Asphalt Urban GT 2 uz N-Gage ir apmēram tas pats, kas Need For Speed Underground uz parastajiem kompīšiem. Spēle uz telefona jaukā 4096 krāsu 176×208 ekrāna, protams, izskatās vienkārši ideāli.

Lūk, uztaisīju bildi ar savu melno Golf GTI MKV brīdī, kad tas tieši kontaktējas ar Nissan 350 Z. Vēl bilde ar Lamborghini Murciélago un draugiem policistiem; svaigi kā kokā ieskrējis Mercedes-Benz SL65 un, saskarne. Jāpiezīmē, ka bildes precīzi ataino to, kā tā spēle izskatās. Lietoju standartīgo ekrānbilžu taisāmo programmiņu, nenācās attēlus bildēt no ekrāna ar 350D.

Vēlos beidzot oficiāli paziņot par savu neseno pirkumu – Canon EOS 350D.

Un tātad, tālāk seko pamatīgais apraksts (kura priekšā dpreview nobāl un steves-digicams noģībst). Tātad – izskats. Ļoti labi. Bildes – taisnstūra veida. Zibspuldze – ir. Esmu ļoti priecīgs!

Šorīt palūrēju pa logu – dažas pārslas krīt, bet asfalts sauss. Jāpamēģina uz darbu aizbraukt ar riteni! Paņemu no spoguļa spidometru, sarkano lampiņu un pedāļu atslēgu un dodos lejā.
Sardzene – “velo, velo, veļa?!?” Tieku pie riteņu telpas atslēgas, tā nobloķēta ar cementa maisītāju, slēdzu vaļā – viss tukšs! Noskaidrojas, ka riteņi pārstumti uz citu vietu pagrabā. Atrodu savējo, gauži noputējušu un stumju ārā. Priekšējā riepa pamīksta un aukstajā gaisā kļūs pavisam mīksta – uzbizoju uz piekto stāvu pēc pumpja, uzpumpēju, uzbizoju uz piekto stāvu nolikt pumpi.
Ūūūūn, aiziet! Braucot gar Uzvaras parku, šausmīgs pretvējš, liekas, visus matus nopūtīs. Ticis cauri vecrīgai, tieku astē vienam velokurjeram. Dikti nesmuki darās – brauc pāri dzeltenajiem un lāgiem pat sarkanajiem. Tā kā braucamais gabals nav garš, es nejaukajam kurjeram tomēr viegli tieku līdzi – kas tur ko nepanākt par puskvartālu? Ierodos darbā, ģīmis sarkans.
Var just, ka sen nekas nav darīts – no īsā brauciena slapja mugura, smaga elpa un asinsspiediens astronomiskos augstumos. Un vēl, mana wind chill temperatūra esot bijusi –35° līdz –40°!

Best blonde joke ever

Vēlos radoši palūkoties uz mobilajām komunikācijām – manuprāt, pašreizējais stāvoklis ir uzlabojams un vajadzētu dažas būtiskas korekcijas visā sistēmā. Šis nav darāmo darbu saraksts jeb todo – vairāk, manis kā spalvaina truša skatījums, 20. gadu simteņa norietā.

Pašam personīgi lielākās problēmas pakalpojumu lietošanā rada sistēmas atvērtība – šis nosacījums, pēc manām domām, nereti ir nekorekts pret pakalpojumu lietotājiem, un nereti traucē kā mobilo telefonu īpašniekiem, tā pārējajiem. Ja nevēlaties iedziļināties sāpes iztirzājumā, nobeigumā piedāvāju savu risinājumu (tieši vienu, jo citu risinājumu nespēju iedomāties un neticu, ka tāds vispār ir).

Atvērtā vide veido ilūziju par sakaru elastību. Protams, zvanīt uz cita operatora tālruni nav obligāti, bet, kurš gan to nav darījis? Gan jau ka sabiedrības lielajai daļai ir gadījies zvanīt gan uz citu operatoru abonentu numuriem, gan priekšapmaksas kartēm. Un protams arī, gan jau ka ir zvanīts arī uz fiksētajiem numuriem un paaugstinātas maksas numuriem (“deviņi – nulle – deviņi …”?). Lai gan sarunas nav garas, tomēr, pēc manām domām, biežas un pat pārāk biežas.
Kāds gan no tā ļaunums? Nevar zināt, kad un kā tev kāds piezvanīs! Vai zināji, ka sēdēšana uz poda un vienlaicīga tērzēšana pa telefonu ir normāla lieta vismaz trijās man zināmās ģimenēs? Protams, “lai tak zvana”, bet varbūt tavs sarunu biedrs tur otrā galā no jūsu sarunas uzbudinās? Vai varbūt, tu patlaban taisi kreiso pagriezienu dzīvā krustojumā, bet tavam sarunu biedram patīk pabaidīt – “Look, Jennifer Lopez!!!” Mēs, dabiski, varam pieķerties pie morāles, ētikas un elementāras pieklājības normām, bet nedomāju, ka tas būs pietiekams atspaids, lai ar ieslēgtu skaņu dotos uz teātra, operas, vai firmas vadītāju izrādi.

Izzūdošās informācijas apmaiņas robežas. Man bieži ir kas uz sirds un ko es daru – sūtu savas bēdas īsziņās draugiem! Negribi tās muļķības lasīt?! – Nomaini numuru! Negribi, ka es tev reizi pusstundā uzpīkstinu? Maini numuru! Negribi mainīt? Ej bekot!
Tiklīdz ieliec SIM karti telefonā – tu esi pieslēgts – tu esi tīklā. Tevi var sazvanīt jebkuršs, jebkurā brīdī. Tev varēs pat izsūtīt automātiskas īsziņas no interneta! Atceroties, ka, piemēram, LMT pieslēgums ir 37% *L*atvijas iedzīvotāju, jārēķinās, ka tev piezvanīt, atsūtīt SMS vai MMS ar neķītru bildi jebkurā brīdī var praktiski jebkurš.

