Kā zināms, dzīvē svarīgākās lietas nemaz nav lietas. Piemēram, rezerves kopijas. Tās ir metodika, process, un daudz datu visās malās. Rezerves kopija no vienas cietņa partīcijas otrā vai no iekšējā cietņa uz blakus datoram stāvošo USB cietni ir nestilīgi, jo, ja zibens iesper vai māja nodeg, tad abi pagalam. Rezerves kopijas jāglabā internetā!

Jungledisk:

• “virtuāls” datu nesējs, failu sistēmā izskatās kā atsevišķš disks vai mape, bet dati patiesībā glabājas tīklā (izmanto Amazon S3 servisu)
• Sūtot un glabājot dati ir šifrēti
• Neierobežots datu apjoms, 15 centi par gigabaitu
• Strādā uz Win, Mac, Linux
• Var lietot no vairākiem datoriem
• Iekļauta automātiska rezerves kopiju taisīšana

Sanāk, ka līdzīgs Dropbox, par kuru Toms nesen rakstīja. Atšķirības:

• Maksā nevis par servisu, bet pa taisno Amazon (Dropbox paši arī izmanto to pašu Amazon S3)
• Datu glabāšana sanāk nedaudz lētāk, un maksā tikai tik, cik reāli izmanto
• Nav augšējā 50GB ierobežojuma

Ko tad glabāt? Fotogrāfijas, būtu dikti žēl pazaudēt visas savas lielās, neasās bildes no ballītēm un brīvdienu izbraukumiem un ikdienas gaitām un un. Patlaban es to rezerves kopēšanu taisu kā matainie — ar rsync komandu. Man ir ērtā vietā skriptiņš ar vienu rindiņu:

time rsync -rvvWhu --size-only --stats --progress ~/Photos ~/jungledisk/Photos

Zem ~/Photos ir manas bildes un zem ~/jungledisk atrodas virtuālais disks. rsync visus klāt nākušos failus pārkopē no lokālās mapes uz attālināto. Salīdzina tikai pēc izmēra, failā iekšā vai atribūtos neskatās — lai ātrāk. Sākotnējo 43GB pārdzīšana aizņēma vairākas dienas, bet tagad jau klātpienākošo bilžu aizsūtīšana notiek pienācīgā laikā.

Cik maksā? Uzmanīgais lasītājs būs ievērojis, ka jāmaksā par gigabaitu. Amazon izcenojums. Es rēķinu, ka man katru mēnesi no kartes automātiski noskaitīs trīs līdz piecas naudiņas. Tas der. Tas ir mazāk kā vienas pusdienas galu galā.

Kā ar Mozy, SpiderOak, Dreamhost rsync iespēju, Picasa Web Albums, ... ? Ja pameklē, tīmeklī ir pa pilnam attālinātu rezerves kopiju risinājumu. Skaidrs, ka iesākumā vērtīgi izpētīt un pamēģināt pirms savu lielo vērtīgo blāķi kaut kur kopēt. Ja vēlies padalīties ar savu pieredzi personīgo datu rezerves kopēšanā — komentāri!

Šāds saulains lievenis pa laikam ir no rītiem. Pa laikam ir lietains lievenis.



Te var redzēt zaļo zāli un paugura kontūru pāri līcim.





Zirgs žļambā manu somu. Izīrēju pilsētas riteni un šajā nedēļas nogalē braukājām, re, atbraucām pie zirgiem.




Vēl zirgi, Toms saka, izskatās kā Āfrikā.




Šis mans īrētais ritenis, ar dubļusargiem, bagāžnieku, lampiņām un trīs ātrumiem.




Vakars mājas.




Šī ieliņa ir ceļā no mājām uz centru. Un arī ceļā no mājām uz baseinu.



Šī nedēļas nogale, Ladies beach, pieēsts pilns vēders ar meksikāņu ēdamo un mēs guļ.




Galvejas centram cauri iet gājēju iela.





Te mēs patlaban mitinās.




No pagājušās nedēļas, Toms un Kosmins pirms braukšanas iekšā mežā-parkā, kur es nolauzu to pedāli un Kosmins sadūra riepu (kā vēlāk izrādījās, 3 vai 4 vietās)




No šitās klints nonāca lejā suns.



Tā lūk jā.

Pirmās dienas dauzoties apkārt pa pilsētu es nēsāju līdzi GPS. Te Toma PSP un mans Garmin abi rāda ceļu uz mājām.



Šeit atradās pirmais ģeokešs.



Iepērkam produktus vakaram.



Toms pilsētas centrā lec uz apmalītes



Pēteris pilsētas centrā ākstās.



