Krimuldas posms bija saulains un smilšains, līdzīgi kā Cēsis-Valmiera. No saules esmu dabūjis riteņbraucēja iedegumu. Smiltis bija ik pa laikam, bet lielākoties seklas — var pārbraukt pāri saglabājot ātrumu. Braucu šo trasi jau trešo gadu (pirmais, otrais) un jau tīri labi atceros līkumus un reljefu.

Mani brāļi haizivjzēni pirms sacensībām

Mans šī brauciena rezultāts ir diezgan viduvējs, vidējais ātrums tikai 21km/h, laiks — 1:42 (Cēsīs-Valmierā par 6km garāku distanci nobraucu 1:44) Bet nu, tas viss bija, protams, speciāli. Sekoju, lai mans pulss neiet īpaši pāri 185. Vidējais pa braucienu sanāca 184. Ik pa laikam bija sajūta, ka slinkoju, varētu taču viegli braukt ātrāk. Jo tā līdz šim pierasts, — visu laiku braukt, cik tik ir spēka. Vēl viena lieta, iepriekšējā vakarā bija sanākusi pasēdēšana, kurā piedalījās arī Džeks un Daniels, un tāpēc sacensību rītā nebiju pašā spožākajā sportiskajā formā. Varbūt kāds braucējs mani atcerēsies pēc skaļām atraugām trasē (atvainojos).

Brālis Jānis finišēja 8 minūtes pirms manis, māsa mani ir redzējusi trasē (bet tomēr nespēja panākt, hahā!) Ap to vietu, kur viņa mani redzēja, ar mani cīkstējas viena sieviešu braucēja. Viņa mani ik pa laikam apdzina, bet man slinkojot spēka daudz un es viņai atkal slaidi pabraucu garām, tā vairākas reizes.

Serpentīnā uzbraucu, pirms paša finiša vēl apdzinu braucēju grupiņu, un sasniedzu arī šīs dienas maksimālo pulsu — 203. Pēc sacensības jutos gluži labi, nepārmocījies. Tādā tempā varētu vēl braukt un braukt. Atceros, pēc daža finiša pagājušā sezonā vēl piecas minūtes sēdēju zili zaļš un nevarēju atgūties.

Pēc sacensībām kā parasti putriņa un tēja; vilciens uz Rīgu nebija pārāk pilns.

Pirmo reizi piedalījos 1. maija Kritiskajā masā. Tas ir neoficiāls riteņbrauciens pa pilsētas ielām, notiek daudzviet pasaulē, Rīgā arī. Riteņbrauciena mērķi — vienkārši lielā kompānijā izbraukāties, parādīt, cik riteņbraucēju daudz, pievērst uzmanību riteņbraucēju problēmām, izklaidēties kacinot policiju. Policisti sakacinās no tā, ka braucēju bars cenšas turēties kopā, aizņemot visu ceļa joslu, un reizēm brauc pa sarkanajām gaismām, jo visi pa vienu zaļo nevar pagūt. Brīžam arī izaicinoši gājieni. Amizēšanās ar policiju atgādina filmā Vāģi (Cars) izklaides ar traktoriem un kombainu.

Košas drēbes, izrotāti un neparasti riteņi, uz bagāžniekiem pieskočotas magnetolas, draudzīgs atmosfērs.

saite, ja video nerādās

Ja gribas pētīt tālāk, angliskās vikipēdijas šķirklis, saites uz rakstiem lv mēdijos.

SEB MTB maratona pirmais posms Cēsis-Valmiera nobraukts. Bija silts, sauss, putekļains.

Brauciens bija ātrs, man vidējais ātrums rādās 24,1km/h. Nu un 24km/h pa meža saknēm nav gluži tas pats, kas pa asfaltu. Esmu arī nepajokam nodzinis savu sirsniņu, ar vidējo pulsu 189, maksimālo 201 (finiša spurtā kalnā augšā pie baznīcas, es tur apdzinu divus braucējus):

Nākamais posms ir jau 11. maijā Krimuldā!

