Vai mūzika nav brīnumaina? Laikā sakārtotas skaņas, ritmā stiepti vārdi un kādu efektu tā atstāj! Maina garastāvokli, pastiprina emocijas, gādā baudījumu. Melodijas, ritmi, vārdi. Tas mani arvien ir sajūsminājis, kāda liela vara mūzikai ir pār cilvēku.

Daudzus gadus atpakaļ vienā saulainā vasaras dienā sēžam jāņogu krūmos un lasām jāņogas. Mums spēlē mūziku viena S-30 tumbiņa, vads nāk caur logu no istabas. Es vēl atceros, kā skaņas vadu izmantoju elektrības pagarinātāju. Skaņas pārvadīšanai labi noder arī tīkla vadi. Un skanēja klasiskā mūzika un no tās tumbas netālu zālītē guļ mūsu suns un pilnīgi nekustīgs, paceltu galvu, klausās. Un mēs lasām tās jāņogas.

Pievēršamies interneta nūģismiem un mūzikas baudīšanas praktiskai pusei. Mūzikas klausīšanās ar Spotify! Interneta serviss un datorā uzstādāma programmiņa, ar kuru par 10€ mēnesī var klausīties kādu dziesmu iegribas jebkurā brīdī. Dziesmas var meklēt, kārtot sarakstos, sarakstus var publiskot un veidot kopīgi. Noklausītās dziesmas tiek ziņotas uz last.fm. Ir pieejams gana daudz dziesmu, lai būtu ilgi ko klausīties un daudz jauna ko atrast.

Es visvairāk sapriecājos par divām lietām. Pirmā — ir katrā brīdī pieejama liela mūzikas kolekcija, bez ķēpāšanās ar datu glabāšanu un bez pirātisma ēnas. Otrā — dziesmu saraksti ir vēl viens veids, kā atrast jaunu mūziku. Tos var veidot vairāki cilvēki kopā, ar tiem ir viegli apmainīties. Pamanīju jau vairākas lapas, kur mainīties ar dziesmu sarakstiem — spotifyfriends.com, spotifylists.com, spotylist.com.

Spotify programmatūra nav pieejama Linux operētājsistēmām, bet var darbināt izmantojot wine un strādā.

Piegdienāh! Šovakar mēs esam ielūgti pie Bendžamina uz Ziemassvētku mājas ballīti, bet rīt agri no rīta es jau kratīšos uz Dublinu, un tad ar gaisa tramvaju atpakaļ uz dzimteni, yo.

Šodien es pieteicos internetbankai. Tas notiek tikai pa telefonu. Es iesākumā bankas filiālē teicu, lai pieslēdz internetbanku un mani pieveda pie telefona aparāta. Nu ja, tur bija daudzi drošības jautājumi, lai noskaidrotu, ka zvanītājs tiešām esmu es -- konta numurs, adrese, dzimšanas datums, divu tranzakciju precīzi dati, bankas filiāles nosaukums. Kad Toms man suflēja filiāles nosaukumu (Newcastle branch), vīriņš telefonā sāka pretoties, ka man neviens nedrīkst teikt priekšā atbildes. Viņš runāja tā, it kā es būtu retards, visu atkārto, divreiz pārprasa.
-- Un tagad tev būs jāizvēlas piecciparu drošības skaitlis, okei?
-- okei
-- Tie nedrīkst būt secīgi cipari un tie nevar būt visi viens un tas pats cipars, okei?
-- okei
-- es tev došu laiku izdomāt to skaitli, un tu nesteidzoties izdomā un saki, kad tu esi gatavs, okei?
-- okei, es esmu gatavs
-- vai tu esi izdomājis drošības skaitli?
-- jā, es esmu izdomājis
Un tā visu laiku. Nuja.

Vēl šodien nopirku biļeti no Rīgas atpakaļ uz Dublinu -- tas notiks 5. janvāra priekšpusdienā.
Vēl mēs šodien nebijām pusdienās, bet Dounāls aizbrauca ar riteni uz veikalu un atveda bagetes un kolu. Vakarā iedzērām alu ar Uldi un vēl vienu kolēģi no Austrijas, un mājupceļā bija lietus, un mājā bija jāpārvelk drēbes, izlasīju vēstuli, iepūtu stabulē un padziedāju latviešu dziesmas. Šitā te, "Es katru sestdien's vakaru pie Trīnes gāju klētiņā" man turpmāk laikam gan asociēsies ar braukšanu naktī bobikā kaut kur starp Išimu un Kurgānu Krievijā, mēs toreiz lai neaizmigtu ciet ar Salvi un Mārtiņu dziedājām uz nebēdu, jā.

Un vakar pirmo reizi palaidām trauku mazgājamo, tas mums pieslapināja virtuvi. Atnāca saimnieks, salaboja. Un šorīt satriecoši spēcīga un karsta dušas strūkla ārdījās pa vannasistabu. Tur ir sarežģīta sistēma ar pumpi, kas pats pēc vajadzības ieslēdzas lai būtu lielāks spiediens, bet nu kad ieslēdzas, tad viss iet pa gaisu.

Internets mums varbūt būs pirmdien, patlaban sēžam uz modernajiem 3G sakariem. Toms cīnās ar Little Big Planet pēdējiem līmeņiem. Manam Fujifilm ziepim lēca izbīdījās un vairs nebīdās iekšā. Zoom error, viņš saka. Es ar nazi atskrūvēju viņam kādas padsmit skrūvītes, bet tālāk bez īsta maza skrūvgriezīša netiek. Un tad vēl lampiņa izdega. Viss svarīgākais nu būs laikam izstāstīts.

