazgā krūzīte – tas viegli – viņš atrod krānu, pabāž krūzīti apakšā un padarbojas. Tālāk viņš atrod papīra dvieli un izslauka krūzīti tukšu. Atver skapīti, izvelk kafiju, pirmais nopietnais pārbaudījums – iebērt kafiju krūzītē. Tas tiek izdarīts un ar pirkstu tiek pārbaudīts iebērtā kafijas slāņa dziļums. Elektriskajā kannā jau par laimi ir ūdens, Toms to ieslēdz. Kad ūdens uzvārījies, pats riskantākais un pats jautrākais pasākums. Toms riņķo verdošā ūdens strūklu pa pusei virs krūzītes, pa pusei virs galda, pa laikam ar pirkstu pārbauda, cik tālu krūzīte piepildīta . Tālāk viņš piesola uzpildīt arī manu jau sagatavoto tējas krūzi, sākumā domā tajā ieliet ūdeni turot rokās, bet es atrunāju. Noliek krūzīti tā, ka pa pusei karājas pāri galda malai un atkal cītīgi lej ūdeni uz galda.

Biju uz pusi lekcijas par šifrēšanu, kriptogrāfiju. Pasniedzējs R. M. Freivalds. Daudz labāk par pašu lekcijas saturu patika tas, kā viņš stāsta – mierīgi, nosvērti, brīžam uztaisot atkāpes, iepauzējot un bezmazvai ar baudu izvēloties pareizo izteicienu, piemēru, salīdzinājumu. Būtu forši, ja viņš mācītu vēsturi – tādas lekcijas būtu kā saldais ēdiens.

Vakardien sašuvu atirušo jakas padusi – tagad varu bez bažām sabiedrībā vicināties ar rokām. Tomēr vakardienas un, es domāju, visas nedēļas galvenais notikums, protams, ir XGL palaišana tautās. Tie džeki no Novell – labākie!

Lasīju par Firefox vēsturi – kā no Netscape radās Mozilla, kā viņiem tur negāja un tā. Vēlos vēl stāstiņus par IT kompāniju lēnajām nāvēm, tos lasot baigā nostaļģija, nu, vai vismaz izklaidējoši.

Pēdējās divas dienas braucu mājā ar riteni, tas stulbais cementa maisītājs vēl arvien nav aizvākts.

Šie ir fragmenti no manas draugiem.lv dienasgrāmatas. Ir kaut kā sanācis, ka šī vieta no jaukas dienasgrāmatas palikusi par gauži stīvu, reprezentatīvu paziņojumu izkāršanas un lielīšanās vietu. Tā ka, ja vēlies lasīt visu jaunāko un stilīgāko, būs jāreģistrējas draugos. Ja principiālums un spītība neļauj spert pirmo soli un palūgt lai ielūdzu, ieraksti komentāros “nevaru ciest draugiem.lv” vai ko tamlīdzīgu, neaizmirsti norādīt e-pastu un es uzaicināšu!

tm trusenes mītne kopskatā:

Svētdien bijām Jelgavā skatīties ledus figūras. Drusku negaidīti, figūras skatīties bija sanākuši daudz cilvēki, un, likās, vismaz katram otrajam ir bildējamais vai filmējamais. Tādā fotogrāfu barā varēju brīvi justies un bildēt ne tikai sienas un kokus un ledus gabalus, bet arī cilvēkus.

Pēdējā laikā neko jaunu izdomāt nevaru, māku tikai darīt citiem pakaļ. Kāpēc lietoju brīvo programmatūru, nevis tās komerciālās, aizvērtās, pirātiskās? Ne jau tāpēc, ka baidītos iekrist. Sirdsapziņas pārmetumi man arī ir sveši (hey, bez programmām vēl ir filmas un mūzika!). Vienkārši, man ir ērtāk lietot programmas, par kurām ir zināms, kas vēderiņā. Ja kaut kas neiet, pats vai atsaucīgie brīvprātīgie izstrādātāji var ar lielu prieku bez kavēšanās salabot. Un nav bezpalīdzīgi jācer un jāpaļaujas uz oficiālo tehnisko atbalstu. Es protams jokoju, kādi nieki, īstais iemesls ir – lietot brīvo programmatūru ir šausmīgi stilīgi. aparaata_garums *= 2, kā minimums.

OS

Ubuntu 5.10. Lietoju kopš pagājušā gada vidus, kad tas vēl bija aktīvā izstrādē. Pašu Ubuntu lietoju kopš 2004. gada beigām. Pārnācu no Fedoras.