Pēdējos mēnešos skatījos pēc kompakta fotoaparāta, ko varētu nēsāt vienmēr līdzi. Jo raugi, digitālo spoguļkameru ikdienā nēsāt līdzi nav parocīgi. Tā sēž skapī un tiek izvilkta dienasgaismā lielākoties tikai brīvdienās. Paraugoties apkārt izvēle krita uz jau pasen iznākušo Fujifilm FinePix F30. Tas ir, šķiet, jau leģendārā statusā — ar savu starp ziepīšiem ārkārtīgi kvalitatīvo matricu (labas bildes ar ISO 400, lietojamas bildes ar ISO 800), ātro ieslēgšanu, ilgo baterijas mūžu. Šo modeli vairs neražo un iekš Ebay tas arī ir uz izķeršanu. Tad pamanījās šīs kameras pēctecis F100fd, janvārī izsludināts, drīz jākļūst nopērkamam. Tam ir 5x tālummaiņa, attēla stabilizācija, platāks platleņķis kā vairumam ziepīšu. fd nozīmē “face detection” — ja fotoaparātu pavērš pret sejām, tās apvelk ar rāmīti, un pret tām fokusē un mēra gaišumu. Tātad nav iespējams tas klasiskais joks, kad kadra abās pusēs ir pa sejai, bet fokuss ir uz viduci, fonu.

Turpinājumā abi divi — F30 un F100fd tika iegādāti. F30 satriecošā neplānotā kārtā par smiekla naudu vietējā lombardā, F100fd par 192 latviešu naudiņām (+30 muita) no bhphotovideo.com. F100fd ierašanās brīdī F30 pārgāja Puksīša gādīgajās rokās. Bet te nu ātrie iespaidi par abiem fotoaparātiem:

• F30 baterijas laiks tiešām ir ļoti labs. F100fd izlādējas ievērojami ātrāk, bet tam arī akumulators ir divreiz mazāks.
• Abiem diviem bildes ar augstiem ISO sanāk visnotaļ pieņemamas. Un tas ir būtiski, iespējams kaut ko nobildēt apstākļos, kur ar citu ziepīti nekas labs nesanāktu.
• F100fd nav Aperture, Shutter priority režīmu. Tas vēl tā, bet Exposure compensation grozāmais ir izvēlnes otrajā līmenī — tas gan ir neparocīgi.

Fotoaparāts un OpenStreetMap

Vienmēr līdzi ņemams fotoaparāts ir ērti izmantojams OpenStreetMap projektā. Šajās dienās Garmin Edge 305 velo-GPS-aparāts fiksē manis izbraukātās vietas un es tās pa laikam atzīmēju OpenStreetMap kartē. Reizēm speciāli metu līkumus uz vietām, kuras vēl nav atzīmētas kartē. Piemēram, redz kā jauki ir sazīmējušās mazās Āgenskalna ieliņas:

Gluži visas nav manis zīmētas, bet ievērojama daļa ir. Ielu nosaukumu atzīmēšana uz papīra nav pārāk ērta, izskatās apmēram šādi:

Šeit var ņemt talkā fotoaparātu — ielu nosaukumus, autobusu pieturas, pasta nodaļas, baznīcas un visus pārējos fiksējamos objektus nobildējam! Laiks tiek ierakstīts gan bildei, gan atrašanās vietai, tāpēc vēlāk ir iespējams saprast, kurā vietā kura bilde ir uzņemta. Atjautīgi tiek atrisināta problēma ar nesakritīgu laiku GPS aparātā un fotoaparātā — ar fotoaparātu nobildējam pašu GPSu brīdī, kad tas rāda pareizu laiku — var izrēķināt bildes uzņemšanas un bildē redzamā laika atšķirību. JOSM redaktors šīs lietas labi māk.

Video no divriteņa, atkal

Protams, vajadzēja izmēģināt video uzņemšanu no divriteņa. Fotoaparāts stūrei tika piestiprināts sākumā ar GorillaPod, tad vēl nostiprināts ar skoču. Lai pret stūri atspiestais LCD ekrāns netraumētos, pa vidu tika ievietota ne gluži pilna Zewa Softis paciņa:

Šeit video, kas sanāca. Bez stabilizācijas datorā, neinteresantās daļas izgrieztas ārā.

(saite, ja video nerādās)

Dzīvē tomēr ātruma sajūta ir pavisam citāda, to nevar tā nofiksēt.
Man ir plāniņš kaut kad vasarā nofilmēt gabaliņus no Cēsis-Valmiera tūristu takas un tad ar tiem kārdināt.

Lūk tā, gana stāstīts, tagad laiks iet fotografēt, nē, īstenībā, strādāt.

Sestdiena, ārā labs laiks, ritenis gaitenī kaujas gatavībā. Kalnciema iela pilna ar mašīnām virzienā prom no centra. Droši vien brauc staigāt pa jūrmalu. Sākumā aizbraucu uz darbu un paņemu tur aizmirsto telefonu. Telefons drošības sajūtai. Ja nu ritenis saplīst vai kas cits atgadās brauciena tālākajā punktā. Mūziku no telefona šoreiz neklausīšos, galvā skan dziesmas no Across the Universe.