Te es jau otro dienu sēdu. Sarkano sienu varētu aplipināt ar bildītēm, klavieri un kompīti nomainīt, un tad jau būtu tīri jauki.



DERI pāri ielai ir Westwood hotel, kur dod arī ēst un mēs iet ņammāt. Spogulī var mēģināt ko saskatīt.

Šodien darbā pārvācos no pagaidu vietas uz īsto vietu. Kad es ierados, man nemaz tā īsti nebija kur sēdēt. Sēdēju pie neliela galda ne pārāk gaišā vietā. Bet šodien viena vieta bija atbrīvojusies un es pārvācos. Tas ir tā, paņem rokā somu un padusē laptopu un aiziet uz blakustelpu. Man līdzi atnāca Toms ar ierosinājumu tajā telpā galdus sabīdīt citādāk, lai nav tā, ka visi redz visu monitorus. Labums ir, ka darbā var pronu skatīties, sliktums -- telpas vidū paliek mazāk vietas. Tā viņi tur nevarēja izšķirties, bet manu galdu sarotējām un bija dikti uzjautrinošs skats, džeki vēl spriež, ka sarotējot atbrīvosies vieta, un tad var ielikt jau tā mazajā telpā vēl kādu cilvēku, bet no otras puses, ja nu ieliek meiteni, bet paskat apkārt, cik tad to meiteņu ir un tā... un tad Toms ar "es neko nezinu" sejas izteiksmi telpā atspēries ievelk atdalošo sienu. Ai, tas bija jautri. Tagad tā siena mani atdala no durvīm.
Kompītim tagad arī pieslēgts ārējais monitors, klaviere un pele, tā ka var riktīgi dragāt, un es dragāju ar. Šodien pirms labot kļūdu, zin, jāuzraksta unit testu, kas šo kļūdu atkārto, priekš tam jāpaskatās kā esošie unit testi darbinās, opā, diezko nestrādā gan, labojam tos. Pitonā forši, ka, ja kaut kas galīgi nesanāk un dokumentācija smalkumos neizplūst un google nepalīdz, var ielekt bibliotēkas kodā un atšķetināt vainas cēloni tā. Vēl arī foršs resurss ir stackoverflow.com.

Kā tad te ar tām meitenēm, smukas ir vai? Nu pa klubiem un ballītēm es vēl nav bijis. Tik vien, cik var uz ielas redzēt. Nu un tā, kā jau visur, lielākā daļa tūlītējas simpātijas neizraisa, bet ik pa laikam gadās kāda acij visnotaļ tīkama. Brunetes biežāk, blondīnes mazāk. Vai kā man patīk blondīnes.

Un kā tad ar valodu? Angliski jau man būtu jāmāk tīri labi, vidusskolu beidzot eksāmenā bija A un visas filmas esmu skatījies oriģinālvalodā. Tikai, heh, britu, skotu, īru filmām ir gadījies tomēr piekarināt subtitrus, lai var visu saprast un nekas nepaslīd garām. Nu te ir tā, ka iebraucējus var ļoti labi saprast, loģiski, un vietējos kā kuru. Kad viņi savā starpā vārās, tad ir dikti uzmanīgi jāklausās, lai kaut ko saprastu. Ar runāšanu var iztikt, vēl jau es gan runājot uztraucos un nonākot runas straumītes strupceļā sanervozējos nevis piebremzēju, izdomāju un pasaku pa smuko. Bet tas jau ar laiku, būs normāli.

Ho, nu ko, pirmā nedēļa Galvejā nolauzta! Klājas visnotaļ labi, Toms par mani labi rūpējas un darbā visu laiku nāk jaunas lietas. No vienkāršākiem "iepazīšanās" darbiņiem esmu ticis pie jaut tādiem īstākiem. "Iebraukt" ir viegli, nav kā iepriekšējā darbā -- daudz sapiņķerētas un sadrumstalotas biznesa loģikas, kuru nezinot sanāk bakstīšanās.

Esmu saņēmis savu PPS numuru un bankas konta detaļas ar jau sāk ierasties. Vakarnakt miegot ciet domāju -- nu tad, nu tā, cik ilgi šitā varētu dzīvot? Kā man izdosies iepazīties ar miljons cilvēkiem un ietaisīt paralēlu dzīvi?

Šodien bijām peldēt. Fiziskā forma ir galīgā tūtē, bet nav arī tik traki kā izskatās, vēders ir speciāli izgāzts!

