Preparashuns:



Cepas:



NOM:

Pēdējos laikos man ir bijusi privilēģija un iespēja rakstīt testus pirms koda. Un ir tīri labi iegājies un patīk. Šķiet, nozīmīgākā lieta manā programmētāja izaugsmē kopš OOP atklāsmes.

“Privilēģija”, jo var būt dažādi iemesli, kāpēc testu rakstīšanu piekopt būtu neērti. Man uzreiz prātā nāk divi:

• Jādarbojas ar vecu kodu, kas sapiņķerēts tā, ka atsevišķas daļas grūti atsevišķi notestēt. Vai vēl trakāk, neviens īsti nezin, kā tām vispār pareizi jāstrādā.
• Nav infrastruktūras. Ja izstrādes vide ir jauna un nenobriedusi, tad var gadīties testēšanas ērtībām vajadzīgas lietas rakstīt pašam. Bet tam nav laika, jo slinkums un “daudz darba”.

Nu ja, bet man ir sanācis trāpīt ideālā situācijā, testi rakstās viegli.
Kā es daru:

• Pirms rakstīt jaunu koda gabaliņu, rakstu testu, kas šo gabaliņu pārbauda.
• Pirms labot kļūdu, rakstu testu, kas šo kļūdu demonstrē (izgāžas), tad salaboju kļūdu.
• Tests pārbauda man vajadzīgo funkcionalitāti nevis implementācijas sīkumus. Implementācijas ir tikai tik daudz, lai tests izpildītos.

Šis ir plāns standartsituācijām, vienmēr jau tā nevar. Un vispār, dzelžaini priekšraksti, tāpat kā dzelžaini uzskati, ir bīstami.

Katram sīkumam rakstīt testu ir ilgāk, nekā veicīgi uzrakstīt un iet mājās. Bet, lūk, labumi:

• Kā uzrakstīt testu, ja tu nemaz nezini, ko testēt, kā tavs veidojums strādās? Nuja, nākas izdomāt, uzkonstruēt iepriekš, galvā vai uz papīra. Nevis uzreiz bliezt un pēcāk izmest un pārrakstīt. Testa rakstīšanas laikā arī var sanākt atcerēties kādu apsvērumu, par kuru aizmirsts.
• Var taisīt lielas un drosmīgas izmaiņas un beigās, pēc testu izdarbināšanas, tomēr ir kāda pārliecība, ka gala rezultāts vēl strādā.
• Tests ir atkļūdošanas palīgs: labojot kļūdu un pārbaudot, vai ir salabota, testu izdarbināt parasti ir ātrāk, nekā manuāli mēģināt kļūdu atkal izprovocēt.
• Vienkārši patīkama sajūta un lielāka pārliecība, ka veidojums strādā. Pilnīgi droša garantija, protams, nav, bet labāk kā nekas.

Šeit viena saite, kas jauki demonstrē domu gājienu rakstot testus pirms koda / reizē ar kodu: An Extreme Programming Episode
Automātiski darbināmi testi droši vien nav universālais glābiņš, un gan jau ar laiku būs izdomāts kas progresīvāks, bet šobrīd man patīk!

- Labdien, es pārrāvu stīgu un gribētu nopirkt vietā...
(bēdīgā balsī) - Ak tā...
- Tā ir G stīga, trešā augstākā
- Kam, akustiskai ģitārai?
- Jā.
- Lūdzu, 2 eiro, paldies.
- Paldies, paldies!

Tā gan, draugi, man ir gitār gitār, gitār, jump in mai jaguār un vienai stīgai jau sanāca sliktība. Tas gadījās pagalam muļķīgi, es ņēmos skaņot augšējo stīgu, jo viņa skanēja drusku drusku par zemu. Un es grožu to kloķīti un tā skaņa nemainās, un es griežu un nemainās, un griežu un nemainās, un griežu un blar blar blar, stīga pušu. Griezu nepareizo kloķīti :-] Nujā, ar pārrautu stīgu tā ģitāra izskatījās ļoti bēdīgi, tā nu šorīt pirmā lieta bija uz instrumentu veikalu.