Oi, un es netiku uz filmas Once galveno varoņu uzstāšanos, jo pārāk vēlu atcerējos par biļešu pirkšanu un tad viņas jau bija izpirktas, par to gan žēl.

Nuja, mēs esam pārvākušies. Jaceks ceturtdien mūsu mantiņas atveda vienā braucienā, tas ir viens ietilpīgs opelis, turklāt nebija jāstumj! Kad bijām sapaunājušies iekšā, druscīt atgādināja šīs vasaras braukšanu bobikos -- aizkrauts tā, ka spogulī neko neredz, kājām nav vietas un piesprādzēties nav jēgas. Tad vēl iztīrījām vecās telpas, atstājām atslēgas un viss, gatavs, mēs tur vairs nedzīvojam.

Jaunā vietā pietrūkst daudz dažādu nieku dzīvošanai, jāiet uz veikalu. Tas ir tā, noiet pa trepēm lejā, paiet 3 metrus un tu esi lielveikalā.

Piektdienas vakarā biju klausīties, kā par savām lietām stāsta un bildes rāda sērfošanas fotogrāfs. Viņš bija gluži jauns un stāstīja interesanti un vilinoši, no sešpadsmit gadu vecuma dauzās apkārt pa pasauli ar draugiem, sērfo, bildē, filmē. Bija sanākusi pilna auditorija klausītāju un viņam bija daudz jautājumu -- ar ko tu bildē, vai no ūdensmoča vai peldus, vai sanāk aizķert jūras dibenu, kā tu salauzi to roku un tā. Un bildes iespaidīgas, lielākoties nevis no attāluma, bet tur pavisam viļņa iekšpusē, ūdens alā. Viņam bija arī dažas bildes, kur kaut kur viļņa iekšpusē var redzēt delfīnu.



Sestdien no rīta berzām logus, bijām brokastīs ar Uldi un Līgu un pēc tam krietni paspēlējām Little Big Planet četratā.

Nujā, bet pats trakākais ir, ka šeit vēl nav interneta. Es iebāzu datorā sim-karti un sev par lieliem priekiem, Ubuntu pazina iebūvēto 3G modēmu, piedāvāja izvēlēties ISP un tadankš, man ir mobilais internets (Edge laikam). 50MB katru dienu par brīvu un tad aiziet pa dārgo. Tomam ir līdzīgi, tātad kopā 100MB dienā :) Un lai dabūtu īstu 3G ar lielākiem limitiem, jāslēdz līgums un jāķēpājas. Tad vēl te ir centrs un tāpēc ir lērums ar wireless tīkliem, no kuriem daži ir WEP, tā ka varbūt mums internets būs drusku ātrāk kā mums to ievilks...

Mēs vācamies ārā no 63 Hazel Park! Jā, jā, vairs nebūsim vienā mājā ar pieciem poļiem, kas pa vakariem augšstāvā taisa diskotēku. Šorīt piezvanījām vienam smukam dzīvokļa sludinājumam, pusdienslaikā aizgājām apskatīt, vakarā parakstījām līgumu, samaksājām naudiņu un dabūjām atslēgas! Rītdien Jaceks laipni ar diviem piegājieniem aizvedīs mūsu mantiņas uz jauno vietu.

Jaunā vietā ir Galvejas pašā centrā, var čībās un rīta halātā aiziet uz kafejnīcu vai aiznest filmiņu attīstīt. Kā tur dzīvoklī izskatās, to jau ar laiku te varēs smalki redzēt. Saimnieks ir galdnieks, viņš dzīvokli izrādīt atnāca tādās parastās darba drēbēs, ka var pilnīgi apmulst.

Vai, un šodien bija algas diena un man pirmo reizi ienācās nauda, vuhū. Pirmā alga man nebija, jo nebija papīri laikā, un tā tagad ir divu mēnešu tiesa. Par godu šiem priekiem nopirkām Little Big Planet un nu priecājamies par spēles smukumiem, jaukumiem, fiziku, jociņiem.

Vēl šodien bija foto-lieta. Bija studijas gaismas un šāvām portretus. Bija draudzīga gaisotne, un viss tā forši. Te viena bildīte, kur var redzēt tā pa gabalu:

Mēs šorīt sēžam kapejnīcā un pulkstens vēl ir vienpadsmit, rīta saules stari slīpi nāk žalūzijās un ir tādas mīlīgas gaismiņas. Es skatos ārā pa logu, ārā pie sienas ir atsliets divritenis. Slapjš tāds, jo pirms brīža vēl pilināja. Es pārlaižu acis cietajai priekšējai dakšai, aizbraucu pie pakaļējās, tā ir izvīta gluži tāpat, kā manam vecajam rockmachine ritenim. Acis aizbrauc atpakaļ pie stūres, tā ir izliektā, un tad pie stūres iznesuma. Iedomāju, kā dažādi iznesumi ietekmē pozu uz riteņa un tad pievēršos bremzēm. Tās drošvien ir ačgārni saliktas, kā visiem šejienes riteņiem. Švīks, un es esmu slapjā žļurkstošā pļavā, manam ritenim ir traktorriepas un katrs bremžu spiediens atstāj tumšu strīpu zālienā, un tad nāk dubļaini slīpumi, tur ir pavisam slideni un izbaudāmi. Es piestāju, noliecos uz priekšu, tuvu pie stūres un izbaudu to slapjo zāli, dubļainās riepas, slīpos saules starus. Tad mēs paņemam pusizdzertās lattes un ejam atpakaļ strādāt, haha.