Virzos pa Krasta ielu Rumbulas virzienā, stiprs pretvējš. Pēc Dienvidu tilta braucu gar Daugavas malu. Daudz cilvēku pastaigājas, gozējas saulītē. Turpinot braukt cieši gar Daugavas krastu iekuļos strupceļā — priekšā slīkšņa, kurai cauri bez gumijniekiem netikt.

Atgriežos uz šosejas, raiti aizripoju līdz Dārziņiem, pa ieliņām līdz Daugavas HES valnim. Uz Daugavas HES beidzot vējš pūš pa pusei mugurā un bez dižas piepūles var braukt ar 30km/h, ļoti patīkami. Doles sala drīz ir klāt.

Iekš Google Maps var redzēt, ka visapkārt Doles salai ved ceļš, braucu pa to. Ceļš ir lielākoties koku ieskauts, tāpēc vēl slapjš un vietām vēl pilnīgi sniegā. Rati slīd. Ķēde drīz vien sāk knikšķēt un šņirkstēt. Salas tajā galā, kas uz Rīgas pusi, vistālāk no HES, viens bērns ceļmalā komentē — tev netīras bikses. Es zinu.

Atgriežos uz HES vaļņa, vienu brīdi braucu pa to slīpo betonu, bet tas tomēr negluds, pa asfaltu ripo daudz labāk. Braucu uz Ķekavas pusi un vējš atkal sanāk pretī.

Sāk palikt vēls, beigties līdzpaņemtais ūdens, un pārņemt spēku izsīkums. Tas ir tā, ka locekļi ir vārgi un drebelīgi, un pulsu nevar uzdzīt vairāk par 140, vienkārši nav spēka. Šosejā, kas ved no Ķekavas uz Rīgu, galvā neskan dziesmas, acu priekšā rotājas grilēti cāļu stilbiņi. Par laimi vējš ir mugurā un es ripoju ar 30-35km/h.

Rīgā iebraucu Statoilā un noņammāju divus hotdogus un karsto šokolādes dzērienu. Efekts ir labi jūtams, ļoti zolīdā ātrumā aizbraucu atlikušo ceļu līdz mājai. Mājā — iebakstīju iekš OpenStreetMap svaigi izbraukātās vietas, nogurums, atlaidos gultā un tā arī aizmigu. Kaut kad naktī pamodos, noskatījos filmu Zeitgeist.

Tātad, četras ar pusi stundas, 67 kilometri. Braucu ar jau pirms pāris nedēļām pirkto Merida Crossway 8 SX ’07. Tas tika iegādāts, jo lietoto riteni biju pa ziemu tā salauzis, ka īsti neatmaksājās labot. Galvenā atšķirība no MTB šim ir 28” rati. Tas nozīmē, pa taisniem gabaliem foršāk ripo. Ripo tiešām forši, viegli. Lielisks miermīlīgai pilsētas braukšanai, tūrisma braucieniem pa labiem ceļiem. Šķēršļotā apvidū un uz sliktākiem ceļiem, protams, tomēr ērtāks ir MTB — zemāks, labāka manevrētspēja, platām robainām riepām labāka saķere.

Daugavgrīvas mols šodien bija sasniedzams sausām kājām.

Braucieni ar riteni uz Bolderāju, Daugavgrīvu ir jau ierasta lieta, bet līdz molam iepriekš nebiju aizdauzījies. Īsti nezināju, vai pa piekrasti līdz tam var aiziet un vai vispār drīkst. Šodien redzēju tur daudz cilvēku, ar suņiem, bērnu ratiņiem, tā ka laikam jau drīkst. Šeit pārējās bildes.

Atelpai no brīvās programmatūras propagandēšanas, manās kuslajās roķelēs ir nonākusi jauka mantiņa — Garmin Edge 305. Tas ir GPS aparāts riteņbraucējiem. Tas ir 88 gramus viegls, ūdensizturīgs, ar ekrāna apgaismojumu, barometrisko altimetru, lādē bateriju pa standartīgo mini-USB portu. Uzlādēts strādā 12 stundas. Pēc ieslēgšanas GPS signālu dabū mazāk kā minūtes laikā.