Vēl man ritenim jau nodeldēts pirmais bremžu kluču pāris, aizmugurējam ritenim. Pa dubļainām vietām braucot ļoti ātri dilst. Bremžu klučus vakar nopirku jaunus un nomainīju. Kaut kāda ķeza vēl ir ar priekšējo pārslēdzēju, viņš negribīgi pārslēdz uz leju. Tīrīju no visām pusēm, bet tāpat tāds stīvs.

Šonakt sapņoju, ka esmu nonācis kādā pilsētiņā Ķīnā vai Japānā, neko nevar saprast, bet ir kaut kādas lietas, kas noteikti jāizdara, un tomēr ir apņēmība, ka gan jau tikšu galā.

Kamēr es te māžojos ar vienu kompīti un diviem ekrāniem, re kā Lukašs operē:

Es ir darbā,



dzer ūdeni,



skatās nodokļu papīrīti, no kura neko nevar saprast

Pēdējos desmit gadus es grāmatas lasu maz. Tas ir žēlīgi, jo es atceros, kā bija bērnībā — man bija burtnīca, kurā katra lapa bija sagrafēta un tika veikti ieraksti par izlasītajām grāmatām — autors, nosaukums, lapu skaits, pavisam īss aprakstiņš. Otrajā vai trešajā klasē mēs arī skolotājas vadībā “iekārtojām” aploksnes, kurās krāt sakāmvārdus, bet tie neiekrājās kā izlasītās grāmatas. Daudzas lapas tajā burtnīcā bija pierakstītas. Ar piedzīvojumu romāniem, zinātnisko fantastiku, visu pēc kārtas, ko mājās un skolas bibliotēkā varēju atrast un palasīt. Dažas grāmatas man negāja iekšā, piemēram, bija viena grāmata, uz kuras bija rakstīts “Anatols Imermanis”. Tā pēc vāka izskatījās smuki un cerīgi, bet galīgi nelasījās. Ahā, viens jautrs fakts: mani brāļi-dvīņi iemācījās lasīt pirms sākšanas iet skolā jo sabojājās televizors.

Beidzam slavināties, un, lūk, šajos laikos es izlasu pavisam maz grāmatas, un no tām dažām turklāt vēl daļa ir pa profesionālo līniju. Grāmatu vietā nākuši visādi nieki internetā, filmas. Kolēģi, droši vien jums ir līdzīgi, vai ne? Ja nav, tad man par to patiess prieks, un es ceru, ka ar gadiem pieņemšos prātā un atsākšu regulārāk lasīt grāmatas.

Vakardien noskatījām Nick and Norah's Infinite Playlist. Tā bij tāda supersalda jauniešu romantika/komēdija, un tur bija džeks no Juno un man patika viņa vārdi un darbi. Nu, nav kā dažreiz, kad tu skaties un pie sevis tam varonim saki "āāa, ko tu dari ko tu dari".

Par noskatītajām filmām es ierakstu šeit: http://klab.lv/~cu_f/. Kādreiz es tur liku arī kadrus no filmām, bet tas ir tā piņķerīgi. Kādreiz es arī rakstīju garākus aprakstiņus.

DERI komandas lapā parādījies mans ģīmītis. Viens džeks man pa laikam sūtīja e-pastus lai es atnāku nobildēties, bet vienu dienu ir darbu maratons un otru dienu mati nav kārtībā un trešo aizmirstas, un beigu galā viņš ar fotoaparātu atnāca pie manis, nobildēja, un tā nu es tur tagad gozējos starp visādiem gudriem cilvēkiem :)

Galvejā publiskās vietās pieslēgtus lielākoties redz lūžņriteņus. Nu, tādus, kas nevar maksāt vairāk par €100. Var redzēt arī vrakus, bez ratiem, bez sēdekļa, rāmis vien mētājas. Bet droši vien nav jau tā, ka foršu riteņu nevienam nebūtu -- tos vienkārši publiski nekur neatstāj. Re, kādam es biju tieši blakus pieslēdzies, kad gāju skatīt bilžu izstādi:


Uzmetot aci izskatās tāds noplucis, netīrs, pārkrāsots. Bet tas izskats tāds laikam gan speciāli. Paskat, kāda viņam ķēde, un masīva slēdzene. Un aizmugurē Dura-Ace pārslēdzējs. Dura-Ace ir, ja nemaldos, Shimano paši krutākie šosejas riteņu pārslēdzēji. Dārgāki par visādiem XT un XTR.

