Ar ApLV uz Rīgu

Svētdien drusku pirms deviņiem esmu uz ziemas velo un sāku mīt. Pirmie Burtnieku piemāju kilometri pa granti, tad līdz Ozolmuižai vēl grants, un tālāk asfalts. Minu pa taisnāko ceļu uz Limbažiem, tad uz Tūju. Tūjā esmu iecerējis pievienoties ApLv braucējiem. Viņiem šī ir grandiozā brauciena pēdējā diena, 7AM starts Mazsalacā, 4PM finišs Rīgā pie Brīvības pieminekļa.

Tūjas krustā ielūkojos Endomondo, un redzu: ApLV četrotne ir vēl dažus kilometrus pirms krusta nevis aiz. Tātad nedaudz jāpabrauc pretī nevis jādzenas pakaļ! Ripinos pa Tallinas šoseju, meklēju tālumā pretīmbraucējus, un tad viņi, pilnīgi sirreāli, parādās: sākumā pelēks pleķītis tālumā dūmakā, vēlāk jau nepārprotami tas ir riteņbraucēju bariņš, un pavisam tuvu piebraucot jau skaidri redzu virknīti ar braucējiem, visi cītīgi minas.

Jocīga, "nākotnīga" sajūta: par šo braucienu visu esmu uzzinājis internetā, sagaidāmo satikšanas punktu esmu precizējis internetā, atbraucu uz "nekurieni" kādā šosejas punktā, un tur viņi tiešām ir, dzīvi, sveiki, smaidīgi un kustībā.

Pa ceļam uz Rīgu mums ik pa brīdim pievienojas vēl kāds braucējs, pēc Carnikavas esam jau 35. Ceļazīme "Rīga", no ceļmalām mums māj un bildē, pie neliela, erm, pārkāpumiņa, mums uztaurē policijas mašīna. Pulksten četros, kā plānots, ieripojam pie Brīvības pieminekļa. Tālāk ir sirsnīgas sagaidīšanas norises, intervēšanās, siltas tējas.

Man svētdienas braucienā savācās 160 kilometri. Kā jau pēc garākiem braucieniem, miega ir daudz, un pamodos tikai divpadsmitos nākamajā dienā. Pamodos un nodomāju, kāds nesalīdzināmi lielāks hārdkōrs ir bijis ApLv braucējiem: viņi nobrauca 1500km septiņās dienās, tātad vairāk kā 200km dienā. Un katru rītu cēlās 7AM. Tā ir tiešām iespaidīga dāvana Latvijai dzimšanas dienā.