Šim aparātam ir pieejami divi papildinājumi — pulsometrs un kadences sensors (mēra, cik ātri minos un cik ātri rati griežas). No šiem abiem man ir pulsometrs. Riteņbraucējiem paredzētās lietas — rāda nodedzinātās kalorijas, hronometrs, automātiski pēc atrašanās vietas vai manuāli fiksē apļa sākumu un skaita apļus, saregulējami treniņu režīmi un maršruti, saregulējami brīdinājumi (“tu brauc par ātru”, “tev sirds pukst par lēnu”), “virtuālais partneris”. Pēc brauciena GPS un pulsa datus var ielādēt datorā un analizēt Garmin Training Center programmā vai kādā citā.

Aparāts uzlādēts, pamācība izlasīta un stiprinājums pie riteņa stūres pielikts, ķivere galvā. Šodien ārā riebīgs laiks, smidzina lietus, bet īstiem vīriem dubļusargus nevajag. Aizripinājos uz centru, līdz Vērmaņdārzam, un izbraukāju visus celiņus ar nolūku tos vēlāk sabakstīt OpenStreetMap kartē. Pēc tam tāpat lēnītēm uz māju, drēbes veļasmašīnā un skatos datorā, kas ir iznācis. Training Center programmā nav iespējas eksportēt datus kādā populārā formātā, bet ātri uzmeklējot atradās glītāka un iespējām bagātāka sportistu programma – SportTracks. Izskatās šādi:

Var dabūt grafikus visādos griezumos, šeit ātrums un pulss laikā. Gan pašā Edge 305, gan datorprogrammā ir iekonfigurētas ātruma un pulsa zonas, tas ir ērti treniņiem, kuros uzdevums ir turēties kādā vienā zonā. Grafikā redzam, ka esmu vizinājies lēni. Tas daļēji peļķu dēļ, un daļēji tāpēc, lai sanāktu kvalitatīvi GPS dati, nebūtu celiņiem norauti stūri.

Ar JOSM rīku zīmējot celiņus manīju, ka tas ir attīstījies un palicis ērtāks un foršāks. Karte pirms celiņu sazīmēšanas:

Pēc:

Kopsavilkums un tā. Iespaids par Garmin Edge 305 ir pavisam labs. Šķiet labi pārdomāts, viss strādā un viss forši.

Rhythmbox mūzikas spēlētājam ir iespēja dalīties ar mūziku vietējā tīklā, izmantojot DAAP protokolu (pazīstamu arī kā Zeroconf, Bonjour). Šo protokolu pirmie sāka lietot Apple iTunes un tiešām Rhythmbox spēj dalīt mūziku arī ar iTunes. Citu lietotāju dziesmas var pārvilkt uz savu mūzikas bibliotēku vai uzreiz uz savu pārnēsājamo mūzikas ierīci. Ērti!

Viens DAAP protokola ierobežojums ir, ka tas darbojas tikai vietējā apakštīklā (subnet). Mans kolēģis Edgars atrodas citā apakštīklā, bet man tomēr dikti gribas klausīties viņa dziesmas. Plāniņš:

• piemontēju Edgara dziesmu mapi savā failsistēmā izmantojot SSHFS
• koplietoju šīs mapes saturu izmantojot Tangerine
• atveru savu Rhtytmbox, bet koplietoto resursu neieraugu :(

Izrādās, ka Rhythmbox nerāda vietējā datora publicētos DAAP resursus. Rāda tikai svešos. Banshee, piemēram, jauno koplietoto resursu redz un spēlē no tā mūziku. Plāniņš:

• uzstādu rhythmbox pirmkoda pakotni (pamācība)
• atrodu vainīgo failu plugins/daap/rb-daap-mdns-browser-avahi.c, aizkomentēju tajā vienu rindiņu
• sekojot instrukcijām uzbūvēju un uzinstalēju jaunu rhythmbox paciņu
• atveru rhythmbox un klausos Edgara mūziku!!!

Zin’, kā ar to brīvo programmatūru ir — tur nekas tā īsti labi nestrādā. Un tā nesaprotamā konsole. Un maz oriģinālu lietu — to vien māk, kā atdarināt Microsoft un Apple. Un tā vispārīgi normālai lietošanai vēl nav gatavs, jo programma X vai dzelzis Y nestrādā. Nuja, un ko vispār nopietnu var sagaidīt no programmām, kuru izstrādātājiem neko nemaksā.

Bet tas viss ir nieki, ja liekam pretī pašu ievērojamāko brīvas programmatūras priekšrocību — tu vari redzēt un mainīt to, kā programmas strādā. Tu pa īstam kontrolē savu datoru.

Aprīlī iznāks kārtējais Ubuntu laidiens — Hardy Heron. Šobrīd ir pats īstais laiks to tulkot!

Kā sākt tulkot?