Šorīt mani pamodināja telefona zvans, un zvanīja Uldis, un viņš teica, ka viņam patīkot mana bilde, un viņš ir izstādē un uz to tieši skatās. Vuhū!

Izstādi taisīja fotopulciņš, pagājušo nedēļu aiznesu disku ar trīs savām bildēm. Šodien aizbraucu paskatīt, nu un reku ir:



Bilde, kas Uldim patika:

Hmm, varbūt jāsāk photo-a-day projekts, jo tagad tas ir nāvīgi vienkārši. Rekur es vakardien:


Un šodien:

Kārtējā delicious nozvejā atradās jautras bildes ar telefona atgūšanu (laikam jau NSFW). Izskatās diezgan smacīgi, bet, ja tā padomā, ja tavam superforšajam telefonam ar vērtīgajiem telefonu numuriem un daudzām mīļām īsziņām un telefonbildēm šādi atgadītos, tu viņu tur tā vienkārši atstātu?

Nu ja, šī lieta uzjundī bērnības atmiņas, kad mēs ar māsu vasarās spēlējāmies ar rotaļlietām lauku mājas apkārtnē, tostarp āra atejā, un, katastrofa — zaļais plastmasas krokodīliņš iekrīt poda caurumā! Skaidrs, ka mēs līdām pakaļ :) Neatceros, vai izdevās atgūt, bet mani fascinē fakts, ka es caur to caurumu kādreiz varēju izlīst un tur lejā izgrozīties.

Manas lapas augšā ir bilde ar mērkaķīsiem — vienam ir aizspiesta mute, vienam ciet acis, vienam ausis. Tas nav tāpēc, ka viņi būtu ignoranti, nē, nepavisam. Mute ir ciet lai nesarunātu muļķības, bet acis un ausis — jo viņi ir pilnīgi apjukuši no satriecoši telpiskās redzes un dzirdes.

Par redzi un realitātes veidošanos smadzenēs es jau drusku rakstīju, bet vēl ir interesanti ar redzes telpiskuma sajūtu. Mēs neredzam plakanu bildi, mēs redzam dziļu, telpisku attēlu. Telpiskuma sajūta, protams, arī tiek konstruēta smadzenēs. Smadzenes gudri izdomā — ja viens priekšmets aizsedz otru, tad pirmajam jābūt tuvāk par otro. Un mums ir divas acis, no katras nāk nedaudz atšķirīgs attēls, un, tos salīdzinot, var noteikt attālumus. Acīm tuvu atrodošies objekti acu dotajos attēlos būs ar lielāku nobīdi, kā tālu atrodošies. Brīnišķīgi ir tas, ka šī attēlu analizēšana notiek automātiski bez piedomāšanas un mēs redzam telpisku bildi.

Telpiskā redze ir interesanta lieta, bet pavisam interesanti ir, ka acis var arī muļķot, un rādīt tām “telpiskas” fotogrāfijas vai filmas. Kaut kādā veidā acīm jāiemāna katrai savs attēls un notiks triks, redzamais sāks šķist telpisks. Ir dažādi paņēmieni, kā katrai acij iedot savu attēlu. Pavisam sens un vienkāršs — brilles ar dažādu krāsu stikliņiem. Katrs stikliņš laiž cauri vienu krāsu un atfiltrē pārējās, tāpēc acis redz atšķirīgus attēlus. Tad vēl ir brilles, kas dažādās frekvencēs aizsedz/atsedz aizvirtnīšus acu priekšā, un tādas, kas izmanto dažādi polarizētu gaismu, un vēl dažādas citādas.

Paši arī esam pamēģinājuši — mājās tika pamanītas zaļi-sarkanas brilles, sameistarojām īsu cilpā laižamu filmiņu ar tējkannām un ar brillēm skatoties tā telpiskuma ilūzija tiešām rodas — monitors izskatās tāds dziļš, ka tajā varētu iebāzt roku.

