Jauka multene. Sākumā domāju, - nekas tur labs nebūs, plakātā liels sarkans vīriņš, droši vien, ka Spaidermena klons. Jo tālāk skatījos, jo vairāk patika. Ja jums ir mazi bērni vai jūs paši esat mazi bērni - šī būs pašā laikā. Veselīgs skatījums uz visu to supermenu, spaidermenu, ultramenu utt. padarīšanu, forši joki, un, tā, (bērnu multeņu standartos) gaumīgi.
http://imdb.com/title/tt0317705
2004. gads noslēdzies, jāsaskaita, cik filmas īsti esmu noskatījies.
Janvāris - 16 (sesija, haļava, daudz brīva laika)
Februāris - 11
Marts - 11
Aprīlis - 4
Maijs - 10
Jūnijs - 12
Jūlijs - 17 (sesija aiz muguras, dodam vaļā)
Augusts - 11
Septembris - 10
Oktobris - 8
Novembris - 10
Decembris - 4
Pavisam kopā sanāk - 124. Ja par vidējo garumu pieņemam pusotru stundu, sanāk 186 stundas jeb 7,75 dienas, jeb, vairāk kā nedēļa no vietas. Berzēju acis un domāju - opā.
Protams, šajā dienasgrāmatā nav ieraksta _ikvienai_ filmai, ko esmu noskatījies attiecīgajā laika periodā. Dažas filmas tik ļoti neiepatīkas, ka izslēdzu pusratā un nodomāju - nu nē, šī ierakstu nav pelnījusi. Dažām ierakstu nav tāpēc, ka skatītas mājās pa TV, pie draugiem vai citur, paiet laiks, aizmirstās, un tad ir slinkums ierakstīt. Tādas ir piem., "Green Mile" un "Catch Me If You Can". Un par dažām vienkārši aizmirstās. Un dažas, piem., latgaliskā "Thursday", šeit galīgi neiederas. Tā lūk.
PS. Rakstīju un atcerējos, - esmu aizmirsis ierakstīt par "The Incredibles". Tūlīt, tūlīt.
IMDB saka, ka komēdija/romantika, bet nē, tur viss ir viena romantika. Atšķirībā no Lost and Delirious, kur visa problēma bija mīlestība bez nākotnes, te tiek būvēti visādi mīlas daudzstūri. Droši vien, ja būtu īstais garastāvoklis, liktos varen labi, bet, nobriedis uz trulu komēdiju, jutos diezgan vīlies.
http://imdb.com/title/tt0304377/
Forša multene. Apmēram tāda paša labuma kā Ice Age, Monsters Inc. Par nāvēm nolemtām vistām, kas izglābjas. Par citu nenovērtēto vistu-varoni, un romantika tur arī, protams, ir.
Vārdnīca gan ir dikti nabadzīga
Тотиес ар криеву буртием раиžу нав.
Šajā notikumā man nebija tā "laime" būt klāt, to man atstāstīja māsa. Tas bija pagājušogad, liekas, vasarā, siltā dienā.
Mana māsa noorganizēja, ka brāļi atbrauc uz Rīgu un paciemojās pie viņas. Pastaigāt pa Rīgu, paskatīties, kā māsa un es dzīvojam, nu un tā. Papildus bonuss bija braukšana ar vilcienu - viņi, neticamā kārtā, vēl nekad nebija braukuši ar vilcienu. Ciemošanās ritēja veiksmīgi un galu galā bija atkal jādodas mājās. Dīzeļvilciens Rīga - Lugaži, jāveļas ārā Valmierā.
Māsa arī brauca, jo vienus tos paviānus nevar laist, aizbrauks uz Strenčiem. Vilcienā nav bijis daudz pasažieru, viņi sēdējuši mazajā vagoniņā pie lokomotīves un bijuši tajā vienīgie. Viss gājis labi, bet, necik ilgi un vienam brālim sācis gribēties pa vieglajām darīšanām.
Tualeti nav varējuši atrast, brālis sēdējis vagonā un cieties. Bet laiks gājis un spiediens kļuvis arvien nepanesamāks, līdz palicis galīgi neizturams. Esot bijusi sulas paka vai limonādes pudele vai kas tamlīdzīgs, un radusies brīnišķā doma darīšanas nokārtot tajā. Delikāto lietu veikt vagonā, kur jebkurā brīdī kāds var ienākt, nav bijis pieņemami, tā nu atjautīgie bērni ir nolūkojuši kontrolieres skabūzīti.
Brālis paņēmis pudeli un devies uz šo pašu skabūzīti. Pēc brīža atgriezies - pamatīgi nošķiedies. Slapjas rokas, visa priekša, bikses, pilošs brālis. Pudele palikusi kontrolieres "kupejā". Sākumā viss esot gājis normāli, bet tad, vai nu pudele tapusi pilna, vai sācis iet sāņus, bet nu kārtīgi esot šķiedies. Rokas noslaucīja, sameklēja tukšu maisiņu un gāja pakaļ atstātajai pudelei. Kupejā bijis baigs skats - visas malas ar sīkām pilītēm norasinātas. Savākuši pudeli, atgriezušies sēdvietās, un gudrojuši, ko nu iesākt. Bijusi silta diena. Māsa smakas nejūt, bet brāļi esot sēdējuši ar aizspiestiem deguniem un vaikstījušies.