Ciltskokus zīmēt ir forši. Zināt savus senčus daudzās paaudzēs un savus attālos brālēnus un māsīcas ir interesanti un vērtīgi. Ar lineālu uz lielām lapām zīmētie ciltskoki ir pagājība, mūsdienās tos ļoti eleganti var zīmēt internetā. Lūk, viena lapa: geni.com. Vienkārši un vizuāli zīmē klāt zarus savam ciltskokam, papildini cilvēku profilus ar papildus informāciju, ielūdz savus radus papildināt koku. Radi pievienojas un pievieno kokam savas zināšanas un ielūdz vēl citus radus un sanāk sociālais tīkls! Sniega bumbas sajūta, kad koks “pats no sevis” izplešas un aizpildās ar datiem.

Kādus datus par katru personu var pievienot? Vai, ļoti daudz un dažādus. Dzimšanas datus, kontaktus, adresi, “par mani”, darbavietas, notikumus. Notikumus var aprakstīt sīkāk — piem., vīram un sievai būs notikums “kāzas”, kurā var pielikt datumu, piezīmes, bildes, video, kāzu viesus.

Vai koks nepaliek nepārskatāms, kad tajā cilvēku paliek vairāk? Nē, jo visa kopējā informācijas krātuve (“mežs”) vienmēr tiek skatīta konkrēta cilvēka kontekstā. Piemēram, ja es skatos savu koku, tad tur būs visi mani pēcnācēji, visi mani priekšteči un pēc izvēles daudz radu un laulību “uz sāniem”.

Kā ar privātumu? — visi pievieno datus uz nebēdu un beigās kāds svešinieks varēs par mani visu uzzināt? Privātuma lietas var diezgan smalki noteikt — kādus datus redzēs tuvākie ģimenes locekļi, radi, draugi un pārējie. Privātuma lietas es varu noteikt savam profilam un tiem manis izveidotajiem profiliem, kuru īpašnieki nav piereģistrējušies geni.com un tā pievākuši profilu sev.

Iesaku izmēģināt!

Uzstādījumos uzslēdzu, ka šeit var komentēt visi, iepriekš varēja komentēt tikai blogspot reģistrētie lietotāji.

Ko ta īsti es te daru? Manu darbavietu sauc DERI, tas ir vietējās universitātes pakļautībā esošs institūts, kas krāmējās ar visādām semantiskā tīmekļa lietām. Mans amats saucas "Research Assistant". Dabā tas nozīmē, jāprogrammē. Tieši patlaban veicamie darbiņi ir saistīti ar pitonā rakstītu tīmekļprojektu. Daudz sanāk lasīt un pētīt, jo, hei, viss jauns. Lietotais "framework", lietotās bibliotēkas, sagatavju sistēma, instalācijas paciņu taisīšanas infrastruktūra. Jāiepazīstas ar visiem pēc kārtas, ko dara, kā dara, kādi ir "best practices". Esmu tīri vai apdullis no to jauno lietu gūzmas.

Šodien bija brīnišķīgi labs laiks. Silts un saule un zilas debesis. Te tā esot reti, ļoti reti. Aizgājām uz pilsētu pavēlās brokastīs. Ķēmojāmies ar Toma riteni pilsētas pašā centrā -- Eyre Square, un vēlāk braucām uz Silverstand pludmali. Mēs braucām trijatā, ar mums bija mūsu kolēģis Kosmins, viņš arī aizlienēja man savu veco riteni, jo svētdienas dienā riteņu noma izrādījās ciet.

Pa ceļam uz pludmali paņēmām vienu ģeokešu, par kuru Kosmins bija stāvā sajūsmā, nu kā tā var būt, ka sekojot norādēm kaut kādā vietā pakrauj nost akmeņus un tur tā manta tiešām ir!

Pludmalē bija milzu klints (bilde no panoramio) un sētas un brīdinājum-uzraksti, ka augšā labāk nekāpt. Bet cilvēki tur tomēr kāpelēja. Īsi pēc ierašanās redzējām šausminošu skatu, no klints novēlās suns. Atsitienā pret akmeņiem viņš pasitās kādu metru gaisā. Piegājām klāt, viņš bija dzīvs, elpoja. Diezgan nepatīkama lieta, un to skatu un saimnieka emocijas nevar tā ātri dabūt ārā, bet vismaz labi, ka tas nebija kāds bērns, kas tur novēlās.

Braucām pēc vēl viena ģeokeša un nonācām pasakainīgā mežā, bet ģeokešu tā arī neuzgājām. Te viena Toma bilde:



Meklēšana izjuka tādā kārtā, ka Kosmins dabūja tukšu riepu, bet es nolauzu pedāļa klani (lol). Tad notika kameras līmēšana, atpakaļceļā es braucu virtuozi izmantojot atlikušo klaņa stumbenīti, nopirkām uzsildāmās picas un noskatījāmies "The Royal Tenenbaums". Tā tāda jauka sajūtu filma, līdzīga kā "The Darjeeling Limited".