Un tad vēl mums ir divas ausis. Senākos laikos es domāju, ar divām ausīm telpiska skaņas sajūta nevar sanākt, skaņas virzienu var noteikt tikai vienā dimensijā (no labās puses, vairāk pa labi, pa vidu, vairāk pa kreisi, no kreisās puses…) un parējā skaņas telpiskuma ilūzija rodas no tā, ko es redzu un ko es zinu par skaņas avotu. Bet, izrādās, ir sarežģītāk. Skaņas viļņi ausīs ierodas ar nelielu laika atšķirību. Galvas un ausu forma skaņas viļņus slāpē atšķirīgi atkarībā no skaņas avota atrašanās vietas, un tad smadzenes var salīdzinot izdomāt, no kurienes skaņa nākusi. Attālumu gan nevar precīzi noteikt. Ja zināms, cik skaņas avots īstenībā stiprs (piem., mēs zinām, cik skaļas parasti ir cilvēku sarunas), attālumu var noteikt pēc skaļuma. Nuja, un šīs lietas atkal notiek “automātiski”. Ja man uzsauc “Pēter!”, es bez domāšanas zinu, no kuras puses mani sauc.

Telpiskā dzirde ir interesanta lieta, bet pavisam interesanti, nuja, ausis var apmuļķot un telpiskas skaņas ilūziju radīt ar parastām stereo austiņām. Jārīkojas viltīgi ar skaņas ierakstīšanu — manekena galvai jāpieliek divi mikrofoni ausu vietās — tad tie dzirdēs tieši to pašu, ko dzirdētu manekena ausis. Tiks ierakstītas visas skaņas viļņu ierašanās laiku atšķirības un slāpēšanās pret galvu, degunu, ausīm un visu pārējo. To sauc par binaurālo ierakstīšanu, un tā tiešām strādā — šeit var paklausīties paraudziņu. Ar šo metodi ir tikušas ierakstītas arī dziesmas un veseli mūzikas albumi. Esmu klausījies Lou Reed “Take No Prisoners” koncerta ierakstu, un ilūzija tiešām ir lieliska — aizmugurē klaigā fani, pa priekšu rosās mūziķi.

Binaurālo ierakstīšanu neesam izmēģinājuši, bet nekā sarežģīta jau tur nav, tā ka varbūt, kādreiz… :)

Tālākai lasīšanai:

• Angļu vikipēdijas raksts par telpisku attēlu rādīšanu: Stereoscopy
• Angļu vikipēdijas raksts par binaurālo ierakstīšanu: Binaural recording

Šodien biju uz Galvejas kritisko masu. Braucēju nebija daudz, ap 20, brauciens bija relaksēts un pozitīvs, bez kašķa meklēšanas kā Rīgā. Brauciena sākumā izdalīja bukletu “Share the Road: a basic guide for adult cyclists”. Tajā dažādi vērtīgi ieteikumi un informācijas krikumi. It kā pašsaprotamas lietas, bet tomēr es te dažus tā brīvi atreferēšu.

• Skatīšanās pār plecu — vajadzētu ietrenēties paskatīties pār plecu bez domāšanas pirms katra manevra. Skatīšanos pār abiem pleciem var speciāli trenēties — pagriežot galvu, ritenim jāsaglabā taisna kustība.

• Bremzēšana — mierīgos apstākļos var izmēģināt bremzēt ar abām bremzēm kopā un katru atsevišķi, lai būtu sajūta un saprašana, kā ritenis uzvedīsies, cik ātri apstāsies.

• Roku signāli — tos arī var trenēties rādīt tā, lai ritenis nesagreižo.

• Ātrumu pārslēgšana — lēnāka ātruma pārslēgšanai pirms apstāšanās vajadzētu notikt bez domāšanas, “automātiski”, būs vieglāk uzņemt gaitu, kad satiksme atsāk kustēties.

• Pacietība — riteņbraucēji bieži iekuļas dumjās situācijās jo nepagaida. Nedaudz pacietības un pieklājības — braucieni būs ātrāki un raitāki.

Patika, ka tas materiāls ir ikdienišķā, tiešā valodā. Piem., “Creeping up on the inside of buses and HGVs at bends or junctions is a good way to get yourself killed.” Savākts no grāmatas Cyclecraft: Skilled Cycling Techniques for Adults. Vispār jau par velo-drošību ir daudz materiālu, ir arī internetā brīvi pieejami.

Citās ziņās, tadā, mani tagad uz ceļiem var redzēt un es pats ar visu ko redzu!

Ir sagādāta arī eļļiņa un ķēdes tīrāmā uzparikte un atslēga. Tā ka drīz būs pilns aprīkojums, ar ko mesties galvu reibinošos piedzīvojumos.