Mēs šorīt sēžam kapejnīcā un pulkstens vēl ir vienpadsmit, rīta saules stari slīpi nāk žalūzijās un ir tādas mīlīgas gaismiņas. Es skatos ārā pa logu, ārā pie sienas ir atsliets divritenis. Slapjš tāds, jo pirms brīža vēl pilināja. Es pārlaižu acis cietajai priekšējai dakšai, aizbraucu pie pakaļējās, tā ir izvīta gluži tāpat, kā manam vecajam rockmachine ritenim. Acis aizbrauc atpakaļ pie stūres, tā ir izliektā, un tad pie stūres iznesuma. Iedomāju, kā dažādi iznesumi ietekmē pozu uz riteņa un tad pievēršos bremzēm. Tās drošvien ir ačgārni saliktas, kā visiem šejienes riteņiem. Švīks, un es esmu slapjā žļurkstošā pļavā, manam ritenim ir traktorriepas un katrs bremžu spiediens atstāj tumšu strīpu zālienā, un tad nāk dubļaini slīpumi, tur ir pavisam slideni un izbaudāmi. Es piestāju, noliecos uz priekšu, tuvu pie stūres un izbaudu to slapjo zāli, dubļainās riepas, slīpos saules starus. Tad mēs paņemam pusizdzertās lattes un ejam atpakaļ strādāt, haha.

Sestdien esmu augšā pirms deviņiem. Kā tā muļķīgi ir, ka darbadienās nekad tā neizdodas. Pierakstīju sapņus, atvilku uz gultu kompīti no blakus istabas, izskatīju daudzus simtus iekrājušos bilžu google lasītājā. Toms vēl guļ, izbraucu pa āru līkumu ar riteni. Pa slapjo zāli, noslidinājos pa dubļiem, aizbraucu pie zirgiem, un tad atpakaļ mājā. Toms pamodies un spēlē PixelJunk, tā ir tāda jauka spēlīte, kur jālēkā ar tārpiņiem.
Satiekam Līgu un Bendžaminu un ejam uz centru. Līga ar Bendžaminu runājas, kas patīk/nepatīk Galvejā, es un Toms bildējam visu, ko ieraugām. Man vienā jakas kabatā ir mazais, vecais Olympus 35 RC, otrā vienreizlietojamais Fuji, un es velku ārā lāgiem vienu, lāgiem otru. Bendžaminu ik pa laikam ieinteresē kāds plakāts. Viņš ieinteresējas par džeza priekšnesumiem, bet visvairāk viņu interesē d'n'b un dubstep.



Brokastojam iekš Cafe Luna, katrs nodemonstrējam savu telefonkameru un izdomājam, ka varētu dibināt slepenu biedrību -- Galway Appreciation Society.



Tālāk mēs izstaigājam mākslas galeriju, tirgu, Līga aiziet mājās, bet Toms, es un Bendžamins ejam uz Salthilu. Es lēkāju pa akmens sētām un vēlāk pa akmeņaino krastmalu. Bendžamins man pastāsta par Mountaineering Club, izklausās forši, to būs jāpamēģina. Tur ir tā -- nedēļas nogalē autobuss aizved uz kādu kalnainu vietu, un visi priecīgi kāpj kalnā, pēc sešu stundu kāpšanas autobuss aizved atpakaļ, kāpēji draudzīgi pasēž krogā un tad pa mājām. Bet mēs izdzeram pinti iekš The Cottage un tad pa mājām. Vakarā graužam čipšus, dzeram alu un skatāmies filmas. Filmu skatīšanās pārāk gludi nevedās, bet ko nu tur.

Bet nu jau svētdienas viducis, pa pilsētu jau izstaigāts un drīzi jāsāk domāt par pusdienām!

Meklējot jaunas grūtības un izaicinājumus, pirms diviem mēnešiem nomainīju darbu. Nu ir tā, kā gribēju, galvā gāžas jaunas zinības un rakstās pāri jaukajām bērnības atmiņām. Darbadienas vakarā smadzenes nestrādā un acis iet krustā, bet gan jau vēlāk tā intensitāte drusku pāries. Man patīk, es caurām dienām lūros svešā kodā, iemācos lietot jaunas bibliotēkas un apjēdzu jaunas paradigmas.

Nesēdi alā; izdomā, ko vēlies, ievelc elpu, rīkojies!

Fotopulciņā uzstājās fotogrāfs, kas maizi pelna bildējot bildes brošūrām un grāmatām, "environmental portraiture", un druscīt arī stock photography. Viņš rādīja savas bildes un stāstīja. Ka foto-biznesā lielāka nozīme ir komunikācijas prasmēm nevis foto-prasmēm, ka lielais vairums darbu ir garlaicīgas grupu fotogrāfijas. Par tehniskiem sīkumus, kas bijuši iesaistīti kārtējās redzamās bildes uzņemšanā. Pēc runāšanas bija refrešmenti (vīns un siers, hahā), jautājumi un atbildes un iespēja apgramstīt viņa verķus. Tā es pačamdīju Bronica vidējā formāta kameras, divus Markus, lielo balto 400mm spaiņ-lēcu. Viņš bija atnesis arī kasti ar filmiņām, lai ņem, kam vajag, jo viņam vairs nevajag un tā es tiku pie tās pieminētās Ilford filmiņas.

