... Skatoties šo filmu, cilvēki kinoteātrī raudot. Kāds noziedznieks, pēc šīs filmas noskatīšanās, esot atzinies savos noziegumos. Šo filmu ir jāredz.

Mans viedoklis, protams, ir pilnīgi subjektīvs, turklāt es noskatījos tikai līdz vietai, kur Jēzus augšāmceļas un iet ārā no savas alas.

Man šī filma bija diezgan liela vilšanās.
Par Jēzus nāves/augšāmcelšanās apstākļiem ir zināms gana daudz - katrās Lieldienās rāda filmas ar vienu un to pašu saturu, tas ir aprakstīts bilžainajos Bībeles stāstos, sarežģītais lēmums par labu Barabam un par sliktu Ješua bija labi aprakstīts M. Bulgakova grāmatā "Meistars un Margarita", - tas viss ir zināms.
Vienkārša vardarbība, brūces, asinis, acu izduršana utt. (ja ekrānā) jau sen vairs neiedarbojas kā senāk - daudzās filmas kurās sit un šauj, Happy Tree Friends, Rotten.com utml. ir notrulinājušas attieksmi pat pret reālām fotogrāfijām ar īstiem līķiem.
Un lūk, filma, kurā ~80% laika tiek sists, dauzīts un pazemots Jēzus. Saturiski, nekā jauna tur nav, un nekā tāda, kas nebūtu jau redzēts, arī tur nav.
No otras puses, visi esam tikai cilvēki, un uz gandrīz katru no mums daudz spēcīgāk ietekmē viens rīkstes cirtiens kā daudzi gudri, pamatoti vārdi, tā tas ir.
Rezumējot, "mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi", manuprāt, bija izraudzīti galīgi šķērsām. Gaidīju, ko dziļu un smalku. Dabūju ko līdzīgu Džekija Čana filmām - labo varoni visu laiku sit, bet viņam nekas nenotiek. Šur un tur zūd ticamība, piemēram, uzslienot krustu, tā gals tika iebīdīts ~ pusmetru dziļā bedrē. Šādi krusts nemūžam nestāvēs taisni, kā ar līmeņrādi nostādīts, it īpaši, ja augšā vēl karājas cilvēks. Lai krusts kaut cik stāvētu, bedrei jābūt krietni dziļākai, un brīvās vietas jāpiepilda ar akmeņiem (man agrāk bija hobijs - gigantiski vējrādītāji, tā ka es zinu :)

Par to, cik dzīve ir nedroša un neparedzama, cik strauji var izmainīties daudzu cilvēku likteņi.

Filma tiek rādīta interesantā secībā, ne hronoloģiski kā vairumā filmu, ne atmuguriski, kā, piemēram, Memento, bet diezgan haotiski. Filmas gaitā daudzie jauktā secībā rādītie fragmenti sāk "līmēties" kopā.

Svaigi kā pēc Mystic River noskatīšanās, bija lielais pārsteigums tik drīz neplānoti atkal ieraudzīt Šonu Penu.

Malacis - cilvēks, kam acis malā
Fifidra - fizmats fizmatam draugs
Bildes (© ERNY, un būs vēl, šie ir tikai ziediņi :)

Grūti būt atšķirīgam, bet pie visa pierod. Par hobijiem un vaļaspriekiem - ar tiem ir dedzīgi un aizrautīgi jānodarbojas, nevis par tiem dedzīgi un aizrautīgi jāstāsta citiem.

Filma par draudzību, ar romantiku un laimīgajām beigām.

Limuzīns ar bērnu nolaupītājiem. Tēva mīlestība, noslepkavota meita. Septiņreiz nomēri, vienreiz nogriez.

Nu jau vairs palicis gluži nedaudz, un notiks *tas*.

2004. gada 30. aprīlim par godu, Rīga:

PS. Otrajā bildē drusku var redzēt melno kasti, no kuras tautai "dala banānus".