Nu un tad rīt dankš uz darbu!

Mums te vakari ir kā Big Bang Theory, abi sēž ar laptopiem vai spēlē Playstation. Vakar mēs izdarījāmies pavisam veselīgi -- sākumā gribējām nopirkt 2+3 čīzburgerus, bet nopirkās 5+5. Un tad vēl uzlej virsū koliņ'.

Šodien sestdiena, modos vienpadsmitos, ēdām brokastis pilsētā, staigājām pa veikaliem, un nu man ir jaka, bet Tomam strīpainas zeķes. Te ik pa laikam līņā, tāpēc bez kārtīgas jakas nevar iztikt. Vēl mēs nopirkām GTA IV un daudz alus, tā ka vakara plāns ir skaidrs. Dikti intelektuāli un vērtīgi, vai ne? Bet nekas, nekas, drīz es sāks darīt visu ko vērtīgu. Toms saka, ka varētu iet uz baseinu, vēl ir visādi universitātes pulciņi un jāpērk ritenis un tad varēs dauzīties apkārt.

Ahā, un te video ar Mika mašīnu:

Otrdien es iekāpu lidmašīnā un aizbraucu uz Dublinu.
Tad iekāpu autobusā un aizbraucu uz Galveju.

Trešdienā ar Tomu gājām uz darbu. Dabūju savu drošības kartiņu, ar kuru tikt iekšā pa durvīm. Tiku izrādīts jaunajiem kolēģiem un priekšniekiem. Visi teica savus vārdus, es nevienu neatceros. Atnesa pagaidu kompīti -- milzu 17" Dell. Pēcpusdienā izbraucu ar Toma riteni un atradu pirmo ģeokešu šajā vietā.

Ceturtdien pa priekšpusdienu dauzījos apkārt pa pilsētu -- atradu universitāti, tajā atradu HR un parakstīju darba līgumu. Atradu banku un pieteicos kontam. Atradu vietu, kur dod PPS numuru (apmēram kā personas kods, bez tā man nevar samaksāt naudu) un pieteicos uz to. Bija smieklīgi, ka man vajadzēja uzrādīt divus personu apliecinošus dokumentus, bet man bija tikai pase. Par otru "dokumentu" noderēja iztecējusi braukšanas mācību atļauja + iztecējusi TietoEnator darbinieka ID kartiņa. Pievīlēju atslēgu, nopirku mobilo numuru. Mans jaunais numurs ir 085-7221414. Aiznesu ieskenēt divas filmiņas. Vienas filmiņas skenēšana maksā €15. Pēcpusdienā atnācu atpakaļ uz darbu un jau kaut ko sastrādāju un iekommitēju.

Piektdien jau modos deviņos, tātad pie jaunās vietas pierasts, uzzināju ko darīt un cītīgi čibinājos visu dienu. Ēdām pusdienas pilsētā.

saite, ja video nerādās

Šī gada pirmā aprīļa ašais pirkums. Internetā viegli atrast padomus, kā iemācīties braukt. Vidēji, lai iemācītos, vajagot trenēties 2 nedēļas pa 2 stundām dienā. Iemācīties var katrs, vajadzīga tikai neatlaidība. Es trenējos pa darbu, ik pa laiciņam, apvienojot ar acu atpūtināšanu no monitora. Pāris reizes arī braucu uz māju. Brīnišķīgs socializēšanas līdzeklis — sveši cilvēki uz ielas uzsāk sarunu, pat lūdz iedot pamēģināt pabraukt!

Saspicē acis un rauj vaļā plānotāju! 24. septembrī, trešdien, Andalūzijas Sunī, Rīgā, no 19:00.

24. septembrī nāk klajā Gnome 2.24. Šis ir brīnišķīgs notikums, to aicinu līksmi atzīmēt! Saskandināsim kausus un apslacīsim laptopus! Arī, ja esi Windows, Mac, KDE lietotājs, būsi ļoti laipni gaidīts. Runāsim par būtisko, tur par kompilātoriem, pavārmākslu, veselīgu dzīvesveidu, skaistākajām kinofilmām, makšķerēšanu un, pasākuma pilnīga triumfa gadījumā, dzīves jēgu. Būs forši!

Kas ir Gnome? Kas par release party? Gnome ir darbvirsmas vide. Brīvā programmatūra. Ja tev ir sanācis datorā iebāzt Ubuntu LiveCD, tad tā darbvirsma, paneļi, izvēlnes, sistēmas uzstādījumu dialogi — tā ir Gnome. Šis ir dikti vienkāršs un, saprotams, nekorekts skaidrojums. Atnāc trešdien un tad mēs aizraujošā manierē izstāstīsim un izrādīsim! Nu, teiksim, es mēģināšu uz sava Kazahstānu pārcietušā kompīša to jauno Gnome dabūt virsū, un ja tur kas sanāks, paķeršu līdzi.
Līdz trešdienai!