Spotify

Vēl aizvien patīk un lietoju katru dienu, pamīšus ar last.fm. Kā last.fm klientu izmantoju Vagalume — vienkāršs, strādā, tērē maz resursu.

Canon Elan II

Vēl aizvien patīk, ir pielādēts, tiek lietots pamīšus citiem.

Jungledisk

Reiz, kopējot no glabātuves atpakaļ bildes, izrādījās, ka dažas ir bojātas. Nepiedodami — klientam būtu jāsūta/jāsaņem tik ilgi, kamēr čeksummas un pirkstu nospiedumi un viss pārējais sakrīt. Esmu vīlies un vēl neesmu izdomājis, ko iesākt — mesties uz kādu citu servisu vai tikt jēgā ar šo pašu.

Geni

Zināmie dati ir ievadīti, ir atklātas vairākas neapzinātas radniecības un tā tur viss labi stāv. Pāris reizes nedēļā Geni atsūta e-pastu par dzimšanas dienām.

Ubiquity

Ir uzinstalēts, lietoju wikipedia, imdb, tinyurl komandas.

Fujifilm Finepix F100fd

Strādāja labi līdz vienā dienā sabojājās lēcas bīdīšanas mehānisms un tad es ķēros labot… Tagad man ir fotoaparāts uz LOMO modi — ekrāns vairs nestrādā, bildēm ir pamatīga vinjetēšanās.
Nedomāju, ka sākotnējā sabojāšanās bija modeļa vai ražotāja vaina, drīzāk manas ļoti rūpīgās apiešanās sekas. Man šķiet, jau pirmajā lietošanas nedēļā, pēc vienas ČBK nakts sāka čakarēties lēcas aizvirtnīši.

Garmin Edge 305

Strādā, lietoju ģeokešu meklēšanai un lai redzētu, cik tālu/ātri braukts. Izturēja braucienu uz Krieviju, Kazahstānu — mēnesi kratījās iekārts USB vadā, mētājās putekļos un dubļos, bija piespiests pie saulē sakarsuša brezenta, un nekādu seku nav. Dators arī man par brīnumiem izturēja — viens USB caurums izbojāts no vados klupšanas, baterija pagalam, bet citādi strādā, es tagad kā reiz uz viņa rakstu.

Gnome Do

Lietošanā tā īsti neiegājās.

Pirms pāra nedēļām pie manis ieradās MTB ritenis — BeOne Aspire 1. Kartona kastē un gandrīz salikts — bija jāpieskrūvē pedāļi, jāieliek priekšējais rats un priekšējās bremzes, jāpieskrūvē stūre un sēdeklis, un tad ir gatavs. Ķiveres un lampiņu un tādu visādu lietu man pagaidām vēl nav. Ar ķiveri vispār ir tā, ka Toms uzstāj, lai es pērku tādu, kas izskatās kā tūrisma katliņš. Parastās veloķiveres esot ļoti nestilīgas. Es saku, ka par gaumi nestrīdas, bet to viņš laiž gar ausīm un uzstāj uz tūristu katliņu. Lai nu kā, kaut kāda ķivere tiks iegādāta, un gan jau es šeit pavēstīšu, kā šī lieta būs atrisinājusies.

Pirmās nedēļas ar riteni tika braukāts miermīlīgos pilsētas apstākļos, bet šodien visbeidzot to izmēģināju tā pa nopietnam — Derroura kalnu divriteņu trasē. Šī trase ir 34 kilometrus no Galvejas, par to man izstāstīja priekšnieks un interneta aprakstā tā izskatās visnotaļ vilinoši. Svētdiena mani sveica ar saules stariem logā un tīrām, zilām debesīm. Lieliski, lieliski, es teicu un sakrāmēju somu, paķēru riteni un metos ārā. Somā man bija pumpis un kameru lāpāmais komplekts un seškantīgās atslēgas un daži drēbes gabali un fočīgie. Un vēl lietas, kam vienmēr jābūt līdzi — GPS, kompass, šņabjglāzītes.