• iepazīsties ar tulkošanas pamācību
• piereģistrējies launchpad.net
• piesakies Ubuntu tulkotāju komandā
• šeit ir Ubuntu Hardy Heron tulkojamās pakotnes, izvēlies tīkamāko un uz priekšu!
• ja ir problēmas vai neskaidrības, iegriezies #ubuntu-lv irc kanālā

Kāpēc tulkot?

Man tulkošanā gandarījumu sniedz:

• rezultāts — iespēja lietot programmas dzimtajā valodā
• tulkošanas problēmu šķetināšana — mums nereti pietrūkst vārdu un idiomu lai iztulkotu pilnīgi precīzi
• iespēja labot citu kļūdas!
• burziņš
• krāna karmas punkti launchpad.net lietotāja profilā

Citās ziņās..

Vakardien uz darbu braucu pār Vanšu tiltu — 4.9 kilometri, laiks 16 minūtes 40 sekundes, vidējais ātrums 17,3 km/h.
Šodien uz darbu braucu pār Akmens tiltu — 5.9 kilometri, laiks 16 minūtes, vidējais ātrums 22,2 km/h.
Hā, šoreiz tuvāk nebija ātrāk!

GNOME Do

All Radiohead music by album, autors David Siegel, licence:

GNOME Do ir jauka programmiņa dažādu lietu izdarīšanai:

• programmu palaišanai
• staigāšanai pa failsistēmu un failu atvēršanai
• dziesmu pārslēgšanai
• visam kam citam, ir spraudņu mehānisms un spraudņi

Iespēju ziņā drusku līdzinās Deskbar apletam. Bet izskatās citādāk, un uzvedas citādāk. Par GNOME Do man pastāstīja Toms

Bluetooth austiņu jautājums

Šodien Trodeksā “pielaikoju” Nokia BH-501 stereo austiņas. 50 lati, skaņa laba, var salocīt kompakti līdzīgi, kā var manas Cardo S-2. Lādējamas ar Nokia lādētāju, uz austiņām nav Play/Pause, Previous/Next pogas. Drusku lielākas kā Cardo S-2, un pelēksudrabo detaļu dēļ neizskatās tik gaumīgi.

Līdzīgā cenā kā manas tagadējās-bijušās ir Motorola HT820. No labumiem — ilgāks baterijas mūžs, audio ieeja (var klausīties arī pa vadu), esot baigi labā skaņa. No sliktumiem — nevar salocīt un iebāzt kabatā, Motorola lādētājs pievienojas lielajai lādētāju kolekcijai.

Vēl arī domāju par līmēšanu.

Ciparu bildes uz papīra

Melnbaltās bildes uz papīra izskatās necerēti labi. Krāsainajām bildēm foto1.eu, kā parasti, uztaisījis jocīgas krāsas. Bet tur jāvaino arī mans nekalibrētais monitors un tas, ka bildes pa taisno no fotoabarāta uz drukāšanu. foto1.eu izvēlos, jo tuvākā bilžu izņemšanas vieta 5 min. gājienā no darba.

Iztulkoju no angļu vikipēdijas rakstu par GNOME. Ja pamanās kāda kļūdiņa — esi laipni aicināts(-a) to izlabot — tu to vari! Uztaisīju arī aizmetni rakstam par KDE — KDE lietotāji sarosās!

Beidzot aizdomājos par maiņas drēbju ņemšanu līdzi uz darbu. Tad var braukt ātri, nav sasvīšanas briesmas. 5 kilometri 15 minūtēs — vienā mierā. Ziemas ritenim salocījās priekšējie zobrati, braukāju ar labo riteni. Zobratu salocīšanās mani pirmajā brīdī galīgi samulsināja, bet tomēr ir vienkārši izskaidrojama — pamazām izskrūvējušās zobratus kopā saturošās skrūves. Tiklīdz nestāv pilnīgi paralēli ķēdes ceļam, tā salocīt var pavisam viegli.

Iepriekšējā nedēļas nogalē sabildēju melnbaltas bildes. Man sanāk tā, ka jābildē uzreiz melnbaltā, jo krāsainai bildei atņemt krāsas žēl. Drīzumā gaidāma arī melnbalta videofilmiņa.

Izlasīju par rezerves kopijām, izdomāju, ka man vienīgie glābjamie dati ir bildes (pirmkodam jāstāv versiju kontrolē, par e-pastu štrunts, par mūziku un filmām galīgi štrunts, nekā vairāk man nav). Bildes stāv laptopā, kurš jebkuru jauku dienu var tikt nozagts vai sadauzīts. Kopēju ar rsync, un patika labi. Vienkārši lietojama komandrindas programmiņa, nekādu dialogu vai vedņu. Vēl tikai vajadzētu kopiju, ko glabāt darbā — ja nu māja nodeg tfu tfu tfu.