Asimetriska kontaktu veidošana. Pēc manām domām, šī lieta ir pamatā daudziem pārpratumiem. Tu zvani Ojāram, bet viņam rādās nepazīstams numurs. Varbūt viņš domā, ka zvana kāds svešinieks – labi – bet kādēļ tad viņam būtu “jāceļ augšā”? Varbūt viņš šobrīd ar vienu roku tīra zobus un ar otru skujas? Tavs zvans tracina viņa telefonu uz rīta tualetes galdiņa, līdz tas tiek līdz malai un iekrīt klozetā. Protams, ir risinājums – handsfree, bet naktīs tu tajos austiņu vados nožņaugsies.

Bezpersoniskums / anonimitāte. Agrāk, katra cilvēka adresi un telefona numuru varēja noskaidrot telefonu grāmatā. Tagad pēc numura nevar noteikt vairs pat operatoru. Tā rezultātā, tu dienās mēdz, ejot pa ielu, ieskriet luksofora stabos, jo esi aizdomājies, kas gan bija tas noslēpumainais rīta zvans ar spiedzieniem fonā.

Nu ko tad lai iesāk?

• Katram telefona aparātam vajadzētu būt stingri definētiem numuriem, no kuriem tam var piezvanīt. Šos numurus varētu mainīt uz iesnieguma pamata, piekrītot abām pusēm un saņemot izziņu no pašvaldības. Domāju, ka lielākā daļa cilvēku izvēlētos, lai darba priekšnieks ne brīvdienās, ne citās dienās piezvanīt nevar.
• SIM kartes kontaktiem būtu jābūt simetriskiem starp zvanītājiem. Zvanam būtu jāvar notikt tikai tad, ja zvana saņēmēja numurs ir zvanītāja kontaktos un otrādi. Šos kontaktus varētu veidot paši sakaru operatori, lai izvairītos no tādiem muļķīgiem kontaktiem kā “Mīļais zaķītis”.
• Telefonu numuriem, atbilstošajiem telefonu modeļiem, statusiem (vai ir zonā, kurā šūnā, signāla stiprums, pēdējā bilde no telefona kameras) un datiem no atbilstošā pakalpojumu sniegšanas līguma būtu jābūt visu laiku pieejamiem vienotā elektroniskā sistēmā. Priekšapmaksas kartes ir jāaizliedz satversmes līmenī. Tā mēs varbūt kādreiz atbrīvosimies no “Bumba skolā!” zvaniem, ko bērns caur šalli iešļupst savā pa piecīti iegādātajā zelta zivtiņas 5110 nokijā.
• Īsziņas, multiziņas un datu pārraides pakalpojumus būtu jāatslēdz. Nekādu netīru spēlīšu! :P

Pēc manas saprašanas, būtu jāpiedāvā nevis sakaru brīvība, anonimitāte un neparedzamība, bet stingri kontrolējami, paredzami un droši sakari. Nezinu gan, vai mūsu operatori ir uz ko tādu spējīgi.

Filmiņa un pats sprādziens tuvumā

Vēlos pastāstīt, kā taisījām priekšnesumu operētājsistēmās – filmiņu, kas demonstrē diska plānošanas algoritmus (to, kādā secībā disks apkalpos pieprasījumus un, attiecīgi, kā diska galviņa tiks kustināta). Tas bija “grupu darbs” – kurss sadalījās grupās un katra grupa taisīja prezentāciju. Cik redzēju, dominēja Powerpoint prezentācijas, bija arī taisījuši iekš Flash, HTML + Javascript, vai paši uzrakstījuši demonstrācijas programmiņu. Lūk, bet mums bija filma :) *Noskatīties var iekš google video*

Filmiņa demonstrē 5 dažādus diska plānošanas algoritmus. Katrs algoritms tiek demonstrēts tā – izjauktā kompaktdisku lasītājā (mūsu “cietajā diskā”) ieliekam matricu. Diska galviņa ir melns marķieris, tas, diskam griežoties, aiz sevis atstāj melnu strīpu, lai būtu redzams galviņas pārvietošanās ceļš. Filmiņas fotografēšana notiek tā – drusku pagriežam disku, ar marķieri pavelkam garāku strīpiņu, kadrs. Pagriežam disku, pavelkam, kadrs. Un tā uz priekšu. Pa vienu pēcpusdienu-vakaru tika iegūts lērums bilžu, kuras vēl bija jāsaliek kopā filmiņā. Kopā lipināšana tika veikta kārtīgi un sistemātiski. Sākumā bildes sašķiroju 5 mapēs – katrā mapē viena plānošanas algoritma bildes. Gāju cauri bildēm un izmetu brāķus – tādas, kur redzama roka, vai “diska galviņa” vicinās apkārt nepareizā vietā. Neapstrādātās bildes izskatījās šādi:

Tālākā bilžu apstrāde noritēja četros soļos, kas visi tika automatizēti ar shell skriptu palīdzību. Pirmais – ar ImageMagick katrai bildei katrā mapē pieregulējam krāsas un kontrastu. Sanāk šādi:

2. solis – ar ImageMagick, uz katras bildes uzsēdinām joslu ar cipariņiem:

3. solis – izmantojot to pašu ImageMagick, katrām 2 blakusesošām bildēm ģenerējam staprkadru, lai gala filmiņa sanāktu plūstošāka:

4. solis – izmantojot mplayer sastāvā ietilpstošo mencoder, bildes katrā atsevišķajā mapē pārvēršam nekompresētā filmiņā.

Tālāk visas mazās filmiņas, pa vidu saliekot uzrakstus, tika sakabinātas kopā. Iegūto 2.4GB nekompresēto failu sakompresēju ar xvid kompresoru un galā ieguvu jauku, 35MiB smagu filmiņu. To tad arī demonstrējām universitātē un visiem ļoti patika.