32km turpceļš līdz Derroura trasei ir pa lielceļu, mašīnas šaujas garām, ceļš iet kalnā lejā un apkārt smuki skati ar govīm un aitām, ezeriem tuvumā un baltcepuru kalniem tālumā. Pie trases sākuma ir stāvlaukums un plāksnes ar karti, informāciju un ieteikumiem. Rakstīts, ka būs smuki skati, būs nebeidzami gari kāpumi ar sekojošiem nebeidzami gariem nobraucieniem. Sarežģītības līmenis esot “difficult / severe”, garums 16.1km, trases veikšana aizņems no pusotras līdz trīs stundām. Braukt ieteicams ar kalnu riteņiem. Pierakstīts arī, ka kalnu divriteņi ir tādi, kam ir 26” rupja protektora rati un taisna stūre. Vairāki vērtīgi ieteikumi — pirms braukšanas paziņot draugiem, uz kurieni brauc un cik drīz gaidīt atpakaļ, noteikti lietot ķiveri, ņemt līdzi ūdeni un ēdamo. Nejēdzīgi sanāk, jo ķiveres man nav, ūdens nav, un aizbraucot tikai pateicu, ka braukšu “ļoti tālu”.

Sākas trase. Trases lielākā daļa — 13 kilometri — ir šauras akmeņainas taciņas. Akmeņi brīžam ir grants smalkumā, brīžam kartupeļu lielumā, brīžam nāk lielāku bluķu sērijas. Taciņas līkumo gar kalnu malu augšup, ik pa laikam trasi šķērso strautiņš. Kad man sāka slāpt, es sev teicu — kas tik slikts tādā kalnu strautiņā var būt — un padzēros no viena, otra trešā. Pa laikam nāk dēļu laipas, koka tiltiņi. Reizēm trase taisa pavisam asus zigzagu pagriezienus. Ar sarežģītību ir tā, ka vispār izbraukt nav lielu problēmu, bet vajadzētu lielu meistarību, lai izbrauktu ātri. Mans priekšējais amortizators saspiešanās brītī taisa tādu uššš skaņu, un pa nelīdzenākiem akmeņu gabaliem braucot viņš saka uš-uš-uš-uš.

Apdzinu pāris apstājušos riteņbraucējus, vairākās vietās gājējus, viens vīriņš mani brīdināja, ka aiz līkuma ir viņa suns. Un tad, jau brauciena pēdējā trešdaļā, kamēr es apstājies bildēju kalnu āzi, mani apdzina riteņbraucējs. Ūūū, ar disku bremzēm. Steidzu viņam pakaļ un man sanāca divas avārijas situācijas pāris minūšu laikā. Pirmā bija, kad ievērojamā ātrumā izbraucot virāžu pēc virāžas, es kārtējā līkumā īsti nevarēju ierakstīties un līkuma ārmalā nodevīgi stāvēja liels akmens. Skaidri jūtot savu sagaidāmo trajektoriju bremzēju cik varēju un apstājos ar priekšējā rata bams pret akmeni. Stoppie sanāca gan, bet spirituālais ceļojums pāri stūrei tomēr laimīgā kārtā nebija. Otrais gadījums bija, kad jau biju pietuvojies otram braucējam pavisam tuvu. Sākās slideno laipu posms, laipai nāk līkums un nāk saprašana, ka es braucu daudz par ātru. Bremzējot pakaļējais rats, protams, izslīd, un iešļūcot līkumā es satriecošā kārtā no mazāk kā metru platās laipas tomēr nenoslīdu. Tad es teicu, prātīgi, prātīgi, šitā nevar turpināties, jābrauc uzmanīgāk. Un ķiveri tiešām vajag. Locekļi tad bija jau izkratījušies, paguruši, trīcīgi.

Trase galā, saule jau pie horizonta, minu atpakaļ uz Galveju. Atpakaļceļā sanāca šī brauciena nepatīkamākā lieta — iestājās tumsa. Lampiņu man vēl nav, ritenis ir melns un mana jaka ir melna, ceļa malas ir šauras un mašīnas tik joņo un taurē. Ne mani var redzēt, ne es pats kaut ko redzu, kad pretī braucošās mašīnas spiež tieši acīs. Jāatzīmē, ka paši īri ir ļoti apzinīgi redzamības ziņā, tumšajā laikā redzētajiem riteņbraucējiem ir atstarotāji, mirgojošas gaismiņas, atstarojošās vestes. Es, lai kaut nedaudz uzlabotu nejēdzīgo situāciju, ķeros pie Makgaivera metodēm — ieinstalēju telefonā programmiņu, kas visu laiku rādīs sarkanu, apgaismotu ekrānu, un uzmunsturēju telefonu mugursomas aizmugurē — labāk kā nekas. Un tad nāk pilsētas gaismas, trotuāri, drošība, mājas, veļasmašīna, vanna, vilnas zeķes.

