Kuldīgas trases pazinēji pirms sacensībām forumā to raksturoja kā ātru, platu un vienkāršu skrienamo gabalu. Pēc sacensībām forumā ir daudzskaitlīgs sašutums par to, ka trase bijusi ātra, plata un vienkārša...

Nedēļā pirms sacensībām man bija viena nopietna velo-aktivitāte: ar šosejas riteni aizbraucu uz Pērnavu un atpakaļ. Braucienā pagāja visa trešdiena. Galvenās sekas tādas, ka ceturtdien bija grūti sēdēt uz krēsla. Un piektdien tāpat-- kļuvu bažīgs, vai uz sacensībām svētdien Kuldīgā sēžamvieta būs atguvusies. Bet atguvās!

Kuldīgā stāvvietu un sacensību starta zonu atradu bez grūtībām, sekojot automašīnām, kam uz jumta divriteņi. Reģistrācijas aploksnē bija 7. koridora ieejas "biļete". Brokastis man bija bijušas agras un minimālas. Gāju pārtikas veikalā, un tur manā uzmanībā nonāca vafeļu konusi, pildīti ar vārītu iebiezināto pienu. "Šī būs īstā lieta nopietnam sportistam", es spriedu, un ņēmu tos ciet.

Pirms doties iesildīties, noskatījos sporta klases startu. Tajā bija divi uzjautrinoši atgadījumi: piepūšamā starta arka izlaida gaisu, un starta pistoles izšautā raķete iekrita, vēl kūpoša, kāda startējoša braucēja ķiverē.

Uz šīm sacensībām man bija kā nākas salabots velosipēds. Jaunās trosītēs un trubiņās ir spēks! Ātrumi slēdzās viegli un precīzi, ķēde nekrakšķēja, bremzes strādāja labi. Un sēdeklis arī nenošķiebās.


(par bildi paldies Uldim Miķelsonam)


Trase, kā solīts, bija ar daudz grants posmiem. Par tiem gan nežēlojos, jo tajos varu braukt vienmērīgā tempā un viegli apdzīt. Pa reizei varēju izmantot arī aizvēju, bet lielākoties man apkārt esošie braucēji bija gana spēcīgi lai turētos līdzi aizvējā, bet ne pietiekoši spēcīgi, lai pienācīgā ātrumā brauktu pa priekšu. Daudzas reizes, pametot skatu pār plecu, aiz sevis redzēju glītu braucēju "vilcieniņu". Apdzīšanas manevri turpinājās līdz pat finišam. Laikam jau nenodzinu sevi pēc pilnas programmas, jo vēl dziļajās smiltīs īsi pirms finiša pietika spēka dzīties pa grūtāko, bet apdzīšanai piemērotāko trajektoriju. No otras puses, šī bija silta diena, un labāk drusku lēnāk, bet toties nenoģībt no pārkaršanas.

Pēc sacensības, atsildoties aizripināju līdz Ventas rumbai. Tajā dažādās pozās plunčājās daudzi cilvēki, un bija manāmi arī velosipēdi ar sacensību numuriem. Noskaloju putekļus izpeldējos pa smalko--Eiropas platākajā ūdenskritumā.

Zināms nogurums sakrāts bija, tālajā atceļā uz Valmieru pat auto pedāļu spaidīšana prasīja piepūli. Šeit sportistiem iesakāmas ir automašīnas ar automātisko transmisiju, pedāļus spaidīt sanāk krietni mazāk. Bet vislabāk, ja ir šoferis, kas var būt arī treneris, mehāniķis, fotogrāfs un draudzene. Ai, sasapņojos.