Laiciņu atpakaļ izskatīju diskus, kas mētājas pa skapi. Tur bija liels bardaks – diski bez vāciņiem, nepareizos vāciņos, tukši vāciņi, maz uzrakstu. Un tad visus diskus pēc kārtas liku kompītī un tos diskus, kuros bija dziesmas, bildes vai datu rezerves kopijas, kopēju uz datoru. Datu rezerves kopijas (visādi veco laiku dokumenti, iesāktās programmas) nokopēju, lai ierakstītu uz DVD. Savukārt ar dziesmām un bildēm ir tā. Patlaban manu cieto disku pa lielākai tiesai aizpilda filmas. Daļa dziesmu un bilžu ir uz cietā diska, bet daļa ir arī kompaktdiskos. Bet, ja padomā, daudz saprātīgāk būtu visas dziesmas un visas bildes glabāt cietajā diskā (bildes drošībai arī uz diskiem, bet tas tā). Toreiz, kad man bija 6GB cietais disks, dziesmas un bildes vajadzēja rakstīt diskos – lai vispār kaut kā varētu sarūmēties. Tagad tās aizņem nelielu daļu no maniem 240GB plašumiem un ir diezgam muļķīgi rakstīt diskos, iestumt skapja dziļumā un no datora izdzēst.

Tātad, par dziesmām. Ierīkoju mapi “mp3”, zem tās “albums”, “va”. Zem “albums” iet pilnie albumi, zem “va” – atsevišķās dziesmas lielā čupā. Būtu labi, ja varētu pilnīgi visas dziesmas mest vienā mapē, t.i. – failu sistēmas līmenī nekā nešķirot, jo visa šķirošanai nepieciešamā informācija jau ir failu ID3 tagos. Tāpat, failu nosaukumiem nevajadzētu būt nozīmei – jo dziesmu nosaukumiem jābūt tagos. Kad failu pārlūki sāks piedāvāt kaut kādas uz dziesmu tagiem balstītas “virtuālās mapes”, tad tā arī būs jādara – jāmet visu vienā lielā mapē.
Tātad, ieguvu mapes “albums” un “va”. Ja ar “albums” vēl apmēram skaidrs, kas katrā mapē iekšā, iekš “va” valdīja pilnīga nekārtība – katrai dziesmai nosaukums savā stilā (“01_name_artist.mp3”, “artist_name.mp3”, “TRACK01.MP3” un tā tālāk), dažām tagos viss ar lielajiem burtiem, dažām tagu vispār nebija, daudzas dziesmas atkārtojās vairākas reizes. Devos uz gnomefiles.org apskatīties, kādas programmas dabūjamas dziesmu tagošanai un nonācu pie EasyTAG. Izrādījās, ka šai programmai ir galīgi nejēdzīga saskarne. Un, strādājot reizē ar vairākiem tūkstošiem failu, tā bija lēna. Vienu lietu man ar viņu izdevās izdarīt – dziesmas “va” mapē, kam ir ID3 tagi, pārsaukt formā “artist – title.mp3”.
Tālāk uzgāju MusicBrainz projektu. MusicBrainz serviss, līdzīgi kā pazīstamie CDDB un FreeDB, palīdz tagot dziesmas. Tikai, tā gudrāk. CDDB, FreeDB māk atpazīt pilnus albūmus – viņi paņem visu albūma dziesmu garumus, no tiem izrēķina kaut kādu čeksummu un pēc tās identificē albūmu. Ja man pietrūkst viena dziesma, vai viņai ir nepareizs garums, – nekā. MusicBrainz savukārt savu čeksummu būvē atsevišķiem failiem, analizējot to pirmo 30 sekunžu audio informāciju. Sanāk, ka MusicBrainz man dažkārt spēs atpazīt dziesmu, par kuru es pats nezinu, kas tā ir.

Nākamais atklājums, pie kura arī apstājos, bija amaroK mūzikas spēlējamais. Vai, drīzāk jāsaka, amaroK mūzikas klausīšanās vide. amaroK ir KDE programma, un es, kā jau kārtīgs GNOME lietotājs, pie KDE programmām ķeros tikai galējas nepieciešamības gadījumā. Bet amaroK man iepatikās. Viņš rāda skanošajām dziesmām disku vāciņus, piedāvā līdzīgas dziesmas no manas kolekcijas, rāda dziesmu vārdus un informāciju par izpildītājiem no Vikipēdijas. Ļauj darboties ar pleilistēm (ir tāda “Suggested Songs” pleiliste, ko viņš pats veido), rāda vizualizācijas, runājas ar last.fm, ir kontrolējams attālināti no pārlūka, ļauj iekonfigurēt globālos karstos taustiņus, runājas ar MusicBrainz servisu. Un smuks splash screen.

2003. gada beigās es ierados Sviesta Cibā. Pirms tam man bija cu.eclub.lv. Atskatoties tālākā pagātnē, vēl senāk mana lapa bija uz times.lv, un pavisam sen uz world.lv. Un pavisam pavisam sen uz angelfire.com. Bet, tātad, ievācos Sviesta Cibā. Sapratu, kā strādā S1 stilu sistēma un pārnesu stilu no vecās lapas. Uztaisīju arī stilu S2 sistēmā. Un vēl es, protams, lielā labpatikā vēroju, kā lēnām aug SC draugu skaits. Un ar lielu prieku lasīju katru saņemto komentāru. To es daru tagad arī, protams. Bet lūk, padzīvojoties cibā, pamazām tika apzinātas tās robežas. Pa laikam uzdūros uz kā tāda, ko gribētos, bet nevar dabūt. Piemēram, tagu karināšana pie rakstiem parādījās gluži nesen. Rakstus nevar kārtot pa kategorijām (doma uztaisīt cibas lietotāju katrai rakstu kategorijai, bet kaut kā tomēr no tās atteicos. Bet tā radās lietotāji cu_p, cu_v un cu_f). Ciba drošības apsvērumu dēļ neatļauj Javascript kodu lapas tekstā – līdz ar to nevar dabūt apmeklētāju skaitītājus, bildītes no flickr un tamlīdzīgus niekus. Vēl man ļoti gribējās savus dienasgrāmatas ierakstus rakstīt textile pierakstā, nevis plikā htmlā.

