Šodien mājupceļā -- līst kā pa Jāņiem. Nu tiešām, kā saka, gāž ar spaiņiem. Tā bieži nav. Itin bieži smidzina, rasina, slapina, pūdē, līst aiz apkakles, līņā, braši uzlīst, lai varavīksne sanāk, bet tā pa krietnam, kā kārtīgā vasaras pērkona negaisā, tā nē. Pērkons lai, to es šeit, Īrijā, tagad pirmo reizi dzirdu.

Mājupbrauciena sākumā pie sevis nopriecājos, ka no rīta tālredzīgi tiku uzvilcis ūdensnecaurlaidīgās kurpes. Bet jau pret brauciena vidu visas ūdensnecaurlaidīguma priekšrocības bija zaudētas, jo ūdens no peļķu šļakatām kurpē ietek gar kāju un pēda tāpat galā sanāk slapja.

Man ir diezgan spoža riteņa gaismiņa un viņa izskatās īpaši spoža, ja tai ir pret ko atspīdēt. Ja brauc pa asfaltu, priekšā ir gaišs pleķis. Kad iebrauc slapjā zālē, tūdaļ paliek gaišāks un apkārte iegaismojas kā burvju vai sniega valstībā, gaisma no zāles lapiņām atstarojas uz visām pusēm. Šovakar uz asfalta ņirb, lietus lāses sitas, šķīst pret zemi un mirguļo manā gaismiņā.

Un tad tie trotuāra veselības skrējēji zaļajās atstarojošās vestēs. Sākumā kādi desmit, bet tad vēl, un vēl, un vēl. Pa visu trotuāra platumu, krustojumos kūņojas pa vidu mašīnām. Skriešanai īpaši mīlīgs laikapstāklis iegadījies, bet šķiet, tas viņus nekādā mērā neuztrauc. Braucu pa zāli gar trotuāra malu un man skrien un skrien pretī.

Bet nu, gana rakstīts, laiks kāpt uz riteņa un doties izbraucienā pa virtuvi!