PS. Inspirācija šim pasākumam nāk no pieredzējušā Gnome laidienu svinību organizētāja Toma Bauģa. Toms ir brīnišķīgs cilvēks un mēs viņu vēl šobaltdien turam siltā piemiņā (viņš pirms gada aizbrauca uz Īriju). Drīz arī beidzot dibināsim īsto un oficiālo Toma fanuklubu. Būs tiešsaistes veikaliņš ar nopērkamām pilnīgi autentiskām Toma valkātām zeķēm, būs ekskluzīvas tikai faniem pieejamas video podraides ar Tomu, kafiju un Nicorette. Protams, būs domubiedru grupas visos lielākos sociālos tīklos. Mēs nākam! Čau, Tom!

Noskaties filmiņu par Ubiquity!

Treknajā valgajā melnzemē kurmji rok tuneļus un sakņaugi mīcās pa vagām un komandrindas saskarnes mutējas visādos neiedomājamos veidos. Un tad viņas ķepurojas uz augšu, un pa retam kāda izbāž savu neglīto galvu dienasgaismā, un mēs sajūsmā saucam kaut ko priecīgu. Čau, Gnome Do! Prieks tevi ieraudzīt, Deskbar! Kas tas, vai manas acis neviļ? Kāds prieciņš arī nepareizā ticībā esošiem — Enso! Ar visādiem gudriem auto-complete, bet tomēr šajās programmās vairāk raksta komandas nekā baksta izvēlnes.

Pēdējās dienās progresīvā cilvēce priecīgi sveic Ubiquity — paplašinājumu Firefox pārlūkam. Ar to var no jebkura Firefox loga ātri uzmeklēt Vikipēdijas šķirkli, ģeogrāfisku vietu google kartēs, iesūtīt Twitter ziņu un tādas visādas lietas.

Ubiquity īpaši piesaista manu uzmanību, jo —

• tas strādā pārlūkā — ir ērti un dabiski piekļūt interneta resursiem un servisiem. Un, kā zināms, šajās dienās viss interesantais notiek pārlūkā. Kuru gan vairs interesē “Desktop Search” vai integrācija ar kaut kādu vecmodīgu e-pasta programmu.
• Ubiquity komandas tiek rakstītas JavaScript valodā. Ar to man sanāk ikdienā darboties, tāpēc tā vien nagi niez pamēģināt uzrakstīt kādu Ubiquity komandu

Iespļāvu plaukstās un uzbliezu Ubiquity komandu, kas tulko angļu datorvārdus un latviešu valodu izmantojot termini.laka.lv. Pirmo reizi savā īsajā mūžā lietoju jQuery. Pēc Ubiquity spraudņa uzstādīšanas nāc uz šo adresi, tur varēsi pa smalko tikt pie šīs komandas.

Sestdien vienpadsmitos no rīta bija apmākušās debesis, sēdēju Kandavas centrā uz soliņa un blakus man bija mugursoma ar drēbītēm un guļammaisu, un vēl blakus bija divritenis. Bija tā sanācis, ka plānotais nedēļas nogales riteņbrauciens ar draugiem bija laikapstākļu un vēl citu apstākļu dēļ atcēlies, bet es par to nebiju uzzinājis. Tā nu es sēdēju Kandavā gluži viens un domāju, ko nu tālāk. Priekšā divas brīvdienas, esmu nepazīstamā vietā, un pilnīgi brīvs braukt — cik ātri patīk un uz kurieni patīk. Lieliski taču viss bija izkārtojies! Vienīgi tas sociālais aspekts un pilnā mugursoma (to bija iecerēts likt pavadošajā auto).

(šis vēl turpceļā uz Kandavu, līmējam)

Atceļā uz Tukumu braucu pa zemes ceļu. Drīz vien sāka viegli smidzināt lietiņš. Redzēju cilvēkus, kas rok kartupeļus, un baltas govis, un māju ar iebrukušu jumtu un tomēr spītīgu uzrakstiņu “Privātīpašums”. Satiksmes bija pavisam maz, braucu un domāju par lietām, un Tukums drīz vien bija jau klāt.