Laikam ritot, arvien biežāk prātā spēlējos ar domu ierīkot savu žurnālu – savu savu savu. No vienas puses, savs žurnāls skaitās tā kā nākamā attīstības pakāpe pēc ierindas cibiņa. No otras puses, dikti negribējās pamest komentētājus, ikdienā lasīto draugu lentu un savu vietiņu diženajā cibā. Var tēlaini salīdzināt ar pārcelšanos no kopmītnēm (kur visiem viena duša un tualetes no rītiem aizvemtas, bet toties sabiedrība) uz māju meža vidū. Tad es domāju taisīt zelta vidusceļu un ierīkoties tā – turēt savu dienasgrāmatu kā pieklājas, bet dienasgrāmatas ierakstus transportēt arī uz cibu, un komentēšanos vest cibā.

Sākumā likās, ka tādu dienasgrāmatas dzinēju, kas mācētu sadarboties ar cibu, būs jāraksta pašam. Jau pēc dažu rindiņu uzrakstīšanas skaidri jutu, ka nemūžam nepietiks pacietības visu sataisīt skaisti un labi līdz galam. Sākumā pameklēju, vai šāda sinhronizācija nav jau kādam dzinējam gatava uztaisīta, bet nekas neatradās. No dienasgrāmatu dzinējiem man pieredze bija bijusi ar diviem – WordPress un Textpattern. Ar Textpattern man bija sanācis darīties drusku vairāk un iespaidi bija bijuši gluži labi. Tāpēc nolēmu izpētīt, cik sarežģīti būtu sajūgt Textpattern kopā ar Sviesta Cibu. Izrādījās – neticami vienkārši. Izmantojot Textpattern sastāvā ietilpstošo Incutio XML-RPC bibliotēku, dienasgrāmatas ieraksta aizsūtīšanai uz SC nepieciešamais kods (ar visu rokas kratīšanas autorizāciju) ir apmēram tik īss:

$wl_client = new IXR_Client(LJ_URL);
$wl_client->query('LJ.XMLRPC.getchallenge');
$challenge_data = $wl_client->getResponse();
$magic_key = md5($challenge_data['challenge'].md5(LJ_PASS));
$fixed = str_replace('\\ n', "\ n", $Body_html);
$fixed = str_replace('\"', '"', $fixed);
$lj_data = array(
  'username' => LJ_USER,
  'auth_method' => 'challenge',
  'auth_challenge' => $challenge_data['challenge'],
  'auth_response' => $magic_key,
  'event' => $fixed,
  'lineendings' => 'unix',
  'subject' => $Title, 
  'security' => 'public',
  'year' => $year,
  'mon' => $month,
  'day' => $day,
  'hour' => $hour,
  'min' => $minute,
  'props' => array('opt_preformatted' => true)
);
$wl_client->query('LJ.XMLRPC.postevent', $lj_data);
$resp = $wl_client->getResponse();
$message = '';
if (array_key_exists('faultString',$resp)) 
  $message = 'LJ problem: '.$resp['faultString'];

Patiesībā labojumi gan ir drusku garāki (bet šī ir tā būtiskākā daļa), un vēl nav pilnībā pabeigti. Piemēram, man vajadzētu, bet nav sataisīts, ka, ja ieraksta kategorija ir “Dzīve”, tad ieraksts aiziet uz SC lietotāju “cu”, bet, ja kategorija ir “Filmas” – tad uz lietotāju “cu_f”. Un ja kategorija tiek mainīta, tad ierakstam arī jāpārlec.

Tālāk bija jāieimportē ieraksti no cibas jaunajā Textpattern dienasgrāmatā. No cibas var eksportēt ierakstus CSV un XML formātā, bet tikai pa vienam mēnesim. Krietnu laiku klikšķinājos un dabūju čupu ar XML failiem. Tālāk uzrakstīju mazu PHP skriptiņu, kas iet cauri šiem failiem un sadzen tos Textpattern datubāzē. Ar otru, līdzīgu skriptu tur tika sadzīti arī raksti no cu.eclub.lv.

Tad ķēros pie “Pimp my Textpattern”. Ar “dizaina” taisīšanu man galīgi nevedās, tas ar nedēļu atstarpēm tika taisīts un pārtaisīts, bet nekas prātīgs nesanāca. Tagad jau arī – nu tā. Mērkaķi ir nosperti no flickr.

Pieliku dažus Textpattern spraudņus (textpattern.org to ir lērums, tikai retais gan liekas noderīgs) – lai kategoriju nosaukumos rādītos garumzīmes, lai būtu lauciņš, kurā ierakstīt Technorati tagus. Par tagiem man nav skaidrība – mani ieraksti ir latviešu valodā – tad tagiem būtu jābūt latviski (“dienasgrāmata, internets”) vai angliski (“blog, internet”)?

Lūk tā. Tiesa, pārvākšanās procesā bija daudz galvas sišanas pret sienu, bet bija arī viss kas interesants.

Tarā!

Es labprāt izstāstītu gari un plaši, kā te tagad viss ir sataisīts, bet man pēc pusstundas ir mašīnorientētā programmēšana. Tāpēc pastāstīšu tikai pašu svarīgāko, – to, ko galīgi vairs nevaru noturēt pie sevis.

• Manu dienasgrāmatu tagad darbina Textpattern (re, kā izskatās )
• Ieraksti tiek paralēli transportēti uz Sviesta Cibu, izmantojot Cibas XMLRPC iespējas
• Komentāru saites ved uz Cibu un komentēšanās notiek tur, kā senāk

Vakardien, braucot mājās, nevarēju atturēties no kārdinājuma paslidināties pa apledojušajām virsmām pie Uzvaras pieminekļa. Un tā, varat apsveikt "Akmentiņš lec!" ar pirmo pārsisto kameru! Bet, kā zināms, kārtīgs saimnieks ratus taisa ziemā un kamera jau ir nomainīta un esmu laimīgi ticis darbā.