Pagājušo piektdienu Linux Centrā notika Ubuntu tulkošana un šopiektdien notiks atkal. Ievēroju, ka šoruden būs četri gadiņi ar Ubuntu kopā nolauzti.

Šorīt nelāgs atklājums. Manām bluetooth austiņām aizlūzusi plastmasas detaļa. Pirmā doma bija — jāpērk jaunas. Otrā doma bija — varbūt var salīmēt. Tagad uzvelkot parastos Nokia stereo ausu puļķus tik saprotu, cik labi bija — skaņas kvalitāte un iespēja pārslēgt dziesmas un mainīt skaļumu ar pašām ausīm.

Iepriekšējā nedēļas nogalē zāģējām ar motorzāģi. No darba netālajā lombardā ir septiņi motorzāģi. Krodziņā Svieks, Šveik! ir garšīgs podiņš no Vltavas labās malas. Gotiskā gaļa arī ir garda. Un alus un viss pārējais. Lūk arī jūsu izvērēšanai mana superīgā brāļa kreatīvs.

Nedēļas nogalē beidzās The Pragmatic Programmer. Esmu ar izlasīto ļoti mierā. It kā liekas, visās tajās grāmatās ir viens un tas pats, un es to visu jau zinu, bet tomēr nē. Kā arī, atkārtošana zināšanu māte. Un ir vērtīgi pa laikam atgādināt to, kas it kā zināms, bet nav galvā pa ķērienam tad, kad vajag. Ja nezini, kas vispār pieejams, vari nesajust, kas būtu vajadzīgs.

Nuja, jāturpina pa sarakstu uz priekšu.

Kā būt labam izstrādātājam? Miljons ieteikumu, kas galu galā reducējas uz vienu pavisam vienkāršu, pavisam svarīgu:

Care about your craft

No tā seko pārējās lietas — uzlabot zināšanas, izmēģināt visu ko jaunu, pārrakstīt nesmukumus, un darīt citas tamlīdzīgas lietas ko it kā varētu nedarīt.

Piezīme manam iepriekšējam rakstam par spīdīgo lietiņu fotogrāfēšanu: raksts bija sašutuma rezultāts, domāts kā ātrs paraudziņš — var nobildēt daudz glītāk ja pacenšas. Tas nebija domāts kā ultimatīvā produktu fotografēšanas pamācība.

Lai nu kā, nu man ir izaicinājums: nobildēt baltu priekšmetu uz balta fona! Neizmantot pēcapstrādi un pastāstīt, kā tas paveikts. Mani nedaudz aizkaitināja Archija arogance — pēc ieraksta spriežot viņš domā, ka vienīgais ir lasījis fotoaparāta instrukciju un vienīgais zin par ekspozīciju un pogu ar zvaigznīti virsū. Tā nu izlēmu piedalīties. Balta mājiņa uz balta galda:

Tehnoloģija:

Ieslēdzu fočuku, notēmēju, klik!

Nejauši pamanīju un nošausminājos par šo iPod Touch apskatu. Par lieliskajām ilustrācijām. Bildēts ar iebūvēto zibeni, rezultātā stilīgais iPods izskatās nepievilcīgs un nospeķots. Raksta beigās pieminēts, ka bildēts ar Nikon spoguļkameru — normāls apvainojums Nikonam.

Es tad izdomāju, nodemonstrēšu kā pat ar ziepīti var nobildēt smukāk. Par modeli izvēlos savu telefonu — tikpat spīdīgs un bildēšanai nepateicīgs kā iPods. Paķeru Canon A710 un klik!

Izskatās ļoti labi, vai ne, bet dažas lietas varētu uzlabot:

• uzlikt uz vienkrāsaina fona
• dabūt, lai ir fokusā (ieslēgt “Macro” fokusēšanas režīmu)
• nešaut ar iebūvēto zibeni. Vai vismaz nešaut zibeni tieši virsū. Bildējot gludu atstarojošu virsmu nekas smuks nesanāks

Otrais piegājiens, kurā gan vēl aizvien ir zibeņa problēma:

Trešajā piegājienā es zibeņa gaismu ar nelielas papīra lapiņas palīdzību novadu uz sānu. Sānā ir lielāka balta papīra lapa, kas gaismu atstaro atpakaļ uz telefonu. Visa lapa kļūst par gaismas avotu, gaismas avots vairs nav punktveidīgs, tāpēc atspīdumi sanāk glītāki.

