Nevaru neko daudz izstāstīt, lai neizstāstītu visu priekšā. Uz beigām palika visai paredzama, bet garlaicīgi nepalika.

Ar šo esmu nedaudz iesprūdis, un sāku jau lēnām padoties, bet lai nebūtu tikai pačakarēts laiks, izstāstīšu jums arī.

Ideja: Uzbūvēt programmu, kuru varētu lietot kā balto tāfeli - ātrām skicēm, piezīmēm, vilktām ar peli. Programmai paredzēts būt ar caurspīdīgu fonu, un aizņemt darbvirsmas no ikonām brīvo laukumu - tātad, varētu brīvi rakstīt uz darbvirsmas.

Šim nolūkam diemžēl nevar būvēt GDesklets komponenti. GDesklets komponentes lielākoties nodrošina informācijas attēlošanu un satur visai skopas interaktivitātes iespējas.

Lietoju Gnome, vienīgā Linux vidē noderīgā man zināmā valoda ir Python, tāpēc nolēmu cīnīties ar GTK2, Python un PyGTK. Tālāk neizplūdīšu garās detaļās, tikai uzskaitīšu, ko darīju -

1. Atradu PyGTK tutoriāli
2. Uzinstalēju Glade (GTK2 saskarnes zīmēšanai), gnome_*_devel pakotnes
3. Sekojot tutoriālim, uzbūvēju vienkāršu GTK2 programmiņu (tas tiešām nav pārāk grūti, it īpaši, ja ir pieredze ar citām vizuālajām izstrādes vidēm, manā gadījumā - Delphi un VB)
4. Izcīnījos ar GTK DrawingArea komponenti
5. GTK paraugos atradu scribble.py, programmiņu, kas dara gandrīz to, kas man vajadzīgs
6. Kaut kā jādabū caurspīdīguma iespējas. Atvilku, uzkompilēju, uzstādīju DirectFB
7. Pārstartējos, izmantojot VESA Framebuffer režīmu (tagad man ir 1024x768 konsole 8-)
8. Uzkompilēju, izmēģināju DirectFB paraugus
9. Atvilku XDirectFB
10. čekoutoju xc komponenti no x.org CVS

Kamēr šo rakstīju, visai ilgais čekouts ir galā, jāiet mēģināt uzkompilēt XDirectFB X serveri. Tomēr, kā jau teicu, sāku jau padoties, jo izskatās, ka problēmas tikai sākas - sākot lietot XDirectFB X serveri, salūzīs milzums citu lietu, piemēram, maz ticams, ka vairs varēšu skatīties filmas eksotiskajos kodējumos. Kā arī, tā kā DirectFB nepiedāvā dzini, kas izmantotu nVidia GeForce grafikas paātrinātāju, jālieto krietni lēnāko VESA režīmu (!(3D spēles)). Un vispār, augšā aprakstīto programmu man negribās tik ļoti, lai tai tērētu vēl vairāk laika.

Šī ir viena no idejām, kas ātri rodas, ātri (un parasti nepilnīgi) realizējas un ātri aizmirstas. Pusstunda izpētes darbu, stunda realizācijai.

Problēma

Dienas lielāko daļu esmu prom no sava "mājas" datora, bet arī pusdienlaikā labprāt vēlētos zināt, ar ko tas nodarbojas.

Risinājumi?

Lai attālināti kontrolētu datoru, ir lietojami daudz un dažādi varianti, piemēram, lietojot VNC, slēdzoties klāt terminālim - ar telnet/ssh/PuTTY/whatever. Ja jāslēdzas pie Windows datora - var lietot kādu trojāni vai kādu speciāli rakstītu attālinātās administrēšanas programmu.

Iespēju it kā netrūkst, bet problēma slēpjas ugunssienās. Tās ir veselas divas un abus datorus-partnerus ierobežo katru no savas puses. Nav iespējams pieslēgties ne tieši, ne "atmuguriski". Droši vien, ka šādām situācijām ir kas īpašs un ļoti viltīgs jau izdomāts, bet es šovakar uzrakstīju un lielā priekā izmēģināju "sistēmu", kas nodrošina attālinātu komandlīnijas pieeju -

Tā kā abi datori (klients un serveris) redz uz āru, bet no ārpuses nav redzami, jāņem palīgā kādu trešo - starpnieku, kas atrodas ārpusē. Starpnieks saņems klienta sūtītos pieprasījumus, nodos tos tālāk serverim, saņems apstrādes rezultātus no servera un nodos tos atpakaļ klientam. Klients slēdzas pie starpnieka pēc vajadzības, bet serverim nākas slēgties pie servera ik pēc noteikta laika intervāla, jo viņš jau nevar zināt, kad klientam kaut ko savajadzēsies. Ja nesen ir bijis kāds pieprasījums, šis intervāls ir īss (1-2 sek.), savukārt, ja sen nekas nav bijis jādara - garāks (15 sek.). Tādējādi, klients sākumā aizsūta kādu pieprasījumu, lai serveri "pamodinātu" un pēc vidēji 7 sekundēm var sākt normāli strādāt.