Reiz, laukos, es atkal braucu pie vecmammas un vecpapa pēc piena. Viņu māja ir kādus 2km no mūsējās. Viņu mājai ceļš iet garām (nevis ir viens iebraucamais ceļš) un pa to ceļu pa laikam kāds pabrauc garām. Tā kā ceļš ir ļoti tuvu mājai, viņi visādi mēģina satiksmi pa to ierobežot. Ceļa abos galos ir "iebraukt aizliegts" zīmes. Pie mājas uz ceļa ir traktora riepa - tās dēļ braucējiem nākas piebremzēt. Reiz paps pat uzcēla barjeru pār ceļu. Tās pašas dienas vakarā, tumsā, tajā barjerā ielikās viens mopēda braucējs.

Tātad, skaisti un eleganti ieripināju māmiņas mašīnīti pagalmā un gāju iekšā apsveicināties. Šie abi sēž virtuvē un lokās smieklos. Dauza dūri pret galdu un smej vienā gabalā. Kad viņi beidzot nomierinājās tā, ka var parunāt, vecmamma pastāstīja, par ko bijuši tie lielie smiekli. Tātad, abi sēdējuši virtuvē un dzirdējuši tuvojošās mašīnas troksni. Vecmamma teikusi - "atkal viens ērzelis nesas!". Un, kad es, iekšā nākot, gāju garām virtuves logam, paps esot teicis - "re ku tas ērzelis nāk iekšā".

Bildē augstāk ir pagalma panorāma (var spiest virsū lai dabūtu lielāku). To es sabildēju vienā citā piena braucienā. Tur izskatās, ka var redzēt divus ceļus, bet tas ir viens, pilnīgi taisns ceļš.

Vakardien uzinstalēju lidošanas simulatoru FlightGear. Iemācījos pacelties, lidot taisni, taisīt pagriezienus un, nu, puslīdz kontrolēt sevi gaisā. Visu ko interesantu uzzināju un izmēģināju. Tātad, pacelšanās. Ieslēdzam motoru, paceļam apgriezienus līdz zaļajai zonai. Nolaižam lielās spārnu klapes (nezinu, kā pareizi sauc) uz pirmo pakāpi. Stūrējam priekšējo ritenīti, lai lidmašīnu nevelk pa kreisi (lidmašīnu sākumā pa kreisi velk propellera radītā gaisa plūsma). Pie 40 mezgliem, priekšējo ritenīti paceļam no zemes un turpinam stūrēt ar asti. Ritenīti jāpaceļ, jo tas nav paredzēts lieliem ātrumiem. Neļaujam pakaļējiem ritentiņiem pacelties necik tālu no zemes - lai vēja brāzmas gadījumā būtu mazāks kritiens. Pie 65 - 70 mezgliem ceļam gaisā.

Kā pareizi jāizslēdz - nevis vienkārši ar aizdedzes slēdzi, bet, - sākumā galīgi izvelk gāzes kloķi, lai būtu ļoti mazi apgriezieni, tad dod motoram iekšā vairāk gaisa, līdz tas no nepareizās gaisa/degvielas attiecības noslāpst. Tad izslēdz aizdedzi. Atšķirībā no vienkāršas izslēgšanas, šādi motorā paliek mazāk nesadegusi degviela un tas ir ļoti labi. "Dzīvē izmēģināju" arī tā saucamo stall - kad lidmašīnas ātrums nokrītas zem kaut kādas noteiktas robežas. No tā ir divi ļaunumi - eleroni kļūst neefektīvi (lidmašīnu var sasvērt, bet grūti pagriezt. Ja jāmaina virziens, nākas lietot to astes stūri) un tiek zaudēts augstums - gāžas lejā. Glābšanās ir šāda - zemā augstumā atliek tikai mēģināt pēc iespējas veiksmīgāk nosēsties. Lielā augstumā jāpaceļ motora jauda cik iespējams un "jānirst" lejā lai atgūtu ātrumu un, attiecīgi, kontroli pār lidmašīnu. Lasīju šo pamācību.

Mums mājā ir violets putekļusūcējs. Pirkts par kādiem 20 latiem. Paklāju sūkšana ar šo putekļusūcēju ir varen patīkams darbs. Tātad, viņam vads ir ierullēts pašā putekļusūcējā. Vadu izvelk un iesprauž kontaktā. Uz putekļusūcēja ir 2 lielas, ar kāju nospiežamas pogas - viena ir ieslēgšanai/izslēgšanai, otra ir vada ierullēšanai. Vēl korpusā ir ar vāciņu vieta mazajiem putekļsūcēja uzgaļiem - tie nemētājas apkārt un nepazūd. Galvenais uzgalis ir ar ritenīšiem - to var vienkārši ripināt pār paklāju. Saliktā stāvoklī kāts ir īss, bet to var izvilkt garāku. Sūcot var virzīties apkārt pa telpu un putekļusūcējs aiz trubas vilksies līdzi. Korpusam ir ērts rokturis un 2 ritenīši. Vēl visādi sīkumi, ko tagad neatceros.

Lūk, tāda vienkārša lieta - putekļsūcējs, un cik labi viss ir izdomāts un par visu ir padomāts. Ko viņam vispār vēl varētu uzlabot? Varbūt, lai sūcot spēlē mūziku?

Lielākā tiesa salīdzinoši vienkāršo iekārtu ir *tik* pārdomātas un *tik* vienkārši lietojamas. Nu, piemēram, urbis vai tostermaižu cepamais. Bet, kā paliek vairāk podziņu, tā ir gatavs - nevar ņemt un lietot, to iekārtu ir jāapgūst. Piem., televizors vai veļasmašīna. Vai nevarētu uztaisīt kaut kā ar mazāk podziņām? Tā, lai pamācību nemaz nevajag? Lūk, un kroņanumurs ir dators. Jaunajiem to apgūt ir kaut kā vieglāk - klausīties mūziku, spēlēt spēles, sūtīt epastus un draugot - tās jau ir tādas lietas, ko nav jāmāca, vai ne? Bet kā ar to kasti cīnās vecāki cilvēki. Tātad, ja kustina to mazo sūdiņu, tad tā bultiņa kustās līdzi pa ekrānu... Nu tad, ēēē, notēmējam. Un tad jāmēģina tā aši divreiz uzspiest pa pogu. Utt.