Jauki tā braukt nenospraužot dikti tālu mērķi. Ja ir tāls mērķis, nu piemēram, Rīga — Valmiera, tad pusi brauciena sanāk mētāties pa domām, cik kilometri nobraukti un cik daudz vēl jābrauc, un cik laika ir patērēts, un kāds ir vidējais ātrums, un cik spēka vēl palicis, un cik procenti ceļa nobraukti, un cik nobraukts izsakot daļskaitlī un tā tālāk. Šajā braucienā netālās dzelzceļa sliedes arī tāda drošības sajūta — kad jutīsies, ka pietiek, tuvākajā stacijā vilcienā iekšā un uz mājām.

Braucot no Tukuma uz Kaņieri, no ceļa vienā vietā nodalījās marķēts velo celiņš. Tas izrādījās vienkārši sauss, gluds meža ceļš, patīkama pārmaiņa grantenei. Pie Kaņiera man drusku samisējās ar navigāciju un aizbraucu uz Ķemeriem nevis kartē noskatīto Lapmežciemu. Šī kļūme atklājās jau iebraucot Ķemeros un skatot ielu nosaukumus. Bet nekas, tālāk braucu uz Jaunķemeriem un pārbaudīju, ka jūra vēl vietā. Pastāvīgais smidzeklis bija pamazām mani pilnīgi izmērcējis tik tālu, ka kājas žļurkst. Jūras malas priedītēs uzvilku sausu drēbju kārtu, slapjās somā, un tas bija prātīgi darīts, jo tūdaļ jutos patīkamāk. Lai gan iepriekš arī pārāk slikti nebija, braucot ir silti.

Asaros kā reizi nāca vilciens, mājās, karsta vanna un patīkams nogurums. Aptuveni sabakstot kartē, nobrauktais attālums gāja pāri simtam, kaut braucot nelikās tik daudz. Tā nu diena kopumā sanāca tīri jauka.

Hello world.

Hei, hei, kur gadījies kur ne, pēc mēnesi ilgā brauciena pa Krieviju un Kazahstānu esmu laimīgi atpakaļ Latvijā.

Vareni. Mēnesi dzīvojos pa putekļiem un gulēju te teltī, te uz UAZ aizmugurējā sēdekļa. Bet nu jau atkal eju uz darbu, un sēžu birojā pie datora, un pusdienas laikā eju uz pusdienām, rindiņā aiz citiem birojcilvēkiem pa Lāčplēša ielas trotuāru. Vakaros gudroju, ko labāk no visām svarīgajām lietām izdarīt, un kāpēc nav ar ko iziet iedzert. Svarīgās lietas ir bilžu bakstīšana, interneta lasīšana, istabas kārtošana, grāmatas lasīšana, iešana ārā, vēstuļu sūtīšana un dienasgrāmatas rakstīšana.

(Te es čuč mašīnas ēnā, bildēja laikam Mārtiņš)

Jā, viena šim gadam iecerētā lieta ir ar uzviju nodarīta: pa pilnam dabūju izbaudīt bezrūpību un dzīvošanu prom no pilsētām un slāpes un karstumu un vēl visādas labas lietas. Bija jauki, ka galva tiešām pamazām iztīrījās no visām ikdienas lietām. Un kad ilgāku laiku tā ir, var nodoties jaukai nekā nedarīšanai. Var visu ko izdomāt — kāpēc manās bildēs nav cilvēku, un kam vispār dzīvē ir vērtība un nozīme un tā.

Atgriežoties — gribējās jau mājās, bet palika arī žēlīgi, ka šis foršais notikums nu ir cauri. Viss, beidzies, marš atpakaļ pie virpas. Bet bija jauki atgriezties, tuvākie kolēģi bija jau sailgojušies, labprāt klausījās stāstus un skatījās bildes. Un mājinieki, saprotams, tāpat, un vispār visi sastaptie cilvēki.

Jā, gribēsies braukt atkal. Vēl ilgāk, vēl tālāk, vēl vairāk piedzīvojumu.

Nesen uzpeld jaunais hanzanets, un to “vislabāk izķidā” pods.lv. Pods ar nazi uzšķērž hanzaneta vēderiņu un iebrauc tajā ar pirkstu, akurāti velk pirkstu gar hanzaneta mugurkaulu līdz pirksts krietni noklājies ar iekšējiem orgāniem, tad pietuvina to pie domīgi sarauktās sejas, piedur pie lūpām, saviebjas un publicē.

Internetbanka ir nepatīkama nepieciešamība

Interneta banka ir piņķeris — tajā ir grūti pieslēgties (jāatceras skaitlīši, jāmeklē rokā kodu karte), tajā maksājot vajag zināt kontu numurus un vispār ir nepatīkami veikt maksājumus un redzēt, kā kontā naudas paliek mazāk. Es internetbanku lietoju dažas reizes mēnesī lai kaut ko samaksātu vai pārskaitītu. Vai pa retam pēc ballēšanās, lai saprastu, kur palikusi visa nauda. Tā nu mani, lietotāju, galvenokārt interesē funkcionalitāte — lai varu pēc iespējas ātrāk un mazsāpīgāk izdarīt iecerēto un tad žigli to logu ciet.