Nākamo nedēļu šausim portretus. Un uz nākamnedēļu arī jābūt piebildētam vienreizlietojamam fočukam.

Vakarā pieslēdzos istockphoto.com un konstatēju, ka manas 27 bildes, kas tur sēž, pa četriem gadiem ir sapelnījušas 50 dolārus. Baigais slinkums piņķerēties ar jaunu bilžu klāt likšanu, bet varbūt pa druscītim tomēr var.

Pēc stundas kāps iekšā baseinā.

Šodienas fotopulciņa guvums -- vellsviņzin cik veca melnbalta Ilford ISO 3200 filmiņa.
Šodienas vakariņām sacepu plānās pankūkas un sanāca tīri labi.
Šodien Toms publicēja filmiņu.

Ejam no kafejnīcas, man vienā rokā latte un otrā papīra krūzes vāciņš

-- Neiet ciet...
-- Kas, kas
-- Neiet ciet...
-- Kas neiet?
-- I-izšļakstījās

Vakardien skatījos filmu "Labirints" ar Deividu Boviju. Nebiju gaidījis, ka tā būs tik ļoti bērnu filma, tāpēc diez kā pie sirds negāja. Lai gan, protams, tā dziesma, kuras dēļ skatījos, filmā bija pa smuko. Nujā, bet fantāzijas pie malas, šodien es maldījos pa īstu labirintu. Mūsu māja ir paugura pakājē un es domāju, ka būtu jauki atrast paugura augstāko punktu, būtu smuks skats uz pilsētu.
Tas paugurs viss ir apbūvēts ar rindu mājām. Mājas ir cieši kopā, katrai ar betona sētu apjozts iekšpagalms, ielas ir līkumainas un veido labirintu nevis savienotu režģi. Var būt tā, ka iet paralēli divas ielas, tām pa vidu divpusēja māju rinda, bet pie katras ielas var piebraukt klāt pa pavisam citu pusi. No vienas uz otru pa taisno nevar tikt, ja vien negribās kāpt pāri sētām un ložņāt pa iekšpagalmiem. Sētas ir augstas, neko daudz apkārt neredz un iepriekš karti nepētīju. Nuja, smuku skatu punktu atradu un piebildēju beidzot līdz galam filmiņu, kas jau vairāk kā divas nedēļas fotoaparātā, un tagad ir interesanti google kartēs apskatīt, kā es tur esmu izmaldījies.

Vienu vakaru eju pa aleju un pretī nāk meitene un runā telefonā latviski. Tā bija trešdiena un es gāju uz fotopulciņu. To vietu, kur jāiet, bija iepriekš jāatrod. E-pastā atnāca ziņa, ka darīšana būs iekš MRI Annex. Kas ir MRI Annex, kur ir MRI Annex, ej nu izfigurē. Bet nu gūglē uzmeklējot "MRI Annex Galway" atradās bilde.



Šī vieta likās dabā redzēta un es sameklēju aizdomās turamo vietu Microsoft Live kartēs un salīdzināju ar "Bird's View" redzamo. Jap, ir līdzības, un bija arī īstā. Fotopulciņā es dabūju vienreizlietojamo fočuku, to pa divām nedēļām jādabū pilnu ar kaut ko superstilīgu. Ejot atpakaļ pie riteņa pamanīju, ka esmu uz bagāžnieka aizmirsis pusizdzertu Powerade pudeli. Es viņu vēlāk vēl daudzas dienas vizināju līdzi, pa laikam drusku nodzerot nost.

Vienu citu dienu izejot no baseina uz brīdi bija apjukums, kurš ir mans ritenis, jo riteņu režģos bija divi vienādi novietoti, vienāda paskata zaļi īrētie riteņi. Nuja, bet vienam powerāde bagāžniekā.

Tagad esmu īrēto riteni atdevis atpakaļ un riteņa vairs nav. Ā, nu ir Toma lēkājamais ritenis, bet tam man nav atslēgas. Uz baseinu arī pirmdien nebiju, jo nejutos īsti vesels. Nejutos īsti vesels arī šodien, jā, bet šodien vakariņās apēdu milzu picu, kas gan bija pasāļa un sāls ir slikti asinsspiedienam.

Šodien viens mūsu kolēģis saņēma jauno Macbook -- nu to ar vienlaidus korpusu, uz ko visi tagad tecina siekalas. Mac'i pie mums diezgan izplatīti, manā telpā mēs esam pieci un trijiem ir Maci.

Sestdien, svētdien bija draņķa laiks, kādu gabalu pa āru pastaigāju, saliju galīgi slapjš, bet lielāko laiku sēdēju iekšā un ķimerējos ap robotu. Re, kā viņš tagad darās:



Paralēli robota ķimerēšanai man gāja Scraphead Challenge. Tas ir TV šovs, kur sacenšas divas komandas, abām ir dots uzdevums no lūžņiem uztaisīt kaut kādu iekārtu. Parasti tas ir kaut kāds specifisks transportlīdzeklis, un parasti tiek paņemta veca mašīna, mocis vai busiņš un ar fleksi un metināmo aparātu krietni modificēts. Pieliek kāpurķēdes, durkli priekšā, vagona riteņus apakšā, ko nu kuro reizi vajag. Apbrīnojami, kā viņu konstrukcijas tiešām arī strādā.

Ū, vienu dienu atkal izšāvās korķi, nosmirdēja UK-Eiropas elektrības kontakta pārveidotājs. Tajā bija iesprausts mans laptops, bet tas pat nebija ieslēgts. Bet tagad mums ir automātiskie korķi, viens klikš un dzīve turpinās.

