Ātri laiks iet, vai ne? Šodien no Latvijas atgriezās Toms ar Emīliju un vaicāja, vai man esot rudens sajūta. Jau? Latvijā pīlādži jau esot sarkani. Kad tā pajautā, nē, man vēl ir stipra slapjās vasaras sajūta.

Ir tāds liels lērums ar ikdienas niekiem, ko varētu pieminēt. Vienu dienu novēlos ar riteni. Slapjš asfalts, līkums ar negatīvu slīpumu, laikam jau drusku par lielu ātrums, un priekšējā riepa aizgāja taisni. Ritenim nekas, pašam sīkas skrambas.

Vienu citu dienu aizbraucu uz Bārnas mežu. Tas ir patiesībā vairāk tā kā parks, un izskatās kā pasaku mežs -- lieli, sūnaini akmens bluķi, strauti ar akens tiltiņiem. Resni, zemi koki ar līkumiem izvītām ķetnām, apkārt tiem visādi zaļie vijīgie, un ērkšķu krūmi -- riepu dūrēji. Baudīju lēnām un pamatīgi. Šķautnainam akmens bluķim ripinājos pāri dažādos virzienos un ātrumos, lēnām minos pa dubļainām vietām jūsmojot par saķeri. Sapriecājos lepnībā, kad bez apstāšanās tiku cauri strautam un tā izgrauztajai gravai.
Pedāli nenolauzu, kā pagājušo reiz, bet pamatīga tīrīšana un regulēšana pēcāk bija vajadzīga gan.

No Latvijas biju atvedis čupiņu ar izbildētām fotofilmiņām, un izrādījās, ka nav kur dabūt filmu attīstītāju, tīri vai speciāli jābrauc uz Dublinu. Beigu galā nopirku iekš ebay, un nu pamazām mērcējos un skenējos. Rezultāti krājas flickr kontā.

Viendien iecirtu pirkstu durvīs. Mums te mājā visām durvīm iekšā mehānisms, lai tās pašas aizvērtos. Ja viņas attaisa vaļā un palaiž vaļā, tad viņas pēc pāris sekundēm ar blīkšķi aizcērtas. Vienu rītu blīkšķim pa vidu trāpījās kreisās rokas fakjū pirkstiņa galējais posmiņš. Pirkstgalos daudz nervu, visai sāpīgi, tāds šoks, ka sāka raut uz vēmienu un izsitās sviedri. Bet neko, pirksti klausa -- varu ij parakstīt, ij pamuzicēt:


Aizpagājušo nedēļas nogali pirmo reizi mūžā vinnēju Katanas ieceļotāju spēlē. Arī tiku iepazīstināts ar Magic: The Gathering spēlēšanu. Un vakardien man sanāca tīri normāla maltās gaļas mērce, varēja ēst bez riebuma.

Pa darbu forši, interesanti. Daždien tā nostrādājos, ka vakarā vairs nemaz neko negribās. Ja esi datorgalva, varu palielīties, ka esmu šo to uzlabojis īstā atvērtā koda bibliotēkā un atradis kļūdu datubāzē. Gandrīz arī izdevās tikt pie glauna sintezatora, tomēr diemžēl viltīgais triks ar svaigi piegādātā sintezatora kastes samainīšanu ar manu tukšo laptopa kasti tika atklāts. Toties izdevās projekts ar izkaltušu spāri, kas uzsprausta uz maza motoriņa, kurš barojas no telefona lādētāja.

Un nu pie nākotnes plāniem! Tuvākā nākotnē viss skaidrs, bet tālākā nekas nav skaidrs. Gribētos mācīties, gribētos tuvāk pie mājām vai uz mājām, un vēl gribētos ceļot. Esmu sastādījis plānu dzīvei un tur apceļošana ap pasauli paredzēta divas reizes. Pārcelties atpakaļ uz mājām būtu vienkārši, bet kur gan lai mājās atrod tādu foršu, interesantu darbu kā šo? Katrā ziņā uz vairākiem gadiem labprāt šeit neaizsēdētos, sāk pietrūkt blogam rakstāmā, redz, jau rakstu par spāres spraušanu uz motoriņa.