Jauc lietojamību un vizuālu pievilcību

Nepatīk fonti, nepatīk krāsas, nepatīk korporatīvās bildītes… Sabīstas no oranžā! No oranžā nevajag bīties, un lietojamība raksturo to, cik ērti ir sistēmu lietot, nevis to, cik glīti tā izskatās. Runā, ka vislabāk lietojamību ir pārbaudīt veicot lietojamības testēšanu — cilvēkam dod konkrētus paveicamos uzdevumus un skatās, cik labi un ātri tas tiek galā. Nevis spriež un min, bet pamēģina. Es savu konta izrakstu un savu jauna maksājuma formu atradu bez kādiem starpgadījumiem, tā ka ar lietojamību viss forši, nekādas pretī muldēšanas. Vajadzētu izmēģināt dažādus scenārijus uz dažādiem cilvēkiem, bet tos gan jau veic pati Hansabanka.

Latvieši ir kritizētāji

Bailīgi kaut ko jaunu Latvijas interneta vidē taisīt, jo garlaikotā publika tūdaļ kāri metīsies plosīt. Bet, kā saka, suņi rej, bet karavāna laiž tālāk, vai ne?

Šajā nedēļas nogalē piedalījos sacensībās “Latgales Tūrisma kauss 2008”. Daudz spilgtu iespaidu un apjausma par vēl vienu scēnu, ar ko aizrauties, kam veltīt savu enerģiju, laiku, resursus. Līdzīgi kā laivošana, riteņbraukšana, makšķerēšana, medības, fotografēšana vai atvērtā koda programmēšana — izrādās, ir daudz cilvēku, kam dzīšanās pa bezceļu dubļiem ir nopietna aizraušanās vai pat sirdslieta.

Par pašu piedzīvojumu vairāk uzrakstīju Eclipse Tour blogā. Šeit piederētos daži vārdi arī par Eclipse Tour. Tas ir 3 nedēļu brauciens ar diviem bobikiem uz Krieviju un Kazkhstānu skatīties pilnu saules aptumsumu, starts pēc divām nedēļām. Mājaslapa.

Pēc filmu fotoaparāta iegādes un palietošanas nākamais solis sakņu virzienā bija — attīstīt filmiņu mājās. Visa tā padarīšana diezgan ievilkās, jo bija vajadzīga zināma sagatavošanās un morāla nobriešana.

Sāku ar “how to develop film” meklētājā un atradu šo pamācību. Izlasīju un likās kā reiz paredzēta tādiem, kā es — grib visu darīt pats, priekšzināšanu nav, aprīkojuma nav.

Aizgāju uz fotosalonu un nopirku nepieciešamās lietas — attīstītāja un fiksāžas pudelītes, apaļu melnu bunduli, sauktu arī par “tanku”. Un vēl melnbalto filmiņu, ko var attīstīt pa vecam, nevis ar C-41 procesu.

Filmiņu piebildēju paturot prātā, ka attīstīšanā varbūt nekas nesanāks un pūlēties foršiem kadriem pārāk nevajag — lai nav vēlāk žēl. Bet nu nebija arī tā, ka visos 36 kadros būtu mani ceļgali.

Vienu vakaru pavadīju trenējoties likt filmiņu tankā. Šim nolūkam tika ziedota viena SuperNetto pirkta filmiņa. Trenēšanās gaismā izrādījās ļoti prātīga lieta, jo pirmo reizi tumsā man tur nekas nebūtu izdevies. Man nopircies tanks, kuram grope ir tikai apakšā, un filmiņas ietīšanai vajadzīga zināma prasme. Kad varēju trīs reizes pēc kārtas ar ciet acīm ietīt filmiņu, nospriedu, ka būs labi.

Sameklēju internetā proporcijas, kādās jāšķaida ķīmija un cik ilgi katrā jāmērcē. Katrai ķīmijas/filmiņas kombinācijai šie skaitļi ir dažādi. Izrakstīju šīs lietas blociņā. Uz divām puslitra burkām ar šņabja glāzīti atmērīju iedaļas, iemaisīju šķidrumus pareizajās attiecībās.

