Kā jau nosaukums vēsta - visa filma par ģenētiski modificētu kukurūzu un topošo vientuļo māti, kas pret to cīnās. Nekā tāda ļoti īpaša, skatīties var.

Galvenā ir Jena Melone - tā pati, kas iekš Saved! un Donnie Darko.

http://imdb.com/title/tt0330175/

Bariņš ar baltajiem iet džungļos meklēt kādas īpašas orhidejas un viņus vienu pa vienam apēd lielas anakondas. Tīri interesanti. Bija gam vairākas neticamas vietas. Piemēram, vienai anakondai nocirta galvu un tā tūlīt sašļuka, palika visā garumā galīgi beigta. Vai tad ar čūskām nav tā, ka bez galvām viņas vēl labu laiku agonijā lokās? Bija vēl citas šaubīgas vietas, bet jau pasen skatījos, neatceros vairs. Drusku traucē paredzamība - viss sižets sastāv gandrīz tikai no tā, ka vienu pa vienam nogalē, un, uz to sagatavojoties, nekādas lielās bailes, šoks utt. nesanāk.

Un, jā, viss iet uz galu, katrai filmai karināt klāt bildes šeit iekš SC tomēr ir liela ķēpa, tāpēc turpmāk likšu tikai saites uz imdb.

http://imdb.com/title/tt0366174/

The LD-50 (lethal dosage that would kill approximately 50% of the population) is 10 grams of oral administration. This is equivalent to approximately 100 cups of coffee, or 50 Vivarin pills. One exceptional case documented survival after ingesting 24 grams of caffeine. The minimum lethal dose of caffeine given intravenously was 3.2 grams.
While coffee drinkers often have caffeine blood concentration of about 1-10 mg/L, a concentration of 80 mg/L is considered lethal.

No šejienes caur šejieni.

Lasīju, lasīju (dzerot rīta kafiju), palika dīvaini. Lieliski atceros šīgada pavasari, kad vienā naktī piebeidzu vareno kursa projektu. Uzsildīju daudzas krūzes ar ūdeni un izdzēru ļoti daudzas krūzes ar kafiju. Acis bija platas kā spoles un produktivitāte, par spīti visam, bija apbrīnojama, bet, septiņos no rīta, ja izdzertu vēlvienu krūzi, izvemtu visu ārā. Riebīgi atcerēties.

Lūgšanā saliktās rokas nostrādāja un tramvajs apstājās.

Senāk es domāju, ka filmējot vai fotografējot "zūmošana" - attēla pievilkšana tuvāk - dod tieši tādu pašu efektu, kā pieiešana tuvāk ar kājām.

Ar laiku sāku palikt aizdomīgs - pirmkārt, krita acīs, ka fotogrāfijas, kurās izmantota tālummaiņa, jūtami atšķirās no tām, kurās nav - pirmās izskatās visai nedabiskas, plakanas, attēlā redzamās lietas ir it kā sastumtas kopā vienā dziļumā.

Bez tam mani uzmanīgu darīja lielie apraksti un garie spriedelējumi par 28mm lēcām, 50mm lēcām utt. Ja vienīgā atšķirība starp tām lēcām būtu tas, ka caur vienām viss izskatās tuvāk un tumšāk - tad taču tik gari un plaši par viņām nerunātu. Un tie termini - Wide un Telephoto. Tur bija jābūt kam vairāk.

Un tā nu vakar spēlēju Doom2 uz svaigi nokompilēta Doomsday dzinēja, eksperimentēju ar daudzajām grafikas iespējām un uzskrēju uz parametra FOV - Field Of Vision - skata platums grādos. Mainot šo parametru no galīgi mazām vērtībām - ~10 grādiem līdz maksimumam - 179 grādiem un redzot, kā izmainās skatījums uz pasauli, pamazām nāca apjausma.

Uzskatāmībai sagatavoju mazu bildīti.