Slikto vārdu krājums turpina augt konstantā ātrumā - cilvēku spējas pateikt vienkāršas lietas maksimāli tizli ir nenovērtējamas. Vēl mēnesis vai divi un varēšu taisīt pārskatu - kuri ir populārākie žargonvārdi un kuri ir aktīvākie to lietotāji.

Par manu neseno pirkumu vēl dzirdēsiet daudz un dikti, šobrīd vēlos tikai pastāstīt kā veicās ar pieslēgšanu datoram.

Pieslēgšana notiek caur USB un tas agregāts uzvedas kā parasta USB atmiņa. Šeit, Rīgā, nekādi sarežģījumi tiešām neradās - pieslēdzu, uzmontēju, pārkopēju bildītes, pingvīns kaifo. Nedēļas nogalē braucu uz laukiem, līdzi ņemot USB vadu un lādētāju, draiveru diskus nē, jo vai tad nu tīri USB atmiņu nemācēs atpazīt. Laukos, Windows 98, gudrinieks, pasludina manu kameru par "Unknown device". Sāpīgi - atmiņa piefotografēta, gribētos vēl daudz ko nofotografēt, bet nav kur nogrūst.

Izskatīju daudzos disku kilogramus, meklējot kaut ko, kas varētu palīdzēt un uzgāju Mandrake 8.2 visus 3 diskus. Nu, pārinstalēt OS tikai, lai pārkopētu bildes prātā nenāk, bet, linux ielādes diskos, kā zināms, mēdz būt "avārijas režīms", analogs Windows Recovery konsolei. Nedaudz paeksperimentēju, līdz sapratu, kurus kerneļa moduļus vajag, un kuru iekārtu jāmontē, lai tiktu klāt savām bildēm. Viss, protams, beidzās laimīgi un šī stāstiņa morāle ir - būs arvien jānēsā sev līdzi Knoppix, jo nekad jau nevar zināt.

Šopēcpusdien ar māsu nopirkām 5 čipšu pakas (3 no tām - sierabumbas), minerālūdeni, sēdāmies tramvajā. Tramvaja galapunktā čipši vēl bija, bet atceļa vidū izbeidzās. Staigājām pa to dambi, kas starp Akmens tiltu un Vanšu tiltu. Izstaigājām to Maksimu, kas Ziepniekkalnā (laikam tā to vietu sauc). Beidzot, jau krietnā tumsā, esmu mājās.

Izlasiet par XSL. Visi par to runā, visi saka, cik tas ir progresīvi un stilīgi, rodas sajūta, ka tas ir kas liels, baigs, ne mums, mirstīgajiem, domāts. Satriecošā kārtā, izrādījās, tur viss ir gluži vienkārši. Kad radīsies piemērota situācija, noteikti mēģināšu izmantot.

Gulēju gultā, gudroju, kā izgatavot ultaviltīgu programmu savam kārtējajam PD un uz lapām veicu piezīmes. Tās pārskatot, paliek baigi.

Strādnieku hierarhijās nebūs jāstaigā; tikai tik daudz, lai nokautu bērnus.
...
Strādnieks uzskrien vietai, kur cits strādnieks ir atstājis atsauci uz sevi. Kaujam viņu (to citu strādnieku) nost.
...
Ja man ir strādnieks, es tieku klāt viņa bērniem. Ja strādnieku nogalina paša bērns, liek bērnu viņa vietā. Ja kāds cits - iznīcina.

Tika iegūts, stumdot logu, kurā iekšā nomirusi programma.

Te nu tā ir - Urķu foruma publiskā beta

Jāsāk jau gatavoties pārmetumiem - tu sper saturu, galīgi to sabojā, un pēc tam pasniedz kā nezin ko! Bet nekas, man ir bieza āda.

PS. Neesmu jau pirmais, ir bijuši arī pirms manis.

Tikko notikušais tā iespaidoja, ka nespēju noturēties un par saviem pārdzīvojumiem nepastāstīt. Tas būs emocionāls, sviestains surogātposts, tāpēc varat arī nelasīt, bet man tas *ir* jāpieraksta.