Lūk. Protams, kā veicamas tās pamata lietas, ir vienkārši jāapgūst, tur nekā nevar padarīt. Tāpat, kā nevar uzreiz iesēsties automašīnā un braukt. Jāmācās, jātrenējas. Bet skatāmies tālāk - es tātad māku spēlēt spēles, vandīties pa internetu, instalēt programmas, rakstīt dokumentus, ielādēt bildes no sava fotoaparāta un tā tālāk. Bet tagad es gribētu, lai kāds man iemāca, kā tās visas lietas darīt kopā, kā vest savu saimniecību.

Piemēram, kā man būtu jāglabā savi dokumenti? Jāmet visi vienā čupā iekš "My Documents"? Jāšķiro mapēs pēc failu tipiem? Vai labāk šķirot pēc "Darbs", "Skola", "Citi"? Nevar jau zināt, kā es savu dokumentu vēlāk mēģināšu atrast, pēc kādiem kritērijiem gribēšu meklēt.

Ar dokumentiem vēl vienkārši, bet kā man glabāt uz diska ("šķirot") savas miljons dziesmas? Pēc izpildītājiem, pēc gadiem, pēc stila? Vai, kā tagad modīgi, glabāt lielā čupā, bet lietot tagus?

Fotogrāfijas - patlaban es ar viņām daros tā. Piespraužu fotoaparātu, mapē "bildes" uztaisu jaunu mapi ar šodienas datumu nosaukumā, un visas bildes pārkopēju tajā mapē. Izskatu bildes, ja nepieciešams, veicu pēcapstrādi. Tad es dažas bildes uzlādēju uz flickr, dažas uz poga.lv. Dažreiz (pēc kādiem pasākumiem) es ņemu, visu mapi ielādēju foto.apollo.lv. To visu es daru ar rokām. Lietoju kādas 4-5 dažādas programmas. Es nevaru pieslēgt fotoaparātu un uzspiest uz pogas "Distribute to friends".

Tad, tālāk, visi tie tīmekļa servisi. Sāku izplūst, mēģināšu tā īsi - ir lērums ar servisiem. Bilžu rādīšanai, draudzēšanās un iepazīšanās, dienasgrāmatu rakstīšanai, jaunumu lasīšanai. Utt. Kurus no tiem visiem man būtu jālieto? Un, galvenais, kā? Un kā viņi mācēs draudzēties ar programmām manā datorā? Piem., es no f-spot varu uzlādēt bildi uz flickr, bet uz poga.lv nevaru. No Rhythmbox skanošās dziesmas reģistrējas iekš last.fm, bet no Muine skanošās - nereģistrējas - nav atbalsta. Windows pasaulē ir tāda pati jezga. Saskaiti, cik soļos var, piemēram, izdrukāt e-pastā saglabātu arhivētu dokumentu. Mums te ir gīku paradīze - var ņemties un izmēģināt, kas ar ko sader un kombinējas, kas nē.

Būtu jauki, ja nebūtu jālauza galva, jātērē laiks ar kombinēšanu un izmēģināšanu; būtu jauki, ja varētu par to visu nedomāt un koncentrēties veicamajam uzdevumam. Tātad, ko es īsti ar visu šo gribēju pateikt? Nu jā - ka būtu jauki, bet vēl nav. Microsoft savā jaunajā operētājsistēmā vairāk darās ar failu metainformāciju, interneta aplikācijas arvien vairāk runājas savā starpā izmantojot visādus API un viss iet uz labo pusi. Bet, lēni, lēni. Lielu daļu cilvēku diemžēl gluži labi apmierina viņu *Programmas* un viņu *Faili*. Es nevaru sagaidīt, kad varēšu datoru lietot tikpat vienkārši kā, nu, piemēram, āmuru. Nedomājot, aiz kurienes viņu vispār var satvert un kā ieslēgt naglu sišanas režīmā, bet domājot - kā labāk uzsist.

Nesen rakstīju par mūzikas spēlējamā kontrolēšanu no telefona. Toreiz solīju savu uzrakstīto skriptu sakārtot un uzskaistināt un tad publiskot. Nu, te tas ir.

Šodien skatīju bildes pogā un gudroju, - pogā jābūt maniem paziņām, kurus es vienkārši neesmu atradis. Ja atrastu kādu, tad caur viņa draugiem atrastu citus, tad vēl citus un tā tālāk. Kā draugiem.lv, kad tas nesen bija parādījies, lietotāju vēl bija maz un draudzības saišu pavisam maz. Uz labu laimi klikšķināt pa lietotājiem ātri apnika, tāpēc tika uzrakstīts un izdarbināts 40 rindu pitona skriptiņš, rezultāti salādēti elektroniskajā tabulā, sakārtoti un caurskatīti. Izrādījās, ka pogā ir knapi 1600 lietotāji. Un starp tiem nesanāca pamanīt nevienu jaunu paziņu. Toties, par ko sākumā nemaz nepadomāju - esmu sev sataisījis reklāmu - visiem 1600 lietotājiem vajadzētu uzrādīties, ka esmu skatījies viņu profilu.

Ja interesē, te ir tie rezultāti - kompresēts html, 23kB. Tur ir gan daudz cilvēku vārdu, bet domāju, ka nekādus noteikumus šeit nepārkāpju - tā ir tikai apkopota publiski pieejama informācija.