Bildītē - es vēlos iemūžināt to puķīti, kas atrodas zaļganajā stāvajā taisnstūrī. To var izdarīt ar abiem mazajiem fotoaparātiņiem, turklāt, var panākt, ka puķīte abās iegūtajās bildēs būs vienādā lielumā - attālākajam fotoaparātam ar lēcu kustināšanu jāpanāk, ka skata lenķis samazinās. Tomēr, viegli redzēt, no abiem fotoaparātiem iegūtās bildes nebūs vienādas - vienā būs 2 puķes, otrā četras.

Šo atklāsmi vajadzēja pārbaudīt arī dabā - lai nesanāktu liels kauns ķļūdas gadījumā. Noliku uz galda krūzi un 2 glāzes -

Ne krūzi, ne glāzes nekustinot, uztaisīju 2 fotogrāfijas - vienu, izmantojot 3x zoom, un otru - bez zoom. Lai krūzīte abās fotogrāfijās būtu vienā izmērā, otrajā fotogrāfijā fotoaparātu piebīdīju tuvāk - tāpat kā zīmētajā ilustrācijā. Rezultāti -

Tas, ka tālummaiņa != pieiešana tuvāk, ir diezgan acīmredzami, bet kaut kā nebiju aizdomājies. Vidusskolā fizikā optikā būšu laikam gulējis.

Mierīgo darbošanos iztraucēja modinātāja zvans. Laiks gulēt.

Iekš GNOME Hacks izlasīju, kā savas darbvirsmas vietā dabūt ekrānsaudzētāju. Izskatās iespaidīgi -

Esmu arī ticis pie jaunām, simpātiskām ikonām - Glossed. Paraudziņš -

(Nepacietīgajiem - šeit)

Vecajos labajos laikos reiz tiku uztaisījis Radio SWH Statistiku. Tika uzkrāta informācija par SWH spēlētām dziesmām un pēcāk visādi apstrādāta -

• Visvienkāršākais - pēdējās 20 spēlētās. Šis bija pieejams arī wml formātā
• Topi - kopējais, pēdējās nedēļas, pa stundām (varēja viegli redzēt "nakts dziesmas" un to, kāda vienveidība skan 16.00 - 18.00)
• Skatījumi pa izpildītājiem - kādas katra izpildītāja/grupas dziesmas ir pārstāvētas SWH
• Bija arī glīti grafiki, kuros uzskatāmi redzams, kā dziesmas popularitāte strauji uzaug un tad pamazām atkal noplok.

Varbūt bija vēl kas, droši neatceros. Apmeklētāji nāca diezgan cītīgi (lieli bari no google.*), bija pat raksts Mikseris.lv. Brīdī, kad colt.lv nogrieza savus pakalpojumus haļavšķikiem (pareizi darīja), visa dižā statistika pazuda. Pēc tam nereti esmu iedomājies - bija labi, vajadzētu atjaunot. Pāris dienas atpakaļ saņēmos, un izdarījo TO.

Vēl nav uztaisīts viss, kas bija agrāk - jo vēl nav iekrāts gana daudz datu. Ir šādi tādi uzlabojumi "tehnoloģijā". Iepriekš db tika izmantota viena vienīga tabula. Gandrīz visas atlasases saturēja GROUP BY. Tagad ir 3 tabulas un indeksi vajadzīgajās vietās - lēnāki INSERTi, ātrākas atlases (cerams). Rādāmo datu atlase ir labi atdalīta no formatēšanas un rādīšanas - nav tāda miskaste, kā agrāk.

Tātad - laužam.

Šajā nedēļas nogalē ar riteņiem braukājām Valkas apkārtnē. Bildes oriģināls arī gana labs.

Illumine meklēja filmas ar pēcsajūtu, - lūk, kur viena ir. Vēl tagad ir pēcsajūta, nākošajā dienā pēc noskatīšanās. Filmas pamatā īsts notikums. Filmēšana esot notikusi ar īstām haizivīm, nav izmantoti specefekti. Un aktrisei arī dzīvē ir ļoti bail no haizivīm.