Mēs te kā kompjūteri — fetch, execute. fetch, execute. No ieregulētā ritma nevar tā vienkārši izkrist, jo notikumi un darbības stumjas bezgalīgā virtenē un tu tik fetch, execute.

Es te aicināšu izmēģināt iedomāties par pāris lietām. Nu, štrunti. Lūk, tātad, brīnišķīgā lieta — cilvēka redze. Receptoru tīkls acīs kaut ko fiksē, pa īpašajiem nerviem aizsūta smadzenēm, un smadzenes uzbur ainu — es atrodos telpā un redzu priekšmetus un spēju noteikt attālumus un krāsas un visu ko. Smadzenes tik labi uzbur atrašanās telpā sajūtu, ka es par to pat nepiedomāju. Līdzīgi ir ar pārējām maņām, un līdzīgi ir ar visu realitātes sajūtu. Sajūtu, ka tu saproti ap tevi notiekošo, spēj to ietekmēt un prognozēt sekas. Par realitātes sajūtas iluzoro dabu mēdz atgādināt sapņi, tie dažreiz šķiet tik īsti! Tie brīnišķīgi demonstrē mūsu smadzeņpodu realitātes radīšanas spēju.

Braucam tālāk, pakņudini galvu vēl ar šo — var pieļaut iespēju, ka visa mūsu pasaule tiek simulēta milzu lielā simulatorā, tā kā Matrix filmās. Kādā vidē, kādā realitātē eksistē tas simulators? Iekšā vēl citā simulatorā? Kā īstenībā ir, es nezinu, un man šķiet vērtīgi sev to dažreiz atgādināt. Pamēģini kādreiz — savas super-reālistiskās realitātes plūdiena vidū apsēsties parkā uz soliņa, pabīdīt drusku no sava uzmanības centra ārā paveicamās un prātā paturamās lietas, un padarbināt fetch, execute ciklu kādos neizmēģinātos virzienos.

Nuja, atpakaļ ir. Man šķiet, es te varētu nostrādāt līgumā paredzēto gadu un tad skatīties tālāk ko un kā. Vai, Latvijā bija forši, draugi un radi un sniegs, jaukas brīvdienas. Nezin vai tik jaukas liktos, ja nebūtu bijis prom :)

Atgriežoties viss apmēram pa vecam, sniega nav, šodien pa āru varēja staigāt biezo jaku nemaz nevelkot. Pirmās dažas dienas no rīta bija sarma un drusku zem nulles. Bet īri tāpat skrien ar plikiem stilbiem, viņi tādi sportiski. Kolēģis stāstīja, ka pilsētas centrā vienā aukstajā rītā redzējis puiku, kas uz ceļgala lecina futbolbumbu -- šortos un t-kreklā. Es gan neesmu necik sportisks, viendien mājupceļā aptiekas logā pamanīju asinsspiediena aparātu, par diviem eiro tas aparāts izmērīja garumu, svaru, asinsspiedienu un pulsu un gribēja kaut ko vēl, bet es kāpu nost. Svars par lielu, asinsspiediens par augstu un viņi abi ir drošvien saistīti.

Nu lūk, un tarā, šodien pie manis ierodas pagājušo nedēļu pasūtītais divritenis. Tas bija tā -- trešdien no rīta es uz līmlentes ar rūtiņu lapu saliku atzīmes un sanāk mērlenta. Izmērīju savus izmērus, un wrenchscience.com man pateica, cik lielu rāmi vajag. Tad Toms iekš chainreactioncycles.com pasūtīja un šodien ir liela kartona kaste darbā klāt. Stiepām cauri visai pilsētai un pusceļā pasēdējām uz soliņa. Kastē iekšā ritenis bija jau pa lielam salikts -- jāuzliek sēdeklis, pedāļi, jāpieskrūvē stūre, jāieliek priekšējais rats un jāiever priekšējās bremzes. Un tad vēl neliela regulēšana, gaiss riepās un, huhū, brauciens var notikt! Man pēdējās dienās ausis aizdomīgi uz sāpēšanu taisās, tāpēc šodien baseinu izlaidu, bet pavadīju Tomu līdz baseinam ar jauno riteni. Ak, tā, modelis ir šis te -- BeOne Aspire 1.0. Par apmēram 230 latiem RS Tora amortizators un Deore pārslēdzēji un 12.9kg nav nemaz tik slikti, vai ne?

