SEB III Cēsis

Tātad... par SEB mačiem šo svētdien Cēsīs. Jā, jā, mana dzīve ir vienkārša, un riteņi ir viena no tās nedaudzajām, vienkāršajām sastāvdaļām.

Hā, jā. Sākumā bija trases iepazīšanās brauciens iepriekšējā nedēļas nogalē. Pa priekšu brauc kvadracikls, tālāk kāds bariņš, 50 varbūt, riteņbraucēju košās drēbītēs. Un vēl ir daži, kas nevar nociesties, un dzenas kvadraciklam pa priekšu. Bija viens onkulis vidējos gados ar krietnu jaudu. Kad viņš pret kalnu uzkurināja, ne es, ne kāds cits viņam līdzi tikt nespēja. Vai nemēģināja. Es mēģināju un nevarēju.

Par sacensību dienu! Iepriekš iesildoties pa Cēsu apkārtes takām teju vai apmaldījos. Līkums, krustojums, līkums, krustojums, līdz startam 20 minūtes, "un ja nu es šobrīd braucu virzienā prom no Cēsīm"? Sāku nervozēt un mīt ātrāk, rezultātā labi iesildījos, haha. Tautas klases starts tika atlikts par 15 minūtēm, tāpēc netrūka laika pastaipīt kaklu starta koridorī un papētīt skūto/neskūto kāju skaitu sev apkārt. Skūto kāju bija vairāk.

Cēsu trase: tautai iemarķēti 48 kilometri, devīgi iekļauti kāpumi un nobraucieni, meža takas, tehniskāki posmi ar smiltīm, izskalojumiem un oranži atzīmētiem akmeņiem. No slapjumiem bija dažas nelielas dubļu zampas un divi mazu upīšu šķērsojumi. Braukšanas sajūtu ziņā šī trase bija lieliska.

Izskalotie nobraucienu līkumi bija noderīgi priekšā braucošo ķeršanai. Patiešām, šajos nobraucienos ķērājam ir priekšrocības: nobraucienā liela ātruma attīstīšanai nav jāpieliek daudz spēka, atsevišķi braucot sanāk labākas trajektorijas, un visa grupa brauc tieši tik lēni, cik tās priekšējais bailīgais braucējs. Ķeršana līdzenumā ir daudz grūtāka un stratēģiski riskantāka.

Man nobraucieni patīk. Tur apvienojas spēka patēriņš, ātruma un paātrinājuma sajūtas, koncentrēšanās, azarts, nogurums, uzticēšanās tehnikai--viss kopā jaudīgā sajūtu kokteilī.  Uzbraucieni, vismaz šajā trasē, arī man patika. Tagad gan grūtības jau ir piemirsušās. Diez vai "patīk" būtu mana pirmā asociācija tobrīd, minot kalnā ar maksimālo pulsu un vienu domu galvā--neļaut priekšā braucošajam no manis attālināties! Kopumā tomēr šķita vieglāk kā Siguldā. Reljefs vairāk izretoja braucējus, nebija tik sīva "plecs pie pleca" cīnīšanās līdz pat finišam. Iefinišēju atkal piecdesmitniekā, par to prieks un gandarījums.

Mājā braucot auto niķojās dzesēšana. Pus-risinājums ir pūst silto gaisu salonā. Bija ij motoram, ij man pašam varen silti.