Līdzīgākā, ko esmu redzējis, ir Deep Blue Sea, bet tur viss bija citādāk. Bija pārāk nereālistiski, lai patiešām iejustos gaisotnē, lai būtu bail. Turpinot tēmu, laikam būs jāmeklē un jāskatās Jaws.

Par haizivīm - sen sen pa TV kādā raidījumā teica - ir lielāka varbūtība, ka tevi nospers zibens, nekā, ka tevi apēdīs haizivs. Lielā atšķirība ir, ka, pat ja atrodies pamatīgā negaisā, varbūtība, ka iespers, nav nekāda lielā (ja vien neturi rokā zibensnovedēju - lietussargu utml.) Ja esi haizivju barā, ir krietni citādāk.

Varbūt par daudz sareklamēju, bet man tiešām patika atstāja iespaidu

Jā, beidzot es atkal varu pus' pa zemi, pus' pa gaisu braukt pa pilsētu. Šodien beidzot dienesta viesnīcas pirmā stāva flīzes ir gana piekaltušas, lai pa tām varētu aiziet uz riteņu telpu un dabūt savu brīnumu dienasgaismā. Slapjumā un mitrumā bija krietni sasmērējies -

Man vakar tika atvestas 3 atslēgas un jauna kamera, pumpis arī darba gatavībā - varēju ķerties pie kameras nomaiņas.

Kā jau tas dzīvē notiek, negāja gluži kā plānots. Izrādījās, ka ne ar vienu no atvestajām atslēgām ratu noskrūvēt nevar - "kā man neiet!". Braukt ļoti gribējās. Aizgāju uz T-Market, bet tur, kā jau varēja sagaidīt, atslēgas nevarēja nopirkt. Blakus T-Market ir kāds autocentrs, tur pārdevējs man notirgoja īsti monstrozu atslēgu -

Viņa maksāja 6 latus, bet man tiešām ļoti gribējās braukt. Lieki piebilst, šī atslēga arī nederēja (17/19, man laikam vajag 15. vai 16. izmēru). Negribējās padoties, nācās improvizēt.

Sākumā mēģināju izmantot alus pudeles korķīti, tad ņēmu talkā dakšiņu, un dabūju to ratu nost. Un pēc kameras nomaiņas atkal virsū. Turieties!

Sataisīju īsto atmosfēru, - nakti, tumsu, vienatni, skaņu sev tuvumā - un bija tā nekas.

Netika parādīts, kā visa zombēšanās sākās - vienā naktī pēkšņi viss gāja vaļā. Likās diezgan muļķīgi, ka cilvēki gudroja - kā gan vīruss izplatās - katram bērnam taču zināms, ka pa zombiju paliec, ja tev iekož zombijs. Filmas varoņiem būtu vietā pajautāt "Kas, Resident Evil neesi redzējis?!?". Ka jāšauj tieši galvā - arī pašsaprotami.

Pēc tam tūlīt ķēros pie "Shaun of the Dead" - šīs pašas filmas parodijas, bet nevarēju noskatīties, bija diezgan nesmieklīgi.

Action. Pēc visām izdarībām, cēlajiem žestiem, uzsvērtajiem "vecais rūdītais vecis atmaigst un paklausa sirdij" ļoti atgādināja Brūsa Vilisa filmas, tikai, patika vairāk. Interesantas idejas, kā dažādot cilvēku nogalēšanu.

Vienu puisi zinām no Van Wilder. Šeit viņš pats bija Vens Vailders. Sižets ļoti sarežģīts un samudžināts - abi puiši iekāro TV reklamētos hamburgerus un dodas pēc tiem. Ceļā viņiem atgadās dažādi brīnišķi piedzīvojumi. Beigu beigās, apēduši kārotos hamburgerus, viņi iegūst superspējas.