Ko tad es īsti uztaisīju - vēl jau īsti neko rādāmu, viss kā vienmēr zaļš, bet lietot jau var.

Serveris

Tātad, servera pienākums ir ik pa laikam slēgties pie starpnieka, uzzināt, vai nav kas jādara, ja ir, izdarīt un atgriezt rezultātus. Komunikācijai tiek lietots HTTP protokols. Nekā sarežģīta - maza 40 rindiņu Python programmiņa to visu paveic. Tiesa, viņai vēl jākļūst krietni gudrākai, bet ir un strādā.

Starpnieks

Starpnieka pienākumi - saņemt klienta pieprasījumus un atgriezt apstrādes rezultātus, apstrādāt servera komandu pieprasījumus, apstrādāt servera atgrieztos rezultātus. Tā kā tiek lietots HTTP protokols, starpnieks atrodas ārpusē, klientam ir iecerēta tīmekļa saskarne - starpnieku būtu ļoti saprātīgi rakstīt PHP. Starpnieka skripts, ja neskaita HTML, arī aizņem tās pašas 40 rindiņas.

Klients

Klientam starpnieks nodrošina tīmekļa saskarni, un viss, kas klientam vajadzīgs - pārlūkprogramma.

Darbībā

Šādi šobrīd izskatās klienta saskarne:

Servera darbības protokola paraudziņš

fetching command ..
processed.
fetching command ..
processed.
fetching command ..
processed.
fetching command ..
executing: df
server response: ['ok']
processed.
fetching command ..
processed.
fetching command ..
executing: ls
server response: ['ok']
processed.

Kopsavilkums

Man jau patīk. Uztaisīšu drusku labāku (nenokarināmāku) servera galu un drošāku komunikāciju (nebūtu gudri sūtīt atklātā tekstā "su; ...." komandas) un sākšu lietot. Ar minimālām izmaiņām var dabūt arī WAP saskarni - tātad vēl var drusku paciesties līdz Linux-enabled telefona pirkšanai.

Nu tik gāzīšu, nu tik instalēšu!

Cruise. Kidman. Kubrick.

Tas bija vērtīgi.

Par šo -

Visi spītīgie Windows lietotāji tomēr daudz laiž garām.

Urķu forums, manuprāt, jau palicis visai lietojams. Pa pēdējām dienām sataisīts -

• Smaidiņi -
• PHP koda fragmentus komentāros vairs nerauj nost
• Ieviests izņēmumu saraksts detransliterācijai - vairs nebūs FrēBSD, apače, ečo utml.
• Komentāros uz jaunu rindiņu pārnes nevis ar <br>, bet kulturāli - liekot iekš <p> </p>
• labots stils

.. un citi sīkumi. Pilnai laimei paliek visai maz - lai lapa validētos un lai komentāri nerastos vairākos eksemplāros, kā tas pa laikam šobrīd gadās. Gan jau, ar laiku.

Dikti mīļi.

- Uzrakstiet uzvārdu un telefona numuru
...
- Caunss?
- Nē, Caune
- (nogroza galvu) ... Kas nestrādā? Ko rāda?
- Paketes sūta, bet nevienu nesaņem pretī.
- Rīt pēcpusdienā piezvaniet.
- Kam man jāzvana?
- Un kāpēc ne?
- Nē, kam man jāzvana?
- (Lēni, kā skaidrojot pilnīgam idiotam) Te ir telefona numurs, te numurs, kuru nosauksiet. Rīt pēcpusdienā piezvaniet.
- Ahā, un kas tālāk? Pēc tam būs jābrauc pakaļ?
- (Lēni, kā skaidrojot pilnīgam idiotam) Rīt pēcpusdienā piezvaniet.
- Skaidrs, paldies.