Šorīt nočakarējos pērkot biļetes. Kaut kas tajā Ryanair lapā īsti labi nestrādāja un man bira ārā dažādas kļūdas dažādos biļešu pirkšanas soļos. Vienu brīdi bija pavisam brīnīgi, internetbankā redzu, ka nauda kontā jau rezervēta, bet Ryanair parāda "Payment error" nevis "urā, te tavs confirmation number". Nujā, bet apstiprinājuma epasts tomēr pēc pārdesmit minūtēm atnāca, tā ka laikam būs labi. Latvijā ieradīšos, tātad, 13. decembrī un braukšu prom tikai nākamajā gadā :)

Noskatījos TED runu, kas man dikti gāja pie sirds un sasaucās ar manu saprašanu, ka jādomā pozitīvas domas un manu pieredzi, kad reizēm, pēkšņi, uz brīdi, sajūties laimīgs, apmierināts un priecīgs ar visu pasauli. Jill Bolte Taylor: My stroke of insight.

Šķiet, brokastu sausās ar pienu aplejamās pārslas man drīz vairs neies iekšā. Ā, un nauda tērējas brangā ātrumā. Es nedēļā apēdu viena lietota divriteņa tiesu.

Jau gandrīz divus gadus atpakaļ rakstīju par Linux darbinātu mobilo telefonu — Neo1973. Neo1973 ir telefona modeļa nosaukums un OpenMoko ir projekts, kas šos telefonus taisītu. Kā viņam izgāja, kas notika, un kas notiek tagad?

Neo1973 sākotnēji tika solīts 2007. gada sākumā. iPhone bija gaidāms gada vidū un par tādu Android neviens vēl ij nenojauta. Neo1973 no tehniskā viedokļa izskatījās visai pieklājīgi — GPRS, GPS, Bluetooth, mini-USB, 640×480 izšķirtspējas skārienjūtīgs ekrāns. Daudzi atzīmēja, ka vēl prasītos WiFi un sprieda, vai to varēs iemānīt SD kartes vietā. Programmatūras jautājums neskaidrs, tā tika pa galvu pa kaklu rakstīta un bija arī skaidrs, ka gada pirmajā pusē nekas ikdienā lietojams vēl nebūs gatavs.

Neo1973 telefona iznākšana no marta pārcēlās uz aprīli, no aprīļa uz maiju, un tā līdz, šķiet, septembrim. Aizkavēšanās notika, jo ik pa laikam atklājās jaunas tehniskas ķibeles dzelžu līmenī, un masveidā ražot brāķi nav pārāk gudri, vai ne?

Septembrī Neo1973 beidzot bija nopērkams, tika uzražota neliela partija un tā tika ļoti ātri izpirkta. Šo telefonu nopirka arī tolaik mans kolēģis Aivars, tā ka es arī dabūju viņu aptaustīt un pabakstīt. Satriecoši smalks ekrāns un visādas nebūšanas programmatūrā visās malās. Zvanīšana nestrādā, baterija izlādējas ātrāk kā dienā — enerģijas taupīšanas režīmi vēl nestrādā kā nākas.

Izstrādātāji nekavējās pie sasniegtā un steidza nākamo telefona modeli — “Freerunner”. Izskats tam ir tāds pats, kā oriģinālajam Neo1973, bet iekšā ir spēcīgāks procesors, video akselerators, WiFi un akselerometri. Pēc tehniskajiem rādītājiem turas līdzi iPhone. Diemžēl ļoti daudz atkarīgs arī no programmatūras — kā tā spēj šīs tehniskās iespējas realizēt. Ar Freerunner izstrādi arī gāja lēni, tas kavējās un kavējās un nepacietīgie pircēji sarakstē ik pārdienas vaicāja — “nu, cik vēl ilgi jagaida?”. Un nabaga izstrādātāji arvien atbildēja — nu jau tiešām pavisam drīz!

Izstrādātājiem vispār droši vien viss 2007. gads un pirmā 2008. gada puse bija kā trakomāja. OpenMoko algotu darbu strādāja varbūt kādi 20-30 cilvēki. Un viņiem bija jāizdara viss — sākot ar telefona dzelžu dizainēšanu, sastāvdaļu izvēlēšanos, sarunu vešanu ar elektronikas ražotājiem, turpinot ar programmatūru — linux kodola pielāgošanu, sistēmas bibliotēkām, programmām, turpinot ar iekšējo infrastruktūru, tīmekļa lapām, serveru administrēšanu, biroja administrāciju. Un tas viss zem pastāvīga telefona kārotāju spiediena. OpenMoko izstrādātāji sarakstē mēdza atzīmēt, ka ir pārstresojušies, pārstrādājušies un krīt no kājām, mēnešiem nav normāli atpūtušies, bet tomēr turpina, gāž uz priekšu.

