Slēpņošana naktī

Svētdienas vakars, pulkstens 22:00, sēžu dīvānā un ķeksēju rīta pusē ap Priekuļiem atrastos ģeo slēpņus. Tas bija foršs izbrauciens, stundas laikā atzīmējāmies trīs smukās vietās, trīs slēpņos. Sanāca pa dubļu risēm paslidināties, kur stūre neklausa, pa serpentīnveidīgu ceļu augšā/lejā nobraukt, ij druscīt uzbraukt uz uzarta lauka. Nujā, jāteic, man lielāks vilinājums uz štruntīgiem (bez-)ceļiem, kā uz lieliem ātrumiem.

Lūk, sēžot dīvānā, ienāk prātā, ka diena vēl nav galā un varētu vēl! Līdz šim pa tumsu vēl ne reizi nav slēpņots, varētu izmēģināt! Paviāni uz šo ideju izrādās atsaucīgi, tā nu tiek salasīti gadžeti un gaismiņas, un dodamies naktī. Pirmais slēpnis ir graust-mājā. Staigājot pa telpām, atrodam bomzīša "dzīvokli" -- guļamvieta, pakaramais ar drēbēm, kalendārs pie sienas, un milzu atkritumu čupas visapkārt. Un ož.

Atrodas arī pats slēpnis, šoreiz brangi liels:

Dodamies uz nākamo noskatīto slēpni Ķīšezera apkārtnē. Prātīgākie ceļi kartē netiek pētīti, braucam aptuvenā vajadzīgajā virzienā, un vienu brīdi ceļš zem ratiem šķiet vairāk kā gājēju taciņa kā auto ceļš. Bet pulkstenis rāda pāri pusnaktij, un smejot tiek citēts Electronic Supersonic: "Only thing can stop us is flat tire!" Satraucoši manevri uz pašaura izbijuša dzelzceļa uzbēruma, un drīzi otrais slēpnis ir rokā.

Trešais slēpnis rokās nedodas, tiek pastrādāts grēka darbs Juglas Makdonaldā, un dodamies uz Ķīšezera tālāko galu. Tur tiek ātri uziets vien-zvaigznītes ceļmalas slēpnis un ķeramies pie vakara vainagojošā elementa--slēpnis "Murgakacis" pie Lielā Jūgezera pāris kilometrus mežā, uz kuru google kartē ceļu nav. Iepriekšējo atradēju komentāros lasāmi daudzsološi "nosvilināju sajūgu braucot pa stigām", tā ka esam patīkami satraukti. Izvēlētais ceļš tomēr izrādās bedraina grants, tālāk smiltis un māli, pēdējie pārsimts braucamie metri ir pa cietu skuju un saknīšu segumu. Kad GPS līdz mērķim rāda vēl 200m, pa logu priekšā redzam staignu slīkšņu un sīkas priedītes. Cik nu starmešu gaismā var saprast. Ar kājām veicamajā posmā niķojas telefona kompass, lecam pāri mārkam un jokojam par nomaldīšanos un mašīnas pazaudēšanu. Slēpnis atrodas viegli, atzīmējamies un cilpojam atpakaļ. Lecot mārkam pāri pa otram lāgam, pusotrs apavu pāris iebrauc dūņās! Un tālāk jau zināms ceļš pa mājām.

Pusčetros-četros atkal sēžu dīvānā un atzīmēju slēpņus. Bija forši, šo vajadzēs atkārtot!

Šo to vajadzētu uzlabot tehniskajā aprīkojumā. Nu, piem., GPS, un tur ir lērums variantu un visi dārgi. Garmin velodatoru esmu kaut kur "labi nolicis" un tam jau tāpat ir sasists ekrāns, un viena sabojājusies poga, kuru tagad var nospiest ar naža galu. GPS telefonā arī nav optimāls--viduvēja precizitāte, nav ūdensdrošs. Tad vēl būtu prātīgi aprīkojumā ieviest lāpstu, striķi, jo agri vai vēlu iepērsimies pa kārtīgam.