‹ paviānu štelles

Sportošana aprīlī un maijā

May 26, 2010
Ikdiena pēkšņi kļuva tik interesanta, ka laika rakstīšanai vairs nepalika pāri! Pēdējā ziņa pirms veseliem diviem mēnešiem vēl no Īrijas. Bet nu Īrijā vairs neesmu, un šim emuāram gals klāt? Droši vien, ka nē, jo gan jau vēl kādreiz kur aizbraukšu.

Patlaban pastāstīšu par sportošanas lietām.

Skriešana!

Šī gada februārī iesāku skriet, un nostādīju mērķi Nordea Rīgas Maratonā noskriet pusmaratonu 2 stundās. Manas ikrīta distances iesākumā bija 5km, vēlāk 6km. Kad aprīļa sākumā atgriezos Latvijā, skriešanas sanāca retākas un neregulārākas, un pamazām arī garākas: 7-10km. Esot laukos skrēju pa grants ceļu, klausoties putnu dziesmas. Rīgā esmu nomitinājies Ķengaragā, skrēju pa Rumbulas lidlauka apkārtni, Daugavas krastmalu. Aprīlī vienu reizi izskrēju arī visu 21 kilometru. Tas nebija īsti sacensību temps, bet laiks sanāca 2:02 un sāku jau gudrot, vai nostādīto divu stundu mērķi nevajadzētu taisīt grūtāku.


Kreisā ceļgala problēma izzuda, kad nopirku un sāku lietot skriešanas apavus. Apaviem līdzi nākošajos papīrīšos uzskaitīta vesela rinda ar tehnoloģijām, kas tajos izmantotas, un, izrādās, labums no tām tiešām ir. Pēdējās pāris dienas pirms maratona dzīvoju mierīgi, ēdu pareizos ēdienus.

Pats pusmaratons: mans numurs bija 3282, oficiālais laiks ir 1:48:40, tajā ietilpst stīvēšanās līdz starta līnijai. "Tīrais" čipa/Garmina laiks ir 1:46. Ar šo rezultātu esmu ļoti mierā. Skrienot pārāk ļoti nepārmocījos, pirmajā 14km aplī vispār biju vairāk aizņemts ar skatītāju un sāncenšu vērošanu un sacensību raisīto pozitīvo emociju garšošanu. Vēlāk palika drusku grūtāk, bet arī izturami, pulss uz anaerobā sliekšņa, bet spēka smaidīt fotogrāfiem vēl pietiek.


Pāris kilometrus pirms finiša sāka kaut kas pakrūtē sāpēt. Tajā vietā, kur parasti saka, ka tā ir liesa. Ja vēl būtu daudz jāskrien, būtu jāsamazina temps, lai tā sāpe rimstās, bet ko skriet bija maz palicis, jānotērē taču kārtīgi visi pārpalikušie resursi, un tā pēdējais puskilometrs un pirmās pēcfiniša minūtes bija drusku nepatīkamākas.

Šeit var redzēt ātruma un pulsa grafikus. Iesākumā lielā barā skrienot ātrums drusku zemāks kā vidējais, tālāk turas visnotaļ vienmērīgs, un pašās beigās druscīt pieaug. Pēc pulsa var redzēt, ka man vēl ir ko strādāt pie "bāzītes" un izturības: ātrums vienmērīgs, bet pulss pamazām kāpj, nāk nogurums. Labs līmenis būs sasniegts, kad tas nogurums nāks tikai pēc 4 stundām--tad varēs skriet pilno maratonu :).

Pusmaratonu skrēja arī brālis Jānis, viņš 21km vienā piegājienā nekad nebija noskrējis un par mērķi bija nospraudis--finišēt. Bet viņam sanāca vēl labāk kā man, laiks 1:42. Par to man prieks!

Slodzes tests

Iepriekš pieminēju anaerobo slieksni. Par to var uzzināt, gūglējot anaerobic threshold, tad atrodas arī aerobais slieksnis un vēl visādi gudri vārdi. Tā pavisam īsi, anaerobais slieksnis ir tā optimālā slodze, ar kuru garākas sacensības veikt. Lielāku slodzi ķermenis varēs izturēt tikai dažas minūtes, ar mazāku slodzi paliktu pāri neizlietoti resursi. Šos sliekšņus var noteikt dažādos veidos, un viens no veidiem ir Sporta Laboratorijas kompleksais slodzes tests: uzsēdina uz velotrenažiera, apkarina ar daudziem vadiņiem un trubiņām, liek mīties pakāpeniski palielinot slodzi līdz acis sāk sprāgt ārā, un beigās ir daudz skaitlīšu, par kuriem sporta ārsts pastāsta, ko katrs nozīmē. Šeit nobildēju atskaites pirmo lapu, nākamajās ir vēl skaitļi un arī grafiki!