Brīvdienās nopirkām NFS Undercover spēli, aprakstos viņa galīgi nolikta, viss esot auzās, vadības modelis galīgi sajāts un tā. Nu, man šķiet, vadība diži neatšķirās no iepriekšējām versijām, tāda pati arkāde. Pilsētas ielās ar daudz mašīnām ir problēmas ar kadru skaitu sekundē, bet pa kanjoniem atkal brauc braši.

Darbā darbi tāpat turpinās uz priekšu, visi kolēģi vēl nav atpakaļ no ziemas miega, bet nu tā. Priekšnieks Marks pēc riteņa apskates novēlēja nenosisties. Kāju lauzt vari, bet nenosities, tā viņš teica. Viņš bija redzējis brīvdienu video, kur es gāžos krūmos.

Priekā un uz sadzirdēšanos!

Pirms diviem mēnešiem Toms veica maiņas darījumu un kopš tā laika mums mājā ir Lego Mindstorms. Paldies Tom, mērkaķītis ir priecīgs!

Trīs servo motori, sensori, vadības bloks. Motorus var griezt abos virzienos, dažādos ātrumos, tiem var likt bremzēt. Ir taustes, skaņas, attāluma, gaismas sensori. Papildus var nopirkt kompasu, GPS un droši vien kaut ko vēl. Vadības bloks ar datoru runājas pa USB vai Bluetooth, var darboties arī autonomi, bez datora. Vēl čupa ar Lego būvmateriāliem un vēl disks ar programmatūru datoram — Mindstorms programmu izstrādes vidi, radošo darbnīcu, kaut kā tā.

saite, ja video nerādās

Viens no pirmajiem meistarojumiem — aizmugures piedziņas mašīna, kurai priekšējie rati stūrējas kā īstajām automašīnām. Vēlāk sanāca uztaisīt arī tādu, kas stūrējas līdzīgi, bet ir pilnpiedziņas.

saite, ja video nerādās

Šim stūrēšana notiek, kustinot visu vidukli. Parasti ir sanācis tā, ka vienkāršās konstrukcijas strādā labāk par sarežģītajām. Mašīnas, kas stūrēja kā kāpurķēžu traktori, ar fiksēti novietotiem ratiem, bija ātrākās, caurgājīgākās, izturīgākās.

saite, ja video nerādās

Pirmais piegājiens zīmēšanas aparātam. Lēns un ne pārāk precīzs, bet kaut kas sanāk. Šo darbina gana sarežģīts kods, katra burta izskats ir aprakstīts fonta failā un ir programmiņa, kas burtus veidojošās līnijas pārveido kustēšanās, grozīšanās un marķiera cilāšanas komandās.

saite, ja video nerādās

Otrais zīmētājs strādā akurātāk un ātrāk. Lai to demonstrētu, fonts ir sarežģītāks un teksts garāks.

saite, ja video nerādās

Tas pats robots, kas iepriekšējā filmiņā, vizualizē dziesmu. Dziesmu sākumā konvertēju uz 8 bitiem, saglabāju nekompresētā formātā lai no python koda vieglāk apstrādāt. Robots nevar tik strauji pakustēties kā video redzams, — augsts un nestabils, ātri kustoties apgāztos. Tāpēc vizualizācija patiesībā tika zīmēta lēnāk un video vēlāk paātrināts.

Liekot lietā izdomu iespējas tiešām milzīgas. Papagailis, kas atsaucas vai paštaisīta radiovadāma sacīkšu mašīnīte vai prototipa modelis pirms “īsta” robota būvēšanas vai (lieliska Toma ideja) rakaris, kas dauzās apkārt pa māju un apķēpā sienas. Lego Mindstorms būtu lieliska dāvana mazam vai lielam bērnam, kam patīk ķimerēties, meistarot, konstruēt.