2008. gada maijā Freerunner beidzot nonāk pārdošanā. Tas ir pieejams pārdošanā arī tagad, par apmēram 250 latiem. Tiek jau gatavots nākamais modelis. Freerunner ir šādas tādas tehniskas, dzelžu līmeņa ķibeles. Viena — telefona GSM modulis varētu strādāt visās četrās GSM frekvenču joslās, bet kaut kur pietrūkst datu kanāli vai kas, un sanāk, ka tālrunis tomēr spēj strādāt tikai trijās. Attiecīgi tiek taisīti dažādi telefoni Eiropas un ASV tirgum. Vēlviena nebūšana — video akselerators (Glamo) un atmiņas karte ir uz vienas, turklāt visai lēnas atmiņas kopnes. Video pilnā 640×480 izšķirtspējā nevar paskatīties, jo vienkārši kopnes caurlaidība ir par mazu, lai nekompresētu video varētu piegādāt Glamo. Un ja vēl video fails tiek lasīts no atmiņas kartes… Glamo māk dekodēt dažus video formātus dzelžu līmenī, tāpēc cerība uz kvalitatīvu video tomēr ir. Ar šo telefonu var piezvanīt un saņemt zvanus — dažreiz. Daudzi arī sūdzas par atbalsi — otrs sarunu biedrs runājot dzird pats sevi.

Kopš Freerunner ir nopērkams, beidzot pa īstam iekustas un uzņem apgriezienus programmatūras izstrāde šim telefonam. Nekas tā pa īstam un tiešām labi nestrādā, bet darbs rit daudzās frontēs. Ir pieejamas vairākas distribūcijas — gatavi operētājsistēmas un programmu komplekti. Runājot par izmantotajām tehnoloģijām, no GTK tika pāriets uz Qtopia, uz laiku tika piesaistīts Enlightenment izstrādātājs un tika pievilktas vairākas Enlightenment bibliotēkas. Kā zinām, Enlightenment strādā nāvīgi ātri un izskatās ļoti glīti pat uz veciem dzelžiem, pat visu efektu taisīšanai izmantojot tikai centrālo procesoru — tātad pašā laikā Freerunner telefonam, kam ir taču jāskrien līdzi iPhone blingam.

planet.openmoko.org agregators paliek jo nedēļu jo dzīvīgāks, tiek ziņots par arvien jaunām iesāktām vai “gandrīz jau strādā” programmām. Pirms kāda laika tika noportēts Duke Nukem 3D, pavisam nesen — Doom. Gluži nesen Google izlaida savu Android platformu kā brīvprogrammatūru, un raugi, tā jau tiek darbināta uz Freerunner. Zvani vēl īsti nestrādā un līdz strādājošām īsziņām vēl tālāk (Freerunner nav fiziskas klaviatūras, bet Android vēl nav uztaisīta ekrāna klaviatūra), bet “darbvirsmas” un paneļi jau tirinās un izmēģinātāji ir sajūsmināti!

Ko es? Es turpināšu skatīties uz procesiem, bet no pirkšanas tomēr atturēšos. OpenMoko telefoniem līdz ikdienas lietošanas līmenim vēl krietni tālu, šobrīd tie vēl arvien vislabāk kalpo kā gīku spēļmantas. Es viņu gan noteikti apsvēršu, ja savajadzēsies domājošo elementu kādam īpašam projektam, robotam vai kam tādam.

Ah, kaut kā pārgāja rakstāmais. Nav vairs mute vaļā no visa, ko redzu.

Pirmdien bija "banking holiday", brīvdiena. Brīvdienās baseinam citi darba laiki, tāpēc, lai nesaputrotos, iešana uz baseinu pārcēlās uz otrdienu.

Trešdien, braucot pa centru, es dabūju caurumu priekšējā ratā. Sīks, ass stikla gabaliņš, kā parasti. Mums izdevās manu izmēros lielo riteni iestumt Taiga izmēros ne pārāk lielajā mašīnā, un viņš mani un riteni aizrāva uz mājām.

Ceturtdienas vakarā pilsētas centrs jau Halloween noskaņā, studenti piektdien brauc pa mājām un tāpēc sāk ballēties jau dienu iepriekš. Daudz, daudz jocīgi saģērbtu un sakrāsotu jauniešu. Vienā pabā bārmenis pārģērbtos dzina ārā.

Piektdien Toms aizbrauca. Vakarā no mājas ārā negāju, nejutos īsti vesels. Starp mājām bizenēja mazi bērni un klauvēja pie durvīm, trāpīja pie mūsējām ar.

Sestdienas rītā salīmēju cauro kameru. Vēlāk ar Uldi, Līgu un Kosminu braucām ar riteņiem. Ieņammājām, man tika parādīts krievu-poļu veikals, tajā var nopirkt pienu "Lāse" un īstu biezpienu, un Kosminam sanāca iespaidīgs kritiens pār stūri. Par laimi, bez nopietnām sekām. Uldis un Līga tirdziņā nopirka šitādu zivi:



No turienes man ir arī uz filmas safotografēts, bet to vēl nevar redzēt, jo nebeidzas un nebeidzas kadri :-]. Es pa nakti sapņoju, ka esmu izfotografējis filmiņu līdz galam, bet no rīta, raugi, nekā.

Svētdien atradu vienu vieglu ģeokešu, braukāju ar riteni. Centrā līdzās cepurēm, kokgriezumiem un glezniņām pamanīju stendu ar 8mm kinokamerām. Attīstīt varot sūtīt uz Nīderlandi, tas prasot apmēram 10 dienas, bet, piem. mid-formāta fotofilmas arī tāpat te nekur nevarot attīstīt; veco fotoaparātu veikalu te nav, bet Dublinā ir, un viņam esot dažas 80-o gadu Minoltas, ja tas mani gadījumā interesētu.

Canon Elan II — ō, tas ir karsts sūds! Esmu ar viņu ļoti mierā.