Šī pati bilde, vēl pabakstīta GIMPā:

Izskatās labāk, vai ne? Lai varētu nobildēt pavisam smuki, tomēr būs jādarās sarežģītāk — jāuzbūvē gaismas kaste, jālieto ārējas gaismas.

Sniegs! Ir!

Palūkosim, kā līdz šovakaram bija “apauts” mans ziemas ritenis. Pakaļējais rats:

Normāla resnuma rats, bet šaurā josla pa vidu nodrošina to, ka saķeres virsma braucot pa cietu asfaltu ir visai maza. Tādējādi kļūst iespējami astoņus un vairāk metrus gari šļūcieni. No šļūcieniem rodas šitādi:

Tos var drusku just, ātri braucot pa gludu asfaltu. Angliski tos sauc par “flat spot” un tie mēdz piemeklēt arī sporta mašīnas bez ABS. Nu labi, tālāk, priekšējais rats:

Nospiežot bremzes, pa sniegu šļūc kā ragaviņu sliece. Pakaļējais rats, savukārt, bremzējot ieurbjas sniegā dziļāk un bremzēšanā sāk piedalīties viss protektors. Tad nu, kas ir kas nav, samainīju apvalkus vietām. Pakaļējais rats skrien uz riņķi, priekšējais tur uzņemto kursu. Izdauzījos pa sniegiem, dikti labi.

Pie Uzvaras pieminekļa redzēju, iet vaļā distanču slēpošana. Ir slēpju noma, kas strādā visas dienas 10 – 21. Pirmā stunda maksā 3Ls, otrā – 2Ls, trešā – 1.50Ls.

• blub language – apraksta situāciju, kad programmētājs ir labi iedzīvojies vienā valodā, un nekur tālāk neskatās
• greenspun – kad valodai mēģina iemācīt jaunus trikus, lietot tai neraksturīgas idiomas
• accidental, inherent difficulty. Var izšķirt divus gadījumus, kad kods ir nejauks un sarežģīts – 1) kad risināmā problēma vienkārši ir sarežģīta, 2) kad izvēlētie risināšanas paņēmieni un rīki spiež taisīt nesmuki. Runā, ka abu veidu nejaucības ir vērtīgi dalīt vienu no otras atsevišķi

Kur es viņus atradu? Šim džekam barotnē krīt viņa del.icio.us jaunumi un tur gadās visādas interesantas lietiņas.

Vēl pie reizes varu izstāstīt, kur atrodu filmas ko skatīties. IMDb top 250, Kauliņa saraksti, movielens. Movielens strādā tā – es piereģistrējos un dodu zvaigznītes redzētām filmām. Vadoties pēc maniem vērtējumiem Movielens izdomā, kuras filmas man vēl varētu patikt. Līdz šim nav pievīlis.

Vēl pie reizes varu izstāstīt, ka vakar vienu pašrakstītu samudžinātu pitona gabaliņu pārrakstīju OO modē un esmu ļoti mierā ar rezultātu. Kods palika tīrāks un manas rokas palika tīrākas un sirdsapziņa palika tīrāka.

Taisījos vilkt kopā gada pārskatu.

Sanāk … dikti personiski. Lai būtu interesanti un pieminēšanas vērts, sanāk izlasīt privātos, intīmos piedzīvojumus, pārdzīvojumus un atklāsmes.

Lai nu kā, pārlaižot acis, ir bijis visnotaļ vienmuļš strādāšanas gads. Apmierināts? Varēja būt neforšāk, varēja būt foršāk. Kā bija, tā bija.

Kas bija forši:

• daudz braukāju ar riteni
• taisīju satikšanās ar vecajiem draugiem
• ieviesu visās malās todo piezīmes, nu daudz vairāk atceros
• relatīvi daudzas veiksmīgas piedzeršanās fantastiskās draugu kompānijās

Ko nākamgad gribētos:

• Neprātīgi iemīlēties
• Vairāk laika pavadīt ar vecajiem draugiem, tikt pie daudziem jauniem draugiem
• Ceļot, ar plikām kājām un bez laika izjūtas
• Mazāk solīt, vairāk izdarīt (sev un citiem, mācībās un brīvprātīgos projektos)

Dāvini lietas, kas ļauj izpausties cilvēka radošai dabai!