Ja tā atskatās pagātnē - ar šādu grābstīšanos gar svešiem serveriem jau esmu nodarbojies tīri daudz - reiz mēģināju noskaidrot pašu sociālāko cibiņu un vēl citu reizi - atrast visas cibas kopienas. Toreiz, kad biju draugiem.lv, lādēju pie sevis lielus lēveņus ar lietotāju bildēm. Vēl aizvien turpinu vākt SWH statistiku un tad vēl ir urķu forums. Tam pa ilgiem laikiem pārģenerēju statistiku, - redzam, ka žargonvārdu un pokemonu rakstības lietošanā stabilā vadībā ir Kirils. Sirsnīgi sveicu!

Ja tev ir Ubuntu, lieto Gnome, un QT programmas izskatās nestilīgi, te ir aprakstīts, kā dabūt, lai izskatītos gandrīz kā Gnome (GTK/Clearlooks) programmas un tik briesmīgi neizceltos. Tas ir no Breezy Customization Guide. Tur var atrast vēl šo to noderīgu, piem., kā uztaisīt, lai Firefox formu kontroļi izskatītos glītāki.

Tātad, pirms 3 dienām bija tā - gulēju gultā, skatījos griestos un domāju, cik tomēr forši būtu gulēt gultā un operēt ar datoru. Ienāca prātā pamēģināt uztaisīt, lai no telefona var kontrolēt mūzikas spēlējamo datorā. Biju lējis siekalas par laacz parādīto ControlFreak un gribējās ko līdzīgu.

Manam datoram nav Bluetooth, tāpēc Bemused arī atkrīt. Drusku žēl 20 latu tādam mazam Bluetooth nieciņam. Varbūt kādreiz.

Tātad, pirmais piegājiens. rhythmbox --help atklāj, kā no komandrindas pārslēgt iepriekšējo/nākamo dziesmu, un regulēt skaļumu. Ar ssh port forwarding izlienu caur ugunsmūri, lai pie mana datora varētu pieslēgties no ārpasaules. Uzinstalēju telefonā PuTTY, pieslēdzos pie kompīša, veiksmīgi pārtinu dziesmu. Un tad vēlvienu. Un vēlvienu. Caur SSH, protams, ar datoru var izdarīt praktiski jebko, vienīgā problēma - ļoti neērti telefonā klabināt iekšā tās komandas.

Tarā - otrais piegājiens. Ideja - uztaisīt, lai mūzikas spēlējamo varētu kontrolēt no pārlūkprogrammas telefonā. Izmantojot HTML, varētu ātri un vienkārši uztaisīt krietni ērtāku saskarni par komandrindu. Izpētu, ka Rhythmbox ir diezgan trūcīgas iespējas kontrolēt no ārpuses, bet ar XMMS gan var darīties visvisādi. XMMS turklāt ir pieejami Python bindings, tā ka ar to darboties ir pavisam ērti. Uzrakstu PHP skriptu, kas ļauj pārtīt iepriekšējo/nākošo dziesmu, mainīt skaļumu, rāda fragmentu no dziesmu saraksta izceļot patlaban skanošo un piedāvā "Quick Jump" - ievadot teksta gabaliņu, atfiltrē dziesmas, kuru nosaukumos tas ir atrodams. Ar šo ņēmos sestdien līdz pustrijiem naktī. Toties svētdienas rītā, guļot gultā, atvēru lapu telefonā un slēgāju dziesmas, griezu klusāk/skaļāk un priecājos. Izskatās šādi:

Nākamais solis būtu uztaisīt, lai dziesmu pārtīšanai ir glītas podziņas, skaļumam - skaļrunīša bildīte, visādi rāmīši un pustoņu pārejas - varētu sataisīt, ka izskatītos ne sliktāk kā tas pats ControlFreak. Bet - viss paliktu lēnāks, un, galvenais, dārgāks (dati nāk pa GPRS). Un, negribēsies katru reizi, lai pārtītu dziesmu, vērt vaļā pārlūku. Vajadzētu īstu Symbian programmu, kas labi izskatītos, runātos ar manu PHP skriptu izmantojot kaut kādu protokolu un pēc iespējas izvairītos no liekas datu sūtīšanas.

Un tā, visbeidzot - trešais piegājiens! Uz Symbian ir pieejams speciāls, pielāgots Python - jāpapēta tas. Izrādās ka Nokia SDK strādā tikai uz Windows. Python skriptus, protams, var rakstīt vienalga kur, bet telefona emulators (kurš *ļoti* atvieglotu izstrādes procesu) ir tikai uz Windows. Bez emulatora man nāktos pēc katrām izmaiņām savu Python skriptu kopēt uz telefonu un darbināt tur. Sākumā, kamēr apgūstu sistēmu, gribētos skriptu izmēģināt pēc katras pamainītas rindiņas. Neko darīt, instalēju tos SDK brīnumus zem VMWare darbinātos logos un sāku pētīt. Izlasu, kā Python skriptos veidot vienkāršas lietotāja saskarnes (tādas, kas sastāv no Symbian UI standarta elementiem - popupiem, ievadlaukiem, sarakstiem, izvēlnēm utt). Izskatās varen vienkārši - ar šo problēmu nebūs. Tālāk rodas doma - lai pa tīklu nebūtu jādzenā daudz datu, visu XMMS dziesmu sarakstu varētu kompresētu nolādēt vienā piegājienā un pēc tam ziņojumi starp telefonu un datoru būtu pavisam īsi (nu, "Pārslēdz uz 53. dziesmu" - "Darīts, skan 53. dziesma!"). "Quick Jump" tiešām būtu quick, jo dziesmu filtrēšana notiktu turpat telefonā. Tātad, jāpadomā, kā telefonā efektīvi operēt ar dziesmu sarakstu. Efektīvi - lai neizmantotu daudz atmiņas un neietu briesmīgi lēni. Man patlaban sarakstā ir 3800 dziesmas - dziesmu saraksts aizņem 300K, kompresēts 80K. Lasot tālāk dokumentāciju, izrādās, ka Symbian sistēmā jau ir iebūvēta datubāzes sistēma - ar to runājas izmantojot SQL. Nepārspējami - var taisīt tabulas, rakstīt, atlasīt datus un tā tālāk. Ir visādi datu tipi, ir indeksi. Datubāzes fukcijas ir pieejamas arī manam Python skriptam. Diezgan vāji nodokumentētas (droši vien skatos nepareizajā vietā), tomēr, pacīnoties, drīz vien izdodas uztaisīt savu tabulu un iedzīt tajā dziesmu sarakstu. Un atlasīt filtrējot. Emulatorā atfiltrējas zibenīgi, telefonā neesmu mēģinājis.