Interesantie rezultāti no mana testa:
  • maksimālā jauda, ko minoties attīstīju, bija 340W jeb gandrīz puszirgspēks! Cilvēki ir dažādi un labāk ir salīdzināt slodzes un svara attiecību nevis vienkārši maksimālo slodzi. Testa laikā svēru 85kg, mans darbspējas indekss sanāk 340/85 = 4 W/kg. Tas, kā man paskaidroja, esot virs vidējā, hahahā.
  • Mans aerobais slieksnis ir 142 sirds sitieni minūtē, anaerobais--179. Tātad,
    • skrienot vai braucot līdz 142 ir tāds plezīra/tauku dedzināšanas temps
    • no 142 līdz 170 normāls treniņš, kurā tiek trenēta visvairāk sirds izturība, bet elpošana un muskuļi tak tomēr arī
    • ~179 ir sacensību temps, virs tā var tikai īsus sprintus, bet pēc tiem nāks zināms jaudas kritums
  • testā lielākais sasniegtais pulss bija 186. Izrēķinātais teorētiskais maksimālais pulss manam vecumam/svaram ir 194. Atceros, ka vēl pēdējo decembri izspiedu visus 200. Varbūt man testā bija par maz gribasspēka?
  • Ārsts norādīja, ka man salīdzinoši vājā vieta ir sirds. Viena no pazīmēm: pēc slodzes beigām pulss nenokrītas līdz normālam pietiekoši ātri.
Kopumā testa piedzīvojums bija interesants un vērtīgs, lai arī ne visai lēts--45 lati. Galvenais, tagad zinu, ka man nav lielu vainu, kas varētu atturēt no sportošanas saprātīgā apjomā.

Riteņi

Visubeidzot, esmu nobraucis divus SEB MTB maratona posmus: 4. maijā Cēsis-Valmiera un 16. maijā Siguldā.

Cēsis-Valmiera sacensību diena bija auksta un vējaina. Sarežģītas loģistikas operācijas rezultātā jau desmitos no rīta Cēsīs biju gan es, gan viens no brāļiem, gan mūsu riteņi. Loģistikas kļūmes dēļ mums nebija siltu drēbju un nebija arī naudas, un līdz sacensību startam vēl 3,5 stundas. Laimīgā kārtā no Cēsīm netālajos Priekuļos dzīvo draugi, varējām sasildīties un tikām arī pabaroti.

Startēju no 8. koridora, tātad vairāk no beigu gala. Pašā trasē auksti vairs nebija--mežā vēja nav, pie kārtīgas fiziskas slodzes ķermenis pats braši sildās, un nav arī laika par temperatūrām domāt. Braukšanas stratēģija ļoti vienkārša: visur, kur var apdzīt, braucu ar "cik ir iekšā"; pārējās vietās braucu rindiņā un atpūšos. Līdz pat pašam finišam visu laiku šķita, ka slīdu braucējiem strīpām vien garām un nav neviena piemērota, kam "iesēsties" aizvējā. Trases otro pusi braucu ar lielāko zobratu priekšā, jo vidējais tā izdilis, ka ķēde ķeras iekšā. Kāpumos viss pasākums krakšķēja un brakšķēja, bet līdz finišam laimīgā kārtā tiku.

Rezultāts sanāca labs, uz nākamo posmu sapelnīju jau piekto starta koridoru. Protams, var vēl daudz labāk: tautas klases līderis Jānis Ozols sāka no vēl tālākām beigām, bet finišēja pirmajā piecdesmitniekā.

Īsajā laikā starp 4. un 16. maiju ritenim tika mainīti aizmugurējie zobrati, ķēde, labots dakšas lockout, tīrīts un regulēts. Galvenā lieta--vidējais priekšējais zobrats--palika nesataisīts, jo nebija nepieciešamās rezerves daļas. Meistars to apstrādāja ar šmirģeļa ripu lai vismaz vienas sacensības vēl var izvilkt.

Uz Siguldas posmu mani atveda māmiņa. Viņa arī laipni piekrita bildēt velobraucējus kamēr es pats pa trasi. Brauciens Siguldā man šķita intensīvāks: braucu starp sev līdzīgākiem, ik pa laikam varēju izmantot kāda aizvēju un tuvplānā vērot apakšējos vaigus. Ik pa laikam arī ievēroju, ka aiz paša izveidojies "vilcieniņš". Likās, ka mīts tiek kārtīgi, tomēr pat vēl pirms finiša braucot Siguldas kalnā pietika spēka vienu otru apdzīt. Vēlāk atradās bilde, kur esmu tajā kalnā pa smuko nobildēts (fotogrāfs Juris Bērziņš-Soms):



Šī posma rezultāts ir mans līdz šim labākais SEB sacensībās. Nu ko, jāturpina tik mīties! :)