E-pasts

Thunderbird darba pastkastēm, GMail – privātajai sarakstei. Kādu laiku lietoju arī Evolution, kuram arī nav ne vainas.

Momentānā saziņa

Gaim – IRC, MSN vajadzībām, un Skype. Gaim ir jauka programma, Skype arī var piespiest izskatīties un uzvesties tīri cilvēcīgi.

WEB pārlūks

Firefox. Profesionālās specifikas dēļ uz datora stāv arī Mozilla, Opera, Internet Explorer dažnedažādas versijas. Pārlūku lietoju arī “sindikācijai” – savas klab.lv draugu lentas lasīšanai.

Mūzikas un video spēlmaņi

Mūziku klausos ar Amarok. Video skatos ar to, kas kuro reizi māk parādīt – Totem, VLC, mplayer.

Failu pārvalde

Lai pārstumtu pāris dokumentus no vienas mapītes otrā, lietoju Nautilus. Nopietnākas operācijas veicu vai no komandrindas, vai, pa reizei, ar Midnight Commander. FTP, SFTP, SCP izvairos lietot. Darbam ar versiju kontroles sistēmām lietoju brīnišķīgu programmu – Meld.

Koda redaktors

Javai – Eclipse, visam pārējam – Anjuta. Anjutai ir neiedomājami nejēdzīgs Find/Replace dialogs, bet, citādāk, forši, ātri un nesāpīgi. Ātrām piezīmēm un tekstiņiem lietoju arī gedit.

Attālinātā piekļuve serveriem

ssh. Basta.

Vordi, eksceļi, poverpointi.

Ja vajag kaut ko sarēķināt, lietoju mazo un ātro Gnumeric. Ja jāapskata .doc, .xls vai .ppt – OOo, nekas cits jau neatliek.

Attēlu aplūkošana un rediģēšana.

Sabildētajām fotogrāfijām – f-spot. Zīmēšanai, uzskaistināšanai utml. – GIMP.

Latviskošana

Pēc latviešu valodas izvēlēšanās, garumzīmes var dabūt pieturot labo Alt. Neko vairāk arī nevajag.

Windows needs

Tā kā nākas strādāt arī ar tikai-Windows programmām (Delphi, visādas Oracle padarīšanas), VMWare Player vadībā darbinu arī Windows 2000.

Ievērojāt? Iekš Google Maps Rīga beidzot augstā izšķirtspējā!

Šeit kojās remontē pirmo stāvu. Kāpņu laukumiņā pa ceļam uz pagrabu – uz riteņu telpu – iestumts betona maisītājs. Katru reizi, kad ceļu savu riteni tam pāri, sajūtos kā īstens atlēts (man ir viegls ritenis un es pats esmu baigi stiprs un tāpēc sanāk tāds graciozs pārcēliens). Tas iekavās bija joks. Mēģināju uzzīmēt, kā tas process izskatās:

Es jums teikšu, zīmēšana nav vis tāds nieks kā fotoaparāta podziņu spaidīšana. Lūk, lai tajā bildē vispār kaut ko varētu saprast, pats sevi iekšā neiezīmēju. Un vēl es tā padomāju – kādai pacietībai gan jābūt gleznotājiem lai visu balto audekla gabalu aizmālētu ciet. Manā bildē baltā krāsa pa visām malām spiežas ārā.

Lasīju Vikipēdijā, kā taisa procesorus. Man likās šausmīgi interesanti. Izrādās, ka viena 0.75mm biezā un 300mm platā silīcija plāksne (wafer) maksā nieka $300’000. Uz tās plāksnes tā kā uz piparkūku mīklas sacep procesoriņus (glazūru klāj 20 kārtās) un sagriež. Lai varētu saspiest vairāk, griešanai tiek atstātas 100 μm josliņas, un griež ar ūdens dzesētu zāģīti ar dimanta galviņu. Un vispār tur viss ir šausmīgi precīzi, visi staigā baltos skafandros lai kāds puteklītis uz wafera nenokrīt (uzreiz lieli zaudējumi).
Pirmoreiz par to, cik tur viss smalki, uzzināju pirms krietna laika, kad E-Pasaulē bija rakstiņš, ka AMD par cik tur miljardiem taisa Fab-36.
Gribētos atrast kāda fab darbinieka blogu, palasīties, kā viņiem tur iet. Nez, kā tādās vietās var tikt darbā (nu, nevis par pogas operatoru, bet par mikroshēmu zīmētāju :) ? Varbūt tomēr bija jāmācās par fiziķi.