Bens Stillers un puisis no "Just Married". Nav nekāda izcilā komēdija, bet tāpat pasmieties varēja. Pamatīgi iespaidoja brāļus - nākošajās dienās pēc noskatīšanās viņi itin bieži pašpārliecināti dvesa - "Veipūūūūrāāāizz!"

Saka, ka šī filma pierādot, ka Džims Kerijs tomēr spēj nevaikstīties un nešķobīties. Sākot skatīties, diezgan pagrūti saprast, kas un kāpēc notiek, bet, aprodot ar "spēles noteikumiem", filmu varēju gluži labi izbaudīt ( - kā jau parasti fantastikās un mistērijās). Krietni līdzīga filmai "Vanilla Sky".

Dženifera Lopesa, Bens Afleks, Līva Tailere, Vils Smits. Bērnu filma. Bet tā jau mīļi.

Ļoti priecājos par vienkāršo veidu, kā strādāt ar šifrētiem datiem - jāpastāsta. Tātad, man ir informācija, kuru es kaut kādu iemeslu dēļ vēlos padarīt cik iespējams citiem nepieejamu. Kas par informāciju un kas par iemesliem - daudz dažādu variantu. Visāda slepena informācija - paroles.txt, pirātiskas, no BSA slēpjamas programmas, šokējošās bildes no pēdējās iedzeršanas utml.

Tātad, es savus svarīgos datus vēlos glabāt tā, lai citi tiem klāt netiktu. Varianti -

• Ļoti vienkārši, svarīgos datus arhivējam ar paroli. Lielākā problēma ir - neērti. Jāspiež vaļā, ja kaut kas mainās, jāspiež atkal ciet. Bez tam, arhīvu paroles mēdz uzlauzt.
• Pieeju datiem var liegt arī, lietojot failu pieejas tiesības - svarīgajiem datiem nedodam nekādas pieejas tiesības visiem, izņemot failu īpašnieku. Problēma ir, ka fiziski dati nav sašifrēti - kāds ļaundaris var aiznest cieto disku, ielikt citā datorā un visu izlasīt, vai, vēl labāk, atnākt ciemos ar Knoppix.
• Ir gana daudz Windows paredzētu programmu, kas nodarbojas ar failu vai veselu partīciju šifrēšanu. Diemžēl tās bija vai nu par maksu, vai bezmaksas variantā ar kādiem būtiskiem ierobežojumiem, vai "Free for non-commercial use", kas nereti nav pieņemami.

Domāju palūkot, kas šai jomā pieejams Linux. Pirmais, kas atradās - CFS - likās lietojams, tikai visai piņķerīgs un savu darbību balsta uz NFS.

Jā, un tad es uzzināju par vienkāršo un eleganto veidu, kuru arī nu jau lietoju. Visu laipni apskaidroja man losetup. Īsumā - uztaisām lielu tukšu failu, kurā svarīgie dati glabāsies. Ļaujam šo failu aiztikt tikai privileģētiem lietotājiem. Izmantojot losetup, šo failu piesaistām iekārtai /dev/loop0, pa ceļam norādot lietojamo šifrēšanas metodi un paroli. Tālāk ar /dev/loop0 var strādāt kā ar normālu partīciju - izveidot uz tā failu sistēmu, uzmontēt kur ērtāk, un lietot cik patīk. Kad darbs galā, nomontējam, ar losetup "atdalām" datu failu no iekārtas un viss ir, liekas, drošībā. Viens pāris rindiņu shell skripts glabātuves iedzīvināšanai un otrs paslēpšanai - ērti.

Sakārojās uzskatāmi redzēt, ar ko īsti ir pietaisīts mans cietais disks. Nedaudz pameklējot, vienu programmiņu atradu - JDiskReport - rakstītu iekš Java. Java programmas biju paradis redzēt neglītā un primitīvā paskatā, bet šī patīkami pārsteidza.