Beigās pateikt "Visu labu!" - to es tiešām nevarēju. Žēl, ka intonāciju un toni nevar uzrakstīt. Jo pēc intonācijas un toņa paliek iespaids - esmu viņu nīstākais ienaidnieks. Klientorientēta saskarsme.

or: How I Learned to Stop Worrying and Love the Bomb (1964)

Ļoti labi, noskatieties, un būs iespaids, kā īsti tās lietas tur augšā tiek kārtotas. Žēl, ka militāristu kārei spēlēties, kas pati par sevi (kāre spēlēties!) ir laba lieta, ir tādas graujošas sekas.

Par dzīvi geto. Savdabīgi. Un viss portugāļu valodā :)

No sākuma mums rāda, cik harmoniski un saskanīgi rit skolas dzīve, visu laiku it kā nekā īpaša, bet nepaliek garlaicīgi skatoties. Nu un pēc tam visa saskaņa un harmonija izbeidzas. Un taisnība vien ir - vienīgā īstā mūzika - klasiskā mūzika.

Nu tā, man likās diezgan nejēdzīgi. Galvenais varonis - nojūdzies matemātiķis, kurš drudžaini mēģina kaut ko atklāt; bez sapratnes, ko viņš vispār pēta un kam viņam tas viss vajadzīgs.

Filmas izpildījums ir diezgan apšaubāms. Speciālo, sirreālo atmosfēru mēģina radīt ar košām, melnbaltām krāsām un raustīgu kameru. Ik pa laikam tiek rādīti galvenā varoņa slimās apziņas radītie murgi - līdzīgs stiliņš kā Requiem for a dream. Kā jau lielajā vairumā filmu, satriecoša ir filmas veidotāju izpratne par datoru lietām - mūsu varonis pats lodē sava skaitļotāja platītes, visa sistēma kopumā izskatās kā no sešdesmitajiem, bet toties printeris viņam ir adatu - un drukā nevis kaut kādā nestilīgā 8x16 fontā, bet skaistā, labā Times fontā. Kaut kā neiet kopā ar visu pārējo antīko iekārtu.

Par laimi, nenokļūstam tik tālu, ka pie katra taustiņa atskan pīkstiens, bet pie Enter nospiešanas - ātra pīkstienu kombinācija, tomēr tālu nav. Datora uzkāršanās - tā izpaužas kā nopietna ekrānsaudzētāja demonstrācija uz ekrāna. Bez tam, datoram uzkaroties, tas pilnīgi maģiski sāk pats kaut ko ļoti komplicētu rēķināt uz savu roku, un iegūto rezultātu arī izvada. Jāatzīmē, ka datora uzkāršanās būtībā ir procesora ieiešana kādā īsākā vai garākā ciklā, kurš programmas kļūdas dēļ ir mūžīgs un kuru lietotājam vairs nav iespējas normāliem līdzekļiem pārtraukt. Šādās situācijās 99% gadījumu bilde ekrānā vai nu sastingst, vai pazūd pavisam. Visai retos gadījumos, kad kļūdainā programma trāpa uz videoatmiņas, vai arī, kad daļa sistēmas vēl ir daļēji funkcionējoša, uz ekrāna var dabūt kaut kādu cūcību (piemēram, šādu ekrānu es dabūju, mēģinot dabūt strādājošu nVidia draiveri).

Vēl krietni retākos gadījumos šī bilde uz ekrāna arī mainās (piemēram, kad vēl strādāju Progmeistarā, kāds mans audzēknis uzrakstīja programmu, kas "vizualizē operatīvās atmiņas saturu". Kustinot peli, varēja mainīt apskatāmo rajonu un tiešām interesants efekts tika iegūts, nonākot pie A000:xxxx - pašai videoatmiņai. Līdzīgi, kā, kad videokameru pieslēdz televizoram un pavērš pret pašu televizoru. Vai paņem rokās spoguli un nostājas pretī otram spogulim). Nu lūk, drusku novirzījos, bet, nu, skaidrs, ka programmas uzkāršanās diezin vai izraisīs graujošus demoefektus.

Galvenais varonis dabūja vērtīgu čipu. Neko par to nezinot - ko tas vispār dara, ar kādu voltāžu un pa kuru kājiņu to baro, viņš ņem šo čipu un vienkārši uzsprauž virsū savam jau esošajam. Viss kā Lego.

Pi tur vispār ir nez kādā jēgā. Mūsu jukušā matemātiķa domas daudz rosās ap zelta griezumu un fī - 1.618.., bet no pī tur nav ne smakas, vai arī es neko neesmu sapratis.

Visādā ziņā līdzinās Džeimsiem Bondiem un nesenākos arī pārspēj.

Forša filma.

Šodien Raiņa 19 3. stāvā paskatos ārā pa logu un ko es ieraugu?

izskatās šitā