Sākumā dažas atmiņas par SEB šīs sezonas pēdējo posmu, kas notika pirms divām nedēļām Siguldā. Tātad: starta zonā skanēja ekskluzīvi Normunds Rutulis. "Cāļus skaita rudenī" dzirdēju trīs reizes: sporta un tautas startos, un vienu reizi pa vidu. Tas laikam mājiens, ka ir rudens, un pēc šī posma būs kopvērtējums--cāļi būs saskaitīti. Kad līdz sporta startam vien pāris minūtes, varēju būt noderīgs--uzpumpēju kādam steidzīgam braucējam riepu.

Pats brauciens bija āāā-ātrs un īīīī-intensīvs. Gandrīz visu laiku biju aizvējā, bet arī aizvējā noturēties vajadzēja daudz spēka un piespiešanās. Diezgan labi sanāca finiša Siguldas kalns. Kalna sākumā piemeklēju pārnesumu un kadenci, un tādu turēju visu kalnu. Pirmajā trešdaļā mani apsteidza daži braucēji, vidējā trešdaļā viņi no manis neattālinājās, bet pēdējā trešdaļā es panācu un apsteidzu viņus un vēl dažus!

Rezultātā 135. vieta distancē, un 74. grupā. Dienu vainagoja rudenīga talka un lieliska pirts.


(Viens trases gabaliņš bija kārtīgi dubļains, par bildi paldies plasma-power.lv)

SEB sezonas noslēgšanās noved pie pārdomām par tālākiem plāniem. Bīdīties tālāk pa rezultātiem uz augšu? Līdz augšai jau netikšu, tad nu--cik tālu? Jo tālāk, jo mazāk paliek izklaides, treniņi ir kā darbs. Vai varbūt palikt pašreizējā treniņu nopietnības un rezultātu līmenī? Virzoties uz augšu, prasīsies arī labāku riteni. Bet vismaz šobrīd varu iedomāties dažādus tīkamākus veidus, kā izlietot 1000Ls, --orientējoša atbilstoša riteņa cena. Būs pa ziemu ko domāt.

Tagad svaigas atmiņas no Haanjas. Haanja 100 ir 100 kilometri ("īsā" distance, mana izvēle) vai 100 jūdzes (garā distance) pa mežiem un pļavām un pauguriem. Zinātāji stāsta, ka lietainos rudeņos trase ir dubļaina un smaga.

Nokļūšana uz sacensībām sanāca raita un veiksmīga. Automašīnā biju es un manas divas līdzjutējas Katrīna un Māra, kā arī trīs divriteņi bagāžniekā. Izbraucām sešos no Burtniekiem, un dažas minūtes pāri astoņiem jau bijām sacensību vietā, Hotel Kubija, pie Võru pilsētiņas Igaunijā. Līdz startam pulksten deviņos tieši pietika laika salikt divriteņus, saņemt numuru, saģērbties un iekārtoties starta koridorā. Koridoru sistēma bija tāda, ka katrs pats izvēlas savu vietu, es izvēlējos ieeju ar uzrakstu "Not so tough ones".

Brauciena pirmie divdesmit kilometri ir samērā lēni. Daudz singletrack, braucēji vēl nav izretojušies, virzamies cienīgi lēnīgā virtenītē. Tālredzīgie braucēji netrako, un apdzīšanas iespējas arī īpaši necenšas izmantot. Apkārt nereti dzirdu latviešu valodu un redzu latviešu formas. Pārmijam vārdus, ka ir nepierasti braukt sacensības šādā nesacensību ātrumā. Pēc stundas braukšanas apēdu pirmo želeju, ceļš priekšā bieži ir brīvs--temps paša rokās. Tālākie 60 kilometri ir pa takām, reizēm kāds grants ceļa posms, diezgan bieži kāds kāpums, kāds tehnisks posms. Dubļu maz, kājas nesamērcēju.

Bija četri ēdināšanas punkti. Iespēja uzpildīt pudeli ar ūdeni vai enerģijas dzērienu, un dažādas ēdamlietas. Piemēram: sālīti gurķīši! Makaroni ar desiņām! Ēdināšanas punktos lieki nekavējos, pudele pilna, pāris saujas ēdamā aprītas, aiziet tālāk. Jo, tomēr, sacensības taču. Tuvu spēku robežām gan arī nedzinos, braucu ar domu izmēģināt un izbaudīt. Nogurums sakrājās tik un tā, un priecājos, ka pēdējos 20 kilometros ir pārsvarā vienkārši braucamas ātras grantis.

Ātros posmus braucām mainoties pāros un trijniekos. Vienu reizi pārinieks man kaut ko sāka teikt igauniski, man nācās atbildēt "sorry, don't understand". Pa laikam saņemu arī uzmundrinājuma saucienu no skatītājiem, ko nesaprotu, bet tie uzmundrina tāpat. Kādā kāpumā, kur daži minas un daži stumj, viens no minējiem sauc "braucam, braucam, braucam!" Kāds cits vaicā "što eto značit--braucam?" un es viņam paskaidroju. Kāpums paliek stāvāks un saucējam paliek grūtāk. Tagad iepriekšējais vaicātājs viņam saka, blakus ejot: "braucam, braucam!"

Pēdējie pāris kilometri ir pa asfaltētu celiņu, ik pa kilometram ir plāksnītes ar uzmundrinājumiem ("still alive?", "just a little bit more..." un tā), ātrums liels un līkumos ap laternu stabiem ir lieli polsteri. Nez, tas rēķinoties, ka kāds braucējs var finiša kilometros noģībt un trāpīt stabā? Un tad ir finišs. Ūdens, atsildīšanās, riteņi mašīnā, atpakaļceļš bez atgadījumiem. Vakara izskaņā pilnīgi neplānoti--pirts!

Mans finiša laiks 6 stundas 21 minūte, kas mani ierindo 158. vietā no 437 finišētājiem manā distancē. Solīto dubļu nebija, bet bija kaut kas jauns, bija interesanti, diezgan nogurdinoši (nākamā dienā pēc sacensībām vēl joprojām stīvs, līdzīgi kā pēc 24H), un kopumā noteikti patika!

Bildes vēl nav atradušās, bildes vietā iedomājies dzeltenu kļavas lapu.