Lūk, un tālāk problēma, kas neglābjami rodas ar visiem "projektiem", kam pieķeros. Brīdī, kad būtībā ir skaidrs, kā visu uztaisīt un atliek vairs tikai darīt, tad interese beidzas. Atceros, piemēram, reizi, kad ar entuziasmu drusku pieķēros pie bittorrent klienta rakstīšanas - izpētīju, kādas ir iespējas komunicēt ar pašu pitonā rakstīto bittorrent klientu, uzzīmēju lietotāja saskarni, drusku pamēģināju to no skripta kontrolēt un atmetu ar roku. Agrākā jaunībā bija vēl trakāk - vienu dienu projektēju savu programmēšanas valodu, citu dienu - savu operētājsistēmu. Pa gadiem backup diskos ir savākušies simtu simtiem iesāktu projektu. Skats kā vecā pieputējušā rotaļu istabā - uz grīdas mētājas iekš Delphi rakstīts POP3/SMTP klients, drusku tālāk - paskālā rakstīta zīmēšanas programma, un tad vēl tālāk autosacīkstes beisikā. Te vispār varētu pafilozofēt (sorry tm) - programmēšanā ir tā burvība, ka vari kā bērns spēlēties ar rotaļlietām, konstruktoriem - kombinēt kopā, veidot savas sistēmas. Un nav jau jāpabeidz līdz galam lai jau iztēlē redzētu, kas tur galā būs sanācis.

Nu, varbūt ar šo es saņemšos - pitonā rakstīta, tā programma varētu būt labi, ja pārsimts rindiņas gara.

Šorīt otro reizi ar (vairs ne tik) jauno riteni dabūju trīcošas kājas. Trīcošas kājas ir pēc būšanas par mata tiesu no sadursmes. Nu, it kā jau itin bieži esmu par mata tiesu no sadursmes, bet vienmēr ir tā sajūta, ka situāciju kontrolēju un briesmas nedraud. Ka, ja kas, varēšu paspēt nobremzēt, izvairīties vai apsteigt. Bet, ja sadursme sāk izskatīties neizbēgama, tad pēc tam ir trīcošas kājas. Vārda tiešā nozīmē - nestipras un ļodzīgas. Saka arī, "dabūt aukstas kājas".

Pirmo reizi man "gadījās" pie universitātes. Grasījos ieslīpi pa gājēju pāreju šķērsot krustojumu, pie kura jau stāvēja mašīnas. Brīdī, kad kritu no trotuāra, luksoforā iedegās dzeltenais un no mašīnu starpas manam iecerētajam virzienam tieši priekšā izripoja cits riteņbraucējs. Es biju ieskrējies un gaisā un nebūtu paguvis nobremzēt vai izvairītes. Par laimi viņš mani pamanīja un pasitās sāņus. Tā mums izpalika vārtīšanās krustojuma vidū pie zaļās gaismas. Viss notikums ilga pāris sekundes.

Šorīt, savukārt, bija tā. Pārdaugavas pusē pie Akmens tilta sākuma ir tāda riebīga vieta - mājas stūris, aiz kura ir stāvvieta mašīnām ar izbrauktuvi uz ielas. Es jau no bērnības piesargājos no tādām neparedzamām vietām, jo kā šodien atceros to reizi, kad ar savu pusaudzi taranēju vienu žiguli tieši sānos. Un tā, ripoju ar kādiem 20km/h un jau laicīgi metu skatu ap stūri. Un - viens brauc arī! Un jau pavisam tuvu. Vai nu mani neredzēja vai ignorēja, bet katrā ziņā nebremzēja. Instinktīvā/refleksīvā reakcija tūlīt bija bremzēt. Pa slapjo asfaltu es būtu nošļūcis mašīnai tieši degungalā, bremzes atlaidu. Tas bija ļoti ātri - mašīnai priekšā izripo mans priekšējais rats, tad jau esmu priekšā visā garumā un esmu tik tuvu, ka varētu ar kāju pa numuru iespert. Jau gaidu, kāda būs tā sajūta, kad manu pakaļējo ratu "maigi pastums uz priekšu". Laikam jau tomēr vadītājs/-a sabremzējās, jo tā arī neko nesajutu un krietnā šokā aizripoju tālāk. Atkal - nieka 2 sekundes, pēc kurām nevarēju nomierināties visu atlikušo ceļu.

Fear and loathing in osnews! Nē, labāk: Commenting spree!

Pārpratumi, apsaukāšanās, drosmīgi un smieklīgi apgalvojumi, - tas viss OSnews rakstā ar daudzsološi skandalozo virsrakstu 'Unix Beats Windows' - Says Microsoft! par MS eksperimentālo operētājsistēmu Singularity. Bet tā jau tur viņi visu laiku dzīvojas.

ZDNet trolli izlaidu, izskatīju pašu pirmavotu - An Overview of the Singularity Project. Palika sevis žēl un pārņēma skaudība. Vienā 40 lapu dokumentā, kuram apmēram pusstundā pārskrēju pāri, bija apmēram tikpat visa kā, cik universitātes kursā "Operētājsistēmas", ko pasniedz M. Treimanis. Tam pasniedzējam ir apbrīnojams talants ilgi runāt, gandrīz neko nepasakot. Viņa universālie paņēmieni ir "bet šim mums šajā kursā laika neatliks" un "bet to jums mācīs maģistratūrā". Par ko es, sasodīts, maksāju?