Bija vakars, aiz loga vēl gaišs, un patiešām tumša dzīvoklī izrādījās tikai tualete. Saliku tur nepieciešamās lietas — detaļās izjauktu tanku, filmiņu, šķēres un pudeļu attaisāmo. Izmēģināju vēl pēdējo reizi gaismā filmiņas ielikšanu, tad gaismu ārā un viss pa īsto. Starpgadījumi neradās. Aptinu tanku ar līmlenti. Vākam nav vītnes, tāpēc to bez notīšanas varētu gadīties nejauši nocelt un tad viss darbs būtu vējā.

Iekārtojos vannasistabā uz ķeblīša, ar burkām, tanku, blociņu, žurnālu un pulksteni. Viena priekšmērcēšanas minūte, 15 attīstīšanas minūtes, 1 mērcēšanas minūte, 10 fiksāžas minūtes, 10 mazgāšanas minūtes. Ik pa minūtei apmaisot. Vāka nost taisīšanas brīdis patiesi satraucošs — būs tur kaut kas sanācis, vai nebūs? Bija, kaut ko redzēt var, pieknaģēju žāvēties. Nākamajā rītā skenēju iekšā.

Šī pirmā filmiņa, šis ir pats sākums, tur vēl daudz lietu, ko uzlabot un izmēģināt.

Citās ziņās, man gadījās ar digitālo dažas bildes nobildēt RAW formātā. Izrādījās, ka f-spot labi tiek ar RAWiem galā un pat integrējas ar UFRaw programmiņu, ar kuru var grozīt krāsas un gaišumus 16 bitos un galā iegūt 8 bitu JPEG attēlu. Lasīju, ka drīzumā f-spot gudrāk darīsies ar RAW+JPEG pāriem — rādīs tos kā viena attēla dažādas versijas.

Šo svētdien, 1. jūnijā, Rīgas velomaratons. Ja vēlies piedalīties, reģistrēties varēs arī uz vietas, sacensību dienā. Bet es te skrāpēju galvu, ar kuru riteni man tajās sacensībās braukt — 28” Meridu vai 26” Corratec, jo visa trase ir pa asfaltu. Katram savi plusi un mīnusi. Visriktīgāk būtu braukt ar šosejas riteni, bet tāda man vēl nav. Lai salīdzinātu esošos, ar abiem riteņiem “sacensību režīmā” nobraucu veloceliņu uz Jūrmalu, 10 kilometrus. Abiem bija plikas riepas, ar abiem braucu bez kontaktpedāļiem. Te es pievedīšu tabelīti ar iegūtajiem rezultātiem:

Ritenis	Laiks	Vidējais ātrums	Vidējais pulss
Merida CROSSWAY 8 SX ’07	21:55	28,4	185
Corratec X-Vert S03 ’07	21:09	29,5	186

Secinājums skaidrs, brauks ar Corratec.

Vēl vēlos pastāstīt, ka nesen nopirku Motorola HT820 Bluetooth austiņas. Lielos vilcienos līdzīgas iepriekšējām Cardo S-2 austiņām. Smalkākas, skaidrākas augstās frekvences, nedaudz mazāk nikni basi. Vairāk slāpē apkārtējos trokšņus, kas nav gluži labi riteņbraukšanai — brīdinošu rūcienu sev aiz muguras ir vērtīgi dzirdēt. Stiprāks/jutīgāks raidītājs/uztvērējs.

Vēl arī esmu iegādājis Zenit TTL filmiņu fotoaparātu un piebildējis jau pāris filmiņas. TTL nozīmē Through-the-Lens, ekspozīciju mēra caur lēcu un eskponometra šautriņa ir redzama skatu meklētājā. Tētukam ir Zenit ET, kam eksponometrs ir atsevišķi un šautriņa mazā lodziņā fotoaparāta virspusē. Nu ja, bet tā jau viss līdzīgi kā manai digitālai Canon spoguļkamerai, tikai iztrūkst automātiskie režīmi, autofokuss un vēl atmiņas karte dikti maza :) Pie vienas darīšanas ir nopirkts arī lētā gala Canon skeneris, ar ko ieskenēt filmiņas. Labajā kvalitātē vienu kadru skenē 12 minūtes, bet sanāk arī tīri normāli. Flickr vajadzībām pietiek atliektiem galiem. Krāsu bildēm ir ievērojama ķēpa saregulēt pareizas krāsas.

Ak, un tad vēl es atradu savu pirmo ģeokešu. Ja nezini, kas tas tāds ir, skaties šeit. Ģeokešu meklēšana ļoti labi apvienojas ar riteņizbraucieniem — meklēšanas procesā sanāk uzdurties tādām vietām, ko vienkārši “uz dullo kaut kur” braucot neuzietu.

Visbeidzot, šodien Vērmaņdārzā sapelnījām hēlija balonus un likām tos lietā!