Un tad nāca kontroliere. Šie domājuši - kas nu būs? Viņi vienīgie vagonā, mīzalu smaka un piešķiesta kontrolieres kabīnīte. Kontroliere pagājusies pa vagonu, ielūkojusies savā skabūzī, un aizgājusi.
- tas arī viss. Tālāk brauciens noritējis bez starpgadījumiem, huligānismā nav apsūdzēti, un viss laimīgi. Mātei šis stāsts, viņas pašas labad, nav stāstīts, tur jāpaiet vismaz pāris gadiem, līdz šo varēs atslepenot.
Ziemassvētku vakars
Tika sagatavoti pie mājas, vēlāk uzstādīti ceļgalā par biedinājumu garāmgājējiem
Brāļi izklaidējas
Kareivīgā māsa
Kamēr pozēju pie eglītes, mani nepārtraukti apmētāja (vienu piku pat redzam lidojumā)
Pēteris ņirdza pēdējais
Who's the man?!?
Šorīt pamanīju - atjauninoties uz sirmo ezi, esmu ticis arī pie jaunāka Gimp. Vēlāk spēlēšu spēli "atrodi x atšķirības!", bet jau tagad, tikai apgraizot un samazinot bildi, pamanīju šo to jaunu -
Šo, protams, nevar nepamanīt. btw, oficiālā logo sacensības turpinās
Izgriežot bildi, atmetamais gabals tiek rādīts tumšāks.
Ērtāki save dialogi
Šonakt nekādi skaistie sapņi nebija. Nebija jau arī murgi par cilvēkiem bez galvām utml., bet tālu neatpalika. Pirmais, ko atceros - kaut kam rakstīju garumgaro vēstījumu, apskaidrojot, ka viņam nav izdevies atspiest lejupielādēto arhīvu jo lādēšanas brīdī es esot oriģinālu izdzēsis un, attiecīgi, nolādējies bojāts arhīvs. Murga elementi - šo ziņu es rakstīju uz veca krievu kalkulatora (kuram, no rīta padomājot, nemaz nav burtu taustiņu un burtu ekrāna, uz viņa mācēju uzrakstīt tikai 3763 (apgriežam monitoru kājām gaisā, sanāk EGLE)). Kad apjomīgā ziņa bija uzrakstīta, gudroju, kā viņu nosūtīt/publicēt. Viens nepareizs taustiņš un rakstītais būtu vējā. Sāku rakstīt kalkulatorā adresi, ar domu ziņu un autorizācijas parametrus nodot pašā adresē kā GET parametrus. Tad kaut kas uzspiedās un viss bija pagalam.
Otru vispār nevar nosaukt īsti par sapni. Bija tāda sajūta, it kā mana galva ir Inbox mape un pa to (pa galvu :/) visu laiku maļas un atkārtojas visādi nejauki pasti - bugi, pieprasījumi, todo, "ASAP!" utml. Šajā es vainoju Atmosferix, kas pret rītu sāka spēlēt veselīgam miegam pilnīgi nepiemērotu mūziku.
Un tad vēl daži sīki fragmenti - skatījos uz lapu, kurā kaut kas nav kārtībā ar < un > apstrādāšanu, jo visas birkas bija redzamas. Cik palasīju, - izskatījās pēc uzlauzta un noķengāta inbox.lv - "we haxors 0wned this box", " yoo admins suxx!!!" utt. utjpr.
Nujā, un tādā garā.
Redz, kā pieradums dara savu. Pēc lielā notikuma, sākumā tur nebija nekā. Tad parādījās saites uz diskusijām par to, kas notika. Pēc laiciņa galā tika pieķibināts vēl mazliet. Tad vēl mazliet, vēl, vēl un vēl. Domāju, vairs nav tālu brīdis, kad Coolynx'am pieriebsies labot pliku html failu un, kā fēnikss no pelniem, no kanalizācijas trubas izlīdīs pods.
Reiz sāku rakstīt, vajag palielīties. Salasījos, cik viss vienkārši, un man vairs nav kārpainā kārpucūka, es tagad lietoju sirmo ezi. Nekādas dižas aizķeršanās nebija - atjaunināšanās procesa vidū nosprāga gnome-panel, bet to jau var saprast. Bija neliela ķēpa ar mono, bet, salīdzinoši, nekas liels. Tiku pie f-spot. Ar diezgan pamatīgu cīnīšanos dabūju pie dzīvības Beagle. Pēc varenas čakarēšanās, beidzot puslīdz sāka strādāt Quake 2 tekstmodē. 128x96 tekstmodē izskatījās, ka varētu pat spēlēt. Paspēlēju FuxQuake. Apbrīnojami, ko no tādas 8 gadus vecas spēles var izspiest. Hmm, kas tad vēl. Dienas-nakts cikls apgriezies gandrīz pilnīgi kājām gaisā, naudas nav, darbi uz priekšu lāgā neiet, par sesiju cenšos nedomāt.