Sirreāla sajūta ...

Kā liecina aptauja, apmēram 75% manu lasītāju māk kādu programmēšanas valodu. Piedāvāju uzdevumu, kuru man bija jārisina kā pirmo laboratorijas (mājas?) darbu pamatalgoritmos. Uzdevuma formulējums bija apmēram šāds: "Spēle 15. Uzrakstīt programmu, kas izspēlē šo spēli, sākot no dotas sākumpozīcijas." Kas nezin šo spēli, var šeit uzspēlēt. Piedāvāju veltīt no 10 līdz cik nu patīk sekundes sava laika uzdevuma apsvēršanai un iepazīstināt ar savām idejām. Protams, nevar gaidīt, ka tādā īsā brīdī garantēti iešausies prātā tiešām labs, ātrs, vienkāršs risinājums, bet ir taču vērts pamēģināt?

Šis ieraksts nav tāpēc, lai izokšķerētu citu idejas un tad tās izmantotu savā darbā, jo programma jau ir uzrakstīta (strādā!) un nodota, gaidu vērtējumu. Iemesls ir, - vienkārši interesanti, un gribās pēcāk publicēt savus prātojumus par iespējamajiem risinājumiem, un tādam specifiskam rakstam, protams, vajag sagatavošanu un iesildīšanu.

Tātad, - ierosinājumi?

Vazājoties apkārt, uzskrēju šim - ZUI (Zoomable User Interface) - mugen.

You can see 2-3 levels of hierarchy down even with the current wasteful screendesign. Moving seven levels down hierarchy in roughly 5 seconds. Spotting empty directories and such from a mile away. Lateral movement in hierarchy. Dragging things through seven (or whatever) levels of hierarchy with a single mouse movement, probably accommodated by some zooming up and down tho. Can see a thousand or such files at once, not well enough to read their names though.

Sadabūju OpenGL bibliotēkas pitonam un tad tas brīnums strādāja arī man -

Jālieto ļoti uzmanīgi, jo, kamēr pierod, viegli var nejauši ko svarīgu pārvietot, ka ej nu pēc tam atrodi. Vēl es dikti gribēju izlielīties, kāda man tagad ekrāntapete. Kopā ar vektorgrafikas ikonām, kas met puscaurspīdīgu ēnu izskatās vienkārši lieliski.

Daudz šaušanas, kaušanās, skraidīšanas, sprādzieni. Viscaur filmai fonā skan baisas skaņas. Asinis dažādās formās - plastmasas maisiņos, šļircēs, sarecējušas, sakaltušas utt. Darbība noris tumšos kambaros, pazemes ejās, metro, netīrās, tumšās šķērsielās. Personāži aprīkoti ar tumšu grimu un matiem, ādas apmetni, nagiem, ragiem, koši zilām acu zīlītēm. Triki, lēcieni un kritieni vēl daudz nedabiskāki, kā iekš Matrix. Noslēdzot jāpiemetina - atliek vien pasmaidīt. :)

Ekskluzīva manta - korejiešu "American Pie". Skepsi pie malas, viņiem sanāk tiešām smieklīgi, un, atšķirībā no pīrāga, ir arī sižets(!).

Bija jau pierasts, ka filmās Hjū Grānts = turīgs, pašpārliecināts vecpuisis un brunču mednieks. Šai filmā, tavu brīnumu, viņš nebija tas, kas izvēlas, bet tas, ko izvēlas. Pašpārliecinātībai, humoram un nepārtrauktiem sīkiem meliem tas, protams, ne nieka nekaitēja.

Joki, patiesībā, bija reti labi. Filmā bija daudzas labi iznākušas tiešām komiskas situācijas, kuras atstāstīt gan labāk nemaz nemēģināt.

Labi. Filmas beigās skan Sarah McLachlan - Sweet Surrender.