Kad ar Zenit TTL jau biju tā kaut cik apradis, es domāju, viss ir forši, BET, saimniecībā lieti noderētu fotoaparāts ar autofokusu un EF lēcu saderību. Zenīta manuālumā gan ir puse visa jaukuma — tā regulēšanās, fotogrāfijas uzņemšanas process. Otra puse ir stilīgais izskats un cietā somiņa — var šūpot plecā, griezt ap galvu, iemest somā. LOL, Aristoteļa svētkos es lēkāju cilvēku pūlī un pārtrūka Zenīta somas siksniņa un tad es rāpoju tur pa leju, pa kāju mežu, un meklēju savu fotoaparātu. Runājot par kāju mežu, tas mani arī izglāba no apsarga. Es biju tuvu skatuvei un priekšā stāvošais apsargs pamāj, lai pienāku tuvāk. Es ar galvu māju viņam pretī noliedzoši un tad viņš sāk lauzties caur cilvēkiem manā virzienā! Ašs pietupiens, šur-šur starp kājām un es jau esmu gluži citā vietā, hahā!

Tātad, autofokuss un EF lēcu saderība. Izlasu Canon EOS filmu autofokusa kameru ceļvedi un redzu, ka man pašā laikā būtu Elan II. Pirku no eBay, septiņdesmit dolāri plus kuģošana, kas ir septiņdesmit dolāri, vai ne.

(Fotogrāfijā gabaliņš no Kilārnijas apkārtes. Bildēts, saprotams, ar Elan II)

Ar Elan II patlaban ir izšautas 3 krāsu filmiņas, šeit bildes, un kā tad ir? Lielāks un smagāks par Canon 350D, kuru daži apsaukā par dāmu fotoaparātu, jo nevarot savā lielajā ķetnā saturēt. Nuja, šajā ir kur ieķerties. Ir visādas podziņas un ripulīši un glaunas lietiņas — pats ievelk filmu, uzstāda filmas ISO jūtību. Pirms kadra bildēšanas var pateikt, ka šo kadru gribēšu vairākas reizes eksponēt. Māk attīt filmu atpakaļ tā, ka paliek ļipiņa ārā. Lielāks, gaišāks skatu meklētājs kā 350D, un mana Canon EF 28-135 IS USM lēca platajā galā nu jau izskatās pēc platleņķa. Uz filmu kameras tā sanāk ideāla “walk-around” lēca. Bildēšanas process satriecoši līdzīgs Canon 350D, tādi paši režīmi, līdzīgi skaitlīši skatu meklētājā, tik vien tā atšķirība, ka pēc kadra uzņemšanas nevar ekrāniņā paskatīties. Ir gadījies pēc klikšķa pacelt kameru pie acīm un paskatīties aizmugures plastmasā haha.

Par izmēru, nuja, Elan II ir pārāk masīvs klucis, lai ikdienā staipītu apkārt, ikdienai vajadzētu ko mazāku. Tiek izvērtēts Olympus 35 RC, bet ar to man tikai viena filmiņa pagaidām, es vēl neko neteikšu.

Šodien ārā laiciņš draņķīgs, bijām uz centru brokastīs, bet nu sēžam mājā un dzersim tēju.

Šorīt ripinoties uz centru man ritenim nolūza sēdeklis. Ritenim sēdeklis man ir lūzis jau vairākas reizes, gan jau mana svara pēc. Pēc brokastīm aizgājām uz velo nomas vietu un man iedeva vietā citu riteni. Meitene gan brīnījās, sak, šitā jau pats no sevis nelūzt, un tāds gadījums viņai nākot priekšā pirmo reizi. Tagad man ir zaļš pilsētas ritenis ar augsto rāmi un augstākiem pārnesumiem un štruntīgām bremzēm.

Ceturtdienas vakarā, atnākam no peldēšanas un virtuvē Jaceks un Iza ar rūpēm sejā. Esot izsitušies korķi. Viņi ieskrūvējuši citu korķi, tas atkal izsities. Gaismas deg, bet nevienā kontaktā elektrības nav. Ledusskapis nestrādā, un, pats trakākais, rūteris nestrādā! Piektdien atnāca saimnieks un sarunāja savu draugu elektriķi. Saimniekam gan laikam palika jauks iespaids par šo vietu kā par baigo viesstrādnieku midzeni. Es kā reiz biju uzsildījis picu, pie mums bija arī kolēģis Kristiāns, un saimnieka apmeklējuma laikā no centra atgriezās Toms un no darba ieradās lietuviete Roberta. Par daudz cilvēku. Bet tagad atkal ir elektrība, ak prieks, internets, veļasmašīna, viss viss strādā.

Trešdien negaidīti laicīgi atgriezās divi mūsu poļu kaimiņi Jaceks un Iza -- un izlika mani no istabas. Es tagad guļu pavisam mazā istabiņā. Pēc nedēļas Toms brauc uz Latviju, tad es dzīvošu viņa istabā. Tā es te mētājos. Trešdien bija arī pasēdēšana no darba netālajā Vestvudā, Kosminam un Kristiānam bija dzimšanas dienas. Vakara gaitā sanāca diezgan daudz cilvēku, redzēju otru Kosminu, čivinājām pseido-rumāņu valodā un man gadījās ar dibenu izgāzt vienu alus kausu.

Otrdien Miloša koncerts iekš De Burgo's bija varen jauks. Cilvēku bija maz, kādi 40, sēž pie galdiņiem un ar aizturētu elpu klausās. Iesildītājs Chequerboard arī bija jauks. Viņš spēlēja ģitāru un viņam skaņa gāja cilpā, katrā gājienā piespēlē kaut ko klāt un tā pamazām sabūvējas kompozīcija.