Par veiksmīgu policistu, kurš kļūst par banku aplaupītāju. Patika, sajūta, kā skatoties Man on Fire. Patika muzikālais pavadījums. Šis atkal ir patiess stāsts.
http://imdb.com/title/tt0326208/
Šīs filmas notikumi risinās pirms tiem, kas Infernal Affairs (1). Šeit pirmās filmas bosi vēl nav īsti bosi, nu, priekšvēsture. Kā jau tas parasti ir ar "otrajām daļām", pirmā likās labāka, bet skatīties var. Jābriest jau sagatavotajai trešajai daļai.
Skatījos - žanrs - drāma, paskatījos bildes, šaubījos - skatīties vai nē, jo rādījās, ka viegli iegrābties. Noskatījos, - tiešām patika. Mākslinieces biogrāfija - kā viņai neiet ar veselību un vīriešiem.
Rādās, ka šī diena nebūs izdevusies. Biju jau augšā pulksten astoņos - ar neizgulētām acīm un nelāgo garšu mutē. Patlaban ir pieci pēcpusdienā, un atkal nekas nav izdarīts! Ko tad es visu dienu darīju? Uz filmām kāres nebija, braukāju ar mašīnītēm.
Noskaidroju dažādas tiešām būtiskas lietas - otrajā McRae rallijā ir diezgan jānocīnās, lai kaut vai riteni nolauztu, bet ceturtajā, uzliekot bojājumu līmeni uz "ekstrēmu" - kaut kas nokrīt katrā līkumā. Ja mašīnas dzelžus ieloka tā, ka tie skarās pie riepas, riepa pāriet pušu, un pēc kāda laika brauc uz plika diska. Izdevās vienlaicīgi dabūt 2 plikus diskus, četrus neizdodas. Pavisam smieklīgi ir, kad nolauž priekšējo riteni priekšējās piedziņas mašīnai. Un vēl smieklīgi ir, ja nolauž abus viena sāna riteņus. Braucot bez riteņiem, ātrāk sanāk tikt uz priekšu ar semi-automātisko, ne pavisam automātisko kārbu. Utt.
Spēlēju arī GTA Vice City. Uzliku 2 modus. Viens no tiem ir Ultimate Vice City - gandrīz visas mašīnas nomainītas uz mūsdienīgiem superauto (piem. tūļīgs zivju vedamais buss pārtop par BMW X5), parādījušies jauni tilti, abi dvīņu torņi utml. No dvīņu torņa gadījās nokrist un nenosisties. Otrs mods izdara tā, ka visas pilsētas sievietes staigā atsegtām krūtīm. Galvenais varonis Tomijs Verseti pārvērties par pliku sarkanmati. Vārdu sakot, sačakarēta spēle.
Kvalitatīva atpūta - nejēdzīgi nosists laiks, svētdiena kā nebijusi.
Pielaboju tīmekļa kameru - tagad ir glītāks čatiņš, čatotāja vārdu vajadzētu atcerēties cepumā, tiek uzkrāts čata arhīvs, izvākts "motion blur" - kameras vērošana prasa mazāk procesora resursu, bilde tiek atjaunota 2x biežāk - reizi sekundē.
I think that if you want to secretly insult somebody, you should call them a star. People tend to only think of stars in the sense of being refulgent or luminary. I think that the term star could just as accurately be used to imply that you think that the person is a giant ball of gas or hot air. The person being insulted will never guess.
http://mako.yukidoke.org/copyrighteous/reflections/20041118-00.html
Pēdējais laiks sākt rakt bunkuru. Esmu noskatījis vietu mājās, Burtniekos, pļavā pie meža (atzīmēts ar sarkano krustu) -
Rīsu iepirkšanu arī nevar vairs daudz atlikt, jo gan jau drīz vien cenas būs augšā.
Es runāju par 2037. gadu, kad sistēmas, kas laikus un datumus glabā UNIX timestamp formātā, sajuks prātā un domās, ka ir 1970-ais. Par daudzināto 2000. gada kļūdu daudz runāja, bet nekas nenotika. Jādomā, ka 2037. gadā būsim kļuvuši krietni atkarīgāki no visiem šitiem aparātiem kā patlaban. Man liekas, 2037. gads varētu būt tas laiks, kuru Bībelē dēvē par pastardienu.
Pamēģināju savam datoram uzstādīt sistēmas laiku nākotnē - līdz 2037. gadam viss strādāja labi, bet tad, dīvainā kārtā no 2038. gada nokļuvu 1900-ajā (vajadzēja gan 1970-ajā, man liekas).
Man būs 54 gadi.