SEB Cēsīs

Svētdienas rīts pienāca teltī pie Niniera. Ninieris ir mazs, smuks ezeriņš pavisam tuvu Cēsīm. Kad izlīdu no telts, daži nometnes biedri bija jau modušies un modri vāca kopā savas mantiņas, kamēr citi biedri tikai nesen atgriezušies no nakts sirojumiem un laidušies dziļā alko-miegā.

 Izveicu pāris iekavētos darbiņus savam sacensību ritenim: koka ķīlītis karbona stūres galā aizvietoja pazudušo plastmasas korķīti, un velo kurpēm pārskrūvēju pedāļu stiprinājumus. Man no iepriekšējām sacensībām ir rūgta pieredze, ka Shimano stiprinājumi mēdz izklipsēties no Exustar pedāļiem, un tas mēdz notikt pie maksimālās slodzes. Piemēram, finiša sprintā. Tas neder!

Ar velo atripoju uz sacensību norises vietu Cēsīs, un veikli atradu savu komandu. Mani biedri grozījās ap busiņiem, katram rokās pa fragmentam no lielās telts, un apmulsums sejās. Uzcēlām telti, izbraucām iesildīšanos, trase karsta un sausa, un drīz arī laiks uz starta koridoriem.

No iepazīšanās brauciena zinu: pirmie 5km pa pilsētas nomali, tālākie 10km pa meža takām, ar kāpumiņiem, ar smiltīm, ar straujiem nobraucieniem. Trases vidusdaļa ir grants un asfalts, pirms atgriešanās pilsētā vēl nedaudz mežu. Un finišs pret kalnu. Paredzamā spēles gaita šķita gana vienkārša: pirmos 15km noturēties labā grupā, tālāk pa granti intensitāte salīdzinoši kritīsies, un finišā iztērēt visu, kas vēl palicis.

Pirmie 5km ir pa platiem ceļiem putekļu mākonī. Turos labi: pulss ir ap slieksni, bet spēki vēl svaigi. Tālāk pa mežiem paliek grūti, grūtāk, un pavisam grūti. Apmēram 10 līderi ir aizmukuši un braucu otrajā grupā. Tuvojas grants un es grupas aizmugurē, kā saka, karājos ar zobiem. Pulss lielākoties virs sliekšņa, un prātā viena doma--izturēt līdz grantij.

Pienāk grants, slodze nedaudz nokrītas, bet es sāku samanīt jaunu ķezu: pa mežu kratoties sēdekļa stute ir sākusi slīdēt rāmī un es vairs nesēžu optimālā augstumā. Viena daļa kāju muskuļu paliek neizmantoti, un cita daļa tiek nostrādināta ar uzviju un sāk jau signalizēt "mums pietiek!" Nav variantu, ir jāpiestāj un jāpaceļ stuti augstāk. Stratēģiski nogaidu līdz tehniskai trases vietai, kur grupas ātrums un aizvēja efekts ir niecīgs, paceļu stuti un ar pilnu jaudu steidzu ķert vilcienu. Satriecoši, satriecoši, tas izdodas: braucam tālāk.

Desmit kilometrus vēlāk stute ir otro reizi ieslīdējusi rāmī. Atkal jāapstājas, un šķiet, ka divas reizes man laime neuzsmaidīs--grupa aizbrauks. Piestāju uzkalna galā pirms nobrauciena, izvelku stuti vēlreiz un metos nobraucienā. Pavisam satriecoši, ar gribasspēku, gravitācijas palīdzību un "visu vai neko" trajektorijām vēlreiz panāku savas grupas asti un atkal esmu aizvēja drošībā.

Visi kopā atbraucam pie finiša kalna. Šeit katram atliek parādīt, cik vēl palicis iekšā. Man, pēc daudzām reizēm sarkanajā zonā, nekas daudz nav palicis. Bet, kalns nav garš, un līdzjutēju atbalsts lieliski iedvesmo, un nezaudēju pārāk daudz sekundes / punktus. Finiša arka, nav spēka attaisīt ūdens pudeli, turpinu ripināties, kamēr sirds beidz trakot. Sastopu paziņas finiša zonā, katra saruna sākas ar "smagi / karsti / nenormāli / !@#$%^& ".

Šajā sacensībā nesasniedzu jaunus rekordus, bet, ņemot vērā apstākļus, esmu ļoti mierā ar to, ka nobraucu tā, kā nobraucu. Vidējais pulss šoreiz 183. Tas ir vāks. Vietalvā bija 175. Vivus Talsos bija 175. SEB Siguldā bija 177. Vivus Apē 177. Un tā tālāk. Šī diena bija hārdkors. Braucot var viegli atpazīt maksimālā pulsa brīžus, jo tajos galvā dominē domas "varētu apstāties un aizmest riteni krūmos, varētu visai tai riteņbraukšanai atmest ar roku".

Pēc sacensības papusdienojām ar savu lieliskāko atbalsta kompāniju, aizripinājām atpakaļ pie Niniera, salādējamies svaigi kā sasistajā subārī, un pa mājām.

Šis bija skarbi. Slēdziens, kā parasti: jātrenējas! Priekā!