Atskats: 6. - 13. decembris, 2009

Sestdien izbraucu garo gabalu ap ezeru, un izrādījās druscīt par daudz. Pirmās divas stundas gāja gludi, pulss ap 130-140, un ātrums ap 25 - 26. Pēc trīs nobrauktām stundām nāca pagarš kāpums, kuru izdomāju lietderīgi izmantot, lai noteiktu savu maksimālo pulsu--to vērtīgi zināt. Uzdzinu sirsniņu līdz 200 sitieniem minūtē, tad jau bija visnotaļ smagi, kampu auksto gaisu ar atplestu muti un tālāk dzīt arī drusku tā kā bail.

Pēc četrām nobrauktām stundām rādījās, ka bez braukšanas pa tumsu neiztiks. Pa tumsu braukt ir ļoti nepatīkami un bīstami un no tā es vienmēr cenšos izvairīties. Bet šoreiz tā sanāca, izbraucu pulksten-gandrīz-vienos, brauciens sanāca drusku ilgāk kā plānots, un ir zināms, ka pulksten piecos jau krietni tumšs. Iegriezos veikalā un nopirku jāņtārpiņu krāsas atstarojošu vesti. Uzvilku to, uzliku aizmugurē sarkano mirgojošo lampiņu, un priekšā spožo lampiņu lai pats arī kaut ko redzētu. Ritenim ir arī atstarotāji vajadzīgajās vietās atskaitot pedāļus--tiem ilgas lietošanas rezultātā visas nemetāla daļas ir nonākušas nost. Šādi aprīkots jutos diezgan droši, mašīnas netaurēja, apdzina ieturot pieņemamu distanci. Lielāka gabarīta braucamie gan brīžam garām brauca ļoti cieši, tā ka es gar kravaskasti varētu roku novilkt, kaut arī pats braucu pa pašu apmali, gandrīz jau nost no asfalta.

Kopā sanāca 5 stundas un 20 minūtes. Brauciena ilgumam nav ne vainas, bet pulss otrajā daļā bija augstāks nekā būtu vēlējies. Ja brauktu ar zemāku pulsu, sanāktu ilgāk, lielāks gabals pa tumsu. Katrā ziņā patīkami izbraukt pa āru--dūmakainas ainavas, slīpi medaini saules stari, ūdeņi un kalni, pļavās dažādi dzīvnieciņi, uz ceļa arī pa kādam beigtam kaķim. Redzēju vairākas liecības no nesenajiem plūdiem--vēl aizvien applūdušas pļavas, zem mūra izkašņāti caurumi, lai ūdenim ir kur aizplūst un neveidojas dambis.

Pa svētdienām esmu iesācis iet uz baseinu, pa dienas vidu ir maz cilvēku un ļoti patīkami peldēt dienasgaismā nevis kad ārā jau tumšs. Šodien dalīju celiņu ar begemot-sievieti, viņa peldēja tieši pa vidu, nostumjot mani malā vai zem.

Pa darbadienu vakariem skatos pa jaunam skatos sen redzētas filmas, par kurām atmiņā palicis, ka bija forši, bet konkrētas detaļas jau aizmirsušās--Frīdu, The Virgin Suicides, pirmo Matrix (tas gan tā ne visai, bet sakārojās Nokia 8110, skatījos iekš ebay, var pa lēto dabūt 7110. Bet tagad jau pirksti sakrustoti par Nexus One), Lost in Translation, Trainspotting, Se7en (nu šī arī tā-tā. Gudrais nēģeris visur vienāds). Un tiešām var skatīties kā no jauna, jo viss, atskaitot kopējo domu un dažas epizodes, ir aizmirsies. Noskatījos arī Māras ieteikto dāņu filmu.

Šo pirmdien pie mums ievācas mājas biedrene. Anna no Spānijas--tas ir viss, kas zināms. Tad būsim četri un suns.

Atradu lērumu visa kā par Nīmo, uzzināju par "Dziesmas par Mīlestību" koncertu, tūdaļ tika iegādāta biļete uz 27. decembri. 26. decembrī savukārt Cēsīs būs Nekvalitatīvās mūzikas vakars. Iespējams tur būs arī paviānu grupa Vīriem Vajag Atpūtu, un, ja tā, tad es tur arī noteikti būšu.

Mūsu mājā nav televizora, tāpēc nav Ziemassvētku reklāmu zvaniņu. Bet ir smaržīgs egles zars un iekšpagalma koka zaros iemestas un spīd lampiņas.