SEB II Siguldā

Maniem lojāliem lasītājiem un lasītājām noteikti interesēs, kā veicies vēl vienās velo sacensībās! Vai ne?

Tātad, SEB II posms Siguldā. Lielos vilcienos viss kā ierasts...

Pirmo reizi uz startu stājos pirmajā koridorā. Tas man pašam ir liels WOOOW: neaizsniedzamais pirmais koridors, ar pilnīgi absurdi ātriem un spēcīgiem braucējiem... Un tagad, nereāla sajūta, es nododu koridora taloniņu un ripinos tur iekšā, un stājos viņu bariņā.

Pirms starta mūs filmēja no radiovadāma helikopterīša. Šeit var redzēt. Diezgan iespaidīgi braucēju kolonna izskatās no augšas, vai ne?

Pirmā brauciena pusstunda bija smaga. Pulss uz vai virs anaerobā sliekšņa visu laiku. Redzēju kūleņus  sākuma kilometros. Pats, par laimi, atrados citā grupiņā ceļa otrā malā. Citas avārijas neredzēju un, tfū-tfū, nepiedzīvoju. Nu, komiski kritieni dubļos, bet tādos kaulus parasti nelauž.

Pirmajā grumbuļu nobraucienā paliku bez pudeles. Jutu, ka kaut kas no mana velo atdalās un aizlido sāņus. Pirmā doma, ka lielā želeja no muguras kabatas--bet nē, tā vēl pa kabatu kratās. Otrā doma, ka zemsēdekļa somiņa. Ahtung, ahtung, tajā somiņā ir auto atslēgas. Pārbaudu, nē, somiņa vēl uz vietas. Un tad, dažus kilometrus vēlāk beidzot pamanu--pudeles ar sporta dzērienu vairs nav :-( Kā tad ir braukt bez ūdens? Pirmo stundu nekas, bet tad paliek grūtāk. Pabraukt var, "visas sistēmas strādā", bet var just, ka slāpes sāk ietekmēt sniegumu. Želeju arī neēdu, jo nebūtu to sīrupu ar ko noskalot, un varbūt paliktu tikai sliktāk. Citiem braucējiem, kam lūdzu, arī, vai nu pudeles kritušas, vai jau tukšas. Vai arī izskatījos vēl gana bīstams sāncensis un nosprieda necienāt ;-)

Praktiski visu braucienu atsēdēju kādā grupā, aiz kādas muguras. Pāris reizes mēģināju pastrādāt arī, bet, hmmm, ja atsēžot ir anaeroba slodze, tad vēl palielināt slodzi lai vilktu... tas tā nestrādā :-) Vienīgais prieciņš, un to vienmēr ir vērts atcerēties--visiem ir grūti. Visi nogurst. 5km pirms finiša grupiņa vairs nebrauca tādā dēmonu ātrumā kā pirmo stundu. Kad man gadījās šaurās vietās atpalikt, spēju pievilkt klāt.

Nofinišēju, un, knapi, bet esmu noturējies 50-niekā--yeaaah! Pain is temporary, maucam tālāk! Mērķis šai sezonai: noturēt pašreizējo rezultātu līmeni.

PS. 2006. gada SEB Siguldas posms bija manas pirmās sacensības. Interesanti tagad palasīt un salīdzināt :-)