• Zīmuļus, krītiņus, krāsas, papīru, līmi
• Mūzikas instrumentus
• Plastilīnu, plastiku
• no spēļmantām – konstruktorus, spēļu klucīšus, programmējamos Lego komplektus, Etch A Sketch

Nu tad par to OOP. Īsumā — OOP ir ļoti labi. Varbūt pēc trīs gadiem tā vairs neliksies, bet patlaban liekas.

Milzīgi plaša tēma. Daudz visa kā ko izzināt un saprast. Laikam vissvarīgāk ir uzķert to domāšanas paņēmienu. Nevis valodu likumus – kas ir mantošana, interfeisi, abstraktās klases un tā tālāk. Tie ir tikai līdzekļi; daudz svarīgāks ir piegājiens — kā dotā uzdevumā saskatīt, kas būs tie objekti, kā viņi savā starpā runāsies.

Darbā jau pašam dažu reizi bija gadījies sapīties savās klasēs, pārkāpt Liskovas principu, ar jaunu ideju galvā aši pārrakstīt, sapīties atkal utt. Pēc Head First Object-Oriented Analysis and Design bilde noskaidrojas. Sanāk smuki.

Universitātes lekcijās tika stāstīts par enkapsulāciju, deleģēšanu un citām jaukajām lietām. Ka tādas ir. Bet šī grāmata uztrennē prasmi pazīt situācijas, kad tās jāpielieto. Eklipsē es jūtos kā spēlē, kur jāšauj pa teroristiem, bet teroristu vietā – koda samudžinājumi, atkārtošanās.

Ar bildītēm un spēlītēm saudzē lasītāju un viņa interesi. Lasīju pludmalē.

Es pieņemu, ka ir vēl daudz citu vērtīgu un līdzvērtīgu grāmatu par šo pašu lietu – objekt-orientētu domāšanu. Vienkārši pats esmu tik maz izlasījis, ka kauns, un citu nav ko ieteikt. del.icio.us-ā uzgāju saiti uz veselu rindu vērtīgu grāmatu. No kurām esmu izlasījis tikai sarakstā pirmo, tā ka jāķeras klāt un būs visādas atklāsmes kā likts.

Man ir plāns visu ziemu uz darbu braukt ar riteni — tāpat kā pagājušo ziemu. Savu “īsto” riteni būtu žēl ziemas slapjumos, dubļos, sāļos un ekstrēmos driftos nodeldēt, tāpēc ziemas braukšanai tika iegādāts lietots parasts ritenis.

Riteņa iegāde notika Ogrē, apmēram šeit. Tas ir noliktavu un angāru rajons, visā tajā juceklī pa vidu ir pāris furgonu konteineri ar lietotiem riteņiem un vīriņš, kas tos tirgo. No astoņiem līdz pieciem darbadienās. Šaubos gan, vai tirgo vēl tagad decembrī, pirku oktobra beigu pusē. Riteņu cenas diapazonā 30-100 Ls, un visai dažādā tehniskā stāvoklī.

Ritenis, uz kuru krita mana izvēle, maksāja 50 latus. Par šo naudu varēju dabūt arī riteni labākā tehniskā kārtībā, bet šis izskatījās savulaik bijis nopietnāks — pamatīgs, tomēr viegls rāmis, aizvēsturisks LX aprīkojums šur un tur. Uzreiz bija redzams, ka pedāļus un ķēdi būs jāmaina. Aizvedot pie meistara, izrādījās, ka nujā, būs jāmaina arī aizmugurējos zobratus, un priekšā vidējo zobratu. Vecu standartu detaļas, ko grūti/dārgi dabūt. Nu un tad viņš tur nomainīja bremžu trosītes, saregulēja bremzes, pārspieķoja pakaļējo ratu. Un tā, +40 lati. Izmaksas vēl sekos! Kaut kad ne pārāk tālā nākotnē būs jāmaina pakaļējais pārslēdzējs, kaut kad būs pagalam monobloks. Bet nu tagad ir gāžamais. Pakaļējam ratam ir interesants protektors – riepa ir normālā platumā, bet saķeres virsma ir ļoti neliela. Kas nozīmē garu bremzēšanas ceļu, vai, citiem vārdiem, lielisku slīdēšanu arī uz sausa asfalta!

Citās ziņās, viens no maniem pacaniem iegādājas Corratec X-Vert Motion. Rudenī ļoti draudzīgas cenas. Šis ir jau trešais Corratec mūsu ģimenē – man ir X-Vert S’03, māsai X-Vert Expert.

Šeit jauno riteni nobildēju — 20 sekunžu ekpozīcija un piegaismots ar nokiju.