Lai arī naudas vēl nav, es pētu divriteņus. Internetā ir lērums informācijas (piem. mtbr.com ir izceļams ar lielo lērumu lietotāju apskatu, bikeradar.com -- ar gatavu riteņu komplektu apskatiem) un Īrijā ir vairāki MTB riteņu interneta tirgotāji. Piem., Īrijā bāzētā chainreactioncycles.com iepērkas arī no Latvijas, tas xc.lv forumā tiek pieminēts ik pa laikam. Patlaban domāju, ka sacensību līmeņa MTB riteni nepirkšu, pirkšu lētāku, lai nav žēl lauzt un lietū mērcēt. Vēl man gribētos šosejas riteni lai var braukt ātri ātri un tālu tālu.

Ko vēl pastāstīt, ko es esmu aizmirsis izstāstīt? Rakstiet man pastkartes! Es sūtīšu pretī vēstules. Mana adrese ir --

Peteris Caune
63 Hazel Park
Galway
Ireland

killarney

Šajā nedēļas nogalē mēs braucām uz Killarney. Kaut kas prasīja, ko, Kaliforija, Ārnijs, nē, Killarney ir pilsētiņa šeit:


View Larger Map

Tā esot otrais lielākais tūristu galamērķis Īrijā pēc Dublinas. Tur ir kalni, nacionālais parks, pils, ūdenskritumi, pārgājienu un velo takas. Un pašā pilsētiņā krogi un B&B un viesnīcas.

Mēs bijām trīs ekskursanti -- es, Toms un Kosmins, un mūs laipni aizveda un atveda mūsu kolēģis Taigs, viņš tajā galā dzīvo un tad viņš laipni piekrita mūs izvizināt. Aizbraucām piektdienas pēcpusdienā un atpakaļ sestdienas vakarā. 200 kilometri no Galvejas, bet ceļš tāds līkumains, ka katrā virzienā braucām četras stundas. Palikām ļoti jaukā B&B, vakarā izgājām vakariņās un pa pabiem, nākamā dienā noīrējām riteņus (Trek 3500, sākuma gals, bet normālā kārtībā, pedāļi nost nelūzt. Izīrētājdžeks atvadoties uzsauc "don't fuck your bikes!") un rullējām kalnos.





Haha, sākumā iet viegli, braucam pa dikti ainavīgām takām, mežos lieli pasaku koki. Atbraucam pie Torc waterfall, pieslēdzam riteņus un pa vertikāli mērot 100m kāpiens ar smukiem skatiem. Manā GPS ir altimetrs, tā ka es tā precīzi zinu. Neiztiek arī bez mērkaķīgas kokos līšanas un neliela fūtskeita.



Tālāk braucam uz ~10km attālo "Ladies' view". Tas ir tālāk, augstāk kalnos un tur būtu jābūt smukam skatam. Nujā, un joks tāds, ka ceļš iet kalnā un braukt grūti, kilometri iet lēni, sākam pagurt un vienā brīdī Toms jau pieprasa saldējumu un saka, ka tālāk nebraukšot. Bet, pēc GPS un kartes salīdzināšanas izrādās, ka Ladies' view tepat pavisam tuvu jābūt un pievārējam pēdējo kilometru. Augšā tiešām baigais skats, un kafejnīca -- sendvičš un Bulmers kauss un pašsajūta strauji uzlabojas. Ar lielo filmu aparātu rokā kā kaza lēkāju pa slidenajiem akmeņiem (nuja, nepieminēju, smidzināja lietus) un vienu reizi tīri vai apvēlos uz muguras.

Atpakaļbrauciena pirmie kilometri fantastiski -- stāvs, līkumains lejupceļš, nav jāminās, līkumos "jāgulda" ritenis un pa reizei arī jāpiebremzē. Pilsētā vēl aizminām apskatīt pili, un tad atpakaļ uz velonomu. Kopā sanāca 45 kilometri, attāluma pēc nav daudz, bet ar visiem tiem kalnā lejā sanāca diezgan normāls nogurums. Gaidot Taigu paēdām un padzērām un tad jau pa tumsu Taigs mūs vizina mājās. Tur vēl bija jautrs starpgadījums -- pieci izdzertie Ginesi prasās ārā un apstājam šosejas malā izdarīt lietas un tieši kā reiz pie mums apstājas policijas mašīna. Likās jau, ka nupat sprukās būsim, un tomēr sasteigt lietas tak arī negribās, bet viņu pretenzijas laimīgā kārtā bija tikai par pārāk lielām gaismām stāvošai mašīnai.

Svētdien vēlas brokastis, milzu vējš, pastaigājām pa pilsētu, skatījāmies Green Wing, ar Uldi un Līgu -- pārējiem diviem Galvejas latviešiem -- noskatījāmies smuku animi "Paprika". Ak tā, ir zināma vēl viena latviešu meitene, bet tā vispār latviešu te laikam daudz nav.

Šodien nopeldēju pusotru kilometru, Toms vispār apdullis -- 2,5 kilometri. Rīt iesim uz Milosh. Viņu man pirms gada ierādīja Eva, viņam ir tāda jauka, sapņaina mūzika un šorīt skatot last.fm eventus bija patīkams pārsteigums, ka, ho, rīt viņš tepat pilsētā būs!
Un parīt domājams būs attīstītas nedēļas nogales filmiņbildes.