Pēc Spānijas nometnes man ir iepirkumu sarakstā kvalitatīvas velo lenču bikses. Pāris stundu treniņiem, sacensībām un retākam 100km braucienam var vilkt jebko, kas dibenu nosedz. Bet, ja daudzas dienas pēc kārtas uz velo pavada 5-7 stundas, tad ar 30Ls biksēm vairs nav forši... Ar krekliem gan vienkāršāk: vajag, lai smuki izskatās un neplandās. Tas nozīmē, race cut (nevis club cut, tie ir onkuļiem ar vēderiņiem).

Vēl es nebēdātos par jaunām velo kurpēm. Manas pašreizējās ir arī manas pirmās (zinu precīzi: pirktas 7. jūnijā, 2006. gadā), krietni nodilušas un novalkājušās, krāsu zaudējušas, toties pēc daudziem slapjumiem kājām ideāli pielāgojušās. Būtu forši sev uzdāvināt jaunas, smukas un divreiz vieglākas.

Ko vēl gribas... sapratu, ka foršāku šosejas riteni man vēl nevajag, jāturpina audzēt spēciņš ar esošo, un pozer-ritenim laiks būs tad, kad varēšu atbilstošus vatus pumpēt no sevis ārā. Tagad būs īss stāstiņš, kā man šī atziņa radās. Ar Gunti minam “Coll de Rates” kāpumā. Reku Strava saite uz manu labāko veikumu. Tur var redzēt: 6.6 kilometri, 5.3% vidējais slīpums, vidējais pulss 183bpm, braucām uz visu, cik tik ir iekšā. Netālu no kalna galotnes man pabrauc garām mazs spānis uz LOOK riteņa, un pabrauc garām kā stāvošam. Uzbrauc galā, izskatās neaizelsies, pamet aci savā pulkstenī, uzsmaida, un pieripina paskatīties, kāds man laiks sanācis. Bet man mēle ir pār kaklu un es knapi varu parunāt. Secinu, ka ir tālu kur augt, un LOOK karbonu būšu pelnījis, kad būšu drusku tuvāk spāņa līmenim...

Uzbraucieni ir treniņu produktīvā daļa, bet nobraucieni ir īsteni izbaudāmā daļa. Kā iesācējs iesākumā apradu ar riteni, bremzēju kur vajag un kur nevajag, vēlāk jau sāku piešauties: svars uz ārējā pedāļa, skatīties uz vēlamo trajektoriju, nevis uz grāvi. Man, protams, bija līdzi GoPro kameriņa un šo to safilmēju. Dāmas un kuņģi, studijā video: